Šeit svarīgākais ir skumja noskaņa

Publika auro – uz skatuves maigi sazaļojuša bērza kostīmā uzklumpačo iestudējuma zvaigzne, soprāns. Drīz mēs dzirdam, kā viņa no sava sugu robežām pāri kāpjošā skatpunkta dzied, ka vairs nevēlas valkāt ne ādu, ne mizu vai gļotas.

Mēs esam libretista un režisora Tēmu Meki sarakstītās un iestudētās zinātniski fantastiskās operas “Pēc cilvēka” (“Ihmisen jälkeen/Posthuman”, 2023) izrādē. Opera stāsta par to, kā cilvēcei, kas jau piedzīvojusi bojāeju, tiek piedāvāta vēl viena iespēja, kuru mēs, protams, atkal palaižam vējā. Iestudējumā cilvēces pašiznīcināšanos simbolizē skatuves dibenplānā mēmi projicēti Ukrainas kara, jūras piesārņojuma un sausuma izraisītas ekoloģiskās krīzes kadri. Tiem pa vidu pazib arī ģimenes fotogrāfijas un klasiskas gleznas ar Kristus ciešanu attēlojumu.

Šī nav pirmā reize, kad Meki pievēršas robežām, aiz kurām beidzas cilvēks. Līdzīgus jautājumus viņš uzdod arī pasaku baletā “Tu būsi koks” (“Sinusta tulee koivu/You’ll Be a Tree”, 2017). Tematiski atšķirīgi ir Meki meklējumi “Homo Secundus jeb Marksa atriebībā” (“Sekundaihminen”, 2019), kur mūsdienu šķiru jautājumi aplūkoti teātra un dejas valodā, un “Ziemassvētku evaņģēlijā” (“Jouluevankeliumi/The Gospel of Christmas”, 2018), kur traģikomiska Jēzus un Ziemassvētku vecīša tikšanās izmantota, lai rādītu mūsu ikdienas materiālismu.

Meki tēmu spektru uzskatāmi parāda arī viņa foto grāmata “Kā būt vīrietim, sievietei vai kaut kam citam?” (“Miten olla mies tai nainen tai jotain muuta?”, 2020). Tā pievēršas dzimuma un dzimtes kategorijām un fiziskajām, psiholoģiskajām un sociālajām dimensijām, kas tiek saistītas ar dzimumu un dzimti.

Neraugoties uz pēdējo gadu aizraušanos ar starpdisciplināriem darbiem, Meki sācis darbību vizuālajā mākslā; viņš savus darbus izstādījis aptuveni 60 personālizstādēs un vairāk nekā 250 grupu izstādēs. Līdztekus gleznām viņa darbu vidū ir liels skaits zīmējumu, fotogrāfiju, videodarbu un instalāciju.

Spēcīga saikne ar vizuālo mākslu saskatāma arī faktā, ka Meki ir Somijas Mākslinieku savienības prezidents un vada arī IAA Europe, Eiropas mākslinieku savienību jumta organizāciju.

Meki ir mākslas zinātņu doktors un bijis arī vizuālās mākslas pasniedzējs Ālto Universitātē. Viņa doktora disertācijas nosaukums ir daiļrunīgs: “Māksla kā manas filozofiskās un politiskās pārliecības pilnīgākā forma”.

Piedevām tam visam Meki Somijā pazīstams kā aktīvs sociālo debašu dalībnieks, kura izteikumi bieži provocē viedokļu sadursmes. Teiksim, viņa piedalīšanās kādā televīzijas izklaides programmā gandrīz droši izraisa sociālajos tīklos veselu emociju straumi. Šo vētru pamatā parasti ir atmiņas par agrīno Meki darbu “Sekss un nāve” (1988). Šajā darbā, kas runā par dažādām vardarbības formām – un kas iekļauts Valsts mākslas muzeja kolekcijā –, Meki ar cirvi nogalina kaķi un masturbē uz tā līķa.

Intervijās Meki sevi sauc par morālu relatīvistu, ateistu un marksistu. Reiz saistībā ar kādu savu rakstu žurnālam Voima es māksliniekam nedaudz snobiskā tonī pajautāju, vai, ņemot vērā viņa interesi par mākslinieciskām izpausmēm, kas pārbauda cilvēcības robežas un tik ļoti aizraujas ar reliģisko mākslu, viņš tomēr nav vairāk hēgelisks ideālists nekā marksistisks materiālists. Uz manu jautājumu Meki par atbildi kaut ko mīklaini nobubināja.

Tuomass Rantanens,

Somijas kultūras žurnāla Voima izdevējs un autors

Rīgas Laiks: Vai somu mākslā ir kaut kas somisks?

Tēmu Meki: Jā, protams. Kaut gan vispār, manuprāt, kad cilvēki runā par nacionālajām īpatnībām, tā parasti ir ilūzija; tās ļoti reti ir patiešām unikālas. Ir tādas iezīmes, kas ir tipiski somiskas, taču tās pastāv arī citur pasaulē. Bet man šķiet, ka somu mākslā tipiska, pat stereotipiska īpatnība ir skumja noskaņa. Teiksim, somu popmūzikā un tautas mūzikā ir ļoti maz līksmu melodiju. Tur ir daudz minorīgu noskaņu un netiešu norāžu uz ciešanām un vilšanos, bieži vien – ar zināmu pašironiju. Somi paši sevi nebūt neuztver pārāk nopietni.

RL: Par ko somi skumst?

Meki: Domāju, ka par šo tradīciju jāpateicas klimatam. Pagājušajos gadsimtos dzīve tik tālos ziemeļos bija sūra cīņa. Mēs te dzīvojam aukstumā un tumsā, un vasara ir ļoti īsa. Tad vēl tāda lieta, ka Somija sākumā bija daļa no Zviedrijas un somi bija tādi kā otrās šķiras zviedri. Tad Krievija Zviedrijai Somiju atņēma, un somi 100 gadus bija daļa no Krievijas – bet ne pilntiesīga un neatņemama daļa. Iznāk, ka Padomju Krievijas gados somi tika pie lielākas neatkarības nekā zviedru laikos, taču impēriskajā Krievijā viņi vēl joprojām bija apspiesto lomā. Man šķiet, šī sajūta, ka visi mums uzkundzējas un ir tik grūti izdzīvot, lielā mērā veidojusi to, ko saprot ar somu mentalitāti. No otras puses, Somija un somu tauta ir tīrā fikcija.

RL: Fikcija?

Meki: Nu protams, un tas pats attiecas uz jebkuru citu nacionalitāti. Vienkārši kāda cilvēku grupa pati sevi izdomā: “Nē-ē, mēs neesam tādi kā tie citi, mēs īstenībā esam kaut kas sevišķs. Mēs esam mēs.” Somijā tas notika 19. gadsimtā, kad pār mums valdīja Krievija. Radās tāda somu nacionālā kustība, kurā darbojās daudz mācītu cilvēku, mākslinieku un rakstnieku, un viņi izdomāja un bīdīja šo ideju, ka mēs esam kaut kas sevišķs – mēs esam somi. No cilvēkiem, kuri neprata rakstīt, kuri glabāja mutvārdu tradīciju, tika savākta tautas folklora. Pierakstīja mūsu nacionālo eposu, “Kalevalu”, un tad tas eksistēja kā kaut kas specifiski somu tautai piederošs. Daudzas mākslas formas sāka augt un attīstīties, atradušas sev barības vielu centienos tautas eposu pārstrādāt par skaņdarbiem, lugām, gleznām un tā tālāk.

RL: No kādām izejvielām šie mākslinieki un rakstnieki radīja somus?

Meki: Man liekas, galvenokārt no “Kalevalas”. Cilvēki atkal un atkal no jauna pārstāstīja tos pašus stāstus, tos pašus somu mītus. Laimīgā kārtā šī folklora bijusi ļoti vitāla un dzīvīga. Tāpēc 19. gadsimta vidū, kad Eliass Lenrūts braukāja pa Somiju, izvaicājot neskaitāmus vecus cilvēkus un pierakstot folkloru, viņš varēja šīs eposa vārsmas salīdzināt no dažādiem avotiem, jo tās tolaik vēl bija ļoti labi zināmas. Kad viņš šo materiālu pierakstīja, daudziem intelektuāļiem tas kļuva par kaut ko līdzīgu somu kultūras Bībelei. Bet es domāju, ka vienlaikus tāds bija arī tālaika politiskais klimats: daļa intelektuāļu daudz uzmanības veltīja somu situācijai Krievijas varas apstākļos, bet citi pievērsās tam, kā dzīvo trūcīgie zemnieki salīdzinājumā ar saujiņu bagāto zemes īpašnieku.

RL: Vai jūs teiktu, ka vizuālajai mākslai bija svarīga loma somu tapšanā?

Meki: Jā, arī praktiskā līmenī, jo, lai gan “Kalevalu” ļoti labi zināja un cienīja, nebija daudz cilvēku, kas to patiešām bija lasījuši. Daudz labāk pazīstamas ir šī eposa interpretācijas. Teiksim, monumentālās gleznas, kurās atainotas svarīgākās šī mīta epizodes. Tās ir ļoti pazīstamas. Un, kad somu komponisti vecos tautas nostāstus ņēma par pamatu saviem instrumentālajiem vai kora skaņdarbiem, šie pusaizmirstie mīti tika saglabāti dzīvi un izplatīti tautā.

RL: Kurš bija tas brīdis, kad somu mākslinieki sāka distancēties no figuratīvās glezniecības?

Meki: Tā bija abstraktā glezniecība. Pirmie piemēri parādījās starp abiem pasaules kariem – tāpat kā gandrīz visur citur. Taču reāli abstraktā vizuālā māksla izplatījās vienīgi pēc Otrā pasaules kara. Kā daudzās citās valstīs, arī Somijā bija mākslinieki, kuri pēc Otrā pasaules kara vēlējās sākt visu pilnīgi no jauna un ar lielu entuziasmu ietekmējās no krievu avangarda, no amerikāņu, vācu mākslas un tamlīdzīgi.

RL: Un kā jūs teiktu – kad kļuva nozīmīga performances māksla?

Meki: Pirmie hepeningi tika rīkoti jau 60. gadu beigās. Un domāju, ka vēl tagad pats pazīstamākais performances mākslinieks Somijā ir Rojs Vāra (Roi Vaara), mans draugs, kurš vēl joprojām ir dzīvs un strādā. Viņš sāka darboties 70. gados un turpina vēl šobaltdien.

RL: Vai jūs pats sevi uzskatāt par performances mākslinieku?

Meki: Nē. 80. gadu beigās es studēju glezniecību, un studiju laikā man bija iespēja apgūt arī citas lietas, teiksim, fotogrāfiju, videomākslu un performances mākslu. Kaut kādā mērā es ar to aizrāvos, taču pats ar to nodarbojos tikai reizēm, un man vienmēr radās sajūta, ka tā ir velta laika izšķiešana.

RL: Performances?

Meki: Jā. Iedomājieties, es te kaut ko daru, leju savas asinis, bet auditorija ir kādi 20 cilvēki; pusi no viņiem tas nemaz neinteresē, bet pārējie ir piedzērušies. Kāda jēga? Šo laiku un enerģiju es varētu izmantot, uztaisot gleznu, kas paliks uz visiem laikiem. Vai uzņemot foto. Vai, ja nu es tiešām vēlos uzvest performanci vai izmantot savu ķermeni, tad jau labāk to darīt kameras priekšā. Mani agrīnie eksperimentālie videodarbi būtībā bija performances kameras priekšā. Un vēlāk, kad sāku strādāt arī par teātra, operas un kino režisoru, es jutu, ka performances māksla man ir absolūti nebūtiska – tādā ziņā, ka viss, kas radīts performances žanrā, šodien ir vienkārši instruments, ko var likt lietā, teiksim, parastajā teātrī. Un Somijā tā vairāk vai mazāk arī noticis. Vienmēr ir arī cilvēki, kas nodarbojas ar performancēm, bet tas ir mazāk izplatīti nekā senāk. Un galvenais iemesls laikam gan ir tas, ka teātris un citas performatīvās mākslas jau pārņēmušas no performances mākslas vēstures un tradīcijas visu, kas tām paticis vai bijis vajadzīgs.

RL: Sakiet, vai jūsu attīstībā kādu lomu spēlējis Vīnes akcionisms?

Meki: Jā. Jā. Man liekas, jau pusaudža gados, lasot mākslas grāmatas un žurnālus, es uzzināju, ka pastāv šāda sāpīga performances māksla, šāda svarīga tradīcija. No vienas puses, Vīnē bija Hermanis Ničs, Rūdolfs Švarckoglers un citi, no otras, tajā pašā laikā Vito Akonči un citi darīja savā ziņā līdzīgas lietas Savienotajās Valstīs. Es kļuvu par šīs tradīcijas lietpratēju.

RL: Tomēr attālināti, no grāmatām.

Meki: No grāmatām un graudainām melnbaltām bildēm. Tikai daudz vēlāk es klātienē redzēju Marinas Abramovičas dzīvo performanci. Taču jau tolaik es domāju, ka tas man ir gan interesanti, taču ne pārāk svarīgi. Es domāju: nu labi, viņa vēl aizvien ar to nodarbojas, un es to cienu, bet man tas neko īpaši daudz nedod.

RL: Mēs nesen pieminējām jūsu vārdu kādai somu žurnālistei Vallisāri salā, un vienīgais, ko viņa par jums zināja, ir fakts, ka jūs esat nogalinājis kaķi un masturbējis uz tā.

Meki: Tā ir taisnība.

RL: Es gribu uzsvērt, ka tas bija viss, ko viņa par jums zināja. Kaut arī jūs to izdarījāt 1988. gadā. Viņa nebūt nav neizglītota, bet kā tas gadījies, ka šis ir darbs, ar kuru jūs asociējaties zināmām somu aprindām? Tas ir daļēji socioloģisks jautājums.

Meki: Jā. Ja vēlaties uzzināt kaut ko sīkāk, varat izlasīt manu rakstu, kurā es par to stāstu. Tas pieejams tiešsaistē manā tīmekļa vietnē. Tas ir vienīgais raksts no manas doktora disertācijas, kas pieejams angļu valodā – tieši tāpēc, ka ir bezgalīgi daudz ziņkārīgo, kuri vēlas par to kaut ko uzzināt. Taču īsumā doma ir tāda, ka video, kurā tas notiek, ir agresīva patērētājkapitālisma kritika daudzu jaunu mākslinieku izpildījumā.