Svētie augi un mistiskās realitātes

Vēl labu laiku pēc tam, kad 60. gadu LSD vilnis bija pierimis, par galveno autoritāti apziņas paplašināšanas jautājumos Rietumu pasaulē bija pieņemts uzskatīt Timotiju Līriju. Ceļš uz garīgo apskaidrību viņa izpratnē bija tuvs masu izklaidei. Iespējams, tādēļ viņu Amerikā arī bija tik ļoti iemīlējuši – pēkšņi katrs pusaudzis varēja aprīt lizergīnskābē izmērcētu papīrīti un bez liekas piepūles izceļoties pa tādiem realitātes slāņiem, kādi viņa vecākiem nebija rādījušies pat vistrakākajā drudzī.

Tagad, atskatoties vēsturē, tā vairs neliekas. Leģendārais amerikāņu etnogrāfs, dabaszinātnieks un psihonauts Terenss Makena reiz izteicās, ka, cenšoties padarīt LSD par masu patēriņa preci, Līrijs un kolēģi nodarījuši psihedēliskajai kultūrai vairāk ļaunuma nekā labuma. Un tiešām, savulaik tik modernais Sanfrancisko hipija tēls sabiedrības acīs pamazām kļuva par karikatūru, bet neizpētītie cilvēka apziņas plašumi – par apsmaidāmu vai pat pilnībā noklusējamu tēmu.

Mūsdienās attieksme pret šīm lietām ir mainījusies. Dabiskie enteogēni gan zinātnē, gan individuālajā praksē gūst arvien lielāku ievērību, bet par vienu no svarīgākajām intelektuālajām figūrām psihedēliskajā kultūrā jau kopš 80. gadiem tiek uzskatīts tieši Terenss Makena. Viņa interese par psihedēliskiem ceļojumiem sākās ar Oldesa Hakslija romānā “Uztveres durvis”izlasītiem meskalīna iedarbības aprakstiem. Līdzīgi kā Hakslijs, Makena apziņas apsekošanu uzskatīja par atbildīgu un dziļi individuālu uzdevumu, kas ikvienam nemaz nav obligāti jāveic. Arī sabiedrības līmenī tas, pēc Makenas domām, būtu jāuztic nevis no malas vērojošiem laborantiem baltos halātos, bet gan profesionāliem brīvdomātājiem – māksliniekiem, filozofiem, psihologiem, humanitārajiem un eksaktajiem zinātniekiem, garīdzniekiem un citiem nosacītās profesionālās “šamaņu klases” pārstāvjiem.

Nesagatavotam lasītājam Makenas idejas var likties ārprātīgas. Un zināmā mērā tādas tās arī ir – atrastas un noformulētas ārpus prāta, kaut kur dziļajos apziņas ūdeņos. Viņš pats to nekad nav noliedzis, taču nav arī uzskatījis, ka iespēja reducēt ideju līdz loģiskam un matemātiskam formulējumam ir vienīgais, kas liecina par tās kvalitāti. Dzīves pieredze vispār ir ļoti individuāla padarīšana, un Makena kritizē domāšanu pēc šablona “es nezinu, kā ir patiesībā, bet gan jau kaut kur pasaulē ir formula, kas visu izskaidro”. Pat ja šāda formula eksistētu – viņš apgalvo –, gandrīz nevienam no tās nebūtu labuma, jo tai nebūtu nekāda sakara ar to dzīvi, kas risinās šeit un tagad.

Šis domāšanas veids cieši saistīts ar to, ka psihedēliskā pieredze ir ļoti individuāla un spēj līdz pamatiem noārdīt pat visnoturīgāko ontoloģisko struktūru. Tieši tādēļ, kā apgalvo Makena, mēs (tas ir – izglītotie pērtiķi, kas atraduši pieeju paši savai apziņai) vairs nevaram atļauties uzskatīt atsevišķus prāta sektorus par aizliegto teritoriju. It sevišķi tad, ja to aizliedz abstrakta un nedomājoša kultūras mašinērija. Viens no skaistākajiem salīdzinājumiem, ko Makena izmantojis, ilustrējot nepieciešamību ceļot savos prātos, ir atrodams viņa 1991. gada grāmatā “Arhaiskā atdzimšana” (“The Archaic Revival”, no tās arī šeit publicētā intervija): psihedēliskās vielas psiholoģijā ir apmēram tas pats, kas teleskops 16. gadsimta astronomijā. Ne katram obligāti jāieskatās teleskopā, taču diez vai cilvēks, kurš nekad nav to darījis, varētu bez sirdsapziņas pārmetumiem saukt sevi par astronomu.

Svens Kuzmins

Nevils Drurijs: Vai jūs varētu aprakstīt sava garīgo meklējumu ceļa dažādās fāzes, sākot no paša sākuma?

Terenss Makena: Pirmo grūdienu man deva Centrālāzijas šamanisms, kas mani kā mākslas vēsturnieku 60. gadu beigās ārkārtīgi ieinteresēja. Es devos uz Nepālu studēt tibetiešu valodu un guvu ieskatu nevis budismā, kas Tibetā ienāca 7. gadsimtā, bet gan vietējā šamanismā, kas tur bijis kopš senseniem laikiem un ko sauc par bonu. Salīdzinājis Nepālā gūto pieredzi un tās mākslu ar to, ko biju pieredzējis kā augstskolas students 60. gadu LSD kultūrā, es drīz vien pārliecinājos, ka psihedēliskā pieredze ne visai pārklājas ar tradicionālajām ezoteriskās domas sistēmām, kaut arī Timotijs Līrijs un Ralfs Mecners bija devuši spēcīgu impulsu šādai idejai, publicējot “Tibetas mirušo grāmatā” balstītu psihedēlijas rokasgrāmatu.

Dzīvodams Indijā un Seišelu salās, es praktizēju jogu un sapratu, ka vai nu esmu pārāk lumpenisks, lai jebkad šādā veidā sasniegtu apgaismību, vai arī tās pamatos ir vēsturisko formulu atkārtošana, kuru patiesais objekts jau sen zaudēts vai aizmirsts. Tad es pievērsos šamaniskajām tradīcijām vietās, kur kultūru mazāk skāris pašreizējais civilizācijas uzvaras gājiens, kas nozīmēja attālas salas Indonēzijā un Amazoni. Es pabiju abās vietās – vispirms Indonēzijas attālajās salās, sākot ar Sumatru. Desmit mēnešus gāju kājām uz dienvidiem un austrumiem, apmeklēdams Sumbu, Sumbavu, Timoru, Floresu, Moluku salas, Seramu un Ternati. Iztiku pelnīju kā profesionāls tauriņu ķērājs, kas bija brīnišķīgi, un risināju mīklu, ko apsprieduši daudzi jo daudzi botāniķi, proti – psihoaktīvo augu neizskaidrojami trūcīgo klātbūtni Vecās pasaules tropos.

Neizskaidrotu iemeslu dēļ Dienvidamerikas tropiem ir faktiski monopols uz augiem, kas izdala halucinogēnos indolus. Mēģināt uzkonstruēt evolucionāro scenāriju, kurā šie savienojumi koncentrētos vienā kontinentā, ir nepateicīgs uzdevums. Bet, pārliecinājies, ka Indonēzijā nav augos balstīta vietējā psihedēliskā šamanisma, 1970. gadā pirmo reizi devos uz Dienvidameriku. Pirms braukšanas es veicu pamatīgu etnogrāfisku pētījumu par Amazones baseinu. Pateicoties Hārvarda Universitātes biologa Ričarda Evansa Šultisa darbam, šāda veida materiāls ir pieejams. Galvenie Amazones baseina halucinogēni ir tāda vai cita veida triptamīns, ko aktivizē, uzņemot kombinācijā ar harmīnu – monoamīnoksidāzes inhibitoru. Tas bija ļoti interesanti, jo šķita norādām uz pamatiedzīvotāju farmakoloģiskajām zināšanām, kuras Rietumi atklāja tikai 20. gadsimta 50. gadu vidū, kad šo monoamīnoksidāzes sistēmu izprata.

Tātad mēs ieradāmies Dienvidamerikā un sākām ar šiem augiem eksperimentēt – ajavaska, vizionārais vītenis, ko Ričards Sprūss pirmoreiz sastapa, kad tur pabija 1853. gadā, un vaiku un janomamu tautu triptamīnu saturošie šņaucamlīdzekļi. Man kļuva skaidrs, ka LSD pieredze profānajā sabiedrībā bija tikai psihedēliskā kosma nomale, un es sapratu, ka slēdziens par LSD kā pašu spēcīgāko no šiem savienojumiem nav gluži pamatots. Triptamīna halucinogēni ārkārtīgi spēcīgi aktivizē smadzeņu pakauša daivu, kas padara tos par īstām halucinācijas izraisošām vielām. Dominējošais motīvs ir spēcīga vizuālo attēlu straume, kurā, lai kā mēs vēlētos, nevar atpazīt neko no personīgās vai kolektīvās bezapziņas. Tas mani tiešām fascinēja. Biju pamatīgi studējis Jungu un tāpēc gaidīju, ka bezapziņas motīvi un ideju sistēmas būs daudzmaz viendabīgas visā pasaulē. Bet atklāju, ka šo augu izraisītās intoksikācijas augstākajā punktā parādās vesela ideju, vizuālo attēlu un noētisku atziņu pasaule, kas nekādi nesasaucas ne ar vienu tradīciju, pat ne ezoterisko. Tas šķita vedam kaut kur daudz tālāk. Tas mani tā savaldzināja, ka es to padarīju par savas dzīves kompasu.

Drurijs: Kāda ietekme bijusi psihedēliskām vielām uz jaunradi Rietumu kultūrā?

Makena: Rietumos pirmās durvis uz izmainītiem apziņas stāvokļiem noteikti pavēra opijs. Opijs bija nozīmīgs romantisma tēlainības rosinātājs: Kolridžs, de Kvinsijs, Lorenss Stērns un daudzi citi rakstnieki radīja aptumšotu drupu, pamestu klosteru un melna ūdens apskalotu tuksnešainu krastu pasauli, kas skaidri atspoguļo opija izraisītu stāvokli. Tad ap 1820. gadu Bairons, Šellijs un citi sāka eksperimentēt arī ar hašišu. Bet dīvainā kārtā – droši vien kultūras iemeslu dēļ – hašišs nekad nav tik dziļi ietekmējis angļu literatūras tēlainību kā opijs. Amerikānim Ficam Hjū Ladlovam tika gods detalizēti aprakstīt savus eksperimentus ar kaņepju želejas ēšanu lielos daudzumos studiju laikā Junionkoledžā 1853. gadā. Un viņš uzvedās tā, kā gandrīz neviens cits nākamos simt gadus!

Tam sekoja aizraušanās ar to, ko Bodlērs un Gotjē dēvēja par “mākslīgo paradīzi”. Viņi šīs narkotikas uzskatīja par spēcīgu literārās tēlainības ierosinātāju. Šo attieksmi tālāk pārņēma tādi cilvēki kā Havloks Eliss, Viljams Džeimss un vācieši Klīvers un Levins attiecībā uz meskalīnu, kas bija nākamais izolētais savienojums. 19. gadsimta 90. gadu beigās Levins aizveda peijotkaktusus uz Vāciju un ekstrahēja tīru vielu. Un pie tā principā arī apstājās līdz pat 60. gadu LSD laikmetam.

Kad pētniecība vēl bija atļauta, šie agrīnie pētnieki nostiprināja atziņu, ka šīs vielas tiešām ierosina eidētisku tēlu parādīšanos apziņā un ka tās tiešām šķiet atveram durvis uz to, ko varētu dēvēt par “mistiskiem laukiem”. Bija sajūta, ka viņi ielaužas gnosis pasaulē.

20. gadsimta 60. gados ASV aizliedza LSD un nedaudz vēlāk – arī visus pārējos zināmos psihedēliķus. Tā rezultātā mūsu apraksts par to, ko šie savienojumi iespēj, aprobežojas ar tādu kā tūlītējo psihoanalīzi. Lūk, tu ieņem šo vielu, tā tev atsedz bērnības traumu, un šīs traumas apzināšanās palīdz tev atbrīvoties no neirozēm. Tā bija sava veida brīnumzālīte pret psiholoģiskām problēmām. Un tur to atstāja, jo pētniecību aizliedza, sevišķi pētniecību ar cilvēkiem.

Tomēr pastāvēja liela pagrīdes kopiena, kas turpināja niekoties šajā laukā, un šī kopiena sāka veidot šo vielu aktivitātes ainavu, kas izveda tālu ārpus Freida un Junga modeļu robežām. Šī skatpunkta attīstību sevišķi veicināja psilocibīna raisītie pieredzējumi. Psilocibīns ir aktīvais halucinogēnais savienojums noteiktās sēņu sugās, kas jau gadu tūkstošiem lietotas Centrālmeksikas kalnienē. Psilocibīna ietekmē lietotājs pieredz kontaktu ar runājošu entitāti – iekšēju balsi, ko es dēvēju par Logosu. Logoss runā patiesību – neapstrīdamu patiesību. Sokratam bija kaut kas, ko viņš dēvēja par savu daimonu – savu stāstošo “Otru”. Un vieglums, ar kādu psilocibīns šo fenomenu izraisa, padara to – raugoties no zinātniskajā tradīcijā balstīta materiālista vai redukcionista viedokļa – par gandrīz brīnumainu.

Tā nu es sāku pētīt šo fenomenu un mēģināju noskaidrot priekš sevis: vai šis ir dziļāks psihes līmenis, kas tikai izskatās pēc apziņā kaut kā autonomi dzīvojoša “Otra”, ar kuru var risināt sarunu? Vai tā ir Mātes Dabas balss? Vai varbūt tas ir ārpuszemes saprāts? Šīs hipotēzes var šķist trakas, bet jums jāsaprot, ka mani uz tām mudināja paša un citu pieredzējumi. Tās nebija no zila gaisa pagrābtas. Lūk, mums ir kāda “balss galvā”, kas rautin raujas atklāt plašus ezoteriskās vēstures sižetus un priekšā stāvošās tūkstošgades.

Drurijs: Ko jūs no tā sapratāt?

Makena: Atbildes man vēl arvien nav. Es svārstos. Tas atkarīgs no tā, cik spēcīgs bijis pieredzējums – no tā ceļas stāvus mati kā no tikšanās ar citplanētieti! Un tomēr, kad tas ir pārdzīvots, racionālie ieradumi atjaunojas un es sev saku: “Tas noteikti nevarēja būt tas...”