Rakt iekšā savā neparastajā dīvainībā

Henriks Eliass Zēgners: Es slēdzu iekšā.

Ivars Šteinbergs: Es arī.

Viesmīlis: Kāds varbūt vēlas kaut ko no dzērieniem uzreiz?

Zēgners: Es varētu ļoti fiksi izvēlēties un pasūtīt. Tūrurūrurūrurū… Tūrurūrurūrurū…

Šteinbergs: Es noteikti kaut ko gribēšu iedzert, bet es vēl nezinu, ko. Varbūt jūs varat ieteikt kādu kokteili.

Viesmīlis: Kokteili tieši gribas?

Šteinbergs: Es nezinu.

Viesmīlis: Varbūt pudeli vīna uz abiem garākām sarunām?

Zēgners: Es vispār labprāt paņemu dzirkstošo. Tu par vīnu vai dzirkstošo?

Šteinbergs: Mēs varam dzirkstošo, jā.

Viesmīlis: Šampanietis? Prosecco? Cava?

Zēgners: Es domāju, būsim pieklājīgi. Es balsotu par kavu.

Viesmīlis: Baltu? Rozā?

Zēgners: Baltu.

Viesmīlis: Pudeli baltas kavas. Ūdeni – gāzētu, negāzētu?

Šteinbergs: Negāzētu.

Zēgners: Jā, tas pats.

Viesmīlis: Kaut ko gribēsiet arī paēst?

Šteinbergs: Jā, bet mēs vēl...

Zēgners: Jā, mēs varētu papētīt. Auksti kūpināts lasis ar svaigo sieru… Forši, ka ir latviski: ņoki! Ņ. O. K. I.

Šteinbergs: Bet kā tu parasti to sauc?

Zēgners: Man liekas, ka tur nav vienprātības. Gņoki, ņoki... Nezinu, kā ir pareizi. Uz ko tevi velk?

Šteinbergs: Man nav ne jausmas, Henrik.

Zēgners: Man arī nav.

Šteinbergs: Dzērienu pasūtījām. Sajūta, ka galvenais ir izdarīts. Es varētu pīli.

Zēgners: Pīle izklausās forši! Varētu varbūt ar tām tapām sākt. Paņemt dažas tapas kā starteri? Ne?

Šteinbergs: Paņemt tapas un tad vēl pamatēdienu?

Zēgners: Jā. Vienvārdsakot, varam nedalīties, varam katrs par sevi, bet es laikam sapratu savu virzienu.

Šteinbergs: Nē, bet tad paņemam un dalāmies ar tām tapām.

Zēgners: Brīnišķīgi!

Viesmīlis: Tapas?

Zēgners: Jā. Man tas kūpinātais lasis ar svaigo sieru un brī ar apelsīnu marmelādi.

Šteinbergs: Man arī būs tas brī viens un vēl to putoto fetu ar cukurzirņiem un piparmētru.

Viesmīlis: Aha. Un tad – pīles?

Šteinbergs: Jā, pīles kājas konfitu ar biezeni.

Zēgners: Es laikam tos burratas salātus ar tomātiem un pesto. Es gan tikko secināju, ka es vienmēr restorānos jūtos neērti. Un šajā dzīves brīdī jau ir diezgan daudz ēsts viskautkur. Bet vienmēr tā sajūta ir tāda kaut kāda... tā kā Nezinītim.

Šteinbergs: Es jūtos neērti dārgos restorānos. Sevišķi Latvijā, ja es esmu dārgā restorānā. Ārzemēs dārgā restorānā – tad vēl nav tik traki. Tur tā anonimitāte.

Zēgners: Tev ir kāda vieta Rīgā, kur tev patīk iet ēst?

Šteinbergs: Ir tas… Es zinu, ka tas nav gluži tas, ko tu jautā, bet es regulāri eju uz to… Kas viņš ir? Delicio? Nu tas bistro Dzirnavu ielā pie Robertbukiem. Jā, es zinu, ka tas nav tas, ko tu jautā.

Zēgners: Nosacīti...

Šteinbergs: Mēs nesen bijām Lidojošajā vardē, un tā man ir vieta ar atmiņu vērtību, jo mēs uz turieni gājām ar tēvu – drīz pēc tam, kad to atvēra, tas jau tāds ilgdzīvotājs restorāns. Un es atceros laikus, kad tēvs tur iekšā vēl pīpēja. Tur spēlēja novusu, kad ballējās. Pāri ielai bija video noma, kur mēs ņēmām bojevikus, ko skatīties mājās uz kasetēm. Un mēs tur ēdām pusdienas mūsu kāzu dienā, kad mēs ar Dainu precējāmies. Un vēl man patīk tā fīča, ka tur var nest savas vardes sadāvināt. Ja tev ir kāda varde, ko tu gribi uzdāvināt, tu vari iedot viņu, un tur viņu izliks.

Zēgners: Mēs bijām svētdien uz krodziņu Vīgante Stabu ielā. Viņiem tur rakstīts, ka viņi ir vaļā no… anno 1983. Tas ir tāds krodziņš ar lielizmēra karbonādēm, bet tur ir arī vietējais kontingents, piemēram, svētdienas vakarā – nu tādi kungi un džeki, kas tur iet... Bet man liekas, ir švaki ar ēšanas vietām un bāriņiem, jo Rīgā tā īsti nav to riktīgi seno vietu. Nav vietu, kas ir ilgāk par X laiku, jo padomju laikā jau nekā nebija.

Šteinbergs: Tev vispār patīk latviešu virtuve?

Zēgners: Ļoti. Mēs nesen runājām par pēdējo maltīti, un es secināju, ka man tie būtu ceptie kartupeļi un biezpiens ar zaļumiem. Jo kaut kā tas... jā. Bet mēs tikko bijām Puertoriko, un tur man vispār ir sarežģītāks stāsts, jo tur bija ļoti skaisti. Bet tur ir tas amerikāņu kolonijas faktors, tā joprojām principā ir tāda funkcionāla kolonija.

Šteinbergs: Nu jā, bet to tā nesauc.

Zēgners: Tā nesauc, bet tas nav pat štats.

Šteinbergs: Pavalsts?

Zēgners: Viņiem ir kaut kāda alianse vai kaut kas, bet pēc būtības joprojām – kolonija. Viņi, piemēram, nevar vēlēt prezidentu.

Šteinbergs: Bet ir lietas, kas uz viņiem attiecas.

Zēgners: Viņiem ir sūdīgi ekonomiski un politiski baigi drūmi. Un tajā Karību salu pasakā ir vienkārši tā kā copy paste amerikāņu haivejs ielīmēts iekšā, un tur bija kaut kas brīnišķīgs un arī ļoti traģisks. Mūs vadāja divi draugi, kas ir no Puertoriko, un vienā brīdī mūs Djego nakts vidū ievilka rajonā, kas ir zināms kā vieta, kur var nopirkt narkotikas un ko patiešām varas iestādes vispār nepārvalda. Un tur ir tāda kā pilnīgi sava autonoma rajona republika. Pēc tam mēs nakts vidū arī līdām pilnmēnesī kapsētā, gājām skatīties uz Djego tēvoča kapu, kurš vienā brīdī bija viens no neatkarības cīnītāju aktīvistu spicajiem čaļiem. Un tur bija tāda kapela ar puspievērtām durvīm, un mēs ejam, un pēkšņi kaut kas ir skērī – dzirdama kaut kāda kustība. Mēs domājam, vai tur sargs vai kas, bišķi bailīgs tas noskaņojums. Un mēs sastingstam. Pēkšņi izrādās, ka tas ir gailis, kurš ņem un iedziedas, jo Puertoriko ļoti daudzās vietās staigā vistas apkārt pa ielām. Tas bija forši!

Šteinbergs: Man patīk, ka gan es, gan mani draugi regulāri kaut kur aizceļo, un ir brīži, kad mēs uz pasaules esam it kā tik dažādās vietās. Vai tev ir tādas vietas, kur tu neesi bijis?

Zēgners: Argentīna.

Šteinbergs: Rakstnieku dēļ?

Zēgners: Jā, joprojām tas pusaudzībā uzburtais Kortasara Argentīnas sapnis dzīvo iekšā. Taču šitā bija pirmā reize, kad es nokļuvu kaut kur tuvāk tai pusei, Latīņamerikā.

Šteinbergs: Portugālē es nebiju gaidījis, ka viņiem ir ļoti ciešas attiecības ar brazīļiem. Un ka tā ir pilnīgi normāla lieta – braukāt pāri okeānam. Ir, teiksim, draugi, pāri, kolēģi un mūziķi, kuri spēlē vienā grupā, bet daļa ir no Brazīlijas, daļa – no Portugāles, un vienkārši pidžinās no viena krasta uz otru. Kas man likās interesanti, jo pa vidu ir okeāns.

Zēgners: Jā, es arī sāku lasīt grāmatu par Puertoriko vēsturi un attiecīgi ielasījos tajā kolonizācijas vēsturē. Un, teiksim, Sanhuana, Puertoriko galvaspilsēta, sanāk otrā vecākā pilsēta Amerikā, jo tas ir viens no pirmajiem punktiem, kur jaunie pasaules atklājēji piestāja. Bet tad tās viņu tehnikas un tas, kā viņi tur gāja iekšā, vispār nav saprotams. Gan tā vardarbība, gan arī tā loģistika, ko tas viss prasīja. Un ka tam veltīja tik daudz resursu. Bet nu labi, tas, protams, notiek arī šobrīd, joprojām. Un tas man šķiet pilnīgi nesaprotami.

Šteinbergs: Kādā veidā tas šobrīd notiek? Kosmosā?

Zēgners: Nē, nu kā? Krievija Ukrainā!

Šteinbergs: Ā! Tā kā kolonizācija, tikai tādā ziņā. Es atkal domāju, ka jaunu teritoriju atklāšana. Lorijai Andersonei bija viena dziesma par zvaigznēm, kas mums liekas skaistas, jo viņas ir neaizsniedzamas. Tad ir pauze un viņa saka: “But we are reaching...” Tas attiecīgi bija tieši Marsa misijas panākumu sakarā.

Zēgners: Varētu pavērt logu. Ko tu saki par tādu ierosinājumu?

Šteinbergs: Man gribas mūziku fonā.

Zēgners: Nu kaut ko, bet bišķīt. Jo tas lielais, sausais klusums. Ēst restorāna uzstādījumā, bet pilnīgā klusumā – tas ir pilnīgi…

Šteinbergs: Nē, nu pilnīgi nopietni. Bet tikai tā, lai baigi netraucē ierakstam.

Zēgners: Davai, uzliec mūziku fonā, pačakarēsim šifrētāju.

Šteinbergs: Mēs jau runāsim šeit, es nolikšu šeit. Nez te ir vaifajs kaut kāds?

(Viesmīlis atnes ēdienu.)

Zēgners: Labu apetīti!

Šteinbergs: Labu apetīti! Mmm, šitos varēja arī vairāk ņemt.

Zēgners: Tu neizlasīji šodien Roberta Vilsona grāmatu?

Šteinbergs: Nē.

Zēgners: Atklāšana bija ļoti laba, man liekas.

Šteinbergs: Iespējams, pirmā atklāšana, kur mēs esam mesti ārā, jo bija beidzies telpu īres termiņš.

Zēgners: Es domāju, ka tā noteikti nevarētu būt pirmā atklāšana, no kuras mēs esam mesti ārā.

Šteinbergs: Mēs esam mesti ārā citu iemeslu dēļ. Ir bijušas atklāšanas, kur mēs izdzeram visu alkoholu un tad mūs palūdz aiziet.

Zēgners: Bet vienlaikus tas ļoti piestāvēja visam pasākumam.

Šteinbergs: Estere pabāza galvu no aizkulisēm ar parūku. Perfekti!

Zēgners: Tā ir Karolaina Šo?

Šteinbergs: Jā.

Zēgners: Viņa bija Rīgā? Jā, viņa bija Rīgā, man liekas, šogad, bet mēs ar Miku Magoni viņu redzējām pagājušogad Ņujorkā. Tas bija baigi forši.

Šteinbergs: Šis ir ļoti labs. Uz Monku tu nebiji, vai tu biji prom tajā brīdī?

Zēgners: Biju.

Šteinbergs: Kāda bija Monka?

Zēgners: Fantastiska! Man Miks iedeva sarkanu rozi, ko viņai pasniegt pēc koncerta. Es pasniedzu viņai sarkanu rozi. Bet tas bija… jā. Mēs viņu arī ar Miku pirms tam pagājušajā pavasarī redzējām. Bet šeit viņa bija daudz tuvāk. Tur tas bija festivāla ietvaros. Bet vispār Meredita Monka ir tēma. Kāpēc tu nebiji?

Šteinbergs: Man bija citā pilsētā jābūt tajā brīdī, ko es jau sen biju sarunājis. Bet man bija ļoti, ļoti žēl, ka es tieši uz Monkas koncertu netiku. Jo mani interesē tīri konceptuāli tas, ko viņa dara, ne tikai muzikāli. Jo viens ir tas, ka tev ir pieredze tajā, ko tu dzirdi, bet otrs ir tā ķermeniskā klātbūtne, jo viņa taču arī kustējās, elpoja.

Zēgners: Jā, un viņa ir arī krietni gados. Bet par viņu ir sajūta, ka viņa paliek tikai koncentrētāka. Un viss liekais ir tā kā nolobījies nost. Un tā ir viena lieta, par ko es domāju: kā darīt un kā rīkoties tādā veidā, lai, laikam ejot, nevis izšķīstu un kļūtu rūgts un slikts, bet kā iet tajā virzienā, kur vienkārši arvien vairāk liekā birst nost?

Šteinbergs: Man tās arī ir vienas no bailēm. Šobrīd lielākās bailes vairāk saistās ar to, ka kaut kas slikts varētu notikt Knutam, bet es atgriežos pie tādām egoistiski orientētām bailēm, ka es ar laiku kļūšu ne tikai aprobežots prātiski, bet līdz ar to arī kaitnieciski konservatīvs un vairs nespēšu saprast izmaiņas, kas notiek līdz ar mana dēla paaudzi un tamlīdzīgi. Man ir bail no tā, jo es ne līdz galam zinu, kā noķert to brīdi.