Apkārtceļā

Oskaru Seikstu jau kādu laiku mēdz dēvēt par latgaliešu postmodernisma literatūras pamatlicēju. Nav izslēgts, ka 90. gados viņš kā jauns un kareivīgs Rēzeknes dzejnieks un filoloģijas students šo birku puspajokam sev piekāra pats. Taču tagad, kad latgaļu laikmetīgā kultūra šķiet ieguvusi diezgan stabilu vietu meinstrīma kanonā, Seiksta “jaunās literatūras pirmtēva” statuss ir kļuvis pilnīgi oficiāls.

1995. gadā iznākušais Oskara Seiksta un Valentina Lukaševiča dzejas kopkrājums “Seppuku iz saulis vādara” bija pirmā Latgalē izdotā grāmata, kurā tradicionālo tautas lietišķību un romantismu aizstāja daudz novatoriskāki eksperimenti – rotaļāšanās ar formu, atsaucēm, zemtekstiem un apziņas saceltām iekšējām vētrām. Rēzeknes mākslinieciskajā vidē Seiksts un Lukaševičs bija gandrīz vai revolucionāri dzejnieki, kuri visiem labi pazīstamo Antona Kūkoja metožu vietā pēkšņi izvēlējās ko radniecīgāku bīta paaudzei. Un – ja runājam par literāra virziena aizsākšanu – protams, tuvāko gadu laikā atradās arvien vairāk latgaliešu autoru, kuri sekoja viņu piemēram.

Oskars Seiksts ir sarakstījis divus apziņas plūsmas romānus: “Valerjana dzeive i redzīni” (1996, kopā ar Valentinu Lukaševiču) un “Reitišku mads” (2000, kopā ar Līgu Gagaini). Abi darbi izpelnījās atzinību diezgan šaurā vietējo valodnieku un estētu lokā, kur tos mēdza pielīdzināt Džoisa “Ulisam”. Plašākai publikai tie bija grūti uztverami fragmentārā vēstījuma un brīvdomīgo valodas eksperimentu dēļ. Pat “Reitišku mada” līdzautore, varone, tulkotāja un tolaik Oskara sieva, mēdza sacīt, ka tikai pēc vairākiem kopdzīves un sadarbības gadiem esot iemācījusies lasīt un rakstīt viņa privātajā valodā.

Toties jauno dzejnieku un literātu aprindās tie kļuva gandrīz vai par kulta romāniem. Neilgi pēc “Reitišku mada” iznākšanas Oskars sāka vadīt to, ko mūsdienās sauktu par literatūras meistarklasēm, bet tolaik dēvēja vienkārši par Rakstnieku klubu. Pirms Rēzekni vēl bija skārusi vispārējā internetizācija, Seiksta grāmatās, lekcijās un darbnīcās sniegtās zināšanas šķita gandrīz vai slepenas, bet viņa drosmīgie izteikumi iedvesmoja jaunām revolūcijām, kuras – neviens nešaubījās – sāksies turpat Rēzeknē: “Nepatīk obligātā literatūra?” viņš teica. “Ej un uzraksti labāku!”

Lielākajai daļai “kluba” biedru bija viegli identificēties ar Seiksta grāmatu galveno varoni (un līdz ar to arī pašu Seikstu), kas vēstīja pirmajā personā, – apmaldījušos, izglītības nomāktu romantiķi un meklētāju, līdzīgu Džoisa Stefanam Dedalam vai Kortasara Orasio Oliveiram, kurš vazājas pa pilsētu ar diviem litriem vīna un divām tonnām kultūrbagāžas galvā. Seiksta daudzslāņainā proza atveidoja domāšanas procesu tik sīkās detaļās, ka likās drosmīgāka par publisku izģērbšanos, bet bezgalīgās atsauces, simboli un mājieni savienojumā ar ļoti klasiskām latgaliešu ikdienas detaļām veica dīvainas un neizskaidrojamas manipulācijas ar Rēzeknes realitāti, vismaz uz brīdi uzburot ilūziju, ka turpat autoostā vai pie pilskalna ir iespējams izdzert dvuļu kopā ar Barouzu un Ginsbergu.

Taču pēc dažiem gadiem Oskars no literārās vides pazuda. Klīda baumas par viņa nodegušo lauku māju un bojāgājušo bibliotēku. Bija dažādas versijas par to, kā un kāpēc tas noticis un kur palicis postmodernisma Meistars. Klīda runas, ka paslēpies mežā: Latgales meži ir lieliski piemēroti bēgšanai no civilizācijas. Taču vairāk par visu uztrauca nez kāpēc valdošās aizdomas, ka tuvākajā laikā viņš neko jaunu neuzrakstīs.

Šobrīd Oskars Seiksts dzīvo Rēzeknē, kopj dārzu un turpina rakstīt dzeju.

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Es lasīju tavu “Brokastu medu” un...

Oskars Seiksts: Mēģināji lasīt?

RL: Nē, kāpēc tikai mēģināju, es izlasīju diezgan daudz. Un biju patīkami pārsteigts. Pirmkārt, bez šaubām, valodas dēļ, un arī balss, ja tā var teikt. Es nezinu, vai tas esi tu, kam šī balss pieder, vai arī kāds papildu personāžs. Nu, cik saprotu, raksta arī Līga, bet lielākā daļa ir tava, jo stila ziņā tās daļas atšķiras diezgan spēcīgi.

Seiksts: Nu jā, tā polifonija ir kā Džoisa “Ulisā”. Tur arī var atšķirt, kur Dedals runā, kur Blūms un kur Mollija.

RL: Nu lūk, tas atstāj iespaidu. Es nezinu, kāpēc, bet latgaliski man tas liekas arī smieklīgi. Kā jau tādam čiulim.

Seiksts: (Smejas.) Nu jā. Tāpat kā krievam smieklīgi liekas baltkrievi.

RL: Tieši tā. Bet mani pārsteidza arī, cik ļoti tas darbs ir piesātināts ar dažādām kultūras atsaucēm, sākot ar dervišiem, beidzot ar mūsdienu rakstniecību, kā arī dažādām nosacītām budisma lietām. Tas savienojumā ar latgalisko likās ļoti neparasti. Vajadzētu būt: ja jau latgaliski, tad...

Seiksts: Tad Kūkoja stilā.

RL: Jā, kaut kas sirsnīgs, par vienkāršā cilvēka dzīvi un tamlīdzīgi. Cik lielā mērā tev šķiet novatorisks tas, ko tu darīji, īpaši pēc tam, kad tu tikko atsaucies uz Džoisu?

Seiksts: Latgales literatūrai tas, protams, ir novatoriski.

RL: Kāpēc?

Seiksts: Nekā tāda nav bijis un laikam arī nebūs. Džoiss teica, ka viņš ar valodu var darīt visu, ko grib, – tas varbūt ir tāds iedomīgs apgalvojums, bet uz to brīdi man likās, ka es arī varu ar latgaļu valodu darīt visu, ko gribu. Kas attiecas uz postmodernismu vispār... Nu, tāda metafora: tepat netālu no Rēzeknes ir Ozolaines pagasta Križevņiku Austrumlatgales atkritumu poligons. Pasakaini skaista priežu meža vidū ir spīguļojošu, no tālienes braucot pat vizuļojošu priekšmetu hektāri, kas liekas diezgan aicinoši, vilinoši, neparasti un pat šokējoši. Tu brauc pa priežu mežu, un pēkšņi – kaut kas tāds. Tā varētu būt metafora par postmodernismu Latgalē, jo kaut kur 1998. vai 1999. gadā man bija ļoti spilgta, varbūt pat līdz nepatikai pārdzīvota sajūta, ka teksts ir jāpēta pilnīgi. Un tad tu saproti, ka esi kļuvis tikai par citātu mašīnu un svešu tekstu atrunātāju. Tā bija diezgan nepatīkama sajūta.

RL: Bet ko nozīmē – pētīt tekstu pilnībā? Tā, ka galvā nav nekā cita kā tikai šī teksta drumslas un plūdums?

Seiksts: Arī “Reitišku madā” ir fiksēts šis atlūzu plūdums, kad tas kultūrslānis ir tik biezs, ka zem tā kā zem vecās zāles vairs nav vietas, kur parādīties kaut kam jaunam, un tas tevi nomāc tik ļoti... Tas varētu būt arī kaut kāds intelektuāla cilvēka pārdzīvojums, varbūt pat visas Eiropas nogurums, un kaut kā es sajutu, ka nē, man tomēr gribas dzīvot.

RL: Tu šo pārņemtību ar tekstu un valodu saisti ar nedzīvi?

Seiksts: Jā, jā. Tu esi pilnīgi sava intelekta varā, savas kultūrbagāžas varā, nospiests pie zemes, un tas čemodāns ir tik liels, ka tu vairs to nevari pavilkt. Kā tajā krievu sakāmvārdā – čemodānu žēl atstāt, bet ar čemodānu tu vairs uz priekšu netiec. Un tad es radikāli mainīju dzīvesveidu. Mēs ar sievu nopirkām māju mežā. Bet tā māja ar visu lielo bibliotēku mistiski nodega. Tas tā simboliski.

RL: Tad jau visas kultūras atsauces tagad ir pelnos.

Seiksts: Jā.

RL: Un kas palika?

Seiksts: Palika skurstenis. (Smejas.)

RL: Tu jau pats tagad esi kā tas skurstenis.

Seiksts: Jā, bet tur aug manis stādītie koki.

RL: Bet romāna priekšvārdā ir teikts, ka tā grāmata ir kā kapakmens – acīmredzot kapakmens dzīvei ar šo tekstuālo nospiestību. Vai es pareizi sapratu?

Seiksts: Jā, tā ir tāda kultūras zīme, ļoti nozīmīga manā dzīvē, es nezinu, cik nozīmīga Latgales literatūrā un plašāka mēroga skatījumā...

RL: Bet kapakmens – tas ir tam stāvoklim?

Seiksts: Jā, es noteikti sapratu, ka vairs tā nevaru un, plašāk paskatoties, varbūt arī Eiropa vairs tā nevar. Nu, ar Eiropu saprotot Rietumu civilizāciju. Ja es esmu tiesīgs...

RL: ...runāt par Eiropu...

Seiksts: Jā, sevi ar to asociēt.

RL: Par ko ne?

Seiksts: Nu, es – mazs, mazs graudiņš tajā...

RL: Tas jau nav tik svarīgi, galvenais ir apziņa.

Seiksts: Bet graudiņš var raksturot tuksnesi un piliens var raksturot jūru. Nu, tā es atļaušos izteikties. (Smejas.)

RL: Un ko tu ieguvi, radikāli mainījis dzīvi? Pārstāji rakstīt un sāki stādīt kokus?

Seiksts: Nu, prātu jau nevar apturēt, mainot atrašanās vietu. Tad jau, aizbraucot uz Tibetu, visi uzreiz kļūtu apgaismoti. Tas neko nemaina, un tas ir smieklīgi. Es turpināju daļēji savu domu procesu fiksēt un pierakstīt, bet manī kardināli mainījās iekšējā sajūta, ka pēc šī norieta nekas nebeidzas, ka nāk kaut kas jauns, un es tam arī atradu vairākas zīmes, apkārt skatoties.

RL: Piemēram?

Seiksts: Nu, par to kultūras bagāžu runājot, ir pāris grāmatas, kuras ļoti būtiski mani ir ietekmējušas līdz pat šai dienai. Tas ir, pirmkārt, Albērs Kamī. Pēc tam tikpat liels pagrieziens bija Vladimira Megres grāmatas par Anastasiju, kā arī Henrija Deivida Toro “Voldena”. Tāpēc es sevi pieskaitu pie margināļiem. Ja Latgale ir margināla Latvijas acīs, tad es noteikti esmu margināls latgaļu literatūras acīs, jo latgaļu meinstrīms – tas ir Vējāns, Kūkojs, Anna Rancāne un Latgales keramika. Es noteikti tajā neiederos.