Manas rokas ir asinīs

Krievu māksliniece Ludmila Zinčenko ir Kandinska balvas nominante un viena no vadošajām krievu ekspertēm analogās fotogrāfijas jomā. Patlaban viņa dzīvo un strādā Francijā. 2023. gadā Zinčenko sāka projektu “Viena asins”: tajā iekļautas Ukrainā uzņemtas kara fotogrāfijas, kas kopētas ar autores asinīm. Projektā “Greening” jūs ieguvāt ziedu sulu no pilsētas puķu dobēm un izmantojāt to politieslodzīto fotoportretu kopēšanai. Jaunajā sērijā “Viena asins” jūs Ukrainā uzņemtas kara fotogrāfijas kopējat uz papīra, kas piesūcināts ar jūsu asinīm. Abos projektos jūs neesat izmantoto fotouzņēmumu autore un jūsu fotomākslinieces nodoms atklājas tikai kopēšanas brīdī. Kāpēc tieši kopēšanas process kļuva par jūsu mākslinieciskās intereses objektu?

Ne jau kopēšana ir manas intereses objekts. Vienmēr esmu vēlējusies fotografēt. Domāju, ka daru to diezgan labi. Tomēr kaut kā pret manu gribu sanācis tā, ka nācās kopēt. Tā ka tas ir nevis intereses objekts, bet gan liktenis vai kaut kas tamlīdzīgs.

Tajā pašā laikā tieši savdabīga kopēšanas tehnika var atšķirt fotogrāfu no citiem cilvēkiem. Ikviens, kam ir viedtālrunis, var fotografēt, bet fotokopiju izgatavošanai joprojām vajag profesionālas prasmes.

Ne katrs var labi fotografēt. Taču jūs pareizi pateicāt par drukāšanu: tā ir profesionalitātes pazīme. Bildes ar ziediem ir antotipija, ļoti sena kopēšanas tehnika, pazīstama jau 19. gadsimtā. Bet, lūk, asinis, manuprāt, izgudroju es. Kā zināms, mākslā nav nekā jauna, viss jau ir izgudrots. Taču neesmu gan dzirdējusi, ka kāds kopētu ar asinīm. Sākumā asinīm pievienoju cianotipijas šķīdumu, jo nezināju, vai var drukāt ar tīrām asinīm. Bet tas karstumā izdzisa, tāpēc sāku strādāt ar tīrām asinīm. Izrādās, asinis ir gaismjutīgas! Internetā sazinājos ar bioķīmiķiem – atradu kādu adresi, pajautāju, kas zināms par asins gaismjutību. Tā meitene atbildēja, ka ar to neviens īpaši nenodarbojas.

Vai varat izstāstīt, kā soli pa solim strādājat pie viena šīs sērijas darba?

Ņemu akvareļpapīru, noklāju to ar asinīm. Dažreiz ar otu, bet pārsvarā ar rokām – vienkārši tāpēc, ka “rokas ir asinīs”. Pa nakti papīrs nožūst, tad uzlieku attēla negatīvu, asumam piespiežu ar stiklu un turu trīs dienas vasaras saulē. Negatīva gaišajās vietās saule iedarbojas uz asinīm, un tās sāk stingt un sacietēt. Ar ūdeni tās vairs nevar noskalot. Savukārt negatīva tumšajās vietās asinis nesacietē un tiek izskalotas.

Kā iegūstat savas asinis?

Jūtūbā ir daudz videoklipu, kā paņemt asinis. Visu noskatījos, un pēc tam vairs nebija tik bail. Runāju arī ar savu draugu Denisu Mustafinu, kurš ir nodarbojies ar akcionismu un arī izmantojis savas asinis. Pirmoreiz mans ķermenis asinis vienkārši nedeva. Iedūru vēnā, bet asinis nenāca. Vēlāk jau aizgāja normāli. Ņem adatu, vēlams, resnāku, dezinficē roku un pārdur vēnu. Tas nemaz nesāp. Tagad man pat ir vieglāk pašai paņemt asinis nekā ļaut to darīt kādam citam. Attiecībā uz veselību – nesūknēju jau litriem asiņu, katru reizi tikai kādus 40–50 mililitrus.