Marksiste Oskaru ceremonijā

Amerikāņu kino publicistikā (gan profesionālās recenzijās, gan neatkarīgos interneta blogos) Debru Graniku ļoti bieži raksturo kā “to vienu režisori”, kura savām filmām allaž izvēlas mazpazīstamus, reizēm pilnīgi nepieredzējušus aktierus. HuffPost recenzents Metjū Džeikobss tos reiz nodēvēja par nobodies, radot iespaidu, ka pat neatkarīgajā kino šādi “cilvēki no nekurienes” tomēr īsti neatbilst nozares uzstādītajām prasībām. Granika turpretī tos uzskata par savu filmu ideālajiem varoņiem. Liela mēroga zvaigznes, kuru karjerai seko tūkstoši vai pat miljoni fanu visā pasaulē, nav piemērotas tam, ko pati režisore dēvē par “sociālo reālismu”.

Debra Granika ir dzimusi 1963. gadā Vašingtonā, Ņujorkas Universitātē absolvējusi kino programmu un kā savus spēcīgākos iedvesmas avotus vairākkārt pieminējusi Eiropas pēckara neoreālismu un cinéma vérité. Granikas filmas vienmēr bijušas tuvas šiem virzieniem. Viņas pazīstamākie pilnmetrāžas darbi “Līdz kaulam” (Down to the Bone, 2004), “Ziemas pīšļi” (Winter’s Bone, 2010) un dokumentālā filma “Noklīdušais suns” (Stray Dog, 2014) vēsta par šķietami vienkāršu cilvēku pretrunīgajām gaitām un grūtībām ASV nomaļākajos nostūros – vietās, kur dzīvei piemīt daudz raupjāka faktūra nekā Holivudā.

2011. gadā aktrise Dženifere Lorensa tika nominēta Oskaram par galveno lomu filmā “Ziemas pīšļi”. Un, lai gan Granikas filmas vienmēr ierindotas neatkarīgā mazbudžeta kino kategorijā (ar mazbudžetu saprotot visu, kas uzņemts lētāk par pieciem miljoniem dolāru), šī nominācija viņai likusi apdomāt attiecības ar Holivudas kultūru. Kamēr kritiķi cits pēc cita izceļ Lorensas “talanta atklāšanu” kā režisores lielāko sasniegumu, Granika turpina pretoties kino industrijas uzstādītajai programmai – nedzīties pēc arvien lielākiem notikumu un personību mērogiem, nelikties ne zinis par populāro pieprasījumu un izspēlēt mazo cilvēku dzīvi tajā labi pazīstamajā vidē, kur poētiska drāma spēj izcelties arī no tik ikdienišķiem sīkumiem kā laikus nenomaksāta īre.

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Esmu lasījis vairākas jūsu intervijas saistībā ar filmu “Ziemas pīšļi”. Un ir kāds jautājums, kas tajās uzpeld atkal un atkal. Tas ir jūsu jautājums, un es nemanīju, ka to pašu kāds būtu pajautājis jums. Tāpēc pajautāšu es. Kā jūs tiekat galā? Kā jūs tiekat galā ar savu dzīvi?

Debra Granika: (Ilgi klusē.) Tikt galā palīdz tas, ka man ir bērns. Tas visu laiku spiež mani dzīvē meklēt kaut ko lirisku vai labu – vienkāršas lietas, kuras es kā pieaudzis cilvēks bez bērna pat nemeklētu. Gadās visādas dienas, arī baismīgi drūmas, bet jāieradinās saukt par labu ikvienu dienu, kas tiešām ir laba. Es dzīvoju pastāvīgās bailēs par pasauli; es no tā nevaru aizbēgt – vienkārši tā darbojas manas smadzenes... Ja es domāju par vides jautājumiem un cenšos paraudzīties uz to pozitīvi, tūlīt uzpeld kaut kas cits, kas noteikti būs saistīts vai nu ar veselības aprūpes problēmām, vai ekonomiku, vai man pazīstamu cilvēku ciešanām. Vienmēr atradīsies kaut kas tāds, kas plosa man sirdi. Man ir drūmas domas, bet tieši tas spiež mani meklēt dzīvē kaut ko lirisku. Vienmēr.

RL: Jūsu bērns spiež jūs meklēt?

Granika: Manas smadzenes! Bērns neļauj ne uz brīdi aizmirst, ka man tas ir jādara. Bet, lai paliktu pie pilna prāta, man vienmēr sev jāatgādina (dziļi izelpo): tā, par to tu šodien nedomāsi, tu domāsi par ko citu. Tikt galā man palīdz, lūk, šāda rotācija. Bažu rotācija. Tas ir tāds sava veida menedžmenta darbs.

RL: Izklausās, ka pasauli jūs pamatā uztverat kā tādu tumšu, biedējošu vietu, kas pilna ar sāpēm un ciešanām.

Granika: Bērnībā es, tāpat kā visi bērni, tiku radināta pie reliģijā balstītā uzskata par taisnīgu pasauli. Un, kad es pieaugu, viss, uz ko es līdz tam biju skatījusies ar cerībām, atklājās pavisam jaunās, tumšās krāsās. Esmu no tiem bērniem, kas uzauga, protestējot pret Vjetnamas karu.

RL: Kādā vecumā?

Granika: Kad biju pavisam maza meitene. Māte mani ņēma līdzi. Zināju tikai to, ka iet bojā karavīri, un es to ļoti pārdzīvoju. Man rādīja fotogrāfijas, kas mani satrieca. Pēc tam es sāku sev jautāt, ko, ellē, ASV dara Centrālamerikā un citur. Pēc tam galvenā kļuva cīņa par kodolatbruņošanos. Un tad, 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā, es sāku pievērst uzmanību jūsu pasaules daļai un uztraukties par to, kas tur notiks, kādas pārmaiņas... Taču es laikam nebiju gatava tām finanšu piramīdām un tam alkatības līmenim, kādu ASV piedzīvoja 90. gados un nākamajā desmitgadē.

RL: Kāpēc jūs nebijāt tam gatava? Jums nemācīja, ka cilvēki ir alkatīgi? Jums nemācīja, ka cilvēkiem ir zemiskas dziņas? Jūs to tiešām nezinājāt?

Granika: Man to mācīja, jā. Es laikam vienkārši turpināju ticēt, ka cilvēki mācīsies no savām kļūdām.

RL: Jūs nopietni tā domājat?

Granika: Tā ir tāda propagandas klišeja, kas tiek iepotēta katrā amerikāņu bērnā.

RL: Ka cilvēki var mainīties uz labo pusi?

Granika: Jā, ASV vēsture skolās tiek pasniegta tādā visai pašglaimojošā mērcē: “Jā, ASV pastāvēja verdzība, bet pēc tam nāca pilsoņtiesību kustība. Mēs rīkojāmies pareizi. Cilvēki bija drosmīgi, viņi protestēja, viņi mainīja vēstures gaitu.” Kad jūs jautājat, vai es redzu pasauli kā...

RL: …kā ciešanu pilnu, tumšu vietu.

Granika: Atbilde ir jā. Un es domāju, ka vienīgais iemesls, kas mani notur pie dzīves, ir tas, ka mēs vienmēr meklējam labo un jauko... vai lirisko, vai kaut ko dzīvi apliecinošu, vai... Mēs esam meklētāji. Ja mēs nebūtu meklētāji, mūsu šeit nebūtu, vai ne? Tāpēc mani vienmēr valdzinājušas fotogrāfiskas liecības par to, kā cilvēki izdzīvo. Mani absolūti valdzina stāsti, kā cilvēkiem dažādos vēstures momentos tas izdevies. Es pat nerunāju par karu, etniskām represijām vai ko tādu. Ir cilvēki, kuriem palīdz izdzīvot, piemēram, humors...

RL: Un kāda ir jūsu metode?

Granika: Es vēroju citus cilvēkus, esmu vuajeriste. Un kā to darāt jūs? (Smejas.)

RL: Un tas jūs iedvesmo un palīdz jums izturēt šo dzīvi?

Granika: Tas mani iedvesmo, protams. Man patīk krāt šādus stāstus. Esmu kolekcionāre.

RL: Tātad jūsu izdzīvošanas metode ir stāstu kolekcionēšana?

Granika: Tā varētu teikt. Droši vien. Citādi man būtu jāmeklē cits darbs, vai ne?

RL: Esmu ticies ar cilvēkiem, kuri garāku vai īsāku laiku pavadījuši izsūtījumā. No izsūtījuma atgriezās divu tipu cilvēki. Vieni ir pilni rūgtuma, un galva viņiem pilna ar tumšām domām. Un ir cilvēki, kuri ir dzīvespriecīgi, pateicīgi, kuriem nav nekādas vēlēšanās atriebties saviem pāridarītājiem. Vai jūs kādreiz esat domājusi par to, kas nosaka šādu atšķirību?

Granika: Ak debess, man bail pat iedomāties, kāda pēc gulaga būtu es... Domāju, ka tā ir kaut kāda iekšēja pašdisciplīna. Daži cilvēki vienkārši tādi ir – tur darbojas kaut kāda neiroķīmija. Citiem tas varbūt ir gribasspēks. Cilvēks var skaitīt mantras, var apzināti virzīt savas domas – piemēram, sakot: “Es varu turpināt par to dusmoties, bet varu arī sākt dzīvot.”