Skūpstīt savu likteni

Par Kostiki jeb Konstantīnu Bindju es uzzināju Dagdas muzejā, kur tā izveidotājs Aivars Arnicāns pastāstīja, ka esot tikai viens klūgu pinējs, kurš muzejam spēj uzpīt grozu atrastajiem baronu bērnu ratiņiem. Viņš esot rumānis. Un viņš arī esot pašrocīgi uzcēlis nelielu baznīcu, piebilda stāstītājs un pārsūtīja uz manu telefonu baznīciņas foto. Tā kā tobrīd es, ja drīkst tā teikt, “vācu” neparastus Latgales cilvēkus, tad nolēmu Konstantīnu apciemot. Viesojoties pie viņa jau nākamo reizi, es palūdzu atļauju viņa stāstīto publicēt intervijas veidā. Te nu tā ir.

U. T.

Rīgas Laiks: Kā tā gadījās, ka tu nokļuvi Latgalē un vēl tiki pie savas zemes?

Kostike Bindju: Oi. Tur ir vesels stāsts. Dzimtenē es ļoti mīlēju vienu sievieti. Meiteni Natašu. Kopš bērnudārza. Pēc tam es dienēju armijā. Pēc dienesta strādāju milicijā. Kā toreiz teica, RUVD. Un apprecējos. Tur, protams, es biju vainīgs, bet mazliet arī viņa. Lielākoties gan tomēr es. Es nepareizi uzvedos, kaut ko nespēju piedot, un mēs izšķīrāmies. Bet es viņu ļoti mīlēju. Un zināju: ja viņai pieskarsies cits vīrietis, es to iznīcināšu.

RL: Nogalināsi?

Kostike: Jā. Tāds bija mans lēmums. Un es baidījos. Pirmām kārtām es tad vēl nebiju ticīgs, nebiju pat sajutis Dieva siltumu. Nu kā, toreiz jau milicijā mācīja būt ļaunam... Un tur, pie mums, ja mēģinātu ar visiem pa labam... Šeit, Latvijā, citādi, šeit cilvēki ir labsirdīgi, bet tur tādi zvēri... Ārprāts! Tur tos nevar novaldīt, viņi mums tādi karstasinīgi.

RL: Kā jau Aizkarpatu ļaudis, jā.

Kostike: Mans sievastēvs bija rajona deputāts. Bet sievasmāte – skolotāja. Man nepatika, ka viņa mani... Es teicu: “Ej bērnus mācīt, nevis mani!” (Smejas.) Nu, un tad es arī šeit ieprecējos skolotājā.

RL: Proti, tu no turienes aizmuki?

Kostike: Nē, es vienkārši aizbraucu, lai kaut ko nesastrādātu. Un man bija viņas žēl. Man tur palika bērns. Es atbraucu šurp, domāju iestāties milicijas augstskolā Rīgā. Bet tad kaut kā sapazinos ar vienu meiteni, vārdā Ilze. Mēs ar viņu dzīvojām kopā, mums ir bērni. Nu lūk, un pēkšņi pie viņas sāka piestaigāt kaut kādi, kā agrāk teica, gucuļi. Vairāki tādi. Es viņus ņēmu un piekāvu. Laikam visu savu karstasinību atdevu viņiem. Piekāvu ne pa jokam. Atbrauca milicija, uzzināja, kas un kā, kur dienējis, un mani palaida vaļā, teica: “Vairs tā nedari.” Agrāk armijā deva instrukcijas – 10 gadus nevienam neko nestāstīt, 10 gadus nekauties, tiklīdz kādu piekausi, uzreiz likšot cietumā. Bet tā nebija taisnība, jo es vairākkārt tā darīju, manai Ilzei patika koķetēt... Nu, tur bija arī daļa manas vainas, es biju ļoti stingrs. Bet viņa mani līdz šādai stingrībai noveda. Saproti, veči nāca viņu meklēt mūsu pagalmā, sveši veči, bet es ar viņu dzīvoju, nu kas tas ir? Bet viņa tikai ķiķināja: nu, es nezinu...

RL: Jūs vairs nedzīvojat kopā?

Kostike: Nē. Bet mēs esam draugi. Viņi mēdz šurp braukt. Lūk, sestdien atbrauks. Agrāk es ne mūžam nebūtu iedomājies, ka tā varēšu. Agrāk bija tā: vai nu tu esi mans ienaidnieks, vai draugs. Nu, tā mūs kopš dzimšanas mācīja. Tagad tā nav, tagad es viņu mīlu kā savu bērnu māti, bet ne vairāk.

RL: Kāds ir tavs rumāņu vārds?

Kostike: Kostike. Bet latvieši to nevar izrunāt.

RL: Kostike?

Kostike: Nu, uz to pusi. Latviešu valodā nav tāda cietā “e”. Sākumā es nevarēju saprast, kāpēc viņi mani tā sauc, Kosķiks. Bet ir līdzīgi. Nevis Kosķa, bet Kosķiks. Lūk, ciema padomes priekšsēdētājs man pat uzdāvināja Latvijas karogu. “Tu, Konstantīn,” saka, “tagad esi mūsējais.” Tagad es taisu mastu, kur to karogu iekārt.

RL: Un tu šeit visu pats esi uzcēlis?

Kostike: Pats savām rokām. Lūk, no šiem te akmeņiem. Šausmas, cik daudz akmeņu tam visam aizgāja. Es te vienam zemniekam iznomāju zemi, tas sāka art un vākt nost akmeņus. Viņš saka: “Kosķik, ko man darīt ar tiem akmeņiem? Varbūt tev vajag?” Es saku: “Priekš kam?” Bet tad nodomāju: lai tik ved. Šis kā sāka vest! Nu, domāju, ko lai dara, pamēģināšu uzbūvēt tādu sētu. Un lūk, atradu pielietojumu.

RL: Tev jau drīz šeit būs pils.

Kostike: Jā. Tikai vienam grūti. Es jau sen būtu visu uzbūvējis, bet man ir arī dārzs un viss kas cits. Tur vajag laiku, šeit vajag laiku. Bet, lūk, šeit es strādāju. Te man stāv gatavie izstrādājumi. Vari paskatīties, šie ir rumāņu pinumi. No manas dzimtenes. Latvijā tādus netaisa. Cik esmu mēģinājis kādam iemācīt, nekas nesanāk.

RL: Kāpēc tā? Grūti iemācīties?

Kostike: Jā, tur vajag mazliet spēku. Nu, un es arī redzu, ka cilvēks nepīs. Domāju, priekš kam tad mocīties, tērēt laiku? Bet šis ir internacionālais grozs – gan latviešu, gan rumāņu pinums vienā.

RL: Un krāsni tu arī pats mūrēji? Tā ir moldāvu krāsns?

Kostike: Jā, jā, Latvijā tādu nav.

RL: Es tā skatos. Uz tās var arī gulēt?

Kostike: Var, jā. Ziemā, piemēram, kad atnāc mājās no meža pastrādājis, nosalis, noguris – uz krāsns silti. Burvīgi. Gan mugura pāriet, gan viss cits. Man gan, paldies Dievam, nesāp, bet... Un pa šejieni to kurina. Bet šito grozu es vakarnakt uzpinu. Ar vāku, piknikam. Ar vākiem labi pērk. Visi kaimiņi iet sēnēs ar maniem groziem. Es vienīgais ar plastmasas spaini. Un visi smejas. Nezinu, man tā ir ērtāk. Ne velti saka: kurpnieks bez kurpēm.