Man bija brīnišķīga dzīve

Reizēm sev jautājot, kāpēc es meklēju sarunbiedrus dažādās pasaules malās, neesmu nonācis pie labākas atbildes kā tās, ka dažas sarunas sagādā ne ar ko nesalīdzināmu prieku. Par to, ka reiz nonākšu līdz sarunai ar režisoru Andrē Gregoriju (1934), es senāk neuzdrošinājos pat sapņot, bet pēdējos četrus gadus, man mēģinot sakrist ar viņu laikā un telpā, vairākkārt atkārtojās tas pats scenārijs – viņš atbildēja vienu dienu pēc tam, kad es jau biju aizbraucis no Ņujorkas. Pēdējoreiz notika otrādi – viņš atbildēja vienu dienu pirms mūsu aizbraukšanas un bija gatavs tikties uzreiz nākamajā dienā. Nav šaubu, ka vēlme viņu satikt sakņojas mani savulaik apbūrušajā Luija Mala filmā “Manas vakariņas ar Andrē”, kas pirms kāda laika kļuva par vienu no šī žurnāla rubriku nosaukumiem. Šai vēlmē bija kaut kas no vēlēšanās iekāpt ekrānā, lai apsēstos netālu no galdiņa, pie kura sarunājas Volijs un Andrē, un kaut kas no vēlēšanās ieraudzīt, kā filmas Andrē sadzīvo ar dzīves Andrē. Mūsu sarunā bija brīdis, kur šīs lietas sakrita: mani pārņēma dīvaina sajūta, ka sēžu pie tā paša galdiņa, kas filmā, un sarunājos ar filmas varoni Andrē, kurš stāsta man to, ko nav stāstījis savam sarunbiedram filmā. It kā pēkšņi notiktu kaut kas īsts un pa īstam, lai gan es joprojām nezinu, kas. Tā brīža izraisīto prieka vilni jūtu pat šobrīd, kad par to rakstu, bet sarunas beigās šis vilnis pavisam dabiski noveda pie uzdrošināšanās izteikt sen loloto ieceri – sarīkot un nofilmēt “Mūsu vakariņas ar Andrē”, kur piedalītos gan mēs ar Tīronu, gan Andrē ar Voliju. Dīvainā kārtā mani nemaz nepārsteidza, ka tobrīd Andrē šai iecerei ar entuziasmu piekrita. Jānotiek vēl kaut kam īstam, lai šī iespēja pārvērstos par īstenību.

A.R.

Rīgas Laiks: Vai jūs esat iemācījies būt cilvēks?

Andrē Gregorijs: Un kāda būtu jūsu cilvēka definīcija?

RL: Man nav definīcijas. Tā bija atsauce uz “Vakariņām ar Andrē”, kur jūs sakāt: “Gandrīz vai liekas, ka mums ir vajadzīga treniņu nometne, kur mācīties, kā būt cilvēkiem.”

Gregorijs: Esmu tam daudz tuvāk nekā kādreiz.

RL: Kā jums tas izdevies?

Gregorijs: Es teiktu, ka… vecums palīdz. Palīdzēja manas pirmās sievas zaudēšana – tādā nozīmē, ka es daudz skaudrāk sāku apzināties sāpju realitāti. Mana guru palīdzēja… Un zināmā mērā arī terapija.

RL: Kāda terapija?

Gregorijs: Pašā sākumā, pirms daudziem gadiem, tā bija Freida, vēlāk – Junga terapija.

RL: Un kā jums palīdzēja jūsu guru?

Gregorijs: Guru man palīdzēja izvairīties no stulbībām. Es biju radis sargāt sevi ar tumsu, tādu kā dziļu pesimismu. Viņa lika man atvērties dzīves gaišajai pusei. Bet visvairāk man, domāju, palīdzējis tas, ka kļūstu vecāks un esmu iemācījies ar to sadzīvot.

RL: Kā tas palīdz būt cilvēkam?

Gregorijs: Cilvēkbūšana, manuprāt, ietver līdzcietību pret citiem. Jo asāk cilvēks apzinās savu mirstīgumu, jo vairāk sajūt, ka šis fakts ir vienkārši jāpieņem. Un tad sāk pievērst lielāku uzmanību tam, kas dzīvē ir īsts.

RL: Pretstatā tam, kas ir sapnis?

Gregorijs: Jā, pretstatā dzīvošanai ilūziju pasaulē.

RL: Kad jūs sapratāt, ka neesat pamodies?

Gregorijs: Šķiet, tas bija ap to laiku, kad strādājām pie “Vakariņām ar Andrē”.

RL: Filmā jūs par to runājat jau ar zināmas trauksmes pieskaņu – ka mēs visi guļam un mums ir jāpamostas. Vai jūs varat aprakstīt brīdi, kurā sapratāt, ka guļat?

Gregorijs: Ziniet, teātris man bija kā narkotika. Man bija visai padrūma bērnība, un teātris bija veids, kā nostāties aci pret aci ar realitāti, jāteic, vienlaikus arī no tās izvairoties, – jo teātris bija mana apsēstība. Kad es vienā brīdī, kā jūs zināt, tam pēkšņi pieliku punktu uz diezgan ilgu laiku, es sāku skaudrāk apzināties sevi un pasauli.

RL: Vai šī apzināšanās notika pēkšņi, vienā brīdī?

Gregorijs: Nē, laiks, laiks… Tas prasīja laiku.

RL: Vai iemesli, kādēļ jūs aizgājāt no teātra, bija līdzīgi Ježija Grotovska iemesliem – apjēgsme, ka pati dzīve mums apkārt ir viena liela izrāde un mēs tajā esam aktieri, tādēļ teātris, kādu to esam pazinuši līdz šim, kļuvis bezjēdzīgs vai pat neķītrs?

Gregorijs: Tas ir ļoti sarežģīts jautājums… Viņa piemērs, protams, iedvesmoja mani, kad nolēmu aiziet no teātra, – lūk, viens no dižgariem arī rīkojies tāpat –, bet man bija citi iemesli. Es biju strādājis teātrī gadiem ilgi bez apstājas, biju noguris... Es jutu, ka laiki mainās un ka tas, kā strādājām mēs ar Ježiju, ir noiets etaps. Tieši tāpat man pašlaik sāk likties, ka tas, kā esmu strādājis pēdējos 20 gadus, arī ir noiets etaps, mēs ieejam jaunā periodā. Esmu allaž centies izdomāt jaunas struktūras, kuru iekšpusē man pavērtos brīvība darīt to, ko uzskatu par nepieciešamu. Es jutu, ka šīs manas struktūras laiks beidzas. Kas bija iespējams 60. un 70. gados, nu jau vairs nebija iespējams. Sava loma manā aiziešanā bija arī mātes nāvei, jo man nebija īsti skaidrs, vai esmu nodarbojies ar radošo darbu viņas vai sevis dēļ. Un man bija liela izgāšanās ar Čehova “Kaijas” iestudējumu – izgāšanās visos līmeņos: es savu darbu nebiju izdarījis labi, publikai izrāde nepatika, kritiķiem nepatika, tādu izgāšanos vēl nebiju piedzīvojis. Bet galvenais, šķiet, bija tas, ka kaut kur dziļi sevī, vēl neapzināti, es jutu, ka ir jādzimst “Vakariņām ar Andrē” un, ja es neaiziešu no teātra, tās nepiedzims.

RL: Viena no galvenajām lietām, ar ko šī filma mani pārsteidza, kad to pirmoreiz skatījos, bija tā, ka pasaule, kur šādas sarunas var notikt, ir iespējama. Kāpēc šādas sarunas notiek tik reti?

Gregorijs: Mjā, jūs uzdodat labus jautājumus... Daļēji tas ir tāpēc, ka mūsu kultūrā šādas sarunas, šķiet, netiek atzītas par kaut ko svarīgu. Bet ziniet, “Vakariņas ar Andrē” ir izdomāta saruna, mums ar Voliju nekad šāda saruna nav bijusi.

RL: Bet pirms filmas jums bija daudz citu sarunu, vai ne?

Gregorijs: O, jā, un laiku pa laikam mums joprojām ir sarunas par svarīgiem jautājumiem. Bet mūsu kultūrā tām nepiešķir lielu vērtību.