Pat suns nav Pavlova suns

Konrāds Lorencs (1903–1989) latviešu lasītājiem ir zināms. 70. gados populārzinātniskajā sērijā “Apvārsnis” tika izdotas divas viņa grāmatas: “Viņš runāja ar zvēriem, putniem un zivīm” un “Cilvēks atklāj suni”. Padomju laikā šāda literatūra bija ārkārtīgi populāra. Lorencs rakstīja atraktīvi, zinātniskus vispārinājumus kombinējot ar interesantiem paša novērojumiem par dzīvnieku uzvedību.

Droši vien pazīstamākais Lorenca devums zinātnei ir viņa pētījumi par iespiedumiem: viņš studēja iedzimtu “mehānismu”, kas liek meža zosu mazuļiem iegaumēt mātes tēlu. Ja bioloģiskās mātes tuvumā nebija, par nosacīto māti varēja kļūt jebkas, tai skaitā pētnieks, proti, Lorencs. Fotogrāfijas ar Lorencu, kuram rindiņā seko zosu mazuļi, ir iegājušas dabaszinātnes tēlu un iztēles vēsturē.

Viņu var uzskatīt par vienu no etoloģijas izveidotājiem, un 1973. gadā viņš kopā ar Niko Tinbergenu un Karlu fon Frišu saņēma Nobela prēmiju. Etoloģija nav vienkārši dzīvnieku izturēšanās pētniecība. Tās uzmanības centrā ir izturēšanās iedzimtie aspekti. Tas var izklausīties pēc tehniskas nianses, bet patiesībā aiz tā slēpjas viens no lielajiem strīdiem 20. gadsimta zinātnes vēsturē: vai dzīvnieku (lasi – cilvēku) izturēšanos vairāk nosaka iedzimtība vai dzīves laikā iegūtas izturēšanās formas? Šajā intervijā tas atspoguļojas Lorenca komentāros par biheivioristiem, kuri uzskatīja, ka dzīvnieku (lasi – cilvēku) izturēšanos lielākoties nosaka dzīves apstākļi. Šis strīds bija ass un ideoloģisks. Tas aptvēra, piemēram, eigēnikas, kriminalitātes gēna, rasu atšķirību, izglītošanas robežu un sociālā taisnīguma jautājumus. Kulmināciju šis strīds sasniedza 1975. gadā, kad biologs Edvards Vilsons publicēja pārskatu par pētījumiem sociālās izturēšanās bioloģijā “Sociobioloģija: jaunā sintēze”, kas noslēdzās ar nodaļu par cilvēka izturēšanos. Starptautiskā komiteja pret rasismu tolaik publicēja paziņojumu, ka sociobioloģiju var izmantot par attaisnojumu rasismam, karam un genocīdam, un vismaz uz brīdi no biologiem tika prasīts apliecināt, kā pusē viņi īsti stāv.

Konrāds Lorencs šajā strīdā iesaistījās, bet viņš, kā angļi saka, skapī glabāja skeletu. Lielā mērā pateicoties Utes Deihmanes 1992. gada grāmatai “Biologi Hitlera pakļautībā”, plašāka sabiedrība pamanīja, ko Lorencs bija sarakstījis par deģenerāciju un sabiedrības vēzi nacistiskā režīma laikā. Pēc kara viņam piedeva, arī kolēģi, un Nobela prēmijas piešķiršanas laikā neviens nevēlējās par to atgādināt. Tomēr, šajā kontekstā pārlasot viņa pēckara darbus, arī padomju Latvijā izdotos, vairāki motīvi šķiet dīvaini, tai skaitā deģenerācijas tēma, pie kuras viņš atkal un atkal atgriezās, vai ideja par divu veidu suņiem: vieni ir cēlušies no vilkiem, ir atturīgi, lepni, bet uzticīgi, savukārt otri ir pieradināti šakāļi, kas ir paklausīgi un gaida saimnieka pavēli. Tas, protams, nenozīmē, ka Lorenca pētījumi kopumā bija ideoloģiski. Jautājums par iedzimtību nekur nav pazudis. Drīzāk otrādi, milzīgais daudzums pētījumu ģenētikas un smadzeņu kartēšanas jomā stiprina pārliecību par iedzimtības ietekmi uz izturēšanos. “Gēni nav liktenis”, tomēr Lorencam ir taisnība: iedomāties, ka mēs esam būtnes ārpus dabas, ir “māņticīgs lepnums”.

Artis Svece

Frederiks de Tovarnickis: Vai jūs varētu definēt, kas ir etoloģija – šī zinātnes nozare, kuras pamatlicējs esat?

Konrāds Lorencs: Etoloģija ir salīdzināmā izturēšanās zinātne. Tā nav nekas jauns. Tā vienkārši piemēro izturēšanās pētīšanai bioloģijas metodes, kas pastāv jau kopš Darvina.

Tovarnickis: Vai izturēšanās ir bioloģisks fenomens?

Lorencs: Principā jā. Tikai dzīvām būtnēm piemīt izturēšanās, nedzīvām tādas nav.

Tovarnickis: Kāpēc etoloģija tik daudz uzmanības velta fenomenu aprakstīšanai?

Lorencs: Tādēļ, ka jebkura zinātne, pat fizika un ķīmija, sākas ar novērošanu. Jo sarežģītāks ir kādas zinātnes priekšmets, jo svarīgāka ir aprakstīšanas stadija. Vienkārša amēba ir daudz sarežģītāka par Saules sistēmu, miljoniem reižu sarežģītāka. Tāpēc lielāka rūpība jāpievērš novērošanai, aprakstīšanai. Patiesībā sarežģītākā sistēma pasaulē ir cilvēka un arī attīstītāko dzīvnieku sociālā izturēšanās.

Tovarnickis: Vai dzīvnieku izturēšanās pētīšana izgaismo arī cilvēka izturēšanos?

Lorencs: Teiksim tā: etoloģija ļauj cilvēku pētīt, novērot bez filozofiskām, reliģiskām vai ideoloģiskām brillēm, kas pieņem, ka cilvēks ir pārdabiska būtne, kura nepakļaujas dabas likumiem. Ja tu labi pazīsti dzīvniekus, tad labi pazīsti arī pats sevi. Redzot savu sievu zīdām dēlu, tu nešaubīsies, ka esam zīdītāji! Tās ir patiesības, ko mūsdienās, šķiet, nesaprot vairs vienīgi eiropietis. Bet bērni – viņi šīs lietas saprot.

Pagājušajā nedēļā mans mazais krustdēls savam tēvam teica: “Paskaties, zem galda kāds staigā.” Tēvs, domādams, ka dēlam rēgojas, paskatās un ierauga... skudru. Bērnam skudra ir “kāds”! Arī es nekad neesmu šaubījies, ka esmu dzīvnieks starp citiem dzīvniekiem.

Tovarnickis: Etologiem bieži pārmet, ka viņi pārāk zemu novērtē atšķirību starp dzīvnieku un cilvēku; ka cilvēkam piedēvē dzīvnieka izturēšanos.

Lorencs: Tas ir absurds. Manuprāt, tieši antropologi pārāk zemu novērtē šo atšķirību, jo viņi neredz, neviens neredz to, cik lielā mērā šī cilvēkam raksturīgā kumulatīvā tradīcija jeb kultūra ir kas pilnīgi jauns, kā nav nevienam citam organismam. Šimpanzēm var novērot pārdomu iedīgļus, dzīvniekiem atsevišķas spējas piemīt savrupi, bet vienīgi cilvēkā tās ir apvienotas – integrētas jaunā funkcijā, kura vienīgā ļauj uzkrāt zināšanas, jo tās visas ir vajadzīgas kumulatīvās tradīcijas uzturēšanai.

Tovarnickis: Vai dzīvniekiem ir tradīcijas?

Lorencs: Jā, bet ne kumulatīvas. Kovārņi, piemēram, nodod zināšanas. Vecāku reakcija iemāca jaunajiem kovārņiem pazīt kaķi, vanagu, caunu. Žurkas nodod cita citai savas zināšanas par indi. Pērtiķi cits citam atstāj pat receptes, piemēram, kā tīrīt kartupeļus. Viens no viņiem atklāj metodi, kā tos sasālīt ar jūras ūdeni. Un viņš to iemāca saviem vecākiem, draugiem, visai populācijai – tā ir zināšanu nodošana tālāk. Bet tā vienmēr ir atkarīga no objekta klātbūtnes.

Pat sintaktiskā valoda kā tāda nav vienīgi cilvēkam piemītoša spēja. Amerikā kāds psihologu pāris – Gārdneri – iemācījuši jaunai šimpanzei nedzirdīgo zīmju valodu. Šimpanzei to ir daudz vienkāršāk apgūt nekā mūsu mutes kustības. Un šai šimpanzei patiešām izdevies saprast sintaktisko valodu. Viņa rada jaunus teikumus. Viņa saka, piemēram, tādas lietas kā: “Tu, tu un es kopā iesim uz mežu.” Jā, viņa spēj to pateikt! Kāda draudzene bioloģe man nesen atrakstīja, ka redzējusi šo šimpanzi un viņa ir ļoti pļāpīga, kā bērns, kurš jūtas nesaprasts, – viņa visu laiku atkārto savas zīmes. Ja viņa grib, lai viņu uzklausa, viņa uzstāj atkārtojot, atkārtojot, atkārtojot.

Tovarnickis: Tātad dzīvnieks, jūsuprāt, sevišķi neatšķiras no cilvēka?

Lorencs: Laodzi, ja nemaldos, teicis, ka cilvēkā joprojām atrodams viss, kas ir dzīvniekā. Bet noteikti nav taisnība, ka viss, kas ir cilvēkā, būtu atrodams dzīvniekā. Jo dzīvniekā nekad “nav bijis” cilvēks. Teikt, ka cilvēks ir pērtiķis, pat kails pērtiķis, ir pilnīgi pareizi. Bet apgalvot, ka cilvēks nav nekas cits kā tikai pērtiķis, ir aplami. Tāpēc man nepatīk mana drauga Dezmonda Morisa grāmatas nosaukums “Kailais pērtiķis”. Ja gribas izmantot vārdu “pērtiķis”, vajadzētu teikt “pērtiķis ar kumulatīvo tradīciju”. Jo tā ir cilvēkam raksturīga īpašība.

Ir daudz dzīvnieku bez apmatojuma. Zilonis ir kailāks par cilvēku, nīlzirgs arī ir kails, daudzi grauzēji ir kaili. Tā ir nejaušība, ka pērtiķis nav kails. Tā nekādā gadījumā nav raksturīgā pazīme! Taisnība, ka reiz kāds mazs pērtiķis pēkšņi sāka domāt, formulēja jēdzieniskas domas, izgudroja vārdus un maz pamazām jēdzieniskā doma un tradīcija izveidoja milzīgu sistēmu, kas tagad ļauj parādīties visiem kultūras brīnumiem. Etoloģija mums dod patiesās zināšanas, ļauj pa īstam izprast kultūras fenomenu.

Ja neesam ar bioloģijas palīdzību sapratuši, kā darbojas sugas, kurām nav kumulatīvās tradīcijas, nevaram saprast unikālo cilvēka kultūras iedabu. Valodas parādīšanās radīja ko pilnīgi jaunu – domas, patiesības, zināšanu nemirstības iespēju, nemirstības tādā nozīmē, ka tās var nodot tālāk bezgalīgi. Var izzust vesela tauta, tomēr tās kultūra saglabāsies bibliotēkās... lai kāda cita tauta, pat cita planēta to varētu atrast un izmantot. Tā ir īstā gara nemirstība.

Un, gluži pretēji, kultūra var izzust, kaut arī cilvēki paliek dzīvi. Un tieši tas mums pašlaik draud. Lai šīs milzu kumulatīvās zināšanas pieaugtu un izplestos, vajag smadzenes, grāmatas, tradīcijas. Kultūra nav ideja, kas plivinās virs cilvēka. Tā ir cilvēks pats. Manuprāt, tādi filozofi kā Žans Žaks Ruso, kuram ir daudz klausītāju, var nodarīt milzīgu postu cilvēka domāšanai.