28. jūlijs.

Izlasīju Dienā, ka musulmaņi ieslēguši kaķi minaretā, bet viņam izdevies ieslēgt (tā arī bija rakstīts!) mikrofonu, un viņš kā muedzins nelaimīgs veselu dienu ņaudējis pa visu rajonu. Stāstam īpašu ticamību piešķir tas, ka kustoņa glābēji veselu dienu meklējuši mošejas atslēgu, jo sargs kaut kur bija aizbraucis.

15. augusts.

Aktieris Ģ. dzīvo pie Māras ezera (nevis dīķa, bet ezera, kā uzstāja Ņurbulis) un uz teātri Lāčplēša ielā iet kājām. Iznākot kādas 40 minūtes — garām parkam, pāri Daugavai, pa ielām. Ar riteni viņš nebraucot tādēļ, ka braucot nevarot padomāt. Fakts. Nevar. Pa ielu braucot, protams, jāsasprindzinās, lai izvēlētos vismazāk bīstamo trajektoriju, izcīnot zināmu psiholoģisku kauju ar mašīnu vadītājiem, kam riteņbraucējs ir tikai s… strīpa nopietnu cilvēku padarīšanās. Ļoti nepatīkamas ir mašīnas, kas ar pakaļu mēģina pēc stāvēšanas iegriezties atpakaļ ielā, labāk vispār gar tām nebraukt. Bet kā teica lidostas gaisa torņa priekšnieks par galveno: visos negadījumos izšķirošais ir cilvēka faktors. Tikai braucot ar riteni, ievēroju, cik negaidīta, neloģiska un kaitinoša mēdz būt gājēju pārvietošanās. Īsti dramatiska saskriešanās iznāca ar vecāku sievu, kas pienāca pie ielas, paskatījās, vai nenāk transports — tālumā nāca, un nedroši pakāpās solīti atpakaļ, bet tad pēkšņi metās pāri ielai, lai gan mašīnas bija jau stipri tuvāk. Bez tam es biju aprēķinājis, ka viņas atkāpšanās nozīmē nogaidīšanu, un braucu garām tieši tai vietai, kur viņa izlēca jaunā apņēmības lēkmē. Ielas šķērsošanā vispār ir daudz paņēmienu, bet izšķirošais ir apņēmība, reizēm pat zināma nekaunība. Braucot ir svarīgi saprast, ko kāds kustīgs objekts darīs. Visbīstamākie ir neparedzamie, lai gan viņi, iespējams, ir arī viscilvēcīgākie. Gājēji pārvietojas dažādos ātrumos, dabiski, un visos neiedomājamos virzienos. Ir tādi cilvēki, kas stāv trotuāra vidū. Bez iemesla. Ir sievietes, kas iet pa ielu un raud. Pēc pārvietošanās manieres bieži vien var noteikt tautību — ja to neuzskatītu par rasismu, es teiktu, ka visvairāk vietas aizņem krievi, par viņiem vairāk — vēl tikai dažādu valstu pensionāru grupas ar vadošo numuru centrā: viņi arī ir ļoti bīstami, jo savā dīkdienībā, lai kaut ko paskatītos vai nofotografētu, gatavi izdarīt visnegaidītākos gājienus. Tos ierobežo tikai visai nenoteiktais grupas gana spēka lauks, un viņi nezina, kur iet. Darba cilvēki, vispār cilvēki, kam kaut kur jābūt, izvēlas kādu noteiktu maršruta līniju un to vairāk vai mazāk ievēro. Savā ziņā bīstamas ir arī vasarīgi ģērbušās meitenes, bet jau cita iemesla dēļ, ne tādēļ, ka viņas kaut kā nepareizi pārvietotos, taču tā vairāk ir riteņbraucēja problēma. Braucot ar riteni, daudz veiksmīgāk izdodas izvairīties no paziņām, īpaši tiem, par kuriem nevar atcerēties, kā viņus sauc. Sevišķi, ja uz acīm ir brilles. Vispār, velosipēds ir kā burvju cepure: velosipēdists pilsētā kļūst nemanāmāks. Bet vai tad tieši pēc tā netiecas filozofs?

Braucot ar riteni, nav jādomā. Ielas pasaule aizzib garām tuvu, bet drīzāk tā kā stereokino; tu nepaspēj sakoncentrēties uz kaut ko, kad tas jau ir garām, un skaistā dienā riteņbraucējs traucas pa krāsainu, gaismas un ēnu pārtrauktu tuneli. Dažā ziņā braukšana ar riteni līdzinās dzīvei. Un ir vieglāk izvairīties no pasaulīgām interesēm un neiekāpt sūdā, kā teica 13. dalailama, Nagans Lobsangs Tuldans Gjaco.