Uz aizvainojuma robežas

Rīgas Laiks: Es apgalvoju, ka āksta lomas atmešana ir nopietna Rietumu civilizācijas problēma, kas ved neizbēgamā strupceļā un iznīcībā. Šī pārliecība balstās tajā, ka jāpastāv tādai pozīcijai jeb punktam, no kura redzams, ka karalis ir kails. Tradicionāli to redz bērni, muļķi un dzērāji – tie, kas neizliekas vai, ja izliekas, tad tikai kāda mērķa sasniegšanai.

Jurijs Sļozkins: Kaut ko līdzīgu var teikt arī par karnevālu, vai ne? Tajā viss apgriezās kājām gaisā, un āksts bija tas, kas pasūta mūziku. Kā izmērīt ākstības, muļķības un stulbuma nozīmi kultūrā, nezinu, bet ir sajūta, ka tā sarukusi. Ir, protams, stand-up komēdija, kas veic līdzīgu funkciju, ļaujot komiķiem teikt lietas, ko ārpus šīs īpašās telpas teikt nevar. Taču arī viņus mēģina ierobežot, un telpa, ko tie aizņem, man šķiet, sašaurinās. Plašāk raugoties, var jautāt, kāda vieta Rietumu sabiedrības dzīvē atvēlēta ironijai – kad tu saki vienu, bet domā ko citu. Tagad ir sajūta, ka notiek mēģinājums izplatīt nopietnību it visās dzīves jomās.

RL: Nopietnība un runas pareizība...

Sļozkins: Pareizība, jā, tieši tā. Tāpēc ka aizvainot izrādās neticami bīstami un aizvainojums nav tikai aizvainojums, bet potenciāla trauma. Atšķirība starp reālu, fizisku ievainojumu un simbolisku ievainojumu izplūst, un nopietnības līmenis aug. Ja runājam par vēlīno padomju periodu, patiesi, šķiet, gandrīz nekas nebija svēts, gandrīz par visu varēja smieties. Bet tagad šķiet: kur vien spļausi, trāpīsi sakrālajā. Ir ļoti maz, par ko var smieties. Kas gan cits, ja ne stand-up komiķi pilda āksta lomu? Ir dažas afroamerikāņu kultūras parādības – hiphops, reps –, kas ļauj runāt lietas, kuras ārpus šīs kultūras un žanriem runāt nevar. Bet viņi gluži nav ne āksti, ne muļķi.

RL: Stand-up komēdija kā izolēta prakse ir absolūti droša un nekaitīga. Mēs skatāmies uzstāšanos dzīvajā vai YouTube, taču tai nav nekādas ietekmes ārpus šiem rāmjiem. Savukārt āksta un muļķa loma dažādās kultūrās varēja mainīt varas domāšanu. Tajā bija, tā teikt, sistēmā iebūvēta iespēja teikt patiesību. Protams, varēja arī zaudēt galvu, bet bija situācijas, kurās varēja teikt to, kas varai ir nepatīkams un nepieņemams, savukārt tagad viss ir tā aizsargāts, ka runāt var, ko gribi, un nekas no tā nemainās, neviens tajā neieklausās. Katrā burbulī var muldēt, ko gribi, bet tas nevienu neskar. Vai āksts, muļķis, svētais vientiesis mūsdienās spēj kaut kā ietekmēt varu?

Sļozkins: Man šķiet, ka ne. Mūsdienās mēs ejam uz klubiem vai meklējam YouTube, klausāmies stand-up komiķus; tā ir margināla, bet svarīga nodarbe, jo reizēm cilvēkiem ir ļoti svarīgi klausīties aizliegto un svarīgi, lai kāds pasmietos par svēto, nopietno, pretenciozo. Bet, ja salīdzina... Patiesi, svētais vientiesis pie baznīcas kāpnēm varēja kaut ko pateikt caram un, jo vairāk, varēja kaut ko pateikt pat pret Dievu vai ikonu. Tagad ko tādu grūti iedomāties.