Es piederu šai vietai

Izraēlas mākslinieces Zojas Čerkaskas-Nadī (1976) gleznas izsauc niknus strīdus, turklāt diezgan dīvainā aspektā: bija vai nebija, notika vai nenotika, ir vai nav iespējams. Un gleznu sērija “Padomju bērnība” izsauc strīdus par rakstiem uz sienas paklājiem un servīzēm, kas atradās bezmaz vai jebkurā padomju dzīvoklī, bet sērija “Alija-91” Izraēlā izsauca skandālus un debates, kas pēc nokaitētības atgādina pašreizējo kašķi starp valsts juridiskā apvērsuma piekritējiem un pretiniekiem.

Čerkaska ieradās Izraēlā 15 gadu vecumā, un, lai arī viņai ir klasiska mākslas izglītība, viņa vienmēr pamanījusies neatbilst kādām svešām gaidām. Kad Izraēlā bija modē viss kaut kas, izņemot reālismu, Zoja braukāja uz plenēriem kopā ar izraēliešu mākslinieču grupu “Jaunā Barbizona”, deklarējot savu uzticību socreālismam. Kad krievu armija sāka bombardēt viņas dzimto Kijivu, māksliniece sēriju par padomju bērnību papildināja ar gleznu sēriju “Pirms un pēc”. Gan kritiķi, gan cienītāji bieži vien apgalvo, ka Čerkaskai patīk nodarboties ar epatāžu un provokāciju, tie liela vai peļ viņu par to, ka viņa it kā ejot pret straumi. Manuprāt, mākslinieces darbos nekā tāda nav, ir vienkārši uzticība sev un savam personiskajam kursam. Tiesa gan, šajā uzticībā nav kompromisu, tādēļ to var saukt arī par izaicinājumu. Mākslas zinātnieki to varētu saukt kaut kā citādi, bet no mana patērētājas viedokļa Čerkaskas unikalitāte slēpjas divās viņas īpašībās – iznīcinošā precizitātē un tikpat iznīcinošā humora izjūtā.

Alla Gavrilova, NEWSru.co.il

Rīgas Laiks: Jūs esat no Kijivas, un daudzi jūsu zīmējumi veltīti bērnībai Ukrainā. Varētu likties, ka bērnības ainas mūsu atmiņā sastingst uz visiem laikiem. Vai tagad, kad tam visam pāri klājas karš, mainās tas, kā jūs šos savus darbus uztverat?

Zoja Čerkaska-Nadī: Ziniet, kad ieraudzīju tās bumbu patvertnes, kara pirmos kadrus, man bija sajūta… Viņi taču iegāja Kijivā caur Oboloņu, rajonu, kurā es dzīvoju. Man sākās tādi atmiņas uzplaiksnījumi – kā es braucu uz Kijivu, meklēju saviem zīmējumiem lokācijas. Tās ir tādas fotomedības, daudz zīmēju…

RL: Tagad arī braucat?

Čerkaska-Nadī: Tagad kara laikā nebraucu, bet es tur biju divus mēnešus pirms kara un pirms tam braucu katru gadu. Es vispār bieži esmu bijusi Kijivā – vietās, kuras kopš manas bērnības nav mainījušās… Ja pabrauc ārā no centra, tādu vietu ir ļoti daudz, pat centrā tādas ir. Un man ir sajūta, ka viss, kas ir tajos manos zīmējumos, tiek iznīcināts un brūk kopā.

RL: Ka tas notiek zīmējumos?

Čerkaska-Nadī: Nu, metaforiski. Tie ir iespaidi no pirmajiem kara kadriem. Tagad taču ir tāds karš, ka visu var ieraudzīt, jo no visurienes ir ļoti daudz videomateriālu. Cilvēki filmē no logiem un vēl no kaut kurienes, pat karadarbība ir nofilmēta. Var redzēt daudz vairāk nekā kaut kādas ierastas kara ainas, vai ne?

RL: Situācijas, kurās jūs attēlojāt savu padomju bērnību, bija diezgan ikdienišķas. Tādas, kuras pat nemēdz zīmēt tieši tāpēc, ka tās ir tik ikdienišķas. Teiksim, meitenes tualetē.

Čerkaska-Nadī: Nu, tās tādas sadzīviskas skices.

RL: Protams, un tādēļ, ka tā ir tieši sadzīve, tajā ir atpazīstamības sajūta. Bet, piemēram, kāds gleznotājs Ivanovs uzglezno Kristus parādīšanos tautai, kaut ko tādu. Bet jūs zīmējat, kā meitenes kakā. Kā jūs izlēmāt, ka jūs saista tieši sadzīve, nevis, teiksim, augstais, cēlais?

Čerkaska-Nadī: Arī cēlais mani saista. Laikam es vēl neesmu morāli nobriedusi, lai radītu tādus episkus darbus kā Horāciju zvērests, piemēram. Bet man gribētos.

RL: Sokrata nāve…

Čerkaska-Nadī: Jā, tādā garā. Principā, kad es pārcēlos uz Izraēlu, 1991. gadā, mākslinieciskā vide šeit bija ļoti tāda konceptuāla. Galvenais bija tas, kā tu savus darbus paskaidro, nevis kā tu zīmē. Un savā vēlmē zīmēt es ieraudzīju kaut ko pavisam citu. Mani tas ieinteresēja vēl arī tādēļ, ka es neko tādu nebiju redzējusi. Man bija interesanti pamēģināt. Principā visi mani pirmie darbi bija tādi – māksla par mākslu. Drīzāk tie nodarbojās ar jautājumu “kas ir māksla”, vai ne? Tad es pārcēlos uz Berlīni un tur iepazinos ar Avdeju Teroganjanu. Un mēs abi Maskavā sarīkojām izstādi ar nosaukumu “Olga Sviblova – sūds jeb Kritiskā diskursa beigas”.

RL: Olga Sviblova – mākslas zinātniece?

Čerkaska-Nadī: Tolaik viņa bija Maskavas Fotogrāfijas nama direktore, vairāku biennāļu kuratore. Es nezinu, ko viņa tagad dara.

RL: Un kāda ir šī jūsu mākslinieciskā izteikuma jēga?

Čerkaska-Nadī: Tā bija tāda māksla par mākslu, tikai jau aizgājusi konkrētībā. Tur bija konkrēti personāži. Tipa, šis mākslinieks ir slikts, bet šis jau pavisam nelietīgs, tas vēl nezin kāds.

RL: No kā tas sastāvēja? Jūs viņus zīmējāt?

Čerkaska-Nadī: Jā, tās bija karikatūras. Mums tā bija parodija par kritisku izstādi par mākslu vai mākslas politiku, kaut kas tādā garā. Un man tiešām ar to kritiskais diskurss beidzās, jo kur tad vēl lai iet tālāk? Jo tā bija tieša pāreja uz personālijām. Un Avdejs mani tajā virzienā pastūma. Bet vispār es sāku nodarboties ar mākslu ne tāpēc, ka man patika runāt par mākslu, bet tāpēc, ka biju meitene, kam patīk zīmēt. Un man gribējās atgriezties pie zīmēšanas. Bet tas taču tagad bija aizliegts. Lūk.

RL: Aizliegts šeit, Izraēlā?

Čerkaska-Nadī: Nu, skaitījās, ka tā ir stagnācija. Un es nolēmu atgriezties pie tā, ko zinu vislabāk, gribēju izvēlēties kādu pazīstamu tēmu. Es padomāju un loģiski sapratu, ka vislabāk pazīstu krievu emigrāciju Izraēlā. Man radās ideja uztaisīt satīrisku izstādi par krievu repatriantiem – nu, krieviem plašā šī vārda nozīmē, par krievvalodīgajiem no bijušajām savienības republikām. Es sagatavoju tādu satīrisku izstādi, un 2018. gadā tā tika izstādīta Izraēlas muzejā Jeruzālemē. Tā izraisīja lielu rezonansi, jo principā tā bija pirmā reize, kad kāds ar šo tēmu nodarbojās tādā mērogā. Bez tam tā bija ļoti satīriska, asa, tur bija visādi…

RL: Pieauguša vīrieša apgraizīšana? Tuksnesis un kaudze to…

Čerkaska-Nadī: Jā. Emigrācijas šausmas. Lūk, padomju bērnība mazliet ir radusies no tā paša, jo man gribējās parādīt pirms un pēc.

RL: Interesanti, ka Telaviva ir ļoti piemērota vieta tādiem sižetiem, bet Jeruzāleme – ne pārāk. Jo Jeruzāleme mitoloģiski ir cildena vieta, bet te visu laiku par sadzīvisko.

Čerkaska-Nadī: Izraēla vispār ir zoodārzs: te ir tik daudz visa kā. Un man ļoti patīk vērot cilvēkus un pētīt viņu uzvešanos un paradumus.

RL: Es nodomāju par bērna iespaidiem, ka tādi gan ir visiem, bet tos vajag arī atcerēties. Jūs atceraties ne tikai tos sižetus, kurus pati esat piedzīvojusi, bet arī no filmām, no “Dienesta romāna”.

Čerkaska-Nadī: Man labāk patīk perestroikas laika filmas. Un savu atmiņu es arī uzjundu, jo ļoti daudz skatos filmas par to laiku. Šo projektu es sāku tad, kad man piedzima meita, es ar viņu sēdēju mājās pēcdzemdību atvaļinājumā. Izraēlā tie ir trīs mēneši. Un kaut kā, pat nezinu, uznāca dažādas nostalģiskas sajūtas. Man gribējās viņai parādīt, ko es atceros, jo tās valsts, kurā dzīvoju, vairs nav. Taču vecā estētika ir palikusi, jauna jau vairs klāt nenāk.

RL: Vai jūsu meita ir bijusi Ukrainā?

Čerkaska-Nadī: Daudzas reizes.

RL: Un viņa kaut ko atpazīst jūsu zīmējumos?

Čerkaska-Nadī: Viņa vēl maza, tikai septiņi gadi, vēl jau nevar ar viņu tā parunāties. Viņa neatšķir stilus: tas ir padomju, bet tas nav. Bet man bija svarīgi, lai viņa tur varētu viesoties, jo tur man palika ģimene, daļa mūsu ģimenes. Un es gribēju, lai viņai nepazustu saikne. Mēs ar viņu esam bijušas gan Kijivā, gan Āfrikā.

RL: Skaidrs. Es tieši nodomāju, ka tā stilistika acīmredzami ir speciāli izvēlēta – šie lielie krāsainie laukumi bez detaļām, kuri izceļas, tikai pateicoties krāsai. Kā spožā saulē – un neko vairāk nevar redzēt. Tas, protams, atgādina tādu ornamentālo stilu, nezinu, franču vai pat… Es ne pārāk pazīstu Āfrikas mākslu, bet varētu būt no turienes…

Čerkaska-Nadī: Ar afrikāņu mākslu tā lieta nav vienkārša. Tur nevis mākslai ir ietekme, bet visam, kas ir apkārt. Āfrika vispār ir liela, tur ir daudz dažādu valstu. Tur, kur mēs dzīvojam, ir tādi džungļi, kuros ir tropiskais…

RL: Vai tā ir Sudāna?

Čerkaska-Nadī: Nē, Nigērija.

RL: Nesen skatījos vienkārši apbrīnojamu senegāliešu filmu. Man tā patika tādēļ, ka tajā bija brīnišķīga vēstures koncepcija: vienmēr jābūt stāstniekam, tādam kā episkam teicējam, kurš tad arī nolemj, kas vispār iekļūs sižetā. Viņu ieaicina turīgā ģimenē un saka: “Mums būs kāzas, gribam, lai tu te visu vadītu un, tā teikt, ierakstītu mūs vēsturē.” Viņš atbild: “Nē.” – “Kāpēc? Mēs tev samaksāsim.” Viņš atbild: “Es dziedu tikai par skaisto un cēlo.”

Čerkaska-Nadī: Pareizi.

RL: Man ļoti patika, ka viņa izvēlētais stāsts arī ir filmas saturs, vēl vairāk, vēstures saturs. Kā krievu valodā – история ir gan vēsture, gan stāsts. Ko jūs vārdiem, nevis zīmējumos varētu pastāstīt par Padomju Savienību?

Čerkaska-Nadī: Nu, ja es varētu pastāstīt vārdiem, es laikam kļūtu par rakstnieci. Bet es par to varu pastāstīt tieši zīmējumos.

RL: Tomēr ideoloģiski tendēti cilvēki uztraucas, ka jūs esat izteikusies: viss nemaz nav bijis tik slikti.

Čerkaska-Nadī: Nezinu, man bija lieliska bērnība. Nu kā, tie bija 80. gadi. Man bija normāla padomju ģimene. Pat labklājīga, jo vectēvs strādāja tirdzniecības sfērā. Un perestroika sākās, kad man bija 10 gadi. Man šķiet, ka ne pirms, ne pēc tam tādu pacēlumu man piedzīvot nav nācies.

RL: Pacēlumu tādā nozīmē, ka viss būs, viss mainīsies?

Čerkaska-Nadī: Jā, ka pēkšņi atnāca brīvība, radās visādas subkultūras. Tika atļauta rokmūzika. Vārdu sakot, tūlīt viss būs labi. Turklāt tas viss taču bija padomju ideoloģijas ietvaros, vēl nemaz nebija tā visa, ka tūlīt pie mums sāksies mežonīgais kapitālisms un tā tālāk. Tas bija cerību laiks – kuras diemžēl nekā nepiepildījās. Man liekas, tāda naivuma ar tādām cerībām nevienam nekad vairs nebūs, jo visi to vienreiz jau ir pieredzējuši.

RL: Bet jūs taču aizbraucāt 90. gadu sākumā. Varbūt tieši jūs pie tā esat vainīga?

Čerkaska-Nadī: Nu nē, es ne.

RL: Jūs aizbraucāt prom no tām cerībām. Atceros, kad Latvija stājās ārā no Padomju Savienības, es pusgadu biju Mongolijā. Kad atgriezos, viss jau bija mainījies. Visi rosījās, ar kaut ko tirgojās. Un es vienkārši neko nesapratu: ko darīt, kur strādāt?

Čerkaska-Nadī: Es to brīdi nedabūju sajust. Mēs aizbraucām pirms puča, bet bija jau skaidrs, uz ko tas viss iet, ka Padomju Savienības nebūs.

RL: Un no tā brīža palikusi glezniņa “Pučs”, kur visi virtuvē skatās “Gulbju ezeru”¹.

Čerkaska-Nadī: Jā.

RL: Ko jūs sajutāt, izkāpjot no lidmašīnas? Nu, teiksim, te ir 40 grādu?

Čerkaska-Nadī: Nē, tas bija ziemā.

RL: Bet ziemā te taču…

Čerkaska-Nadī: Nu, ne jau četrdesmit. Tāds Eiropas septembris. Nezinu. Mēs vispirms atbraucām uz Ašdodu, tā ir pilsēta uz dienvidiem no Telavivas, ļoti nesmuka. Man estētiski tas viss likās pilnīgi kroplīgs. Likās, ka esmu nokļuvusi kaut kādā nomalē, bet gan jau pēc tam tikšu arī līdz normālām vietām. Bet vispār es visu uztvēru pozitīvi, man bija interesanti. Es biju pirmoreiz ārzemēs, man patika skatīties, kas un kā. Uzreiz pēc tam es nokļuvu mākslas skolā, tā bija mīkstā piezemēšanās.

RL: Es lasīju, un man tas likās patiešām smieklīgi, ka jūs tikai šeit esot atskārtusi, ka pēc likuma jūs neesat ebrejiete.

Čerkaska-Nadī: Nuja. Mans tētis ir ebrejs, bet mamma pa pusei. Bet viņa ir nepareizā: mana vecmamma ir ukrainiete. Tādēļ sanāk, ka arī es esmu ukrainiete un mana meita arī. Bet mani tas ne pārāk uztrauca. Kā? Normāli ir būt arī par ukrainieti.

RL: Saprotams, bet runa ir par ko citu. Jo jūsu pirmā izstāde, vienkārši runājot, ir asi satīriska attiecībā uz Izraēlas sabiedrību. Kā viņi to uztvēra?

Čerkaska-Nadī: Dažādi. Daži teica, ka esmu apdirsusi Izraēlu, citi, tieši otrādi, teica: “Re, kur es, re, kur mans vectētiņš un vecmāmiņa.” Tur bija absolūti viss reakciju spektrs. Man arī ar uztveri viss ir normāli, saku: “Jūs labāk uz sevi paskatieties!”

RL: Jūs tā arī esat palikusi svešiniece?

Čerkaska-Nadī: Nē, kāpēc? Esmu izraēliete, ne? Es te dzīvoju jau 30 gadus, kas tad vēl es esmu?

RL: Dīvainā kārtā, kad uzmet pirmo skatu jūsu Izraēlas darbiem un darbiem no Krievijas, pa gabalu tie ir līdzīgi. Vietām ir stilizēta Šagāla Vitebska, vietām kaut kas no Brēgela “Atgriešanās no medībām”. Bet, ja ieskatās, zīmējumā ir Ukraina, 1991. gads, un pēkšņi kādu sit, kaut kādi cilvēki rēgojas… Par ko tas ir?

Čerkaska-Nadī: Es dzīvoju jaunceltņu rajonā, un tur bija daudz vēl neapbūvētu laukumu. Tagad skaitās labs rajons, bet toreiz tā bija nomale. Taisnību sakot, 80. gadu beigas bija laiks, kad bija bail pa ielām staigāt, jo saasinājās… Kā tas ir krieviski? Street violence. Sākumā tas nenotika tik plašā mērogā, bet pēc tam uzradās, un tās ielu situācijas, kuras esmu zīmējusi, 90. gados sasniedza apogeju.

RL: Un tas tika atainots, kā mēdz teikt, jūsu darbos.

Čerkaska-Nadī: Tas ir diptihs, 1991. gada Ukraina un Izraēla. No turienes aizbraucām, šurp atbraucām. Tieši tad notika Persijas līča karš, daudzi atbrauca tieši uz karu. Un es, protams, arī braucu uz Beerševu. Tur ir tāds rajons Daleta, ļoti briesmīgs. Tur es šīs mājas zīmēju, tās ņemtas no turienes. Izstādes kurators sacīja, ka ir tādas gleznas, piemēram, no renesanses laika, kurās attēlota paradīze un elle. Bet te sanāk – elle un elle.

RL: Elle Ukrainā?

Čerkaska-Nadī: Un elle Izraēlā. Tādēļ, ka oficiāli Izraēla ir ļoti ideoloģiska valsts, te ir tēma: repatriāciju šeit sauc par aliju, tas nozīmē – pacelšanos.

RL: Interesanti, ka jūsu padomju zīmējumos, sauksim tos tā, es kaut kā nemanu kara tēmu.

Čerkaska-Nadī: Bet kara taču arī nebija.

RL: Tomēr kara tēma tika ļoti uzsvērta. Kijivā vai Rīgā nevarēja soli paspert, lai nesastaptu kādu armijnieku.

Čerkaska-Nadī: Tas jā. Taču tā bija bērnišķīga pusaudža uztvere. Kara tēma mani pārāk neuztrauca.

RL: Jūs nebaidījāties no atomkara, jums to nemācīja?

Čerkaska-Nadī: Mācīja. Bet es nebaidījos, man vairāk patika, ka varu būt panks. Tas mani vairāk interesēja.

RL: Panks ar gāzmasku.

Čerkaska-Nadī: Nu nezinu. Es bērnībā par karu vispār nedomāju. Nedomāju, ka tas ir iespējams.

RL: Bet atbraucāt un nokļuvāt tieši…

Čerkaska-Nadī: Es atbraucu jau pēc.

RL: Vai jums mājās ir kur slēpties no raķetēm?

Čerkaska-Nadī: Protams! Un mēs regulāri slēpjamies.

RL: Un skatāties, kur kritīs raķetes?

Čerkaska-Nadī: Nē, nav pārāk interesanti. Slēpjamies.

RL: Daudzi mani Izraēlas draugi feisbukā liek bildītes ar krītošām raķetēm.

Čerkaska-Nadī: Citiem patīk fotografēt, kā tur ir debesīs. Man ne. Man liekas, ka tie, kas šurp atbrauca Persijas līča kara laikā, tomēr ļoti nobijās. Jo karš padomju cilvēkam ir un paliek “Lielais Tēvijas”. Bet te tādi īsi uzliesmojumi. Tas ir citādi.

RL: Saprotu, taču nemitīgi sprādzieni, teroristu apšaudes, tas, ka valsts ir pastāvīgā spriedzē ar Gazas sektoru, – vai tas nebojā nervus?

Čerkaska-Nadī: Kā lai to saka. Es nevaru tagad pāris vārdos aprakstīt visu vietējo problemātiku. Es vispār atbalstu kreisos un esmu pret visu šito.

RL: Pret ko?

Čerkaska-Nadī: Pret konflikta turpināšanu. Tas taču nekā nerisinās, jo to neviens nerisina. Vispār tā situācija diezgan daudzus apmierina. Nu, lai tā visu laiku būtu.

RL: Jūs gribētu, lai būtu divas valstis…

Čerkaska-Nadī: Manuprāt, var izskatīt dažādus ierosinājumus, bet te galvenā problēma, īsumā, ka ir divi miljoni cilvēku pilnīgi bez nekāda saprotama statusa. Ne viņi ir pilsoņi, ne kas. Un tad sanāk, ka vajag vai nu dot viņiem Palestīnas valsti, vai arī pievienot viņus Izraēlas valstij un visiem iedot Izraēlas pilsonību. Bet tad te būšot pārāk daudz arābu un Izraēla zaudēšot savu ebrejiskumu. Tā problēma man tiešām nedod miera, jo situācija šķiet neatrisināma. Skaidrs, ka viss ceļas no šitā te izraēliešu nacionālisma, kas mani ļoti satrauca.

RL: Tas būtu maigi teikts.

Čerkaska-Nadī: Nu jā, tas vārds ir par maigu. Vispār es nezinu. Manuprāt, šī situācija ir amorāla, tā bojā Izraēlas sabiedrību. Jo tāda kontrole pār tautu, publiskais diskurss, kad tā pa radio var spriedelēt, ka vajag ierobežot beduīnu dzimstības līmeni…

RL: Viņiem ir augsts līmenis?

Čerkaska-Nadī: Ļoti. Bet ne tikai viņiem. Arī ebreju reliģiskajās kopienās ir augsta dzimstība, taču ierobežot vajagot tikai beduīniem, jo tie taču ir beduīni. Un tas, ka par to tā var runāt publiskā telpā, tas ir, es pat nezinu, kaut kāds vāks.

RL: Vai Padomju Savienībā jūs uzskatīja par ebrejieti?

Čerkaska-Nadī: Kā kurš. Tajās vietās, kur es apgrozījos, tautībai nebija īpašas nozīmes.

RL: Sakiet, vai jūs varat Izraēlu nosaukt par nacistisku valsti?

Čerkaska-Nadī: Man liekas, par nacistisku vēl būtu par agru. Bet uzskatu, ka šeit valda ļoti neveselīgs nacionālisms.

RL: Kā tas visvairāk izpaužas?

Čerkaska-Nadī: Jau pati tēma: Izraēla ir ebreju vai visu tās pilsoņu valsts? Uzskatu, ka šādam diskursam nemaz nav jābūt. Protams, ka tā ir visu pilsoņu valsts. Tas nemaz nav apspriežams.

RL: Tomēr vēsturiski tā radās kā nacionāla valsts.

Čerkaska-Nadī: Jā, bet tā ir tāda cilvēka domāšana, kas dzīvo citā valstī kā mazākumtautības pārstāvis. Tipa, to taču emigranti dibinājuši! Pat asimilācijas jautājums. Ir iespējama mazākuma asimilācija vairākumā, bet nav iespējama vairākuma asimilēšana mazākumā. Es gribu teikt, ka tie, kas te operē ar nacionālistisko diskursu, izmanto tāda cilvēka domāšanu, kurš nedzīvo savā valstī, bet ir it kā mazākums kādā citā. Un, kad vairākums sāk tādu diskursu cilāt, rodas kaudze problēmu.

RL: Runa ir par vairākumu politikā vai tautā? Jūs taču ar daudziem tiekaties – bodniekiem, amatniekiem…

Čerkaska-Nadī: Nu, vairums te ir ebreji, te ir ebreju svētki, oficiālā valoda ir ivrits, karogā ir ebreju simbolika. Ko vēl jūs gribat? Vēl tikai atlicis ierobežot beduīnu dzimstību, un viss būs superīgi, jā?

RL: Sakiet, bet jūs esat Izraēlas patriote?

Čerkaska-Nadī: Nezinu. Manuprāt, patriotisms ir neveselīgas jūtas. Esmu izraēliete, man patīk dzīvot Izraēlā un tādā garā. Bet es kritiski izturos pret visu to, ieskaitot mūsu partijas un valdības gājienus. Bet tā kā daudzi šejienes krievvalodīgie – nedod Dies kaut ko pateikt par mūsu Izraēlu… Ja kāds blogeris pateicis, ka mums visur vadi karājas. Kā viņš to varēja?!

RL: Bet tie tiešām karājas! Taisnība!

Čerkaska-Nadī: Arī es saku, re, kur karājas! Vai tad te trūkumu maz? Papilnam. Bet tie 90. gadu repatrianti bija skaļākā balss pret mūsu izstādi: kā es tā varēju apdirst Izraēlu, ja man nepatīk, varot braukt uz Gazu. Bet, sasodīts, es atceros, kā viņi paši 90. gados gānīja Izraēlu. Viņi jau to ir aizmirsuši, bet es atceros visu. Nu jā, tāds psihes pašaizsardzības mehānisms: ja reiz esmu izdarījis izvēli, tad tā ir pareiza.

RL: Sakiet, kāpēc jums patīk dzīvot Izraēlā? Kas te tāds īpašs? Piecus gadus esat dzīvojusi Berlīnē, uzaugāt Ukrainā…

Čerkaska-Nadī: Tāpēc, ka es labi pazīstu šo vietu, esmu te nodzīvojusi lielāko savas dzīves daļu, katru suni zinu.

RL: Te jau pa ielām suņi nestaigā.

Čerkaska-Nadī: Es to par cilvēkiem. Šī vieta man ir vislabāk pazīstama no visām vietām, kādas es zinu. Es te jūtos – kā lai to pasaka? Belonging.

RL: Vai jums patīk tirgū kaulēties?

Čerkaska-Nadī: Nepatīk, neprotu.

RL: Cik ļoti tirgū cenas ir uzskrūvētas?

Čerkaska-Nadī: Protams, ka ir uzskrūvētas. Kad nāk tūristi, varbūt paceļ divas reizes. Kā kurā tirgū. Bet ne jau tikai tirgū, te katrā veikalā var apskaitīt.

RL: Viens mans paziņa, Izraēlas pilsonis, teica: “Tas nav izturams. Viņi pienāk pavisam tuvu klāt un kliedz taisni sejā. Es nespēju.”

Čerkaska-Nadī: Jā, tā mēdz būt. Bet viņš nav bijis Nigērijā. Kā tur kliedz! Kad vīrs runā pa telefonu, no mājas jābēg laukā. Viņš runā tik skaļi, ka, man liekas, viņu pa taisno Nigērijā var dzirdēt. Jūsu draugs tur vienkārši nomirtu.

RL: Atklāti sakot, es labprāt uz Nigēriju aizbrauktu.

Čerkaska-Nadī: Vai, tur ir kolosāli! Es visus aicinu uz Nigēriju, jo mums tur ir liela māja. Vispār kāpēc man tā iepatikās Nigērijā? Uz turieni nav jēgas braukt kā tūristam. Balto cilvēku tur uzskata par bankomātu, tas ir vienīgais veids, kā to interpretē. Un tu nevari būt ne draugs, ne kas cits – jo tur ir dzelžaina klanu sistēma, ja neesi ģimenes loceklis, iekšā tevi nelaiž. Visinteresantākā tur ir lauku dzīve, taisni tā kā Gogolim. Pilnīgi vakari ciematā pie Dikaņkas.

RL: Vai varētu, lūdzu, mazliet konkrētāk? Ar ko nigēriešu ciemi līdzīgi ukraiņu ciemiem?

Čerkaska-Nadī: Tur ir viss tas pats, tikai cilvēki melni. Dzīve kūsā. Sēž uz ielas… Visi ciema svētki notiek ļoti plaši. Visu laiku ir vai nu kādas bēres, vai vēl kaut kas. Visu svin apmēram vienādi – tāds festivāls uz trīs dienām. Es pat nezinu… Mēs ar vīru aizgājām uz viena vīra bērēm, mēs viņu maz pazinām, vienkārši klīda runas, ka būs foršas bēres; tur var nākt visi, kas grib. Bet, ja esi tūrists, tu neko no tā nedabūsi redzēt. Teiks: kas tu te tāds. Bet es esmu sieva. Ejam pa ielu, vīrs pa priekšu, es aiz muguras, viņš saka: “My wife.” (Smejas.)

RL: Vai jūs nebaida jūsu darba etnogrāfiskais aspekts – ka jūs esat cilvēks, kurš uz dzīvi Izraēlā un Nigērijā raugās kā uz eksotiku?

Čerkaska-Nadī: Nu kā, tāds aspekts ir. Bet, no otras puses, tā nav eksotika, jo galu galā tā ir mana vīra ģimene. Mana attieksme nav tāda, ka es tur pagleznoju un braucu tālāk. Man ar viņiem sakari saglabājas.

RL: Bet jūs nerunājat viņu valodā?

Čerkaska-Nadī: Tur visi ļoti labi runā angliski, mazus bērnus ieskaitot. Tā taču ir bijusī angļu kolonija.

RL: Jūs teicāt, ka jūsu meita vēl ir maza, ka viņa vēl netver padomju zīmējuma reālijas. Bet, kad es skatos uz šīm gleznām, es nevaru nedomāt par to, kā tās tiek uztvertas. Jums bija izstāde ASV. Kā to uztver cilvēki, kuriem nav nekāda reāla priekšstata par Padomju Savienību?

Čerkaska-Nadī: Es arī domāju, kā viņi to uztvers, bet kaut kā tomēr uztver. Jo, man šķiet, bērnu emocijas – tās ir visiem kopīgas. Proti, viņi jau arī ir bijuši bērni, tie amerikāņi. Lūk. Un, man šķiet, caur to viņi kaut kā pieslēdzas. Ne caur padomju estētiku, bet tieši caur bērnības izjūtu, kaut kādu pagātnes izjūtu. Bet citādi jau reālā padomju pieredze – tas viņiem, protams, ir National Geographic. Kā mums – aizbraukt uz Āfriku. Kaut kādi pionieri viņiem ir no tās pašas operas.

RL: Bet tas pats jau attiecas uz jūsu vīru. Kā viņš uztver šīs gleznas?

Čerkaska-Nadī: Viņu tas neskar. Viņu uztrauc citi jautājumi. Viņam patīk manas gleznas, bet viņš tās uztver tīri estētiski. Un, protams, to, ko es zīmēju par Āfriku, viņš uztver vairāk.

RL: Laikam jau galvenais paņēmiens, kā uztvert jūsu zīmējumus, tomēr ir “ir līdzīgi – nav līdzīgi”. Man tā bija.

Čerkaska-Nadī: Jā!

RL: Šajās gleznās tomēr droši vien ir kāds virsuzdevums, virssaturs?

Čerkaska-Nadī: Protams, tajās ir tīri glezniecisks virsuzdevums. Piemēram, tagad es visu laiku veidoju daudzfigūru kompozīcijas. Tas man ir tāds uzdevums – sastatīt gleznās astoņus cilvēkus, lai pie tam cits citam neiebrauc ar ceļgalu acī.

RL: Pie tam jūs diezgan maz strādājat ar perspektīvu.

Čerkaska-Nadī: Nu, kā lai saka… Tas ir kā Sezana klusajās dabās: viņš sagrozīja perspektīvu, lai parādītu, piemēram, kas tur ir uz tā šķīvja. Lai būtu labāk redzams. Es, taisnību sakot, arī ļoti daudz izmantoju šo metodi. It kā jau nav pašmērķis uztaisīt ideālu perspektīvu. Man galvenais ir parādīt skatītājam to, kas mani kādā situācijā ir piesaistījis, interesējis. Vai arī sasprindzināt šo situāciju tā, lai skatītājs izjustu to pašu, ko izjutu es.

RL: Tas ir, katrai gleznai ir sava noteikta emocija? Vai arī tā ir, nosacīti sakot, atstumtības, nostalģijas pēc bērnības izjūta?

Čerkaska-Nadī: Atstumtība un nostalģija – tā ir literatūra. Re, piemēram, šajā gleznā ir kaut kāda frizētava Beļģijā, kuru es ieraudzīju. Skaidra lieta, ka mani tajā piesaistīja galvenokārt, lūk, šis dzeltenais plankums. Es tā dēļ arī sāku visu šo situāciju. Tur ir arī literatūra, meitenes sabāzušas degunus aifonos, vai kaut kas tamlīdzīgs.

RL: Ko pauž šis dzeltenais plankums?

Čerkaska-Nadī: Neko, tas vienkārši parāda turienes atmosfēru.

RL: Tas ir ļoti savādi, jo ir Vermēra glezna “Delftas skats”. Tur ir tāds mazs, dzeltens plankums, un nav skaidrs, kas tas ir. Marsels Prusts analizēja šo gleznu. Viņa romānā mirstošs rakstnieks domā par šo gleznu, viņš staigā pa izstādi Parīzē, līdz pēdējam mēģina saprast, ko tas nozīmē; viņš pakrīt un nomirst...

Čerkaska-Nadī: Vienu mirkli, es gribu paskatīties, kas tas par plankumu. Kur tur ir tas plankums? Nav tur neviena dzeltena plankuma. Kur ir plankums?

RL: Nu kaut kur šeit. Man arī radās šis jautājums.

Čerkaska-Nadī: Tā ir vienkārši siena.

RL: Tas ir pārāk liels. Man liekas, tas bija mazāks.

Čerkaska-Nadī: Re, te vēl ir kaut kādi dzelteni plankumi, tādi maziņi.

RL: Nē, runa ir tikai par vienu.

Čerkaska-Nadī: Īsāk sakot, es uzskatu, ka tā ir diršana. Mūsdienu mākslas vēsturei deviņdesmitajos bija tendence izskaidrot, ka, teiksim, nezinu, dzeltenais plankums – tas ir protests pret Beļģijas koloniālo politiku. Patiesībā pirms šiem vārdiem tas neko nenozīmē – vienkārši plankums.

RL: Tas tiesa. Bet es pirms divām dienām runāju ar fotogrāfu Sergeju Maksimišinu. Viņš teica: “Es slikti redzu. Pirmais, ko es ievēroju, ir krāsu attiecības. Ja ieraudzīšu, nosacīti sakot, kaut kādu sarkanu plankumu, teiksim, sievietes svārkus, es jau sākšu skatīties un gaidīt, kad šis plankums nostāsies tajā vietā, kur tas ļaus uzņemt fotogrāfiju.” Un es piekrītu, ka to laikam gan nav iespējams aprakstīt vārdos kā simboliku. Šeit krāsains plankums vai līnija organizē telpu.

Čerkaska-Nadī: Jā, protams.

RL: Bet tas ir ļoti savādi, jo tas nav no dabas. Telpu organizē tikai uztvere.

Čerkaska-Nadī: Nē, viss ir no dabas. Un ar dabisko apgaismojumu viss kļūst dabisks, jebkurš plankums.

RL: Tad kā saprast dabu? Jo dabai nav tādas krāsu uztveres kā mums. Mēs jau organizējam telpu pēc estētiskā principa. Bet dabai ir uzspļaut, ka krāsai ir nozīme procesa iekšienē. Tāpēc tas ir liels noslēpums, kāpēc izvēlēties to vai citu sižetu.

Čerkaska-Nadī: Bet tas ir kā, es nezinu... Nu, tā kā mūzika: viena tevi skar, otra neskar. Nav saprotams, kāpēc. To nav iespējams izskaidrot, nav vērts pat mēģināt. Lūk, tas pats ir ar šo. Man šķiet, ka visa tā konceptuālā māksla, visa, tā teikt, franču skola centās verbalizēt mākslu. Kad es šeit ierados deviņdesmitajos, vizuālais apkalpoja tekstu. Bet patiesībā jau tas tā nav.

RL: Uz jūsu izstādēm droši vien nāk cilvēki un lūdz paskaidrot, kas te uzzīmēts. Vai jūs stāstāt tos stāstus, kas ir gleznās?

Čerkaska-Nadī: Stāstu, jo tiem, kas prasa paskaidrot, parasti arī vajag stāstu. Tie, kas vienkārši redz – ā, re, te ir kontakts, ir dzirkstele –, tie neprasa skaidrot.

RL: Vienkārši es lasīju par jūsu gleznām ar meiteni, kas skatās pa logu, kuras jūs uzgleznojāt pēc kara sākuma. Tur bija tāds skaidrojums, ka, lūk, viņai ir sarkani svārciņi, bet te jau sarkanā krāsa ir aiz loga un tas nozīmē, ka autors nepārprotami centies parādīt kaut ko biedējošu.

Čerkaska-Nadī: Es necentos krāsā atrast biedējošo. Tās ir atskaņas, kas ir katrā gleznā, tā glezna tiek būvēta. Nav izslēgts, ka tādi lēmumi tiek pieņemti kaut kādā zemapziņas līmenī. Bet man nepatīk tajā rakāties, jo tas man šķiet bezjēdzīgi.

RL: Kuru mākslinieku jūs uzskatāt par savu paraugu?

Čerkaska-Nadī: Man daudz kas patīk. Man arī klasika ļoti patīk. Bet es ne par ko nedomāju, tikai dzeru ar acīm, līdz paliek slikti. (Smejas.)

RL: Es nesen biju Turcijā. Tas bija vienkārši neticami. Braucot pie stūres, nav laika skatīties apkārt. Un es domāju, varbūt šīs ainavas aiz mašīnas loga ienāk manī kaut kā tieši...

Čerkaska-Nadī: Protams, ka ienāk. Man patīk ārzemēs ilgi dzīvoties pa muzeju. Tā es ne tik sen biju Londonā, apmeklēju Nacionālo galeriju, kur karājas Rembranta “Baltazara dzīres”. Un es nezinu, pat ja es stāvētu un domātu: bet kā viņš šito izdarīja, un kā viņš to izdarīja… Bet es par to nedomāju. Es vienkārši tur dzīvojos, un tas manī tur paliek. Reizēm gadās, ka tu saskaties muzejos tās gleznas, atgriezies un sāc gleznot citādi. Jo tas viss tur kaut ko izdara.

RL: Tas ir, jūs jau vēlāk, skatoties uz gatavo gleznu, atrodat kaut kādu ietekmi?

Čerkaska-Nadī: Nē, es vienkārši nāku uz studiju... Man pat nepatīk aizbraukt un atstāt iesāktu gleznu, zinot, ka būšu muzejā. Jo tad es atgriezīšos un visu pārgleznošu vēlreiz. Man patīk pabeigt pirms brauciena, lai pēc tam vairs nav pie tā jāatgriežas.

RL: Sakiet, lūdzu, vai jūs jūtaties apzīmogota ar to, ka jūsu bildes bieži uztver par tādu kā epatāžu un jūs – par mākslinieci, kura runā un zīmē to, kas ienāk prātā?

Čerkaska-Nadī: Nu jā, protams, ka jūtu. Vienkārši Izraēlā mani visi pazīst... Vispār tā ir tāda Izraēlai raksturīga iezīme, ka visi visus pazīst. Ar visiem šejienes māksliniekiem esmu kopā skolā gājusi, tāpēc viņi negaida neko tādu, ko no manis nevajadzētu sagaidīt. Taču sveši cilvēki domā, ka es arī personiskajā saskarē esmu kaut kāda tāda – ka celšos augšā un došu pa aci. (Smejas.) Bet es esmu kluss, inteliģents cilvēks, nevienu neaiztieku.

RL: Tātad jums nav vajadzības izdomāt sižetus, kas atbilstu jūsu panka tēlam?

Čerkaska-Nadī: Nu, ir. Bet ne vienmēr. Piemēram, šajā darbā nav nekādas epatāžas. Šajā arī nav. Vispār es sapņoju uztaisīt izstādi, kur viss būtu ļoti vienkārši un skaisti, tāds totāls eskeipisms. Un katru reizi, kad sāku kaut ko darīt, es domāju: nu viss, nākamajā izstādē būs daiļas meitenes pie ezera. Bet katru reizi sākas kaut kādas ziepes. Vai nu korona, vai karš.

RL: Man tā liekas, ja jūs uztaisītu tādu izstādi par skaisto, visi domātu, ka jūs māžojaties.

Čerkaska-Nadī: Nē, kāpēc? Nezinu. Ir tomēr forši, ja var uztaisīt skaisti: skaista meitene sēž pie jūras, ēd arbūzu... (Smejas.)

RL: Kas tas par mājienu?

Čerkaska-Nadī: Nav nekāda mājiena – vienkārši. Viens mans draugs, kad vienīgo reizi bija Izraēlā, apmeklēja izstādi Izraēlas mākslas muzejā. Bet viss ir tāds drūms, brūnā krāsā. Nu, tāpēc, ka māksla tāda nopietna un par šausmām. Nedrīkst tā, ka vienkārši skaisti, sevišķi jau Izraēlā. Un viņš saka: “Nu kāpēc viss ir tik drūmi? Kāpēc kāds nevar uzzīmēt, kā skaista meitene sēž pludmalē, ēd arbūzu?” Un man tas tēls vienkārši iespiedās prātā. Es pat uztaisīju skices, tūlīt parādīšu. Tai jābūt austrumnieciskai meitenei; es visu laiku pievēršu uzmanību, ja redzu tādas piemērotas. Nu, tādus tipus.

RL: Nu jā, tas ir skaisti. Atgādina Pirosmani.

Čerkaska-Nadī: Pirosmani man arī patīk. Bet man šķiet, ka mana tā sauktā naivā māksla ir drīzāk ar kaut ko pastarpināta. Proti, gan Matiss to izmantoja, gan Pikaso, turklāt viņi, protams, nebija naivisti. Man šķiet, arī man tas ir kaut kā tā. Ļoti bieži modernismu notur par naivismu. Patiesībā tās ir dažādas lietas, tās jānodala.

RL: Jūs vienkārši esat viltīga.

Čerkaska-Nadī: Kā visi ebreji. (Smejas.)

RL: Sakiet, kāpēc jūs nodibinājāt mākslinieču grupu, kurā ir tikai sievietes?

Čerkaska-Nadī: Tā sanāca.

RL: Tas nav žests?

Čerkaska-Nadī: Nav žests un nav ideoloģiska izvēle. Vienkārši tā sanāca.

RL: Un kas jūs apvieno?

Čerkaska-Nadī: Nu, mēs visas bijām ar līdzīgu pieredzi, teiksim, deviņdesmitajos atmetām gleznošanu un vairāk pievērsāmies kaut kādām konceptuālām praksēm. Bet pēc tam tomēr radām nepieciešamību atgriezties pie glezniecības. Mēs gribējām atgriezties pie kaut kādas patiešām skolas pieredzes ar iešanu plenērā un visu ko tādu. Un patiesībā nosaukums “Jaunā Barbizona” – tas ir kā veca Bārbija. Barbizonieši jau arī no darbnīcām izgāja mežā. Mums gan te mežs nav sevišķi tuvu. Tāpēc mēs izgājām pilsētā.

RL: Jūs teicāt, ka gribat ķerties pie cēlā, garīgā gleznošanas. Varbūt tai meitenei ar arbūzu ir garīga kvalitāte?

Čerkaska-Nadī: Nē, ziniet, patiesībā man ir tāda sena iecere. Mēs taču dzīvojam, kā skaitās, svētās vietās. Bet neviens no mūsdienu Izraēlas māksliniekiem īpaši nenodarbojas ar Jēzus dzīvi.

RL: Nu viņi jau lielākoties ir ebreji.

Čerkaska-Nadī: Nu, vai mazums? Jēzus arī bija ebrejs.

RL: Arī tiesa.

Čerkaska-Nadī: Viņu uzmanību saista arābu–izraēliešu konflikts, sadzīves jautājumi. Bet man jau sen gribas radīt kādu Kristus tēlu. Galu galā, visi tie kristīgie sižeti – tā jau patiesībā ir renesanses cildenās glezniecības tēma. Tātad klasiskās mākslas attēlojuma cienīga tēma, vai ne?

RL: Vai tas būs vēsturisks audekls vai mūsdienu dzīve ar šiem sižetiem?

Čerkaska-Nadī: Vēl nav zināms. Ceru, ka pats Kungs mani vedīs pie rokas, kad pie šīs tēmas ķeršos. Bet es jūtu, ka man vēl jānobriest. Zatulovskai labi sanāca tai dievnamā, kuru viņa izgleznoja. Es arī mēģināju kaut ko tādu darīt, bet sajutu, ka jānotiek vēl kaut kam, kas man dotu tādu iespēju. Kad pie manis bija atbraukusi māsa, es viņu pat izvadāju pa visādām Izraēlas kristīgajām vietām: mēs bijām Galilejā, pie Kinnereta, kur Jēzus bija kopā ar mācekļiem. Un patiesībā, kad tu skaties uz šo sižetu eiropeiskajiem attēlojumiem, tur ir Eiropas ainavas un visi ģērbušies kā eiropieši. Ziniet, mana draudzene no Kijivas reiz uzgleznoja palmas. Tas ir ļoti smieklīgi. Viņai tās palmas ir ar tādu pašu zarojumu kā parastiem kokiem. (Smejas.) Lai gan tagad taču ir fotogrāfijas. Vienalga, smadzenes diktē, ka koks, lūk, ir tāds. Patiesībā glezniecībā šīs vietas neizskatās pēc Izraēlas. Bet es te dzīvoju. Man ir iespēja šīs vietas attēlot. Daba jau patiesībā nav mainījusies.

RL: Zoja, un kā jūs jūtaties ar tām palmām pēc Ukrainas meža?

Čerkaska-Nadī: Nu, drīzāk jau – ar Ukrainas mežu pēc palmām. Es taču te dzīvoju jau 30 gadus.

RL: Es atceros, biju pārsteigts. Viens mans draugs sāka dzīvot Spānijā, tur aiz Valensijas, un reiz mēs ar viņu kopā ceļojām. Un pēkšņi es redzu, ka viņam ir asaras acīs.

Čerkaska-Nadī: Bērziņu ieraudzīja?

RL: Nē. Palma bija nomirusi. Tās pārvēršas vienkārši par tādiem melniem stumbeņiem. Un viņš skatās un raud. Tāds, redz, baiss skats.

Čerkaska-Nadī: Bet vai jūs zināt, ka mums Nigērijā ir palmu vīns? Tā ir, īsi sakot, tā kā bērzu sula, tikai sarūgusi. Šitik forši, ne?

RL: Cik grādu?

Čerkaska-Nadī: Nu, tur grādus nemēra. Tas ir tāds tautas rūpals. Bet tu to dzer kā bērzu sulu, un šķiet, ka alkohola nav vispār. Bet pēc tam celies kājās, un – žvāks! – gar zemi. Bet šī nav tāda palma, tur ir cita… Vārdu sakot, no skata ir līdzīga, bet pēc jēgas cita. Tajā jāuzrāpjas augstu, jāieurbj caurums un tad…

RL: Kā agrāk elektrības stabos.

Čerkaska-Nadī: Jā, tur ir tāda īpaša josta, lai uzrāptos palmā, un tādi nagi.

RL: Cik sirsnīgi jūs izsakāties par Nigēriju! Pat teicāt “pie mums Nigērijā”. (Smejas.) Tā labi sanāk: jūsu Ukraina, jūsu Izraēla un jūsu Nigērija.

Čerkaska-Nadī: Es vispār ātri sāku justies komfortabli dažādās vietās.

RL: Tas nozīmē, ka jūsu nacionalitāte jums nav tik svarīga?

Čerkaska-Nadī: Jā. Man tas ir pēc svarīguma kāds desmitais jautājums.

RL: Tas ir interesanti, jo te daudziem nācies kārtot rēķinus valsts politikas dēļ.

Čerkaska-Nadī: Jūtu līdzi tiem, kam nācies tādus kārtot. Nezinu, kā ar to valsts politiku. Es saņēmu pasi, pilsonību, tur viss ir uzrakstīts. Nu, man te it kā nav jābūt titulnācijas pārstāvei.

RL: Bet jūs varat dzīvot arī Nigērijā?

Čerkaska-Nadī: Principā es droši vien varētu. Ir divi šķēršļi, lai es tur dzīvotu. Pirmkārt, laika apstākļi. Tā ir vienkārši nepārtraukta pirts. Bet vēl tur periodiski, kad ir vēlēšanas, iestājas pilnīgs bardaks, un tad tur ir drusku tramīgi uzturēties.

RL: Tādā nozīmē, ka var notikt militārs apvērsums?

Čerkaska-Nadī: Nē, ne militārs apvērsums, bet sākas villošanās starp dažādām grupām. Es jau tur nevaru iejukt pūlī! Eiropā es izskatos kā visi, bet tur uzreiz mani redz.

RL: Zoja, kāds ir mākslas uzdevums?

Čerkaska-Nadī: O! (Smejas.) Nezinu, vai man ir tiesības… Tas man ir pārāk plašs jautājums. Es nezinu, kāds. Man šķiet, uzdevumi mēdz būt dažādi. Un ir atkarīgs, kādai mākslai. Vienam māksliniekam ir vieni uzdevumi, citam citi.

RL: Sakiet, kāds ir jūsu mākslas politiskais saturs?

Čerkaska-Nadī: Politiskais? Tas būtu kā? Tā, ka lai visi vienlīdzīgi?

RL: Tātad jūs esat komuniste?

Čerkaska-Nadī: Savā ziņā. Nevaru teikt, ka es dogmatiski sekoju kādai ideoloģijai, bet visumā – jā. Vispār es neesmu ļoti iesaistīta politiskajā procesā. Bija laiks, kad biju aktīvāka. Bet, kad man piedzima meitiņa, laika kļuva mazāk.

RL: Ko tas nozīmē – bijāt aktīvāka?

Čerkaska-Nadī: Gāju uz demonstrācijām, labāk orientējos.

RL: Vai jūs neuztrauc, ka Telaviva ir ļoti slavena ar savu… Nu, kā lai saka? Tā ir viena no kreisākajām pilsētām, te pastāvīgi smēķē zāli, ir daudz geju…

Čerkaska-Nadī: Jā, ļoti uztrauc. Daudzas meitenes dodas projām, tā arī kārtīgi neatpūtušās.

RL: (Smejas.) Tā ir ļoti laba atbilde. Bet, ja nopietni, nav skaidrs, ko darīt. Kā tos krievus lai dabū ārā no Ukrainas?

Čerkaska-Nadī: Nu kā? Militārā ceļā. Tikai tā.

RL: Nu redzat? Mēs te spriedelējam par kreisumu, bet tas taču ir visnotaļ labējs viedoklis.

Čerkaska-Nadī: Ne gluži. Es uzskatu, ka šis karš ir spiesta lieta. Nu – uzbruka, ko tu iesāksi? Te ir pavisam cita situācija, tā pūst jau 70 gadus.

RL: Vai jums patīk ebreji?

Čerkaska-Nadī: Dievinu ebrejus! (Smejas.) Es nezinu. Atkarībā kādi. “Ēst ēdu, bet tā – ne sevišķi.”² Te taču ir emigrantu sabiedrība, vienas grupas ļoti atšķiras no citām. Principā man tas patīk, jo te var pāriet pāri ceļam un nokļūt pavisam citā pilsētā.

RL: Vai jūs ievērojat šabatu?

Čerkaska-Nadī: Nē. Kādu šabatu!?

RL: Tātad jūsu līdzdalība Izraēlas valsts liktenī aprobežojas ar dalību vēlēšanās?

Čerkaska-Nadī: Kāpēc tā? Nē. Es esmu tieši Izraēlas, nevis kādas citas valsts kultūras darbinieks.

RL: Un kas tas ir – Izraēlas kultūra?

Čerkaska-Nadī: Nu, redz, tas nav skaidri zināms. Tomēr tā pastāv.

RL: Tā esat jūs?

Čerkaska-Nadī: Es tai skaitā. Jā.

RL: Es drīzāk par to, ka patiesībā tā nav ilga tradīcija.

Čerkaska-Nadī: Tāpēc arī ir interesanti. Kad kultūra tikko veidojas, tava ietekme uz to ir spēcīgāka nekā varbūt citās valstīs. Jo tā ir kustīgāka. Tu savas darbības rezultātu ļoti bieži redzi vēl dzīves laikā.

RL: Bet tas automāts pie sienas – tas ir māksliniecisks žests vai vienkārši tur karājas?

Čerkaska-Nadī: To es tur piekaru, kad gribu uzgleznot čečenu gleznu, bet, kad gribu ukraiņu gleznu, tad ņemu nost.

RL: (Smejas.) Vai jūs Izraēlas armijā neesat dienējusi?

Čerkaska-Nadī: Nē. Es negribu.

RL: Vai tad tas nav obligāti?

Čerkaska-Nadī: Nu kā? Nav ļoti obligāti. Kas grib izšmaukt, tam principā nav grūti to izdarīt.

RL: Tas ir, par naudu?

Čerkaska-Nadī: Nē, nē. Par naudu te ar valsti maz ko var izdarīt. Vienkārši te ir pietiekami daudz to, kuri paši vēlas. Un principā, ja tu skaidri paud nevēlēšanos, tevi neiesauc. Jo kāda štrunta pēc tādu vajag? Tāds tikai traucēs.

RL: Kāpēc jūs negribat? Redzu, te ir daudz meiteņu ar automātiem, formas tērpos, visas tādas skaistas un dzīvespriecīgas.

Čerkaska-Nadī: Es zinu, ka daudziem večiem patīk šīs perversijas, bet tas nav man. Pirmkārt, meitenēm parasti dod otršķirīgus darbiņus – pienest komandierim kafiju vai locīt izpletņus. Un, ja cilvēki jānogalina, tad man negribas. (Smejas.) Patiesībā man ir ļoti grūti padevusies turēšanās kaut kādos rāmjos, pat skolā. Kaut es biju ļoti laba skolniece. Tā nebija politiska izvēle, es vēl biju pārāk jauna, ne īpaši sapratu, kāpēc. Es vienkārši zinu, ka nevaru būt patriote.

RL: Kāda bija jūsu mīļākā grupa 80. gadu beigās?

Čerkaska-Nadī: Cojs, Kino, protams.

RL: Un jūs arī ģērbāties kā panks?

Čerkaska-Nadī: Jā.

RL: Ko tas sevī ietvēra?

Čerkaska-Nadī: Nu, toreiz jau nevarēja aiziet uz veikalu un nopirkt pilnu panka štāti, es pati tur sev kaut ko taisīju. Caurdūru degunu. Man bija ķēde no auss uz degunu, kaut kādas spraužamadatas…

RL: Bet salīdzinājumā ar Padomju Savienību te jaunatnes vidū valdīja brīvība? Jūs varējāt darīt visu, kas tīk?

Čerkaska-Nadī: Nu, es nezinu. Latvijā jau arī bija panki.

RL: Tikai filmā “Vai viegli būt jaunam?”.

Čerkaska-Nadī: Jā, tā man ir mīļa filma.

RL: Tiešām?

Čerkaska-Nadī: Jā, es to pat nesen atkal noskatījos.

RL: Bet tur viss bija ne gluži tā. Viņi to speciāli notēloja Jurim Podniekam. Tas nebija tāds protests, kā šķiet no filmas.

Čerkaska-Nadī: Vai, jūs man vienkārši sagrāvāt… (Smejas.)

RL: Vai māksla dara cilvēku labāku?

Čerkaska-Nadī: Protams, protams.

RL: Un jūsējā arī?

Čerkaska-Nadī: Protams, jā.

RL: Kā jūs to tā uzskatāmi pierādītu?

Čerkaska-Nadī: Man šķiet, ka māksla – tā ir ļoti spēcīga humānistiska tiecība. Un man šķiet, ka tai ir kaut kā jādara cilvēks cēlāks. Nu, es varbūt visu darīju satīriski. Bet mani visumā jau vada mīlestība pret cilvēku.

RL: Neapšaubu. Ja runājam par jūsu sižetiem, protams, tajos izpaužas ne tikai satīra.

Ziniet, es pats tagad esmu pārcelšanās situācijā, visas mantas kastēs, neko nevar atrast. Un es aizdomājos – ko cilvēki ņem līdzi, kad, piemēram, pārceļas no Ukrainas uz šejieni? Tā jau nav emigrācija tādā nozīmē, ka tu mēnesi gatavojies...

Čerkaska-Nadī: Reizēm tu paķer ļoti dīvainas lietas.

RL: Piemēram?

Čerkaska-Nadī: Nu, es nezinu, kaut mēs jau gatavojāmies, bet vecaistēvs pilnīgā nojūdzienā paķēra kaut kādus dīvainus traukus, kas nevienam nav vajadzīgi...

RL: Nu lūk, turpinot par sadzīvi un augsti garīgo, es tikai tagad spēju novērtēt, cik labi ir, kad var sakārtot savu dzīvi sadzīviskā ziņā un saskatīt tajā būtisko. Tas ir, izrādās, ka tāda sadzīve, par kādu jūs runājat Nigērijas sakarā, salīdzinājumā ar Gogoli – tā ir vērtība pati par sevi. Un tā ļauj pievērsties augstajam.

Čerkaska-Nadī: Ziniet, kad mēs 90. gados aizbraucām, tas bija citādi, jo pēc tam es vēl pārcēlos uz Vāciju. Tā bija tāda relokācija. Bet emigrācija un relokācija – tās ir divas dažādas lietas. Jo pirmais vēlīnās padomju emigrācijas vilnis brauca prom uz neatgriešanos. Tā sacīt, nodedzinām visus tiltus, pārdodam dzīvokļus, nav kur atgriezties. Atstājam aiz sevis izdedzinātu zemi. Toreiz pat pilsonību zaudēja. Patiesībā Ukrainas pilsonību es atjaunoju tikai pirms pāris gadiem. Man šķiet, ka tie, kuri brauc prom no kara, tomēr saprot, ka reiz taču Putins nosprāgs un mēs visi atkal būsim tur.

RL: Kāpēc jūs atjaunojāt Ukrainas pilsonību?

Čerkaska-Nadī: Nu – lai tak ir!³(Smejas.)

RL: Vai jums ir saglabājušās lietas, kuras jūs paņēmāt līdzi deviņdesmitajos?

Čerkaska-Nadī: Protams, re, kur man te ir padomju stūrītis. Skatieties! Kad es taisīju savas padomju sērijas izstādi, galerijā arī uztaisīju tādu padomju stūrīti. Patiesībā visu šo arī aiznesu uz turieni, šitās tapetes arī tur izlīmējām. Vienkārši ierīkojām padomju dzīvokli. Tur man bija padomju saliekamā gulta. Cilvēki vienkārši apgūlās zem segas. Tas izraisīja emociju vētru. Tāda kā laika mašīna.

RL: Un kas tās par kurpēm?

Čerkaska-Nadī: Šajās kurpēs mans vīrs nelegāli šķērsoja Ēģiptes robežu.

RL: (Smejas.) Kāpēc? Viņš bēga?

Čerkaska-Nadī: Nē, viņš ir viesstrādnieks.

RL: Un šīs ir jūsējās? Jūs arī šķērsojāt robežu?

Čerkaska-Nadī: Nē, tās ir kaut kādas prostitūtu kurpes, kuras es atradu te rajonā. Es tādas nevalkāju.

RL: Kāpēc te ir rakstīts “Sūds”?

Čerkaska-Nadī: To mākslinieks Vasja Horsts no Pēterburgas. Mēs ar viņu uztaisījām izstādi par padomisko, un tur bija tāda sabiedriskā ēdināšana. Kā gastronomā bija rakstīts – taukvielas, bakaleja, desas, gaļa un vēl kaut kas. Un mēs tādi pēdējā brīdī nolēmām: uzrakstīsim “sūds”, jo mūsu izraēlieši jau runā krieviski. Nu – nespējām novaldīties.