Šeimuss Hīnijs. Piezīmes par slavu un draudzību

Šeimuss Hīnijs, slavens dzejnieks, mans draugs – ko gan es varētu pateikt tādu, ko nevarētu pateikt jebkurš, kas viņu pazina un mīlēja? Es jau sajūtu privātīpašnieciskuma dūrienu, šo teritoriāli šķībo skatienu. Iepazīstot Šeimusu daudzu gadu gaitā gan sabiedriskos, gan arī privātos notikumos, es gluži dabiski izveidoju mūsu draudzības tēlu. Tas bija radniecisku priekšstatu un izpratņu vijums, temperamentu saplūšana – tas bija kaut kas neatkārtojams. Un cik liels bija mans šoks, kad citu stāstos – daudzi no tiem sarakstīti pēc viņa nāves – atradu pierādījumus, ka viss šis dāsnums un čomiskums netika veltīts tikai man vai mūsu draugu lokam.

Ko nozīmē būt slavena cilvēka draugam? Vai, ja apgriežam to otrādi, – ja esi slavens, kā tu veido draudzību? Katra situācija, protams, ir neatkārtojama; likumu nav, ir tikai izņēmumi. Mūsu patiesā saskare vienmēr ir neatkārtojama, un tā balstās visdažādākajos apsvērumos. Kā šajā gadījumā – cilvēka slavas līmenis un daba. Viss ir nozīmīgs. Bez visa cita, slava ir reibinoša un ietekmē visus, kuri nonāk ar to saskarē.

Kaut gan trīsdesmit gadu laikā, kuros viens otru pazinām, viņa slava mainījās – tā krietni pieauga –, patiesībā Šeimuss bija slavens visu šo laiku. Kembridžā mēs iepazināmies tāpēc, ka viņš bija piekritis vienu semestri gadā mācīt Hārvardā, – piedāvājums to darīt balstījās uz viņa dzejnieka reputāciju.

Es nespēju pilnībā nošķirt cilvēku, kuru pazinu, no viņa publiskās auras.

Astoņdesmito gadu sākumā Šeimuss bija ne vien ievērojams pasaules līmeņa dzejnieks: kur vien viņš parādījās – vismaz tajās vietās, kur redzēju viņu to darām, – viņš bija intensīvas atzīšanas un intereses centrā. Vienmēr ir jūtams, kad kāds, kurš kaut kas ir, ienāk telpā. Un tā nu vienmēr bija zināms, ka ir ieradies Šeimuss.

Slavas radīto varu ir pārlieku vienkārši saistīt ar sasniegumiem – teikt, ka atzinību nosaka tie. Taču slavas klātbūtne mūs saviļņo pat tad, ja nesaprotam (vai mūs neinteresē), uz ko tā balstīta. Kad kāds saka: “Oho, paskaties, kas tur tikko ienāca!”, es jūtu, kā uzmanībā saspringstu pat tad, ja šis cilvēks ir aktieris, kuru nekad neesmu apbrīnojis vai kurš mani ne mazākajā mērā neinteresē. Es nepiedienīgi pagriežu galvu līdz ar visiem citiem; es jūtu, kā telpā uzlādējas neredzamas daļiņas. It kā mūs būtu pagodinājusi pavisam cita veida klātbūtne. Tam jānozīmē, ka esam šīs parādības cienīgi. Mūsu pozīcijas, kā izteicies Vokers Pērsijs, nu ir “apstiprinātas”.

Protams, viena lieta ir par to prātot abstrakti, bet pavisam kas cits – atrasties telpā un sajust šo starojumu un gaidas, ko tas izraisa. Tā ir klātbūtne – varbūt pat “aura” nav par skaļu teikts. Izcelšanās. Lielais vairums no mums – kā mūs redz no malas – esam mēs paši attiecīgajā mirklī, turpretim slavenība parādās, velkot aiz sevis sava dzīves stāsta un baumu asti. Viņi liekas pazīstami ne vien tajā satraucošajā veidā, kas savieno pasaules – viņu slavas pasauli ar pašreizējās klātbūtnes pasauli –, viņi nes sev līdzi arī spēcīgus asociāciju uzkrājumus. Mēs redzam cilvēku un saņemam iespaidu zibšņus par to, kas šo cilvēku padarījis slavenu…

Kaut ko līdzīgu es sajutu toreiz, kad ar dzejnieku iepazinos; tāpēc šīs sajūtas ievītas mūsu pazīšanās saknē. Tās nav arī pilnībā pazudušas. Lai arī tās atkāpās, kad bijām ar Šeimusu divatā, tomēr publiskā vietā tām gluži vienkārši nebija iespējams nepievērst uzmanību.

Pirmo reizi ar Šeimusu es sarunājos kādā dzejas lasījumā Kembridžā 80. gadu sākumā. Viņš pats dzeju nelasīja, vienkārši sēdēja publikā – neatceros, kurš lasīja. Atceros tikai to, ka sēdēju savā vietā un jutu savu skatienu aizķeramies, kad ieraudzīju, ka dzejnieks Šeimuss Hīnijs sēž tikai dažas rindas atstatu. Šeimuss Hīnijs. Ir brīži, kad dzīve notiek kursīvā. Es zināju, kas viņš ir, biju lasījis dažus viņa darbus, biju dzirdējis, ka viņš kā viespasniedzējs strādā Hārvardā, taču nekas no tā visa nebija savienojams ar nenosakāmo, ne ar ko nesajaucamo klātbūtni, kas viņam piemita. Gribētos sacīt: viņš izcēlās. Bet vai tā bija? Vai viņam tiešām piemita šī īpašā, konkrētā klātbūtne, ko es sajutu, vai arī es to vienkārši tagad izdomāju? Tā mēdz gadīties. Es sevi šad un tad esmu pieķēris brīnāmies, kā tas vai cits cilvēks izceļas, taču pēkšņi man saka: “Nē, ne jau viņš, bet tas cilvēks, lūk, tur.” Ak tā.

Lai nu kā, tur nu viņš bija – dažas rindas tālāk –, un es vairāk sajutu viņa, nevis lasošā dzejnieka klātbūtni. Kad pasākums bija beidzies, tajā pašā telpā notika pieņemšana. Te man jāpiebilst, ka tolaik es piešķīru lielu nozīmi liktenim, sakritībām, nolemtībai – katrs no šiem faktoriem nozīmē ko nedaudz citu, bet visi kopā tie iezīmē manu toreizējo noskaņojumu. Man pavisam noteikti tas šķita kā dieva/likteņa pirksts, ka es stāvēju pie siera un cepumiem vienlaikus ar īru dzejnieku. Un ka uz sarunu mūs uzvedināja mērķtiecīga zvaigžņu kustība. Neatceros, kā tā sākās. Bet tur nu mēs bijām ar savām plastmasas glāzītēm, un Šeimusu ik pa brīdim pārtrauca kāds kolēģis dzejnieks vai students, bet es pacietīgi gaidīju, it kā mēs risinātu svarīgu sarunu, pie kuras noteikti jāatgriežas. Nedomāju, ka tas tā bija. Visticamāk, es vienkārši nepratu pamāt ar galvu un doties projām. Un tagad, par to domājot, varu tikai minēt, ka Šeimuss to saprata un nedarīja neko, kas manu neveiklumu varētu vēl pastiprināt. Mēs draudzīgi stāvējām kopā, līdz beidzot es atvainojos un aizgāju.

Es biju pastāvējis kopā ar dižo dzejnieku, mēs bijām parunājuši par šo un par to, tas nebija bijis pilnīgs apkaunojums – un ar to arī viss beidzās. Bet nē – sagadīšanās, liktenis, nolemtība –, viss turpinājās. Jo, dodoties mājās, vēl vibrējot no tikšanās radītā satraukuma, man vienkārši bija jāizmet līkums līdz bāram One Potato Two Potato, kas atradās netālu no grāmatnīcas, kur tolaik strādāju. Es apsēdos un pasūtīju alu. Un, un… un kurš gan tas bija, kas ienāca dažas minūtes vēlāk, ja ne dzejnieks? Viens pats. Protams, viņš mani pamanīja. Vēlāk domāju, ka viņam bija vairākas iespējas – nu, ja neņem vērā to, ka viņš varēja arī vienkārši apgriezties riņķī uz papēža un aiziet. Viņš varēja pamāt, pasmaidīt un doties savās gaitās – es to jau būtu gaidījis un varbūt viņa vietā tā būtu rīkojies pats. Un viņš varēja izdarīt tā, kā izdarīja, – kā tagad saprotu, tas pilnībā atbilda viņa raksturam – viņš pienāca pie manis un pajautāja, vai nevēlos kompāniju.