Šad tad visu ko sanāk palasīt

Šubrovskis: Mums te kaut kas jāizvēlas vai kā? Kā tas notiek, es jau nezinu.

Viesmīlis: Sveiki.

Mākens: Sveiki. Es gribētu viskautkādas druskas. Tās laikam tapas būs.

Viesmīlis: Tapas, vai arī platīte ir forša. Gaļas kārtojums, sieriņš, olīvītes ir klāt, viskautkas tāds, cepumiņi, riekstiņi.

Mākens: Mhmmmm...

Viesmīlis: Vai arī tapiņu reāli.

Mākens: Laikam tapas, jā, ar to karizo, čorizo, kā viņu izrunā?

Viesmīlis: Čorizo!

Mākens: Čorizo... āāāā... un ar vistu, avokado, lasi, kaut kā tā. Jā?

Viesmīlis: Trīs tapiņas tad – čorizo, vistiņa un aukstais lasītis, jā?

Mākens: Labi, tad zupu. Salātiņi...

Viesmīlis: Varbūt kādu dzērienu esat izdomājuši?

Mākens: Jā, es gribētu alu.

Viesmīlis: Divas opcijas: izlejamais Madonas, un Valmieras, pudelēs mazajās.

Mākens: “Madonas”? Nav mēģināts, pamēģinās.

Šubrovskis: Man, lūdzu, melno tēju ar citronu un cukuru.

Mākens: Es, sasodīts, pirms pāris stundām akadēmijā pusdienas ieēdu, nevajadzēja... Toties labā kompānijā.

Šubrovskis: Ko, tu domā ņemt zupu?

Mākens: Nē, es tomēr pārliku uz tomātu salātiem ar ceptu fetas sieru un citronu salsu. Un kāds saldais vēl. Pusi no tiem vārdiem es nezinu, godīgi sakot. Tu zināji, ka Madonā ir alus darītava?

Šubrovskis: Jā, es pat viņiem reiz aizrakstīju.

Mākens: Tīri kā nedzērājs.

Šubrovskis: Nē, nē, es... Viņi sāka komunicēt feisbukā. Man nāca nez kāpēc tās viņu reklāmas. Es viņiem aizrakstīju: baigi forši, ka Madonā ir alus darītava, bet baigi forši būtu lietot mazāk komatus, citādi... nu, un izlabot gramatikas kļūdas, citādi grūti sevišķi nopietni uztvert to pasākumu.

Mākens: Kopš tā laika vairs nerāda?

Šubrovskis: Nerāda. (Smejas.) Pagaršojis es, protams, neesmu, jo es nedzeru. Bet Madona man tomēr tāda bērnības pilsēta arī.

Mākens: Tev vectētiņš tur dzīvoja, jā?

Šubrovskis: Jā, jā.

Mākens: Joprojām dzīvs vēl ir?

Šubrovskis: Jā... jā... viņš tagad ir sācis zīmēt. Nu, ar roku tā, brīvi.

Mākens: Jā.

Šubrovskis: Viņš vispār ir reklāmists, padomju laika. Respektīvi, mākslinieks noformētājs. Madonas pilsētā, diezgan daudz pilsētai un visādiem tur, kas tur tajā laikā saucās, visas tās organizācijas... tresti un kas nu tur bija... visādi...

Mākens: Pakalpojumi?

Šubrovskis: Pakalpojumi, institūti, kombināti un kaut kas tāds.

Mākens: Mana mamma arī savulaik strādāja tādā. Latvijas kooperācijas reklāmā, saucās. Bija kantoris Valmieras ielā. Tajā sliktākajā Valmieras ielas posmā. Šaurajā.

Viesmīlis: Cerams, ko sadomājāt!

Mākens: Jā, man būs tomātu salāti ar sieru un citronu salsu un marcipāna kūka pēc tam.

Šubrovskis: Man, lūdzu, to liellopa tartaru un arīdzan marcipāna kūku, un... vienu svaigi spiesto apelsīnu sulu.

Viesmīlis: Mhm, jā.

Šubrovskis: Paldies.

Mākens: Par “Gaetāno Krematosu” paldies.

Šubrovskis: Ā, palasījies?

Mākens: Izlasīju divos vakaros.

Šubrovskis: Pat šitā?

Mākens: Jā, jā. Nenormāli patika. Man tāda sajūta bija, ka viņš pilnīgi tukšā vietā latviešu literatūrā pēkšņi – būūm! – uzsprādzis.

Šubrovskis: Absolūti! Man arī tāda bija sajūta. Es vispār... Nē, nu labi, es saprotu, kāpēc šai grāmatai varbūt nebija tāda...

Mākens: Piekrišana baigā? Bet viņa bija Laligabas laureāte, jā?

Šubrovskis: Viņa vinnēja.

Mākens: 2012. gadā.

Šubrovskis: Vai kurā tur, un, un... es esmu nolēmis ar šo daiļdarbu uzbāzties Edmundam Jansonam. Jo es nevaru iedomāties, kā kaut ko tādu varētu uzvest vai nofilmēt.

Mākens: Man arī bija doma par kino, man tas asociējās ar Žanu Pjēru Ženē. Tu viņu zini no “Amēlijas”, bet viņam ir tas “Delicatessen” un “The City of Lost Children”. Viņam ir stils tāds... nu, tāds dirty technology, kad ir tehnoloģiska stilizācija, bet viss ir drausmīgi netīrs un slapjš... un kaut kāda vardarbība.

Šubrovskis: Man savukārt bija tāda, mmm, baidos franciski izrunāt, bet – “La Planète Sauvage” – tāda multene, no septiņdesmitajiem laikam.

Mākens: “Mežoņu planēta”?

Šubrovskis: Mežonīgā vai... nežēlīgā? Es neatceros to tulkojumu, nu... tur teorija, respektīvi, ka cilvēku rase ir tie zemie un ir augstāk attīstīta kaut kādu būtņu rase, kas ir Kingkonga izmērā pret cilvēku, nu, lai tā bezizeja būtu pilnīga.

Mākens: Vienīgais es tā līdz galam… Nu labi, šī droši vien nav tāda grāmata, kur viss jāsaprot. Bet tā sākuma ļoti spilgtā epizode ar Gaetāno atdzīvināšanu, ka viņš iet kalnos, atrod skeletu, liek tai skeletā muciņu ar taukiem...

Šubrovskis: Jā, jā, jā...

Mākens: ...un tad tur visa tā atdzīvināšanas procedūra bija tik spilgta, ka es gaidīju, ka viņš kaut kā paskaidros, kāpēc viņš tur iet tajos kalnos – acīmredzot regulāri, jo tā nebija pirmā reize...

Šubrovskis: Tā nebija! Tur pat bija rindkopa, kur tas bija ļoti tieši uzrakstīts, ka reizi gadā Lajs un Gaetāno dodas kalnos, un pēc tam Lajs dodas viņu atdzīvināt.

Mākens: Tad es palaidu garām.

Šubrovskis: Man palika neskaidras Gaetāno un Imperatora attiecības, cik viņš ir saistīts ar tiem pārcilvēkiem, aizmirsu vārdu, kāds tika lietots, lai viņus apzīmētu. Demiurgiem.

Mākens: Ā, tā līnija.

Šubrovskis: Bet nu kopumā jau es domāju, ka tas ir mīlas stāsts... un pasaule ir fons acīmredzot. Bet, lai ieinteresētu arī Sniedzi un Jansonu... Es sapratu, ka Jansons bija ticis laikam līdz 25. lappusei un tā kā nolūzis...

Mākens: (Smejas.)

Šubrovskis: Es jau sāku rakstīt ārā kaut kādus raksturīgākus sižetiņus, pārrakstīt no grāmatas vienkārši. Tos viņi palasīja un tad teica: jā...

Mākens: Mhhahhhhm.

Šubrovskis: Es uzrakstīju, starp citu, tai autorei, Margaritai. Dabūju viņas e-pastu un uzrakstīju, bet es zinu, ka viņa ir ļoti noslēgta kaut kādu iemeslu dēļ. Mēs ar viņu kādreiz kopā gājām teātra studijā, no kā es guvu zināmu papildu interesi par šo grāmatu, lūk. Es uzrakstīju, ka man ļoti patika un ka es biju ļoti pārsteigts, kaut ko tādu izlasot, un teicu, kā viņa raudzītos, ja ar to mēģinātu kaut kā pastrādāt muzikāli, bet viņa man neatbildēja.

Mākens: Tad varbūt jāpiezvana vēlāk.

Šubrovskis: Ar to piezvanīšanu ir tā, kā ir. Viņa ir ļoti noslēgta. Bet nu tas atkal ir par to... par tiem brīnišķīgajiem, īpatnējiem cilvēkiem un noslēgtajiem, kas tomēr, lūk, šajā savā noslēgtībā rada kaut ko tādu.

Mākens: Un īpaši valodas ziņā. Viss tas – latviešu valoda 2.0. Krāsainībā un tēlainībā.

Šubrovskis: Jaunvārdu tur arī pilnum... Ā, tad jau mēs šo sarunu varējām veikt jebkur, tikai nebūtu to tartaru dabūjuši.

Mākens: Madonas aliņš normāls.

Šubrovskis: Ir okei, jā? Man ir organiskā tēja.

Mākens: Ā, kā tev ar to migrēnu beidzās?

Šubrovskis: Nū... beidzās tā, atbrauca ātrie, sašpricēja, tad es varēju iedzert savas zāles un tad varēju vakarā spēlēt Laligabā. Aizmigu, pagulēju busā un uz vakaru jau biju tīri spirgts.

Mākens: Iešpricēja kaut ko baigi nikno?

Šubrovskis: Viņi špricēja kaut ko pret nelabumu, pret pirmajām sāpēm, noņemt, lai varu iedzert savas zāles, attiecīgi, lai tās sāk darboties, nevis pazūd asfaltā.

Mākens: Tev nebija jāspēlē?

Šubrovskis: Bija, bija, es vienkārši biju nespējīgs jebko darīt.

Mākens: A kā viņi bez basa spēlēja?

Šubrovskis: Bez basa? “Sklerozē” jau man ģitāra jāspēlē, ne?

Mākens: O, nē! Es domāju Laligabā.

Šubrovskis: Ā, nē, Laligabā man bass bija, viss bija. Tur es nospēlēju, jā. Bija diezgan foršs pasākums, trīs pārtijbomži.

Mākens: Ir kāds pētījis par šiem cilvēkiem, ko viņi...

Šubrovskis: Tas ir diezgan fenomenāli, kā viņi... Esmu redzējis, kā vienu no viņiem izmet no viena pasākuma, tas bija neforši. Viņš arī šajā bija, tāds sirms īpatnis, sirms džeks, un viņš tiešām šausmīgi ēd. Viņš nemitīgi piekrauj šķīvi un izrij viņu, un... Es viņu esmu redzējis divos pasākumos, un abos viņš kaut ko atstāj neapēstu. Varbūt viņam ir kaut kāda nepanesamība vēl pie viena. (Abi smejas.) Bet tur tajā iepriekšējā reizē, tur bija tāds pasākums – reklāmas skolas noslēgums, kur paši absolventi bija pirkuši to pārtiku. Un neviens jau īsti nezina, vai tas džeks ir kādam radinieks vai kā, bet beigās tomēr pāris vīru tur piegāja pie viņa, parunājās un... un izmeta ārā. Bet pirms tam tur bija diezgan spraiga diskusija, kuras laikā viņš stāvēja ar to savu...

Mākens: Piekrauto šķīvi?

Šubrovskis: ...piekrauto šķīvi tādā tuvā 30 centimetru distancē, pie tam turot visu laiku sarunu biedra acu augstumā. Nu tā, mjā... Nu, un tad šajā pasākumā viens nāca ar Sniedzi runāties, un es viņam palūdzu, lai viņš nenāk.

Mākens: (Smejas.)

Šubrovskis: Tā diezgan raupji.

Mākens: Bet ieeja it kā ar ielūgumiem, vai ne? Kā viņi tiek iekšā?

Šubrovskis: Seko? Izlozē? Uzpērk? Nē, vispār tas ir baigi forši, ka tu par to Gaetāno esi ieinteresējies.

Mākens: Man viņš liekas pilnīgi lielisks. Es varbūt par ātru viņu izlasīju, es viņu tā... gabaliem.

Šubrovskis: Es arī. Bet, ja grib ar viņu strādāt, tad ir vērts uzreiz ņemt un rakstīt kaut ko ārā un kaut ko darīt. Tas būtu baigi forši, jo īstenībā man ar Mantu šobrīd negribas mēģināt, un spēlēt končus man arī bišķi apnika. Vajag to materiālu tomēr uztaisīt vispirms un tad kaut ko darīt. Varbūt, ka ņemam šito un darām.

Mākens: Jā, man liekas, tas darbs ir to pelnījis.

Šubrovskis: Gan jau būs cilvēki, kas uzskatīs, ka šis darbs nav pelnījis tādu ļaunumu.

Mākens: Ļaunumu? Par to, zin... izglītības dēļ šad tad visu ko sanāk lasīt, un viena lieta ir šinī sakarā, kā komponisti izteikušies par citiem komponistiem...

Šubrovskis: O! Nu pastāsti!

Mākens: Aizmirsu, kurš, man liekas, Čaikovskis, bija nosaucis Brāmsu par akadēmisko mūmiju. (Abi smejas.) Šodien, piemēram, lasīju Mihaila Gļinkas “Piezīmes par instrumentāciju”, tāds salīdzinoši īss, tāda eseja...

Šubrovskis: Pēc nosaukuma var spriest.

Mākens: Nu, viņam skaidrs, mīļākie instrumenti ir stīgu instrumenti un tad tur bišķi mežragi un tā, bet, piemēram, par flautu pikolo viņš rakstīja: draņķīgs instruments bez intonācijas... (smejas) ...un viss! Viss raksturojums. Par fagotiem bija kaut kā līdzīgi, šaubīga intonācija.