Kur tad bez eksistences, rauj viņu kociņš?

RL brīdina, ka intervija satur necenzētu leksiku.

Viktors Puzo ir, kā par brīnumu, saglabājies krievu andergraunda artefakts laikos, kad nekāda andergraunda vairs nav un visapkārt ir viens vienīgs šovbizness. Alternatīva ir šāda: vai nu tu esi pārdevies, vai arī tik netalantīgs, ka nevienam nafig neesi vajadzīgs. (“Ko tu tāds neatkarīgs? Laikam neko nemāki?”)

Puzo kā reti kurš pamanās izsprukt starp šo Skillu un šo Haribdu. Viņš ir labi pazīstams mūziķis, atzīts mākslinieks, nesenā pagātnē bijis televīzijas raidījumu vadītājs – meistars dažnedažādās jomās un piedevām absolūti antisociāls. Uz viņu var skatīties un apskaust: cilvēks jau daudzus gadus dara, ko grib, publiski iztaisās par klaunu, muļķīti, alkoholiķi, neveiksminieku – un visiem ir mīļš. Un lai tikai kāds pamēģina viņu nosaukt par nemākuli. Talantu vienmēr var redzēt pa gabalu.

1974. dzimšanas gads tiem, kuri zina pēcpadomju Krievijas vēsturi, izteiks diezgan daudz. Šīs paaudzes jaunība iegadījās 90. gados, tādējādi faktiski tika izmesta atkritumos. Deviņdesmitajos Puzo staipīja dzelzceļa gulšņus, dzēra un spēlēja industriālo mūziku. Lepni dēvējās par panku; vēlāk šim apzīmējumam tika pievienots priedēklis “post-”. Deviņdesmitie viņam un viņa draugiem dāvāja skaidru apjausmu, ka viņi nevienam nav vajadzīgi un tātad var darīt, kas ienāk prātā. Tā arī ir tā radošā brīvība.

Atzinību viņš ieguva 21. gadsimta sākumā. Tiem laikiem ļoti trūka sava Veņičkas Jerofejeva, un tie viņu dabūja. Puzo tēls – gudrs, daudz lasījis alkoholiķis, kuram nospļauties uz menedžmentu, mārketingu un merčendaizingu, – trāpīja tieši desmitniekā. Inteliģents nerrs ar alus bundžu. Un ja tāds vēl ir arī mākslinieks... Un ja vēl arī mūziķis...

Daži sausi fakti protokolam:

– Puzo strādā par Rjumočnajas radošo direktoru, un tā vien jau ir performance.

– Puzo strādā par Puzo grupā Prohors un Puzo. Galvenie hiti: “408 pudeles” (un visas trijās dienās) un “Tramvajs” (“Mājās braukšu ar tramvaju, aizbraukšu mājās – kā iedzeršu!”). Pieci albumi, simtiem koncertu, arī Eiropā.

– Puzo basģitāru spēlē, bliezdams pa stīgām, pirkstus nežēlojot. Tāda tehnika ir retums. “Rokenrolam jābūt ar pautiem,” saka Puzo. Jā, viņš ir mačo, un tad?

– Puzo ir autors aizkustinošām, liriskām akvareļkrāsu un tušas skicēm. Bikli alkoholiķu stāvi naksnīgā lietū, slēgti dzērienu veikali... Visslavenākā no tām – “Cieniet piedzērušos!” Arī pārējās veltītas šai tēmai.

– Puzo ir vadījis raidījumu “Iepazīstot pasauli ar Viktoru Puzo” un ierakstījis ap simt piedauzīgu video jūtūbā. Piemēram, šādu: “Pisties ir kaitīgi, pupi ir pretīgi, sperma ir indīga!” Un lai tagad kāds pamēģina pateikt, ka viņš ir amorāls.

– Puzo ir raksturīga aktīva dzīves pozīcija. Savus politiskos uzskatus viņš izsaka īsi un pārliecinoši: “Man pie dirsas!” Ja ar šādu lozungu izvirzītu savu kandidatūru vēlēšanām, 150 procenti balsu būtu garantēti.

– Puzo ir alkoholiķis, taču ar mēru. Visbiežāk sastopamais vārds viņa leksikonā ir вотка (šņaps), tomēr arī no konjaka viņš neatteiksies.

– Puzo visvieglāk parādīt ar diviem triepieniem: pārbolītas acis, kājas, rokas ieplestas un bļāviens nelabā balsī: “Jūs tak esat galvā sapisušies!” Un šai ziņā viņam ir taisnība.

Vēl Puzo ar visu savu brutalitāti (skūta galva, bārda kā lāpsta, skinhedu bikšturi) ir ļoti lādzīgs. Viņa mēmē “Cilvēki, es jūs neieredzu, ejiet nahuj!” cilvēkmīlestības ir vairāk nekā visā Krievijas Federācijas valdībā kopā. Dīvains panks, taču mēdz būt arī tādi.

^{Jans Šenkmans}

Rīgas Laiks: Sakiet, ja jūs strādājat par Viktoru Puzo, kurš tad strādā par Buravkinu?

Viktors Puzo-Buravkins: Ā, pēc pases tas ir mans uzvārds, tad nu vai nav vienalga? Es viņus nodalu. Te, Rjumočnajā, es nodarbojos ar izstādēm. Citādi es strādāju par Viktoru Puzo. Tā, redz, ir sagadījies.

RL: Nu, pa vienai...

Puzo: Pa vienai. (Abi iedzer.) Uz veselībām, mans dārgais. Vai kādreiz esat ēdis maku suši ar siļķi? Bet ar speķi? Te pie mums var dabūt.

RL: Venedikts Jerofejevs rakstīja: bijusi viņam teikšana, kas jāieraksta pasē, viņš tajā ieviestu jaunu aili: “spārnu plētums”. Kādu aili sev pasē ieviestu jūs, Viktor?

Puzo: Tur jābūt ailei “dzērājs-lieldzērājs-atturībnieks”.

RL: Vai pārdzērājs.

Puzo: Nu jā, tas jau būtu tāds pusdievs.

RL: Un ko jūs pasvītrotu?

Puzo: Droši vien “dzērājs”. Par lieldzērāju es sevi tomēr nevaru nosaukt.

RL: Kāpēc jums patīk dzert?

Puzo: Piedzēries cilvēks ir daudz gudrāks. Piedzērušam ir jautrāka dzīve.

RL: Tad pienāktos būt permanenti piedzērušam.

Puzo: Galvenais – vienmēr būt pālī, jā.

RL: Bet tas taču ir dārgi un...

Puzo: Dzert vispār ir dārgi. Tomēr var atrast pareizu darbavietu, kurā dzert vairs nebūs ļoti dārgi. Ne es esmu sacījis: “Atrodi nodarbošanos, kas tev patīk, un tev nekad nebūs jāiet uz darbu.” Tādēļ es atradu nodarbošanos, kas man patika, un sāku strādāt Rjumočnajā. Kur tad vēl es varēju sākt strādāt? Tikai te.

RL: Nu protams. Bet kāpēc rajonu sauc par Zjuzinu?

Puzo: Tāpēc, ka reiz senos laikos te bija Zjuzinas ciems. Visas Maskavas nomales ir bijušie ciemi. Tagad šis rajons kļuvis par tādu Maskavas andergraunda centru. Mēs te esam jau trīs gadus.

RL: Sakiet, ar ko slavenā šņabotava, arī Rjumočnaja, Ņikitas ielā atšķiras no šīs?

Puzo: Ņikitas ielā? Zinu, zinu. Daudzreiz jaunībā esmu tur pļēgurojis. Brīnumjauka vieta, tomēr šeit ir mazliet citādi. Es uzskatu, ka Maskavā analogu šai Zjuzinas šņabotavai vispār nav. Kaut arī šajā pilsētā dzīvo gandrīz vai 20 miljoni cilvēku, vesela valsts. Esmu Maskavā izblandījies pa ļoti daudzām dzertuvēm un regulāri tajās apgrozos, taču neko tamlīdzīgu nekur neesmu redzējis.

RL: Kur tad ir šīs iestādes cimess, ja neskaita to, ka tā atrodas Zjuzinā?

Puzo: Nu kā – cimess? Te visu laiku ir kaut kādi notikumi un pasākumi. Izstādes, koncerti, vēl kaut kas. Purnu dauzīšana, žūpošana.

RL: Purnu dauzīšana?

Puzo: Mēdz gadīties, rajons ir grūts, specifisks. Es, kad vēl te nestrādāju, bet tāpat vien nācu iedzert, reizes trīs pavisam noteikti izkāvos. Ar visādiem salašņām. Tomēr tagad ir diezgan mierīgi.

RL: Vai gleznot jūs sākāt amatu apvienošanas kārtībā, strādājot te?

Puzo: Gleznot es sāku sen, pirms gadiem 12 vai 13. Man bija 31 gads, biju aizgājis no darba, jo biju noguris. Pēc pirmā diploma esmu inženieris, taču strādāju antikvāru lietu galerijā. Tomēr tas nav tas pats, kas šņabotava. Un tad es nodomāju: ko es te noņemos ar visādu huiņu? Es taču visu mūžu esmu gribējis mālēt. Kopš bērnības. Taču kaut kā neizdevās. Es visu laiku nodarbojos ar mūziku, saprotams. Un es aizgāju no darba – mani gandrīz izmeta, var teikt. Aizņēmos naudu, nopirku audeklus, krāsas, metodisko palīglīdzekli “Kā gleznot ar eļļas krāsām”. Un sāku darīt to, ko visu mūžu biju gribējis darīt. Pēc pieciem gadiem man bija izstāde Tretjakovkā. Tas arī viss. Nav nekā neiespējama. Galvenais – darīt to, kas ļoti patīk.

RL: Kurš jūs tur izstādīja?

Puzo: Mums bija vesela apvienība. ПВХ – Просто Великие Художники. “Vienkārši Diži Mākslinieki”. Bijām četri – es, Borja Akimovs, Porfirijs Fe-dorins un Aleksejs Sergejevs. Vārdu sakot, man vienreiz pienāca vēstule no viena, kurš tur strādā, tā un tā: “Mēs sen jūs paturam acīs, vai nevēlaties piedalīties vienā no mūsu projektiem?” Noskaidrojās, ka šis projekts būs Tretjakova galerijā (Krimas vaļņa ielā) Muzeju naktī. Mēs uztaisījām divus tādus projektus. Tas bija vareni. Vārdu sakot, gleznošana ir mana pamatnodarbošanās. Faktiski no tās arī es pārtieku.

RL: Šitie uzkožamie tomēr ir izpendrīšanās. Salīdzinājumā ar parastajiem.

Puzo: Nu jā. Taču būtībā vienkāršāk jau arī vairs nevar. Speķī ietīti rīsi. Vienkārši nolēmām: visi tie suši, maki – lai tak iet dēt! Ietīsim rīsus speķī! Tas tak ir baltiešu stilā, ar ķilavu. Man Igaunijā ļoti garšo rupjmaize – ar sviestu, olu un ķilavu. Igauņi mani pieradināja rīt šitādu štelli.

RL: Kā jūs salīdzinājumā ar šņabotavu vērtējat igauņu alus iestādījumus?

Puzo: Alus dzertuves? Ir gadījies pabūt, galvenokārt, protams, Tallinā. Atšķirību no Maskavas iestādījumiem neredzu.

RL: Un kultūras līmeņa ziņā?

Puzo: Tak principā tas pats vien ir. Tagad pasaulē viss ir puslīdz vienāds. Tikai šur tur izceļas nacionālais kolorīts, kaut kādas vietējās būšanas. Virtuve, ja, vai dzērieni. Es nevaru teikt, ka igauņu alus dzertuves man patiktu vairāk nekā Maskavas dzertuves vai otrādi. Šis tas ir labāk, šis tas sliktāk, taču viss ir puslīdz vienādi normāli. Maskavā šis līmenis jau sen ir pielīdzinājies pat itin cilvēcīgam. Piedevām beidzamajos gados es, ziniet, reti kaut kur eju, galvenokārt dzeru virtuvē.

RL: Istabā nedrīkst, tur ir ģimene?

Puzo: Kāpēc nedrīkst? Un kā vēl drīkst. Sieva zina, ar ko precējās. Taču es jau sen nerīkoju skaļus dzerstiņus, man vispār skaļi dzerstiņi nepatīk. Viss ir rāmi, mierīgi, man jau vairs nav tas vecums, lai uz ausīm stāvētu. Esmu vecs onkulis, man spēciņi par vājiem. Tādēļ tagad dzeru mazliet mēreni.

RL: Mēreni – tas ir cik?

Puzo: Vispār, cik iespējams, cenšos ne vairāk par 200 gramiem konjaka diennaktī.

RL: Ej nu ej! Tas taču ir pavisam bērniem...

Puzo: Jā, tāpēc ka agrāk es mēdzu izdzert 5 pudeles stiprā dzēriena nedēļā, un tā 15 gadus no vietas. Taču reiz man sametās nelāgi. Uzradās problēmas ar nerviem. Man sākās panikas lēkmes. Ļoti nepatīkama padarīšana. Pirms gadiem diviem man kļuva nenormāli slikti. Sākumā domāju, ka tās ir paģiras. Izrādījās – nav vis.

RL: Tas nav saistīts ar to, ka Putins kļuva par prezidentu?

Puzo: Protams, ka saistīts! Ikvienam tak zināms, ka asiņainais Putins, kurš dragā ar tanku un brauc nost bērnus, kļūdams par prezidentu, uzsūtīja man panikas lēkmes. Es esmu ļoti viegli ietekmējams cilvēks; kad viņš dabūja otro termiņu pēc kārtas, biju tik ļoti sašutis, ka man sāka raustīties acs un nāca virsū panikas lēkmes. Principā – jā. (Smejas.)

Skaidroju. Man Vladimirs Vladimirovičs nav sevišķi mīļš, taču visus šos jautājumus es uztveru ar humoru, tāpēc ka – nu, var saprast.

RL: Es nesen sarunājos ar vienu mākslas kolekcionāru. Viņš bija tikko atgriezies no Venēcijas biennāles, kur pabijis arī Krievijas paviljonā. Viņš uzskata, ka pašreizējā situācija Krievijā var veicināt interesantas pagrīdes mākslas rašanos.

Puzo: Andergraunda, vai? Ziniet, andergraunds te vienmēr ir bijis un ir. Mums ir laikmetīgā šovbiznesa klases māksla – visvisādi contemporary art, par ko visi dzirdējuši. Ir zīmoli – Maskavas konceptuālisma vārdi, piemēram, tie paši Kabakovi, Eriks Bulatovs. Ir arī vienkāršāki, bet arī baigi labie, piemēram, Beļajevs-Gintovts un tā tālāk. Un ir andergraunds, re, tādās vietās kā šī mūsu Rjumočnaja, kurā notiek kaut kādas nesaprotamas izstādes. Ir tas pats Germans Vinogradovs, kurš mājās rīko performances. Vai Pahoms, lai gan viņš jau ir starp šovbiznesu un andergraundu. Tas ir, principā andergraunds Krievijā vienmēr ir bijis, tas nekur nebija pazudis. Par to vienkārši netiek skandināts. Taču tagad – tāpēc, ka internets ir katrā mājā, – visi pēkšņi sākuši pamanīt, ka ir kaut kāda cita māksla. Bet tas, ka Krievijā tūlīt kaut kam ar blīkšķi jāuziet gaisā, – ziniet, šo frāzi es dzirdu jau gadus divdesmit piecus.