Citādā sieviete

31. jūlijā nomira Žanna Moro, franču Jaunā viļņa “sievietes seja”. Kad Žanna Moro kļuva par pirmo sievieti, kuru uzņēma “nemirstīgo” panteonā Francijas Daiļo mākslu akadēmijā, Le Figaro viņai uzdeva dažus jautājumus. Saruna laikrakstā publicēta 2001. gada 10. janvārī.

Vai jūs sapņojāt par nemirstību?

Ak, tā ir abstrakcija. Romans Polaņskis man vaicāja, vai es negribētu kandidēt. Mana pirmā reakcija bija noliedzoša.

Kāpēc?

Man tas bija jaunrades periods, es gatavoju lomu... un nevēlējos to apdraudēt. Pēc tam es nospriedu, ka būtu absurdi atteikties. Tā būtu iedomība. Tad nu es viņam atzvanīju un šo dāvanu pieņēmu. Ja tik ļoti patīk pasniegt dāvanas, jāmācās arī tās pieņemt.

Vai jums nekad nav bijusi iespēja kavēties pagātnē?

Nē. Protams, ikdienā dienas beigās gadās īsi pašapceres brīži. Katķismā, ko apguvu mazotnē, to sauca par sirdsapziņas pārbaudi. Bet es nemēdzu skatīties atpakaļ. Tā kā man vajadzēja uzrakstīt runu, es nedaudz izgaismoju to personu, ko viņi iecēluši šajā krēslā. Cilvēki jūs pazīst pēc kāda tēla. Bet personībai ir arī slēptā puse.

Kas uzpeldēja virspusē?

Bērnības atmiņas, vajadzība pēc vientulības. Mani vecāki bija sabiedriskas personas. Mans tēvs bija viesnīcas un restorāna īpašnieks Višī. Man nekad nav bijis ģimenes nama, savas istabas. Tas noteikti ir mani ietekmējis.

Vai Višī jums asociējas ar mieru, garlaicību?

Es nepazīstu garlaicību. Es dzīvoju Višī no trīsarpus līdz desmit gadu vecumam. Gaisotne tur bija ļoti aizraujoša.

Jūsu māte bija angliete, dejotāja Tiller Girls trupā. Kā viņa satika jūsu tēvu?

Viņi iepazinās Monmartrā, tēva restorānā Zelta kupols. Diemžēl pēc apprecēšanās viņa savu nodarbošanos pameta. Tēvs līdz pat pēdējam brīdim iebilda pret manu aicinājumu. Tā ir priekšrocība. Tas mudina būt izcilam, pārbaudīt to, cik daudz enerģijas esi gatavs ieguldīt sava sapņa īstenošanā. Visu dzīvi es vēlējos pierādīt tēvam, ka man ir taisnība.

Ko jums nozīmē būt pirmajai sievietei, kas kļuvusi par Daiļo mākslu akadēmijas locekli?

Tas ir ļoti nozīmīgi. Visa dzīve ir harmonijas meklējumi. Tāpēc ir svarīgi, ka tagad akadēmijā ir arī sieviete. Turklāt ir labota netaisnība. Sievišķā jaunrade papildina vīrišķo jaunradi. Mani režisori lielākoties bijuši vīrieši, un viņos allaž varēja just tādu kā nemieru par to, kā viņi savu ieceri salāgos ar manis pārstāvēto pasauli. Ar Bunjuelu, Orsonu Velsu, Luiju Malu vai Fransuā Trifo, protams, bija citādi. Kad es režisēju aktierus, es viņus aizvedu līdz punktam, kurā viņi paši var uzplaukt un nekāro pārņemt varu.

Vai jūs nekad neesat identificējusies ar kādu lomu?

Nē, es kļūstu par personāžu. Bet šis personāžs neesmu es. Citādi es būtu slikta aktrise.

Vai jums nešķiet, ka ar savu kinolomu izvēli jūs esat iemiesojusi avangarda sievieti?

Tiesa, ka es nelīdzinājos klasiskajam sievietes tēlam, ko bija ierasts redzēt uz ekrāna. Es piesaistīju konkrētu režisoru interesi laikmetā, kad kino mainījās. Visi jaunie kritiķi un topošie kino cilvēki vēlējās par dzīvi runāt citādi. Arī tādi cilvēki kā Lozijs, kurš bija izbēdzis no Holivudas melnā saraksta, vai Ričardsons, kas bija viens no jaunajiem, dusmīgajiem angļiem, gribēja mani filmēt, jo es atspoguļoju citādu sievieti.

Ko īsti nozīmē šī “citādā sieviete”?

Sievietes no filmām “Mīlnieki”, “Līgava melnā”, “Nakts”, “Jaunkundze”, “Žils un Džims”, “Eņģeļu līcis” – viņas visas bija dumpīgas, marginālas, vientuļas, gatavas iet līdz galam. Jaunajā vilnī, neskaitot personāžus, brīnišķī-gi bija tas, ka tika atcelta hierarhija, kas pēc tam gan ātri atguva savas tiesības. Turklāt es nekad neesmu vēlējusies attēlot sievieti, kurai nepiemīt cēlums.

Kāpēc?

Tāpēc, ka... es pazīstu šos reiboņus, pazīstu bedres, kurās var iekrist un kuras var būt saistītas ar bailēm no vientulības, no skaistuma zaudēšanas.

Kas jūs mudināja kļūt par režisori?

Man vienmēr bijusi zinātkāre redzēt visu, kas notiek šajā spēles laukumā – kino vai teātra laukumā. Un es jutu, ka pienācis laiks kļūt neatkarīgai. Es jutu neapturamu vajadzību, pienākumu dot tālāk.