Brauksim ar ormani

Atpakaļ uz autoostu gājām piķa melnā tumsā: Preiļos lielāko nakts daļu neapgaismo ielas. Einārs apvaicājās, vai esmu šeit agrāk bijis, un teicu, ka bērnībā esmu, turklāt diezgan bieži.

– Ā, tad tu būsi redzējis, kā es te staigāju ledusskapja kastē, – viņš teica.

– Diemžēl neesmu gan. Kāpēc tu staigāji kastē?

– Nu kā, man bija tāda liela vertikāla kartona kaste no ledusskapja, sānos caurumi rokām, apakšā caurums kājām, pats pliks... Un kastē.

– Tu jau deviņdesmitajos biji konceptuālists? – es jautāju.

– Nē, – atbildēja Einārs, – dzēru.

Vēlāk viņš atrakstīja feisbukā:

“Klau, ienāca prātā, ka interviju varētu uztaisīt kā stāstiņu. Nu, kā tu māki: “Saule vēl bija zenītā, kad es ierados nolaistajā Preiļu autoostā...” Nu, un attiecīgi dialogi tur viskautkā: “Pelšs izņēma zobu protēzes un atšļupstēja: “Nu, mans storijs ir sekojošs...” Ne visu varēja saprast, bet dzejnieks turpināja (nopilēja siekala): “Mana metode ir šāda...”” Utt. Un nobeigt ar melno nakti bez laternām. Es lasītu un smietos.”

“Būtu jau ekstravaganti,” atbildēju es, “tikai baigi lielā darīšana, diez vai pagūšu visu tā pārrakstīt. Tiesa, skats ar Preiļu autoostu, kas nez kāpēc atrodas celtniecības konteinerā, bija iespaidīgs. Un gājiens no Tavas mājas uz autobusu nakts melnumā tāpat. Domāju, priekšvārds jāuztaisa šādā garā.”

Kad iebraucu Preiļos, saule nudien bija zenītā un “autoosta” zilā metāla kastē. Īstajā autoostas ēkā bija iekārtojies veikals Vēlme. Preces bērniem, kurā tirgoja drēbes un visādus krāsainus plastmasas štruntiņus. Pie izejas mehāniska balss pa skaļruni uzsauca aizgājējiem: “Hello. And welcome!”¹

Autobusā bija laiks apdomāt, ko tad īsti sevī ietver jēdziens “Preiļu konceptuālisms”. Domāju, varbūt tā ir tāda dzeja, kurā nozīmes veido māksliniecisku formu. Bet atlika izkāpt un piecas minūtes pagaidīt Preiļu konceptuālistu Eināru, lai saprastu, ka varbūt pilnīgi pietiek ar dažiem vienkāršiem, bet kodolīgiem veidiem, kā izteikt izbrīnu un saviļņojumu par vienu vai otru parādību.

“Daudz jau arī nevajag,” apstiprināja Einārs un piesauca romāna “Divpadsmit krēsli” varoni Elločku Ščukinu, kas zināja tikai trīsdesmit frāzes, bet ar tām pietika visām dzīves situācijām. Atcerējos daiļskanīgāko no tām: “Поедем на извозчике.”²

“Varbūt tā vajadzētu nosaukt mūsu interviju,” vēl pēc laika Einārs tajā pašā sarakstē ierosināja. “Mākslinieciskāk.”

S. K.

Rīgas Laiks: Einār, vai tu saproti dzeju?

Einārs Pelšs: Kādā ziņā?

RL: Iesākumam – kā lasītājs.

Pelšs: Citu cilvēku rakstīto vai savu?

RL: Citu cilvēku rakstīto.

Pelšs: Paga, tu jau ieraksti?

RL: Tagad jā.

Pelšs: Oi, tad taču jāsāk domāt! Klausies, es uztaisīšu kafiju un pastāstīšu tev fabulu par to, kāpēc es, manuprāt, sāku rakstīt. Tas man tāds talants ielikts, kuru es tā kā nezināju. Nu, stils – tas ir talants. Kad biju maziņš, filmas, ko rādīja Padomju Savienībā, bija stulbas, tāpēc es lasīju grāmatas. Izlasīju visu bērnu bibliotēku, un man atļāva iet uz lielo. Es vienkārši riju tās grāmatas, toreiz es neko nenojautu. Un mums, padomju bērniem, svarīgāk par visu bija nevis kaut kādi dzejolīši, bet ārzemju mūzika un mode, tā brīvība!

RL: Vai tu atceries, kāpēc tev tas bija svarīgi?

Pelšs: Man vienmēr gribējās no Savienības aizbēgt.

RL: Skaidrs. Bet vai tu atceries tās sajūtas?

Pelšs: Sajūtas tādas, ka te viss vienos melos.

RL: Tu zini, es uzaugu Rēzeknē, un manos skolas gados, pirms sāka ienākt normāla mūzika kasetēs, mēs ļoti daudz klausījāmies vēlīno padomju un agrīno neatkarības gadu rokmūziku no austrumu aizrobežas. Un pēkšņi es konstatēju, ka, pirmkārt, tajā mūzikā viss ir zagts, ka grupa Кино, lai piedod man Coja fani, pat aranžijas ir nospiedusi no The Cure. Un otrs – viņi nevis dzied, bet bubina. Nevis mauc ar pilnu krūti kā, teiksim, Miks Džegersun tamlīdzīgi. Tev arī bija tāda sajūta, ka viss ir tāds kā ne līdz galam?

Pelšs: Es neesmu tik piekasīgs. Man patika Cojs, man patika Аквариум pirmie albumi.

RL: Man jau arī Grebenščikovs patika. Es tikai par to svaigumu...

Pelšs: Bet saproti, mākslā ir tā, ka galvenais ir darīt, lai tev pašam patīk. Nav nozīmes, vai kāds to atzīst vai neatzīst, jo mākslai nav mūžīgas vērtības. Citi vispār nezina par mākslu, dzīvo brīnišķīgi, dara kaut ko citu. Es, piemēram, biju hokeja pasaulē, tur pilnīgi cita dzīve, citas intereses, viss notiek citādi. Tur nevajag ne dzejoļus, ne ko, tur notiek, cik vajag.

RL: Kas tev bija no Rietumu mūzikas pieejams? Plates, lentes?

Pelšs: Pusaudža gados? Sākās, protams, vēl dziļajā Padomju Savienībā; kad man bija kādi 10 gadi, parādījās Bītli. Es klausījos visādus Zemļanus tajā laikā, jo nebija nekā cita. Bītlus tu nopērc, bet nekā cita jau nav, jāpērk krievi vai Raimonds Pauls. Pēc tam parādījās Deep Purple, Led Zeppelin, Uriah Heep, tad jau tos klausījāmies.

RL: Vai pēc tam pie padomju mūzikas atgriezties nebija grūti?

Pelšs: Kad tu audz un nekā cita nav, tu ņem to, kas ir. Smeldzīgs meldiņš apmierina tavu romantisko dvēselīti, un ir gana.

RL: Nav tā, ka grūtās pieejamības apstākļos kaifs bija lielāks kaut ko no tā visa iegūt un izbaudīt?

Pelšs: Tagad jau to grūti saprast. Mans brālēns bija jūrnieks, viņš pieveda šo un to. Man bija košļenes. Toreiz modē bija pastmarkas, un viņš man atveda kaut kādas. Un es skatos tās markas un domāju, un sapņoju: “Jēzus, kā viņi tur dzīvo, tai brīnišķīgajā pasaulē!” Un skatos uz katru marciņu kā cietuma kamerā! Bērns to nesaprot, bet domā kā par tādām pasaku zemēm. Vēlāk es aizmuku no Preiļiem uz Rīgu. Bija hipiju laiki, un mamma gribēja nogriezt manus garos matus, kad gulēju.

RL: Tu hipoji?

Pelšs: Jā, man bija gari mati, kļošenes. Mūs ar draugu izdzina no stundām, lai ejam uz frizētavu. Nācās mazliet apgriezt.

RL: Tas bija 70. gadu vidū?

Pelšs: Septiņdesmit ceturtais. 1975. gadā es aizbraucu uz Rīgu, uz elektromehānikas tehnikumu. Atceros, ka jau tur man patika rīmēt kaut ko joka pēc, lai pasmīdinātu. Es bērnībā gribēju klauns būt, man patika smīdināt cilvēkus. Dažreiz sanāca tā muļķīgi. Eju pa veikalu, puikas arī iet, un, lai viņi smietos, paņemu konfekti, apēdu un mierīgi eju tālāk, it kā tas būtu mans veikals. Bet tad mani arestēja, un es lūdzos pārdevējai, lai viņa nenostučī, jo mamma vienmēr man pašam liek noplēst tādu lielāku žagaru un tad sit. Par visu sita, piemēram, par divniekiem. Es labi mācījos līdz astotajai klasei, bet Rīgā vispār nemācījos. Zini, tajā vecumā pusaudži grib izlikties lieli, sēdēt ar puikām, puikas ģitāru spēlē pie parka, bet man mamma skrien pakaļ. Tas ir kauns, tas ir ārprāts. Tāpēc arī aizbēgu.

RL: Un ko tavi čomi spēlēja?

Pelšs: Nu, viņi, piemēram, dziedāja Raiņa “Fabrikas meitenes dziesmu” grupas Uriah Heep melodijā.

RL: Bet paklausies, tas taču ir Preiļu konceptuālisma pirmsākums!

Pelšs: Kādā ziņā?

RL: Nu kā – tev bija dzejolis, ka vajag uzcelt pieminekli ar cilvēku domātāja pozā, kuram kaklā ir skrūve, lai var nomainīt galvas. Tas ir konceptuālisms – Juraias Hīpa ķermenim uzskrūvēt Raiņa galvu. Vai otrādi.

Pelšs: Es jau tās savas gudrās domas neatceros, skleroze mazlietiņ.

RL: Mēs palikām pie taviem hipiju draugiem ģitāristiem. Daudz tev vispār bija tādu?

Pelšs: Divi čalīši, dvīņu brāļi. Pašnāvību uztaisīja vēlāk.

RL: Kāpēc tā?

Pelšs: Bija trīs brāļi, visi spēlēja ģitāras. Viņiem bija ansamblītis Preiļos, vēl viens puisis no mūsu kompānijas viņiem spēlēja bungas. Viņš noslīka. Vēl bija Jānis Eglītis, deputāts, tagad viņa vārdā ir nosaukta Preiļu ģimnāzija. Viņš tā īpaši ar mums netusēja, tikai dažreiz, bija gadu jaunāks, nomira ar vēzi. Tikai viens ir palicis dzīvs, vecākais no bračkām. Bet pārējie divi – vienam bija kaut kāda galvas slimība, viņam ļoti traucēja, ļoti. Viņš sadzērās zāles, bet dvīņubrālis pēc laika pakārās. Vot, neiet. (Pauze.) RekurAndis Surguntiņš arī noslīka, draugs bija man. Mans dēls gāja bojā, tā ka bija prieks, kad atradu Andi, kaut kāds gaišums dzīvē. Mēs te staigājām, runājāmies, spriedām. Viņam pašam gan īpaši nevajadzēja draugus, viņš bija vientuļnieks, uz mežiem gāja, bet mēs sadraudzējāmies. Viņš mani arī sauca uz mežu, bet es biju par slinku pa mežiem staigāt. Un tad viņš... Es nezinu, kas viņam tajā jūrā bija.

RL: Jā, kas to lai zina? Es Surguntiņu kaut cik pazinu. Bet mans labākais draugs, dzejnieks Kikōne... Vai tu atceries tādu?

Pelšs: Es gadus 25 nerakstīju, pilnīgi neko nezināju, tāpēc…

RL: Būs tev jāuzdāvina viņa grāmatiņa. Viņš arī aizgāja bojā tās pašas jūras dēļ. Bet vienreiz viņš atnāk pie manis no kaut kādiem dzejas lasījumiem un saka: “Klau, beidzot ir divi normāli dzejnieki!” Saku: “Kā sauc?” Viņš: “Andis Surgunts un Andris Ogriņš.” Nu starp dzīvajiem diemžēl vairs nav neviena. Atkal citā vakarā es gāju iepazīties ar Surguntu un Ogriņu, lasījām dzeju, un man likās: vai, cik jauki, ka ir tāds Surguntiņš. Un es viņam saku: “Klau, kaut ko nākamnedēļ saštukojam?” Un viņš saka: “Nē, es braukšu uz Spāniju.” – “Ko tu darīsi Spānijā?” Viņš saka: “Staigāšu apkārt viens pats un dzīvošu kartona kastē.”

Pelšs: Viņš bija dzejnieks, viņa dzīve bija īsta dzejnieka dzīve.

RL: Jā, ir daži šādi tīrradņi.

Pelšs: Jā, viņš vienkārši bija savādāks par citiem.

RL: Bet šitie arī agrāk aiziet.

Pelšs: Viņiem grūtāk. Pēdējā reizē, kad viņu satiku, viņš teica, ka uz cilvēkiem nevarot skatīties. Viņš pat no mājām neizgāja, lai neredzētu cilvēkus.

RL: Viņš tepat pāri ielai, ja?

Pelšs: Tur mazliet tālāk, es tev vēlāk parādīšu...

RL: Viņš neteica, kas viņam pret tiem cilvēkiem bija?

Pelšs: Nogurums. Viņš citādāks.

RL: Tāpēc jau nav jāslīcinās. Var aizbraukt, kur cilvēku nav daudz.

Pelšs: Visādi var būt, mēs jau nezinām. Mans dēls jau arī nenoslīcinājās speciāli. Viņam storijs bija tāds, ka viņš atbrauca no Amerikas, negulējis nakti, un no lielā prieka satikties ar savējiem uzreiz piedzērās. Nopirka pudeli un sāka dzert. Māsas arī bija līdzi, un, kad māsas gribēja vest uz mājām, viņš aizbēga, bet viņam izkrita maks ar visu karti un naudu. Māsa ieraudzīja, savāca. Tad viņš vēl ar citiem draugiem kaut kur plītēja; nezinu, ko viņi tur dzēra, varbūt vispār kaut kas bija piemests klāt. Vārdsakot, par cik nav ar ko samaksāt taksistam, viņš gāja kājām. Jāiet tālu, uz Akmens tilta viņš zvanīja māsai, lai pabrauc pretī ar taksi. Un tieši tajā brīdī pārtrūka saruna un nosēdās baterija. Māsa pat nesaprata, kur braukt. Bet tur kāda sieviete gāja un redzēja, ka viņš novelk kurpes un ielec zaldātiņā. Ielēca, iznira, mazliet papeldēja un aizgāja pa burbuli. Vēlāk mēs dakterim prasījām, kāpēc sportisti tik bieži slīkst reibumā. Izrādās, kad alkohola reibumā lec iekšā ūdenī, automātiski neaizspiežas kaut kādas saitītes, kas aizdara elpceļus, un, kad esi pillā, tās saitītes ir vaļīgas un ūdens tiek plaušās, un tad ir viss. Kad esam skaidrā, tās aizcērtas ļoti stipri un mēs nedabūjam plaušās ūdeni. Bet, kad Kristiāns vēl bija dzīvs, atceros, es pats dzeru tēju vai kafiju, vai ūdeni, un pēkšņi ne tai rīklē ieskrien. Vispār tā rīkles konstrukcija... Man viens antropologs stāstīja, ka cilvēkā ir daudz nepilnību un viena ir tā, ka elpošanas un ēšanas rīkles atrodas blakus. Es aizrijos un krītu četrrāpus, nevaru paelpot, klepoju to ūdeni ārā. Vēl toreiz domāju: jāpasaka dēlam, lai viņš ir uzmanīgs, jo viņam Amerikā pie mājas bija tāds liels baseins, kurā viņš mūžīgi peldējās, un pēc treniņa viņam patika iet ledus vannās. Tu tur sēdi minūtes desmit un pēc tam uzreiz esi žirgts, nogurums aiziet no kājām. Arī ar Andi varbūt bija negadījums. Vienīgi – viņš it kā esot iznīcinājis visus failus, kas bija datorā, atstājis tikai derīgos dzejoļus.

RL: Jā, aizdomīgs moments.

Pelšs: Gadās arī sakritības. Piemēram, es gribu visu izdzēst, ja nu ar mani pēkšņi kaut kas gadās. Es arī Vērdiņam esmu sūtījis failus: rekur, šitās grāmatas man ir gatavas, es pie tevis atstāšu, jo, ja nu es nosprāgstu, tad neviens nezina, kas man uztaisīts. Lai kaut kur glabājas.

RL: Taisnība. Vai varam atgriezties pie tava dzīves stāsta?

Pelšs: Nu jā, un tad es aizbraucu uz Kamčatku, man bija 19 gadu. Tur ir ļoti smuki, un tur man nebija draugu huligānu, bet bija gudras grāmatiņas, un es atgriezos pie lasīšanas, pēkšņi man radās kaifs no tādām garīgām lietām. Un man bija draugs, apmēram tāds pats kā es, viņš arī kaut ko zīmēja un lasīja. Un tad arī es sāku kaut ko mazliet mēģināt.

RL: Bet kāpēc tu nolēmi braukt uz Kamčatku?

Pelšs: Es pabeidzu tehnikumu, nopirku diplomu un...

RL: Nopirki?

Pelšs: Nu nē, patiesībā diplomu man iedeva godīgi. Bet diplomdarbu uzrasēja par naudu. Pēc astotās klases es nemācījos vispār. Arī dēlam teicu: “Tu, galvenais, dari to, kas tev patīk, kur tu esi profesionālis. Pārējo – skolu vai augstskolu – nobeidz vienalga kā, noraksti, apvārdo skolotāju, nav svarīgi, vienkārši pabeidz un dabū diplomu!”

RL: Burtiskā nozīmē nopirki, apmainīji pret rubļiem?

Pelšs: Simt rubļu. Toreiz tā bija mēneša alga.

RL: Tas ir daudz.