Jēzus nebija kristietis

Nekas nav viegli un vienkārši. Un te pēkšņi nāk viens cilvēks, kurš apgalvo: es zinu, es jums tūlīt pateikšu, kā ir patiesībā! Un dara to diezgan vienkāršā, inteliģentā un pārliecinošā (varbūt pat nedaudz kategoriskā) valodā, raisot interesi par šķietami zināmām lietām, aiz kurām atklājas daudz nezināma un sensacionāla. Eleina Peigelsa ir ļoti pazīstama Prinstonas Universitātes reliģiju profesore, senās kristīgās literatūras un gnosticisma pētniece, kura vislielāko popularitāti guvusi pie vienkāršiem lasītājiem ārpus akadēmiskajām aprindām un saņēmusi daudzas prestižas balvas. Zinātniskajā pasaulē viņas apskaužami veiksmīgie “bestselleri“ tiek vērtēti ļoti dažādi, kritiķi viņai (tāpat kā Eigenam Drēvermanim, Hjū Rosam un citiem) pārmet lietu trivializēšanu, fantastisku sensāciju taisīšanu no sekundārām un nedrošām lietām, kā arī aizraušanos ar tik ienesīgo populārzinātniskās literatūras žanru, atstājot novārtā vispāratzītus faktus un zinātniskās pētniecības pamatprincipus. Akadēmiskajās aprindās viņas populārākie darbi droši vien būs “The Gnostic Gospels”, tāpat arī pētījumi par atsevišķiem gnostiskiem sacerējumiem, piemēram, “Beyond Belief: The Secret Gospel of Thomas”. Tie ir darbi, ar kuriem būs saskāries ikviens pirmkristīgās literatūras un sevišķi jau gnostisko evaņģēliju pētnieks. Asas diskusijas teologu starpā izraisa viņas netradicionālie, ne vienmēr skaidri pamatotie ieskati par Jaunās Derības kanonisko grāmatu gnostisko raksturu, piemēram, grāmatās “The Gnostic Paul: Gnostic Exegesis of the Pauline Letters” un “The Johannine Gospel in Gnostic Exegesis: Heracleon’s Commentary on John”; lai gan šāda veida diskurss nav jauns un oriģināls, vācu teoloģiskajā pētniecībā tāds jau sastopams 19. gadsimtā. Ārpus akadēmiskajām aprindāmpopulārākie darbi ir “Adam, Eve and the Serpent”, “The Origin of Satan: How Christians Demonized Jews, Pagans, and Heretics”, grāmatas par “Jūdas evaņģēliju”, apokaliptiku un tās vēstījumiem u.c. Daudzas viņas publiskās lekcijas brīvi pieejamas tīmeklī. Nodarbojoties ar pirmkristīgās literatūras, Jaunās Derības un gnostisko tekstu (Naghammādī rokrakstu) pētniecību, daudz kam viņas darbos var nepiekrist. Tajā pašā laikā E. Peigelsas darbi satur dimensiju, kas ir dziļi personiska, cilvēciski godīga, drosmīga un pietiekami paškritiska. Es gan to droši nezinu, bet man šķiet, ka gnosticisms ir viņas personiskā reliģiskā pārliecība, un viņas aplūkotie jautājumi aizskar visdziļāko un lielāko cilvēkā.

Dr. theol. Ralfs Kokins, LU Teoloģijas fakultātes profesors

Rīgas Laiks: Kā jums šķiet, kāpēc kanoniskie evaņģēliji ir četri, nevis viens?

Eleina Peigelsa: Tas ir ļoti labs jautājums, uz kuru nav viegli atbildēt. Četri evaņģēliji bija plaši pazīstami atsevišķi, pirms tie tika salikti kopā. Irenejs 2. gadsimtā raksta, ka daži lieto tikai Mateja, citi – tikai Jāņa evaņģēliju, tātad izskatās, ka tos lietoja noteiktas kopienas dažādās Romas impērijas daļās. Un Irenejs pirmais – vismaz tā liecina agrākās mums pieejamās ziņas – paņēma četrus, iespējams, visvairāk lasītos tekstus un salika tos kopā. Vēl viens šāda sakopojuma iemesls, domāju, ir arī fakts, ka šie četri evaņģēliji satur Jēzus publisko mācību – izņemot daļu Jāņa evaņģēlija.

RL: Bet vai Irenejam un vēlākajiem baznīcas tēviem praktisku apsvērumu dēļ nebūtu bijis vieglāk izvēlēties tikai vienu evaņģēliju, nevis jaukt prātus ar vairākiem... varbūt ne pretrunīgiem, taču diezgan atšķirīgiem sižetiem?

Peigelsa: Vietām tie ir pretrunīgi, jā. Kā jums zināms, Tatiāns tos sintezēja vienā tekstā. Viņš sarakstīja “Diatesaronu”, evaņģēliju kopsavilkumu. Tas cilvēkiem kaut kāda iemesla dēļ patika mazāk. Iespējams, ka tekstu atšķirīgais stils ir pievilcīgs dažādiem lasītājiem.

RL: Taču, raugoties dažādo monoteistisko un pat citu reliģiju kontekstā, ir diezgan neparasti, ka teksts, kas tiek uzskatīts par svētu un kanonisku, satur vairākas viena un tā paša stāsta versijas.

Peigelsa: Tas ir ļoti savādi! To pašu, protams, var atrast arī ebreju Bībelē, kur viens stāsts tiek izstāstīts...

RL: ...no dažādiem skatpunktiem, jā, taču ilgā laika posmā. Es saprotu Ireneja un daudzu citu rīcības sociālos un varbūt praktiskos iemeslus – ka šāds rakstu krājums derētu visām kopienām –, bet vai četru evaņģēliju, nevis viena pastāvēšana ir arī teorētiski pamatota?

Peigelsa: Vai jūs uzskatāt, ka tas, kā viņš tos apkopojis, ir teorētisks jautājums?

RL: Es neesmu pārliecināts. Bet man šķiet, ka tur ir kādi teorētiskie aspekti.

Peigelsa: Tā ir, un es domāju... Irenejam ir vēl kāds iemesls, ja runājam par teorētisko pusi. Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijā netiek apgalvots, ka Jēzus ir Izraēla mesija, ka viņš ir dievišķa būtne. Bet Irenejs saka: nē, pirmais evaņģēlijs, galvenais evaņģēlijs, ir Jāņa, jo tikai Jānis raksta, ka Jēzus ir cilvēkā iemiesojies Dievs. Viņš grib to uzsvērt, un viņš grib, lai citi evaņģēliji tiktu skatīti caur Jāņa evaņģēlija prizmu. Skatot tos caur Jāņa evaņģēlija prizmu, jūs par Marka evaņģēlija pirmajiem vārdiem “Jēzus Kristus, Dieva Dēls,” uzreiz domājat ģenētiski – jūs nedomājat par “Dieva Dēlu” kā par Izraēlas ķēniņa karalisko titulu. Jūs domājat: “Ā, viņš ir dzimis no dievišķā!” Jo mēs to esam jau sapratuši no Jāņa.

RL: Bet vai es pareizi saprotu, ka jūs nezināt, kāpēc Jaunajā Derībā ir četri evaņģēliji?

Peigelsa: Skaidras atbildes uz šo jautājumu man nav.

RL: Vai jums ir gadījies dzirdēt pārliecinošu atbildi no kāda cita?

Peigelsa: Neatceros, ka būtu ko tādu dzirdējusi... Vai jūs esat par to domājis – kāpēc vajadzēja četrus?

RL: Man šķiet, ka vairāku stāstu esamībai ir sava nozīme. Tiem nebija obligāti jābūt četriem, tāpat kā ir četri vēji vai četri Zemes stūri, kā domāja Irenejs, bet vairāku stāstu pastāvēšana kaut kādā ziņā paģēr interpretācijas nepieciešamību. Tādējādi kristietības pamatos ir ielikts pieņēmums, ka bez interpretācijas tā nedarbojas. Lūk, kāpēc pastāv vairāk nekā viena stāsta versija.

Peigelsa: Nu, tas ir interesanti, jo... Kanona izveide, protams, ir mēģinājums kontrolēt, ko cilvēki lasa, un, domājot par šo četru evaņģēliju atšķirību no citiem tekstiem, piemēram, Toma evaņģēlija, atšķirība ir tāda, ka šajos četros apgalvots, ka Jēzus ir absolūti vienreizējs un neaizstājams. Citos tas nav minēts! Tikai šajos četros būtībā apgalvots, ka dievišķo pestīšanu var gūt tikai caur Jēzu Kristu. Jāņa evaņģēlijā tas tiek pausts īpaši skaidri.

RL: Jūs vairākkārt esat rakstījusi un teikusi, ka evaņģēliji ir karalaika literatūra.

Peigelsa: Īpaši Marka. Es to teicu par Marka evaņģēliju.

RL: Bet arī Mateja un Lūkas evaņģēlijs savā ziņā atspoguļo šo kara pieredzi.

Peigelsa: Es domāju, ka tā ir, jā.

RL: Kā šis fakts ietekmē pašus tekstus? Kas no tā izriet?

Peigelsa: Uz Marku – vismaz tā es saprotu Marka evaņģēlija 13. nodaļu – lielu iespaidu atstāja Jēzus pareģojums: viņš pareģoja briesmīgu karu, ka Jeruzalemi ielenks karapūļi... Man aspirantūrā mācīja, ka Marks to acīmredzami ir pats piedomājis jau vēlāk, jo Jēzus nevarēja zināt, ka Jeruzaleme tiks nopostīta. Taču kāpēc lai viņš vispār rakstītu evaņģēliju, ja viņš neticēja, ka Jēzus to ir paredzējis? Vai viņš vienkārši nodarbojās ar Jēzus teiktā viltošanu? Tas, kā viņš raksta par Jēzu, man šķiet saprotams tikai tad, ja viņš patiešām ticēja, ka Jēzus ir paredzējis karu un tā sekas, un, kad tas piepildījās, viņš to uztvēra kā apliecinājumu Jēzus mācības patiesumam.

RL: Es viegli varu iztēloties kara laikā rakstītu literatūru, kurā nav ne miņas no kara. Piemēram, kāda sieviete Ļeņingradā blokādes laikā tulkoja svētā Augustīna darbu “Atzīšanās”, un viņas darbā nav ne miņas no fakta, ka Ļeņingrada ir pakļauta blokādei un visi, ieskaitot viņu pašu, cieš badu. Tad kāpēc evaņģēlijam būtu noteikti jāietver atsauces uz karu?

Peigelsa: Nu, Marka evaņģēlijs, kā jūs zināt, ir ļoti skarbs un drūms – ar tā sākotnējo nobeigumu. Man Marks izskatās pēc cilvēka, kurš skatās uz, viņa vārdiem izsakoties, “tādām lielām bēdām, kādas nav bijušas no paša iesākuma” – tas rakstīts Marka evaņģēlija 13. nodaļā. Viņš cenšas to izskaidrot. Jēzus Marka evaņģēlijā, protams, pareģo Dieva valstības atnākšanu, un, kad šie pareģojumi piepildās un notiek ļaunākais, kas var būt, Marks domā, ka šis arī ir beigu sākums: kad kļūs redzamas šīs lietas, nāks Cilvēka Dēls. Tā ka es nezinu – es šeit saskatu milzīgas gaidas.