Par režisoru kļūsti, kad esi izgāzies kaut kur citur

Tāpat kā savulaik Pīna Bauša ar savu dejas teātri, Kristofs Martālers 80.–90. gados ienesa absolūti jaunu teātra valodu.

Viņa varoņi krīt un klūp ārā no laika, daži pilnībā apstājušies aizvakardienā, piedzīvojot absolūti neikdienišķas, ārkārtīgi komiskas situācijas un atrodot spēku dzīvot, taču nokavējot paši savu ritmu. Kristofs ir laika burvis, viņš maģiski stiepj mirkli un tērē to kā bezgalīgu laika resursu. Hiperreālisma skatuve (scenogrāfe Anna Fībroka) piepildās ar apstādinātu laiku: tas veidojas no daudziem klusumiem lieliski piefrāzētām mūzikas starptelpām un
tikpat spēcīgiem tekstiem, kurus Martāleram viņa darbības sākuma gados palīdzēja izvēlēties mana bijusī priekšniece, Rūras triennāles kontroversiālā intendante un ģeniālā dramaturģe Stefānija Karpa.

Martāleram – jādomā, daudzus gadus arī Eiropas vislabāk apmaksātajam teātra režisoram – paveicās ienākt teātrī 80. gados, kad tas vēl nebija pārbāzts ar režisoriem. Pārdesmit gadus viņš varēja atļauties atklāti kļūdīties. Vairākas reizes viņš un viņa konģeniālā komanda ir izmesta no teātriem, teātr;u vadīšanas (Hamburga, Cīrihe), tomēr tajā laikā viņam visu piedeva. Martālers vienkārši pārcēlās uz citu vāciski runājošu vietu un turpināja nodarboties ar savu.

Interesanti: Kristofa varoņi ar katru gadu arvien vairāk savecē, taču viņa māksla – ne. Un veiksmes baktērijas nav sarūdzinājušas arī pašu Kristofu.

M. Z.

Margo Zālīte: Kristof, cik nu es tevi pazīstu, tu nemēdz sniegt intervijas. Kāpēc šoreiz tu piekriti?

Kristofs Martālers: Šeit vai Šveicē es vairs intervijas nesniedzu, tas tiesa. Taču šī būs izņēmums. Skaidra lieta.

Pa lielajām durvīm ieejam teātrī. Sardze man uzdāvina masku, jo savu vizuļoto esmu aizmirsusi mājās.¹ Mēs ilgi ejam pa bezgalīgiem gaiteņiem uz mēģinājumu telpu, kur Martāleram reizēm, kad trupa ir maza, notiek mēģinājumi. Baletzāle. Pirms nedēļas sākās otrais lokdauns. Priekanami un teātri slēgti. Mēs ejam līču loču pa neskaitāmiem gaiteņiem un kāpņutelpām.

Zālīte: Mēģināt jūs joprojām drīkstat?

Martālers: Jā, mēģināt drīkstam. Pilnīgs absurds. 4. decembrī mums bija jābūt pirmizrādei. Vienkārši strādājam tālāk. Šodien taču pirmizrāde uz lielās skatuves.

Zālīte: Bija ieplānota.

Martālers: Bet viņiem būs. Viņi to straumēs.

Kāpnes, kāpnes, gaiteņi. Dzirdama skaņošanās no lielās skatuves. Pēc 5 minūtēm esam nokļuvuši pie īstajām durvīm. Tur top dažas bildes.

Zālīte: Vai tev šķiet labi, ka teātris turpina spēlēt 200 cilvēkiem, bet 1000 vietas ir tukšas? Es tagad tā ķecerīgi jautāju.

Martālers: Šie 300 cilvēki katru reizi, katrā izrādē ir tik ļoti, ļoti laimīgi.

Zālīte: Aktieri tāpat.

Martālers: Nu! Cīrihē uz beigām bija vairs tikai 50. Viņi visi bija tik laimīgi. Kāpēc to nedrīkstēja?! Tā ir arī zīme, kas par kaut ko liecina.

Tad vēl īsa, piepeša saruna par medījuma gaļu, ko Kristofs šodien agri no rīta nopircis saviem 13 gadus vecajiem dvīņiem Annai un Lū.

Zālīte: Kā tu esi mainījies, kļūdams par hamburgieti?

Martālers: Es jau neesmu kļuvis par hamburgieti. Varu būt visur. Saša, mana sieva, šeit dabūja darbu. Pirms tam bijām Parīzē, mājiņā ar dārzu. Parīze nebija arī diez cik draudzīga bērniem. Viss pārāk tālu vai pārāk tuvu. Interesantākais, ka tagad viņi grib atpakaļ. Hamburga nekad nav bijusi mūsu mājas, jo mēs vienmēr zinājām, ka būs brīdis, kad dosimies dzīvot citur. Daudzi mūsu paziņas dzīvo Šveicē. Uz turieni es vispār negribu. Varbūt izņemot Bāzeli. No Bāzeles ātri var tikt prom uz visurieni. Desmit minūtēs esi Francijā.

Zālīte: Paga, kura no abām spēlē čellu?

Martālers: Anna. Tu viņu pāris reizes redzēji Rūras triennālē. Tā ar sprogainajiem matiem.

Zālīte: Viņas nav vienolas dvīnes.

Martālers: Nepavisam. Pilnīgi dažādas.

Mēs vēl parunājam par meitām, un tad man izdodas pāriet uz īsto sarunu.

Zālīte: Kristof, esmu sagatavojusi dažus ļoti gudrus jautājumus.

Martālers: Es gan savos formulējumos neesmu intelektuālis.

Zālīte: Es arī ne. (Abi smejas.) Bet es mēģināšu. Mēs abi mēģināsim. Un tātad. Mans pirmais jautājums. Mēs sevi uzskatām par radīšanas galējo punktu. Taču varbūt cilvēks saprātam ir tikai starpsaimnieks? Vai tu tam piekristu?

Martālers: Jā. Citādi es nespēju iztēloties. Mēs zemeslodes vēsturē esam tik mazi. Vērojot, kā mēs bez kādas sajēgas sagandējam Zemes virsmu, var teikt: tas ir galējais punkts. Un mēs noteikti esam tikai starpsaimnieks. Turpinādami eksistēt, mēs varam visu iznīcināt. Neesmu reliģiozs cilvēks, tomēr šis kovida laiks man ir bibliska zīme. Tā ir zīme, ka tieši tagad vēl ir iespēja visu krasi mainīt. Jo vēl ir izredzes. Esmu optimists, tomēr nespēju iztēloties, vai cilvēce to patiešām saprot.

Zālīte: Vai mēs paspēsim?

Martālers: Esmu optimists. Bet vai paspēsim... Es ticu visam, taču esmu ļoti skeptisks. Diemžēl. Teātri tiek slēgti. Bet tiek atvērta Berlīnes lidosta. Cilvēkiem nav jālido! Svarīgs ir dzīvais pieredzējums. Ļoti! Tādēļ jau pastāv teātris! Tomēr mēs esam pirmie, kas tiek slēgti. Lufthansa saņem 9 miljardus un atlaiž 30 000 cilvēku. Kāda tam saistība ar mākslu? Labi, teātris ir vaļasprieks. Taču lidināšanās turp šurp arī ir vaļasprieks.

Zālīte: Esmu šeit pierakstījusi līksmu domu: cilvēkam nav izvēles neizgudrot. Vai tu tam piekristu?

Martālers: Paga, man vispirms... Cilvēkam nav... izvēles... neizgudrot. Tātad tiek teikts, ka es nevaru neizgudrot.

Zālīte: Teātris taču ir vieta, kur izgudro. Te es gribēju tevi pakutināt: vai tev ir izvēle neizgudrot?

Martālers: Laikam gan nav. Varbūt man ir, bet man tas nemūžam neizdosies. Jo viss, ko es daru, ir nemitīga izgudrošana. Bērnībā visu laiku gribēju kļūt par izgudrotāju. Varbūt to ir gribējuši gandrīz visi.

Zālīte: Ne jau gandrīz visi! Ko tu gribēji izgudrot?

Martālers: Esmu arī visu ko būvējis. Esmu uzbūvējis radio. Esmu uzbūvējis tādu magnētiskās indukcijas pārveidotāju. Viss vienmēr bijis saistīts ar kaut kā atrašanu, izgudrošanu. Vienmēr esmu mīlējis dabu, jo tajā tik daudz var atrast. Esmu arī meklējis augus. Esmu mēģinājis salikt kopā savvaļas augus un kultivētus augus, apputeksnēt tos. Dažreiz sanāca, dažreiz ne. Tiktāl man nav izvēles neizgudrot. Tas tik un tā turpinās. To izgudrošanu es nevaru izslēgt. Vai cilvēkam ir izvēle, es nezinu. Man vajadzētu padomāt ilgāk... Dažiem ir pavisam maz fantāzijas, bet tā nav taisnība par 100%. Fantāzija ir visiem. Fantāzija sākas ar katru iztēli. Daudzi to nezina. Šo jautājumu uzdod ļoti nedaudzi. Pat es ne. Jo šis jautājums taču nogurdina.

Zālīte: Tas izgudrojas.

Martālers: Tas izgudrojas. Izgudrošana nemitējas. Var arī kļūt mokoši.

Zālīte: Kā tu izlādējies brīžos, kad tev ir pārāk daudz izgudrošanas enerģijas?

Martālers: Dažādi...

Zālīte: Kulinārija?

Martālers: Jā, jā! Protams! Es ļoti labprāt gatavoju. Ēdiena gatavošana jau arī ir izgudrošana. Es izlasu receptes, tad nolieku tās nost un virtuvē izgudroju. Ēdiena gatavošana ir viena no svarīgākajiem darbošanās veidiem, kuros notiek izgudrošana.

Zālīte: Dienišķā izgudrošana.