Garā doma kļūst arvien īsāka

Rīgas Laiks: Tavā jaunākajā filmā “Saule spīd 24 stundas” vairāki varoņi saka, ka ziemeļpolā nekā nav. Mans jautājums būtu: kur tev, Juri, kaut kas ir?

Juris Poškus: Montāžā.

RL: Montāžā! Un kas ir montāžā?

Poškus: Klātesamība. Pēc tavas leksikas.

RL: Kādas tādas manas leksikas?

Poškus: Ā, nu labi, nav pēc tavas leksikas. Atvainojos, negribēju būt rupjš.

RL: Tad viss labi. Izklausījās pēc uzbrauciena. (Abi smejas.)

Poškus: Nē, nu katram ir savs vārdu krājums, sava leksika. Bet montāža man ir mīļākā kino zona, jo tur kaut kādā veidā… no nekā ir kaut kas. Kad tu sēdi pie montāžas galda, tu apklusti. Jo dzirdamas tikai skaņas “trp-trp” – turp, atpakaļ, dažas dialoga frāzes, trp-trp, trp-trp. Es domāju, ka tur ir tieši “kaut kas”.

RL: Bet piedod, un kas ir tas “kaut kas”?

Poškus: Tu tagad gribi to sarunu ievirzīt tā, lai es izskaidrotu beigtam zaķim mākslu…

RL: Kāpēc beigtam zaķim? Labāk citplanētietim. Tas tev ir pazīstams žanrs, manuprāt.

Poškus: Tūlīt pateikšu, ļauj man padomāt.

RL: Bez steigas. Galvenais, bez steigas.

Poškus: Kāpēc bez steigas? Laiks taču iet.

RL: Nē, vajag maksimāli ātri, bet bez steigas.

Poškus: Ā, tādā ziņā. Haralds Elceris man vienreiz stāstīja tādu gadījumu ar Unu Rozenbaumu, kad viņa bija maziņa. Viņi iet pa ielu, un mazā Una saka: “Tēti, nopērc saldējumu!” Tētis saka: “Nē, nav laika.” Una saka: “Bet tēti, laiks taču ir visu laiku!” (Abi smejas.) Tas tā, runājot par steigu. Montāža ir tā zona, kur kino tiek pārtulkots savā pēdējā gala variantā. Vispirms scenārijs tiek pārtulkots režisora scenārijā, tad to pārtulko aktieri, un tad to pārtulko montāžā. Un tas, kas nav pazudis tajos tulkojumos, nonāk līdz ekrānam. Tāpēc montāža ir svarīgākā zona, tur ir vislielākā kontrole pār to materiālu. Tur ir ritms un viss pārējais, kas filmu padara mums vai nu patīkamu, vai nepatīkamu, vai…

RL: Atceros, ka apmēram 2007. gadā tu man stāstīji sižetu par uzņēmēju, kurš pārdod visu, kas viņam ir, un dodas uz ziemeļpolu. Un man tas likās ļoti laikmetīgi. Dažus tādus, kas lido uz ziemeļpolu, es pazinu, un man likās, ka tu to vienkārši esi norakstījis no dzīves. Vai tas, ka tu par to stāstīji 2007., bet filma iznāk 2023. gadā, ir saistīts ar notikumiem montāžas telpā?

Poškus: Nē, tas saistīts ar to, ka es vienkārši mēģināju saprast, kas tur īsti ir. Kas cilvēkiem liek doties uz ziemeļpolu? Man tas, atklāti sakot, galīgi nebija skaidrs. Man likās tik absurda šī vēlme maksāt milzīgu naudu un braukt uz turieni, kur nekā nav. Jo ziemeļpolā jau nav tā kā Everestā, vai ne, šīs kalna zīmīgās, grafiskās virsotnes. Tur ir vienkārši plakans lauks. Tikpat labi tas varētu būt arī uz Lubāna ezera. Un, lai šo filmu vispār uztaisītu, vajadzēja nonākt līdz tam, ka varētu vismaz sižetu uzrakstīt. Es joprojām neteikšu, ka esmu sapratis.

RL: Tu neesi atbildējis uz to, kāpēc cilvēki lido uz ziemeļpolu?

Poškus: Nu, atbildi es meklēju scenārijā. Mēs visu laiku domājām, kāda tad šī atbilde varētu būt. Varbūt filmai ir kaut kāda zināma laika iezīme, jo tāda filma, manuprāt, nevarēja būt 2007. gadā. Tā tomēr ir par cilvēkiem, kas sasnieguši zināmu materiālo labklājību. Un šinī ziņā šī filma ir pat tāds kā kompliments Latvijas ekonomiskajam brīnumam, vai kā mēs to nosauksim, – ka ir radusies vidusšķira. Nu lūk, un vidējais latvietis, par ko ir stāsts šajā filmā, ir vidusšķiras latvietis. Viņš nav ne īpaši bagāts, ne īpaši nabags.

RL: Par cik viņš pārdeva savu uzņēmumu?

Poškus: Mēs savā prātā domājām, ka par vienu miljonu.

RL: Kas jādala uz trim partneriem, jā?

Poškus: Jā, tas ir mazliet par maz. Es vienreiz rēķināju, cik cilvēks savā dzīvē iztērē. Cilvēks ir apmēram vērts vienu miljonu. Tas nozīmē – tik daudz viņš apēd, patērē, tik daudz viņš izčurā…

RL: Zini, Šveicē man ir stāstījuši, ka cilvēks ir vērts apmēram 10 miljonus. Ja cilvēka glābšanas darbu kopums pārsniedz 10 miljonus franku, tad to neviens nedara.

Poškus: Nu, varbūt deviņus no tiem desmit paņem glābšanas dienests par operāciju.

RL: Protams, protams, bet tas nozīmē, ka ir nosprausta cena.

Poškus: Šveicē cilvēks droši vien maksā vairāk nekā Latvijā.

RL: Jā, pieļauju. Bet redzi, tas skaitlis, ko tu nosauci, nav pat tādā normālā fuck you money apmērā.

Poškus: Nu, kā kurš novērtē. Latvijas mobilais telefons cilvēka dzīvi novērtē uz 1000 eiro.

RL: Kā tas ir?

Poškus: Viņi pasniedza Vijai Artmanei balvu par mūža ieguldījumu. Tie bija 1000 eiro. Artmane tika novērtēta uz tūkstoti. Nu, arī labi.

RL: Saki, priekš kam kino? Nevis vispār pasaulē, bet tev. Priekš kam tev kino?

Poškus: (Ilgi klusē.) Kaut kas jau dzīvē ir jādara. Es neko citu arī nemāku – nemāku ne šūt, ne, pieņemsim, būvēt. Esmu sapratis beidzot, ka man to galīgi nevajag darīt.

RL: Pēc daudzu gadu centieniem. (Abi smejas.)

Poškus: Jā, tas izmaksāja ļoti dārgi, mēģinājumi ielaisties tajā zonā. Un kino laikam ir tas, kas dod kaut kādu gandarījumu, ja tu to proti… Es protu montēt, tas laikam ir vienīgais, ko es protu.

RL: Bet vai tev pietiek, ka tu šo gandarījumu gūsti reizi 10 gados? Tev negribas biežāk?

Poškus: Man laikam patīk tāda kampaņveidīga pieredze – teiksim, saviesīgie pasākumi, kas nāk pēc ilga dīkstāves perioda, vai arī šādi darbi. Man liekas, es nevarētu strādāt televīzijā, kur visu laiku vajag vēl un vēl, nekad nevar atskatīties uz to, ko esi izdarījis. Uz filmu vismaz kādu pusgadu var atskatīties, un tad to var aizmirst. Skatiens pagātnē ir svarīgs, jo tu no tā atsperies, ejot tālāk, kā slidotājs atsperas, uzsākot pirmo skrējienu.

RL: Man gribētos mazliet ieskatīties tavā kino biogrāfijā. Nu, aiziet uz sākumiem, bezmaz līdz Kaķu mājai. Jo tā bija pirmā vieta, kur mēs ar tevi tikāmies.

Poškus: Starp citu, jūs toreiz izveidojāt tādu darbu “Coitus”…

RL: Jā, kopā ar Haraldu Elceri.

Poškus: …nezinot par Stanu Brakidžu vispār.

RL: Nezinot. Nu, varbūt Haralds zināja. Kaut gan nē, viņš būtu teicis.

Poškus: Tas, manuprāt, ir nozīmīgākais darbs Latvijas eksperimentālajā kino, tāpēc ka tas nav pakaļdarinājums; tā ir tīra manta, kas radusies šeit un tagad. Atvainojos, toreiz.

RL: Es piekrītu, jā. Nu, paldies, tu mani jau pirms daudziem gadiem iepriecināji, teikdams, ka esi to iekļāvis Latvijas avangarda kino klasikā un aizvedis uz Rietumvāciju, parādījis, ka te arī dzīvo cilvēki, nevis…

Poškus: Jā, jo tāda veida domāšana ir ļoti buržuāziska kategorija.

RL: (Smejas.) Ierunājās Poškus trockists, vai kā man tas ir jāsaprot?

Poškus: Katrā ziņā ne proletārietis. Jo domāšana tik abstraktās kategorijās nav raksturīga sociālām vidēm, kas nodarbojas ar izdzīvošanas problēmām.

RL: Esmu spiests tev piekrist. Bet saki, kā tu iemaldījies Kaķu mājā? Nu, tu arī dzēri kafiju ar visiem tiem daudzajiem dīkdieņiem, kas tur dzēra kafiju, un runāji par…

Poškus: Man liekas, Andrejs Ēķis mani tur ievilka. Jo Andrejs Ēķis toreiz bija nolēmis uztaisīt īsfilmu, kurā viņam vajadzēja aktieri, un es biju aktieris.

RL: Tu biji angļu valodas students un kļuvi par aktieri?

Poškus: Jā, “Misija Kabulā” bija pirmā filma. Un pirmajā filmā, ko es veidoju kā režisors, Andrejs Ēķis bija operators.

RL: Paga, bet man atmiņā miglaini palicis, ka jūs kaut kādu tanku gribējāt vai nu atvest, vai aizvest uz Kaļiņingradu vai no Kaļiņingradas. Vai es to esmu izdomājis?

Poškus: Nē, kaut kas tāds bija…

RL: Kāpēc jums to tanku vajadzēja?

Poškus: Tur vienkārši varēja dabūt pa lēto tankus. Tāds biznesa projekts, vai vismaz mēs par to runājām kā par biznesa projektu, bet tas nebija nopietni domāts. Mēs ar Andreju uztaisījām filmu par Kaļiņingradu, kad tā vēl bija PSRS teritorija. Mēs noīrējām žiguli, Andrejs aizņēmās no Kaķu mājas Super VHS kameru, un divās tādās ekspedīcijās mēs uzfilmējām dokumentālo filmu, ko pārdevām vācu NDR par 40 tūkstošiem, kas toreiz bija kā…

RL: Kļūt par miljonāru vienā dienā.

Poškus: Tieši tā. Es to naudu ieguldīju savā personībā, aizbraucu studēt, bet Andrejs uztaisīja savu televīziju.

RL: Tu ieguldīji savā personībā, viņš uztaisīja biznesu. Tagad atskatoties kurš no jums ieguvis vairāk?

Poškus: Es toreiz, atceros, atbraucu no ASV un sāku filmēt “110/220”. Aizgāju uz televīziju un teicu Andrejam: ar kādiem sūdiem tu te nodarbojies? Ko tas vispār nozīmē? Kā tu saproti, nākot no alternatīvā kino aprindām, es to visu uzskatīju par tādu plebeju nodarbošanos. Un viņš man taisnojās, stāstīja, ka braukuši ar sievu uz mājām, piestājuši pie veikala un sieva nopirkusi sulu par pēdējiem 50 santīmiem. Andrejs viņai bija diezgan stipri uzbraucis, un tad viņa teikusi: “Bet, Andrej, tas taču ir bērniem.” Un tad viņš tā kā nokaunējās, saprata, ka laikam vajag iet arī šo ceļu dzīvē.