Diriģentam orķestra dzīve jāpadara interesantāka

Pēc 1. vietas iegūšanas Jevgeņija Svetlanova starptautiskajā diriģentu konkursā 2010. gadā Andra Pogas (1980) profesionālā darbība uzņēmusi apbrīnas vērtus apgriezienus. Orķestri, ar kuriem viņš sadarbojies, veido plašu ģeogrāfisko amplitūdu un pārstāv augstāko māksliniecisko raudzi, to vidū Orchestre de Paris, Bostonas Simfoniskais orķestris, NDR Elbas filharmonijas orķestris, Ķelnes WDR simfoniskais orķestris, Minhenes filharmoniķi, Berlīnes Vācu simfonis NHK orķestris, Sidnejas Simfoniskais orķestris, Sanktpēterburgas filharmonijas orķestris u.c. Kopš 2013./2014. gada sezonas Andris Poga ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents.

Pogas interpretācijas kritiķi slavē par izsvērtu racionalitāti. Saprotams, viņš kā mūziķis ir arī kaismīgs un emocionāls, kas visai uzskatāmi atklājas šajā intervijā. Man kā komponistam bijusi iespēja personīgi novērtēt tieši viņa analītisko pieeju darbā ar partitūru. 2008. gadā LNSO gatavojās atskaņot manu pirmo simfonisko opusu, ko diriģēt bija uzņēmies tieši viņš. Kad pirms mēģinājumiem satikāmies, lai apspriestu skaņdarbā ietvertās idejas, biju pārsteigts, cik pamatīgi viņš iedziļinājies nošu tekstā. Pogas vērojumi bija asi, jautājumi – trāpīgi.

J. P.

Jānis Petraškevičs: Kas ir orķestris?

Andris Poga: Godīgi sakot, neviens līdz šim man šādu jautājumu nekad nav uzdevis. Man jau šķiet, ka orķestris, no vienas puses, ir vēsturiski radusies vienība kolektīvai mūzikas atskaņošanai, taču patiesībā tā ir tāda mikrosabiedrība, sabiedrība mikrolīmenī... Microsociety. Manuprāt, tas ir precīzākais veids, kā apzīmēt orķestri, jo teikt, ka tā ir daudzu tajā procesā iesaistītu indivīdu vienlaicīga fokusēšanās uz konkrētu rezultātu, – tā būtu tikai viena tehniski aprakstoša daļa no tā, kas ir orķestris. Un, ja kāds šajā mikrokosmosā ir pavadījis kādus 20, 30 gadus, kaut kas mainās arī viņa psihē – nākot ikdienā uz darbu, strādājot kopā ar kolēģiem. LNSO ir pirmais orķestris manā diriģenta darbībā, ar ko es strādāju ilgi – kā galvenais diriģents no 2013. gada, bet arī iepriekš diriģēju programmas... Kad es saskaros ar kādu kolektīvu ārzemēs, tas ir uz daudz īsāku periodu, reizēm tā ir viena nedēļa, reizēm tevi aicina atkal un tu iepazīsti vairāk... Un katram orķestrim ir sava mentalitāte, ne tikai katrai tautai.

Petraškevičs: Ko tu saproti ar orķestra mentalitāti? Kā tā veidojas?

Poga: Orķestra mentalitāte – tas ir kaut kas tāds, kas, no vienas puses, veidojas vēsturiski, ilgākā laika posmā, to veido attiecīgā orķestra mākslinieciskā perspektīva, tā ir izveidojusies mūziķu kolektīvās pieredzes procesā; no otras puses, tas ir ģeogrāfiskais aspekts, nāciju kokteilis, kāds ir kolektīvā. Orķestra mentalitāte atklājas darba procesā, bet es domāju, ka... man svarīgākais ir, vai tā orķestra mentalitāte, pie kuras esmu nonācis, vai tā spēj sadzīvot ar manu mentalitāti. Vai tu jūti, ka dialogs ir iespējams, vai arī tu atnāc, izdari savu darbu, mūziķi izdara savu darbu, pēc nedēļas kopdzīves jūs šķiraties un nekad vairs, iespējams, nesatiksities. Un tam nav tikai sakars ar tautību. Tam ir sakars ar konkrētā kolektīva vēsturi un tā uzstādījumiem, tā intelektuālo programmu, kāda ir bijusi kādā laika periodā, un, manuprāt, to nekad iepriekš nevar paredzēt, nevar zināt. Dodoties uz valsti, kurā esmu diriģējis – kā Vācijā – ļoti daudz orķestru, es nekad nevaru zināt, ka kādā jaunā vācu orķestrī būs tieši tāda pati mentalitāte kā citā. Tas atkarīgs no daudziem faktoriem. Taču esmu novērojis: jo daudznacionālāks ir kolektīvs, jo tas ir mazāk konservatīvs. Laikam jau nāciju kokteilis atšķaida skatu uz lietām.

Petraškevičs: Kāda ir tava mentalitāte, Andri? Vai tad tu zini, kāds tu esi?

Poga: Uz pirmo jautājumu es droši vien nebūšu tas labākais atbildētājs. Atbildot uz otro, man jāsaka, ka es pieredzes ceļā apzinos savas kvalitātes un trūkumus. Un tu jau pie orķestra nekad neej kā balta lapa – tur ir kaut kādas gaidas no mūziķiem, no orķestra kā kopuma... Tāds pavisam primitīvs piemērs – ir kaut kas tāds, ko es gribētu saukt par Amerikas orķestru mentalitāti: viņi vienmēr ir ārkārtīgi tehniski sagatavoti, viņi gaida, ka diriģentam tehniskā puse būs absolūti skaidra un viņš īsā laikā tiks ar visu galā. Mēģinājumu laiks ir īss, un mūziķi gaida, ka tu būsi maksimāli sakārtots un ļoti precīzs; ja tas nedarbojas, rezultāts bieži vien ir neparedzams. Un tā tas būs arī ar britu orķestriem, ne tikai Lielbritānijā, bet arī satelītvalstīs – gan Honkongā, gan Austrālijā –, tur es esmu saskāries ar lielu darba efektivitāti, īsā laikā tiek panākts maksimāli labākais rezultāts. Bet mēģinājumu veids var krasi atšķirties, strādājot ar kādu Vācijas orķestri. Tur ir, piemēram, seši mēģinājumi, mūziķiem ir kolektīvā atbildības sajūta, un tur tu vari risināt citus jautājumus, kas nav tik cieši saistīti ar diriģēšanas precizitāti. Es atgriezīšos pie tā, ko teicu sākumā: es zinu savas kvalitātes un trūkumus, un, vadoties pēc tā, es varu... Bet tu ej pie orķestra un esi pieradis strādāt noteiktā veidā – tu nevari sevi mainīt.

Petraškevičs: Vai vari minēt gadījumus, kad kāda orķestra mentalitāte perfekti sadzīvojusi ar tavu mentalitāti, un pretēji, kad bijis izteikts kontrasts?

Poga: Zini, kā: tā sadarbība diriģentam ar orķestri vairāk ir process nevis status quo. Manā pieredzē ir gadījies, ka ar kādu repertuāru esmu bijis pie konkrēta orķestra pirmoreiz un izjutis orķestra mentalitāti vienā veidā, kas pilnīgi sakrīt ar manējo, bet pēc tam aizbraucu pie tā paša orķestra, pie tiem pašiem mūziķiem ar citu repertuāru – kas varbūt arī ir svešāks man vai svešāks viņiem – un uzreiz jūtu, ka viss aiziet pilnīgi citā virzienā.

Petraškevičs: Nevar taču būt, ka “orķestra mentalitāte” ir atkarīga no repertuāra!

Poga: Ir atkarīga! Ja mēs ar “orķestra mentalitāti” saprotam arī to, kā viņi uzvedas gan mēģinājumos,gan koncertsituācijā, tad tas viennozīmīgi ir atkarīgs no repertuāra. Piemēram, tu aizbrauc pie viena orķestra Francijā, kas visu mūžu ir spēlējis Berlioza “Fantastisko simfoniju”. Viņiem ir pavisam konkrēts piedāvājums, kā to spēlēt, skaņas un frāzējuma piedāvājums, redzējums par šo mūziku. Bet tu to redzi pa savam, taču tev jāņem vērā, ka esi atbraucis tieši pie šī orķestra. Labu rezultātu var panākt vienīgi savstarpējās pielāgošanās gaitā: tā kā viņi šo repertuāru labi pārzina, viņi spēj arī būt tajā visai fleksibli. Nākamajā reizē tu aizbrauc pie šī paša orķestra ar mūziku, kas tev ir ļoti labi pazīstama, piemēram, kādu Sibēliusa simfoniju, ko savukārt viņi ir mazāk spēlējuši. Un viņu piedāvājums ļoti nesakrīt ar tavu, turklāt viņu fleksibilitātes robežas ir daudz šaurākas, jo viņi šo mūziku nezina, tavas prasības viņi var uztvert kā neadekvātas. Es esmu diriģējis vairākus orķestrus Francijas reģionos, un ir bijušas situācijas, kad jau pēc pirmās nedēļas, nodiriģējis mēģinājumus un koncertu, es saprotu, ka šī ir nodaļa grāmatā, kura jāpāršķir un jāvirzās tālāk.

Petraškevičs: Kas par šo nesakritību liecina? Tavas dusmas? Nespēja iet diriģēt?

Poga: Nē, nav runa par nespēju iet diriģēt kaut kādā histērijas ziņā – ka tu neej un nedari... Protams, tu dari, tu rādi orķestrim manuālos impulsus, kas liek skanēt mūzikai. Taču runa ir par nesakritību mākslinieciskajos kritērijos, kurus tu esi izvirzījis un kuri kaut kādu iemeslu dēļ nedarbojas. Tas nenozīmē, ka man šie kritēriji ir bijuši augstāki un orķestrim zemāki.