Katrai receptei ir vārds un uzvārds

Mārtiņš Sirmais: Dīvaini jau ēst pie sevis… (Atkorķē šampanieti.)

Ilze Lasmane-Brože: Man gan šķiet, ka tas ir labākais, kur ēst – pie sevis. Tev ir paveicies. Okei, ne paveicies – patīkami, ka tev ir restorāns, nevis kaut kāds kambaris, kur aiziet.

Sirmais: Tāds man tas birojs ir.

Lasmane-Brože: Nav slikti, nav slikti.

Sirmais: Tā, lūk. Nu ko? (Piepilda glāzes.) Buļ-buļ-buļ.

Lasmane-Brože: Klausies, man tās bāru padarīšanas baigi noder dzīvē. Tās, kas no Istabas laikiem.

Sirmais: Nu skaidrs. Tu zini to visu no iekšpuses. Jo vidējais latvietis ar to jūtas…

Lasmane-Brože: Kā?

Sirmais: Viņš nesaprot iekšpusi, viņš nezina, kā tas ir. Cik tas ir sarežģīts organisms. Restorāns ir sarežģīts organisms, tas nav tā, ka attaisa durvis un dod ēst.

Lasmane-Brože: Nē? (Smejas.) Tā izskatās. Bet, zini, tas ir tāpat kā ar citām lietām: jo vienkāršāk izskatās, jo patiesībā sarežģītāk.

Sirmais: Jā, jā, jā.

Lasmane-Brože: Izskatās, ka nekas tāds, bet īstenībā, lai panāktu to vieglumu… Galvenais ir melnais darbs – kā līdumu nolīst. Es, kopš man ir lauku mājas, runāju tikai zemes kategorijās. (Smejas.)

Sirmais: Es nezinu, kādās es. Es cenšos vispār nerunāt.

Lasmane-Brože: Iedzeram! (Saskandina.)

Sirmais: Bet, par tiem restorāniem pļāpājot, man liekas, ka cilvēki bieži jauc restorānu ar ēdnīcu. Viņiem liekas, ka tas ēdiens šeit stāv visu laiku gatavs. Un tad izņem no siltumskapja, kā Karlsona multenē, un iedod.

Lasmane-Brože: Tas nozīmē, ka cilvēki nāk un grib, lai momentā ir gatavs?

Sirmais: Jā, lai nevajadzētu rezervēt. Lai būtu kā veikalā: stāv šmotkas, gredzeni vai kas, un viņš ir gatavs uzreiz pirkt. Īstenībā tas ir pakalpojums. Kā pie friziera vai daktera, kur jāpierakstās iepriekš, lai var pagatavot. Cilvēki bieži jauc pakalpojumu ar preci.

Lasmane-Brože: Es ļoti labi saprotu, ko tu runā, bet es nesaprotu restorānu… To… milzu mašinēriju. Un pat arī negribu. Man pietika ar Istabu, lai saprastu, ka tas ir vienkārši elles darbs. Arī psiholoģiski. Bet foršs arī vienlaikus. Man ļoti patika, esmu tev mūžam pateicīga par iespēju…

Sirmais: Lūdzu!

Lasmane-Brože: …pabūt trauku mazgātājai. (Smejas.)

Sirmais: Kalponei.

Lasmane-Brože: Kalponei, bārmenei, oficiantei. Man tiešām tas ik pa brīdim uzpeld ļoti foršā atmiņā. Nesen satiku savu bijušo priekšnieci, pasēdējām, parunājām, viņa teica: “Ak Dievs, kas tie bija par laikiem Istabā, cik forši mums tur gāja!” Viss tas prieks un jautrošanās, visi tie spontānie mega pasākumi… Kas mums tur par starptautiskiem mūziķiem bija, atceries? Trīs kārtās klēpjos sēdēja, lai ietilptu tajā mazajā istabā. Tas bija ļoti, ļoti forši. Ir tādi mirkļi, dienas, reizes, kuru dēļ ir vērts dzīvot.

Sirmais: Un vēl restorāniem ir tā foršā lieta, ka tev parādās cilvēku manierīgums. Es nezinu nevienu, kas, 10 gadus nostrādājis restorānā, ēd kornfleikus pie televizora. Ja esi ilgāku laiku pavadījis restorānu sfērā, tu vairs neēd kā suns vai kaķis. Tu ēd kā cilvēks.

Lasmane-Brože: Zini, man liekas, ka suns un kaķis ēd labāk un pareizāk par dažiem cilvēkiem. Skaitās jau, ka pie televizora un datora ēst esot baigi slikti. Smadzenēm grūti saprast, kas viņām tagad jādara – jāskatās, jāliek kopā bildes un skaņa vai jāēd. Un tad tur viss aiziet pa pieskari. Ai, bet es pati gan dažreiz ēdu maizītes pie televizora.

Sirmais: Es jau arī, bet es runāju par to, ka cilvēki iemācās kaut kādas manieres. Sāk atšķirt tos septiņus vīnus, kaut kādus ēdienu nosaukumus iemācās, pagatavošanas tehnikas. Māk arī apsēsties pie galda un sēdēt kā cilvēks, nevis pastāvīgā mandrāžā, ka, nu, paēdam un ejam. Es arī pēdējos nez cik tur gadus, kad taisu vakariņas, – nezinu, kā tas sākās, no kurienes es šito aizguvu, – es sveces aizdedzinu. Brokastīs pat dažreiz.

Lasmane-Brože: Cik sen tu to dari?

Sirmais: Gadus piecus septiņus.

Lasmane-Brože: Ā, tad to nevar izskaidrot ar pandēmiju un karu.

Sirmais: Īstenībā visvairāk tieši pandēmijā. Pirms tam bija periodiski, bet pandēmijā sākās. Tas ir kā tāds ugunskurs, apvienošanās.

Lasmane-Brože: Jā, kaut kādu mieru vajag. Pie sveces pārāk ekspresīvi neparunāsi. Pirmkārt, neprasās, jo nomierina. Otrkārt, nopūtīsies.

Sirmais: Nu, un kas tavā paurī notiek?

Lasmane-Brože: Es tikko esmu svaigi atgriezusies no festivāla Sansusī. Man liekas, tas ir labākais, kas Latvijā festivālu sakarā notiek. Tieši mūzikas ziņā. Es pat sāku saprast sektas. (Smejas.) Nu tik laba sajūta! Tur augstākās raudzes akadēmiskās mūzikas pārstāvji kaut kādā lauku šķūnītī, piesmakušā kaltē vai mežā vienkārši spēlē neprātīgi skaistu mūziku. To visu klausās pārsvarā jauni cilvēki ar bērniem, un tu redzi: ir nākotne. Pat ja tie bērni neklausās atplestām mutēm, viņi to mūziku uzsūc un netiks vaļā no tās nekad mūžā. Viņi to ir dabūjuši. Vecāki ir par to parūpējušies. Un tie mūziķi, starptautiskas klases zvaigznes, mūsu pašu labākie no labākajiem, uzstājas un ķer kaifu. Daži arī patīkami laiž muļķi, tas man, protams, visvairāk patīk. Ka tu esi tik brīvs savā nodarbē, savā varēšanā, ka vari atļauties darīt jebko, arī pilnīgu tuftu. Un tā ir augstas klases tufta. (Smejas.) Tas skan lieliski, tur viss ir pārdomāts, un vienlaikus tās ir pilnīgas muļķības. Bērnu izrādes – vienkārši pasakaini. Laimes trīsdiennieks bija. Un tagad šurp nācu caur Vecrīgu, un viss nonullējās. Nav ko, zin, sapriecāties par daudz. Visādi pārdzērušies, sanarkojušies. Cik vispār pulkstenis ir? Necik! Pusseptiņi bija, kad es nācu. Tur jau bija bišķi delīrijā cilvēki.

Sirmais: Un kas šodien par dienu? Otrdiena… Nē, pirmdiena! (Abi smejas.)

Lasmane-Brože: Nuja. Dažreiz gribas palikt tajā labajā sajūtā. Bet tas jau nav reāli.

Sirmais: Nevar visu laiku ēst kaviāru vai putukrējumu.

Lasmane-Brože: Kaviāru ar putukrējumu! (Smejas.) Bet vispār man par jauniešiem ir ļoti labas sajūtas. Vai nu man trāpās tādi foršiņie ceļā, vai kas, bet ir sajūta, ka jaunieši ir fantastiski superīgi. Pieņemoši, atvērti, zinātkāri, diezgan labi zina, ko grib. Visādas foršas īpašības, kuru kaut kādā brīdī man laikam bija trūcis. Okei, tagad lēnā garā tās ir sakasāmas, es sadabonu, bet viņiem tas jau ir visu laiku. Tas ir tik labi. Kāda tev sajūta par jauniešiem?

Sirmais: Man tagad tas jaunietis ir tāds: pārskaiti piķi, un viss. (Abi smejas.) Nē, nu es jau arī ar studentiem visu laiku ņemos. Restorānā. Un tad ir divējādi. No sākuma tu nesaproti līdz galam, kāpēc viņš dara tā, kā dara. Tad tu nostājies aizsardzības pozā un saki: “Mēs tā nedarījām!” Bet tad tu apdomājies un saproti, kāpēc viņš tā dara. Kā viņš ir audzis, kur viņš vispār atrodas un kas par gadsimtu. Un tad… Protams, lielākā daļa no viņiem ir riktīgi krutie. Jo viņiem ir motivācija, viņiem ir ļoti izteikta griba darīt un griba rakt. Ļoti dziļi rakt. Un tas, ka tu redzi desmit, divpadsmit gadus vecus puišeļus, kas gatavo, kā viņi ar nazi prot strādāt... Skaidrs, ka tie ir tādi YouTube pavāri...

Lasmane-Brože: Beidz! Kas jūtūbam vainas?

Sirmais: Nekas. No profenes neiznāk tik labs pavārs kā tas puika, kas 10 gados skatījies jūtūbu.

Lasmane-Brože: Es domāju, YouTube akadēmija ir jāakreditē steidzamā kārtā, tur taču visas labākās zināšanas… Nu, ne labākās, bet…

Sirmais: Tā ir ļoti laba alternatīva. Ja gribi, tur ir pieejams viss, kā man nebija. Vai bija ļoti dozētā veidā. Un tas bija dārgi. Tāpēc tie, kam ir interese, ir kā debesīs. Bet tie, kam nav, – nu, vienmēr jau vajadzēs trauku mazgātājus. Viss ir balansā.

Lasmane-Brože: Viņi tiešām ir apbrīnojami fokusēti. Varbūt tāpēc, ka viņiem skolā diezgan laicīgi liek izdomāt, ko darīt tālāk. Vai arī – vēl ticamāk – tā tomēr ir audzināšana. Tas, ka viņos ieklausās no bērnības. Mudina domāt, kas viņus interesē.

Sirmais: Ir dažādi.

Lasmane-Brože: Nu protams. Ir tādi, kas tos bērnus sit. Ir arī tādi gadījumi.

Sirmais: Njā, es arī dažreiz labprāt tā darītu, tikai kaut kā neceļas roka. Tā varētu ātrāk dabūt rezultātu.

Lasmane-Brože: Daudz ātrāk. (Smejas.) Bet rezultāts būtu kāds? Vienkārši paklausīgs cilvēciņš…

Sirmais: Suns pie ķēdes.

Lasmane-Brože: …ko pateiksi, to arī darīs. Tā ir ļoti bīstama metode. Ātrie rezultāti ir bīstami. Tāpat kā ar ātri gatavoto kotleti.

Sirmais: Jā, nekas labs ātri nenotiek. Bet, atbildot uz jautājumu par jauniešiem, viņi ir ļoti augstā līmenī tieši amatniecībā. Es nerunāju par kaut kādām gudrām lietiņām. Vienkārši ļoti domājoši un griboši, un man tas tā patīk! Mums tagad pa vasaru ir viens puika virtuvē, viņam ir gadi divpadsmit. Un viņš strādā labāk nekā pavāri, kas šeit 10 gadus strādā.

Lasmane-Brože: Kā viņš jūs atrada? Vai jūs viņu?

Sirmais: Mums pēcpandēmijā bija kulinārijas pulciņš, un viņš pieteicās uz to pulciņu un pēc tam gribēja… Jā. Bet nu ar jūtūbu tieši tāpat kā ar jebkuru literatūru – atsauces ir ļoti svarīgas. Ja tu skaties jūtūbā, kā mājsaimniece pirmo reizi mūžā taisa recepti, tev uzreiz jāsaprot, ka šito – skip. Un ir jālieto atslēgvārdi, jāzina šefpavāri, kas ir strādājoši, nevis muļķi, kas izliekas par kaut ko.

Lasmane-Brože: Vai arī skatoties jāsaprot, ka tajā virzienā negribētos...

Sirmais: Nē, nu tas jau smieklīgi. Kombuļu Ineses ir visur.

Lasmane-Brože: Man ir instagramā viens favorīts uzradies.

Sirmais: Nu stāsti. (Smejas.)

Lasmane-Brože: Johaidī, neatceros nosaukumu…

Sirmais: Par ko tas ir?

Lasmane-Brože: Tas ir par kulināriju un suņiem. (Smejas.) Viss, kas mani interesē. Man šķiet, tas ir kanādiešu džeks, kurš dzīvo treilerī ar diviem suņiem, un viņš izmanto tikai old school tehnoloģijas. Visu veidu. Vecais tosteris viņam ir, treileris arī kaut kāds 70. gadu.

Sirmais: Ar labu elektrības rēķinu, ja?

Lasmane-Brože: Nu… Viņam ir gāze. Labi, tosteris nav ar gāzi, tas ir ar elektrību...

Sirmais: Bet par politiku nerunāsim.

Lasmane-Brože: O nē, restorānā es par šo jautājumu vispār negribētu runāt. Bet man patīk, kad izmanto vecās lietas un kultivē lēno dzīvošanu.

Sirmais: Tev tas patīk tādēļ, ka tu gribi tā dzīvot? Vai kas tev tur liekas tāds… seksīgs?

Lasmane-Brože: Nē, tā es dzīvot negribu, es tā arī nevarētu, tas ir skaidrs. Drīzāk tas ir kā tā svece tev uz galda. Viņš ir nomierinošs, patīkams un ļoti iepriecinošs. Pilnīga tufta, es nedomāju, ka viņš tā dzīvo, tur viss ir pārāk perfekti izdomāts. Tas ir koncepts, bizness. Bet viss uz lēno pusi vērsts, uz lēnu, ilgtspējīgu dzīvošanu. Viņš ierunā kasetēs vecātēva dienasgrāmatas tekstus lēnā, patīkamā balsī. Tāds apmēram koncepts man šobrīd patīk. Tie trakie, ātrie, skaļie neinteresē.