Tūlītēja ielaušanās

Pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā starp jauniešiem, kuri braukāja pie tēva Aleksandra Meņa uz viņa Piemaskavas draudzi, uzradās Vēstures fakultātes students Miša Mejersons, nākamais tēvs Mihails. Viņu, tāpat kā lielu daļu šā loka jaunatnes, turp bija aizvedusi interese par 20. gadsimta sākuma krievu reliģisko filozofiju. Mihails arī tulkoja, cīnījās par cilvēktiesībām un izdeva pagrīdes literatūru – tolaik tā bija diezgan bīstama nodarbošanās. Mazpamazām viņš nonāca pie kristīgās ticības. Māte krieviete Mihailu jau bērnībā bija nokristījusi, un viņš uzreiz kļuva par tēva Aleksandra Meņa – kuram viņa dzīvē bija ļoti svarīga loma – draudzes locekli un draugu.

1972. gadā emigrējis, Mihails kādu laiku studēja Sv. Sergija Teoloģijas institūtā Parīzē, pēc tam nonāca ASV un mācījās Sv. Vladimira Pareizticīgo seminārā pie tēva Aleksandra Šmemana un tēva Joanna Meiendorfa. 1978. gadā viņš tika iesvaidīts par priesteri un kļuva par tēvu Mihailu. Vēl pirms tam viņš gadu pavadīja Jeruzālemes slavenajā institūtā École Biblique, dzīvodams grieķu Sv. Onufrija klosterī, kas atradās Bībeles Ellē (Hinnomas ielejā), tādējādi var teikt, ka t. Mihails pareizticīgo priesteru saimē nonāca taisnā ceļā no elles, pirms tam gan apprecējis (jau izceļojis no Elles) Olgu Šnitki.

Tie ir ārēji fakti. Runājot par būtību, var sacīt, ka tēvs Mihails ir vesela dažnedažādu – gudru, zinošu un jautru – cilvēku kompānija. Viņš ir intelektuālis un zinātnieks, turklāt tiklab vēsturnieks, kā teologs. Disertāciju aizstāvējis Fordemas Universitātē Ņujorkā, ir daudzu rakstu un vairāku grāmatu autors. Jaunākajā viņa grāmatā – “Rēgaino impēriju ērgļi”, par Pirmā pasaules kara vēsturi – parādīts, ka viens no kara cēloņiem (ka tik ne pats galvenais) bija sajukums, kas valdīja Krievijas Domes “galvā” un pēc tam pārsviedās arī uz imperatora Nikolaja galvu. Sajukums izpaudās tā, ka “patriotiski noskaņotie” krievi bija nolēmuši, ka viņu pulkā ietilpst arī Karpatu rusini, kuri arī dēvējās par “krieviem” (русские vai руськие), un metās šos “krievu” rusinus aizstāvēt pret austroungāriem.

Šajā intervijā viņš par sevi saka: “Es taču esmu pļāpa, pēc savas dabas esmu lektors.” Patiešām satriecoši šīs īpašības izpaužas viņa sprediķos: katru svētdienu tēvs Mihails sprediķo divas reizes – vienu reizi krieviski un tad vēl arī (turklāt par citu tēmu) angliski (viņa draudzē ir gan krieviski runājoši ļaudis, gan amerikāņi). Un šajos sprediķos viņš pamanās svētdienas Bībeles lasījumu saturu savīt ar cilvēka dzīvi un vēsturi – vai ar literatūru, mākslu, kino; tas viss ir interesanti, aktuāli, svēto Rakstu vārdi atdzīvojas, uzrunā katru, atrod ceļu uz sirdi, paliek atmiņā.

Pareizticīgo priesteru pienākumus pret draudzi izsaka senslāvu vārds окормлять: atbilstoši vārdnīcai un lietojumam Baznīcā, tas cēlies no vārda корма – kuģa pakaļgals, vieta, kurā atrodas stūre un sēž stūrmanis. Tādējādi priesteris savu draudzi stūrē – vada, ved, gādā par to. Šim vārdam ir vēl viena, tautas etimoloģija, kas to atvedina no vārda корм (barība) un piedēvē priesterim darbošanos saskaņā ar šo sakni – ticīgo “barošanu”, kas visbiežāk tiek izprasta garīgā nozīmē.

Tēvs Mihails jau 40 gadus ar sirdi un dvēseli kalpo vienā un tajā pašā draudzē Kristus Pestītāja baznīcā, kas atrodas Ņujorkas 71. ielā. Viņš ievadījis kristietībā un kristījis neskaitāmus cilvēkus, viņš izdala Svēto Vakarēdienu, pieņem grēksūdzes, salaulā, apglabā, mierina, iedvesmo, smīdina – ar vienu vārdu sakot, viņš par savu draudzi gādā gan īstenajā, gan tautiskajā vārda окормлять nozīmē: mielo un dzirda savu draudzi ar euharistisko vīnu un maizi, reizē rūpējoties par visiem un katru, rādot ceļu ar gudru padomu, krietnu vārdu, smaidu, joku un reizēm arī ar anekdoti. Tā nu intervija, kuru tūlīt lasīsiet, arī beidzas ar viesmīlīgajiem vārdiem: “Tagad man jūs jāmielo un jāpadzirda.”

^{Larisa Volohonska}

Rīgas Laiks: Kā jūs izprotat to, ka kristietībā pamatteksts ir dots četrās ļoti atšķirīgās versijās? Nevienā citā reliģijā pamatteksts nav dots satura ziņā dažādās versijās. Kāpēc kristietībā versijas ir četras, nevis viena?

Mihails Mejersons: Pirms daudziem gadiem man bija draugs, nu jau nelaiķis, dzejnieks Ivans Jelagins. Viņš man uzdāvināja savu dzejoļu krājumiņu un teica: “Man trakoti patīk kino. Un vispār, lai es varētu rakstīt dzeju, man vajag iet uz kino.” Es jautāju: “Kā tā?” Viņš atbild: “Abi ir ļoti līdzīgi. Kino negaidīti parāda kaut ko tuvplānā, piemēram, kādu ziedu. Dzejā ir tāpat: tu izcel kādu detaļu, un tā sāk dzirkstīt.” Viņš parādīja zināmu, man nepavisam ne acīmredzamu divu dažādu žanru saistību. Iztēlojieties, ka jūs esat operators vai režisors. Un jūs pazīstat satriecošu cilvēku, Jēzu no Nācaretes, kurš pirms dažiem gadiem uzradies Jūdejā. Jūs zināt, ka daudzi viņa laikabiedri vēl aizvien ir dzīvi un principā par viņu var uzņemt pat dokumentālu filmu. Nu lūk, sākumā aizbrauc viena uzņemšanas grupa no Aleksandrijas vai Romas ar režisoru Marku un uztaisa mazu filmiņu. Pēc tam ebreji Izraēlā ar režisoru Mateju priekšgalā uztaisa savu filmu par pravieti. Pēc tam kaut kur no Mazāzijas ierodas Lūka, viņš jau vairs nav ebrejs, taču par šīm būšanām ir dzirdējis. Pats pie šīs draudzes nepieder, taču ieinteresēts ir. “Es uztaisīšu tādu dokumentālo filmu,” viņš saka, “bet tas viss jau ir pagātne, tādēļ man jāiztaujā liecinieki par visu, kas notika, un par to, kā notikumi attīstās tālāk.” Un viņš uztaisa savu filmu divās sērijās. Pirmā ir “Evaņģēlijs”, otrā – “Apustuļu darbi”. Un pēc tam Jānis ņem un rada savu versiju.

RL: Sēdēja, nelīzdams ārā no mājas, un visu izdomāja.

Mejersons: Kādā ziņā? Viņš ne visu izdomāja. Apbrīnojamā kārtā viņi visi rāda konkrētu materiālu, konkrētus notikumus. Bet kādā veidā viņi tos saliek kopā? Jebkura filma, jebkurš sacerējums, lai tas būtu kāds būdams, ir mākslas darbs.

RL: Tāpēc, ka kompozīciju rada cilvēks?

Mejersons: Ne tikai. Mākslas darbs koncentrē saturu. Man vispār ļoti patīk kino, un reiz es pat gribēju kļūt par režisoru – jaunības laikos. Tomēr karjera izvērtās citādi. Reiz šeit, Amerikā, franču klubā Alliance française rādīja cinéma du réel. Es nezināju, kas tas tāds ir, un aizgāju paskatīties. Bet tur vienkārši uz ielas stāv kamera un filmē visu, kas notiek. Es nosēdēju kādas divas stundas. Vēl bezjēdzīgāk, tukšāk, es laikam teiktu – nesaturīgāk, pavadīta laika man nekad nav bijis. Nav parādīts nekas, lai gan tiek rādīta normāla ikdienas dzīve. Ko dara mākslas darbs? Tas ņem šo ikdienas dzīvi un koncentrē. Mākslinieks to padara tik kondensētu, ka tu tajā ieraugi dzīvi, kura ikdienā ir paslēpta. Un māksla to parāda. Un jāteic, ka pat tad, kad reālisms neder, šādu koncentrāciju var sniegt, piemēram, sirreālisms. Padomju dzīves īstenību nekas nav attēlojis labāk par Harmsa vai Platonova sirreālismu. Gan “Čevengurā”, gan “Būvbedrē” mani vienmēr ir pārsteidzis, cik tie ir absurdi gabali. Tieši šajā absurdumā koncentrēti tiek parādīts viss šīs realitātes absurds. Labi, es atgriezīšos pie Evaņģēlija...

RL: Vai es jūs pareizi saprotu: tie ir četri daiļliteratūras teksti, kuri dažādi koncentrē to, kas ir svarīgs notikumos, par kuriem tie runā?

Mejersons: Jā.

RL: Kā jūs izskaidrojat to, ka ļaudis, kuri lēma par kanonu, nosprieda, ka jāsaglabā visi četri, nevis jāizvēlas viens autoritatīvs stāsts, uz kuru var atsaukties un kurā nav iekšēju pretrunu?

Mejersons: Labprāt pastāstīšu. Jaunās Derības kanons tika pieņemts diezgan vēlu, proti, 4. gadsimta beigās, koncilā Ziemeļāfrikā, Hiponā – tur, kur svētlaimīgais Augustīns bija priesteris un vēlāk kļuva par bīskapu. Tas bija 382. gads, kad kanons jau bija definēts! Bet līdz tam saradās lērums visādu tā saucamo apokrifisko rakstu. Tai skaitā markioniešu raksti, kā arī visādi gnostiski gabali. Tādēļ tieši Baznīcas iekšienē notika šī selekcija, šī atlase, kas tika kanonizēta un ir saglabājusies ne tikai pareizticībā un katolicismā, bet arī pie reformatoriem. Mēs, kristieši, starp citu, visi esam vienisprātis, ka tas ir Jaunās Derības kanons. Protestantam, kuram galvenais ir Bībele, sola scriptura, tas ir visu pamatu pamats. Un pat tagad, kaut arī tas viss tiek interpretēts no jauna, pakļauts hiperkriticismam, Jaunā Derība tiek burtiski pa zilbēm izjaukta un pēc tam no jauna salikta kopā, nevienam ne prātā neienāk tai pielikt klāt vēl kaut ko no apokrifiskajiem evaņģēlijiem, kuri tagad arī tiek izdoti sējumiem vien.