[caption id="attachment_8172" align="aligncenter" width="221"]
Anrī Kartjē-Bresona pašportrets[/caption]
18. augusts
Māte paskatās pa logu un saka: “Rudens.” To viņa saka vienreiz gadā. Ārā vēl ir vasara, bet šis vārds nozīmē, ka kaut kas jau ir mainījies, apmēram tā, it kā cilvēks būtu pamanījis, ka pēkšņi ir novecojis. Pa šo laiku nomiris Anrī Kartjē-Bresons un nupat, sestdien, Česlavs Milošs. Abiem bija pāri deviņdesmit, un viņu garais mūžs piestāv cita laikmeta cilvēkiem Bresona fotogrāfijās – tagad tik ilgi nedzīvo, bet sabirst gabaliņos jau dzīves laikā. Iespējams, ka līdz ar viņu nāvi šajā vasarā ir palicis mazāk cieņas un augstsirdības, lai arī no ārpuses to nevar saskatīt.
Nupat atpakaļ uz Ameriku aizbrauca Tomass Venclova. Par drauga nāvi viņš uzzināja Rīgā, un vieglie sarunas stāsti slēpa viņa Vienpadsmitās dziesmas grūtsirdību: “Viss bija, šķiet, ne tā. Caur zariem/pavērās liela, apsīkusi osta.” Tas ir ļoti skaists dzejolis. Tajā ir runa par savādu ainavu, kas atgādina Baltijas piekrasti, bet tā nav piekraste – “aiz pagrieziena mazliet izmainījās perspektīva. .. Priekšmetu līnijas izplūda/kā mūzikas skaņas nepiemērotā zālē./Mēs uzreiz sapratām: visā vainīgs karstums –/un nebrīnījāmies nemaz, kad blakus sētai/satikām mēs draugu – vienu no tiem,/ar ko satikties var vienīgi pēc nāves./Viņš bija tikai pirmais.”
Aīda valstības apraksts Venclovas dzejolī sākas tepat – pamestā ostā. Tas ir tāpat kā ar to rudeni gaisā; tālās kontūras pēkšņi ir saskatāmas parkā vai uz ielas, tu pazīsti vietu, kurā nekad neesi bijis, un skaidri zini, kas atrodas aiz pagrieziena. Atcerējos, kādam dzejniekam Atēnās uz ielas – droši vien tagad, olimpiādes laikā, šis piedzīvojums būtu vēl acīmredzamāks – Austrumu kliedzošajā, svešajā un bezjēdzīgajā pūlī šķita, ka viņš jau ir nonācis Aīdā, bet tad viņš saprata, ka maldās – jo nekur nebijas redzami vecāki. Tagad viņam ir svarīgi izkļūt no turienes ārā un izvest sev līdzi Eiridīki, galvenais – neatskatīties. Ak jā, viens šamanis Tuvā man teica, ka viņš redzot cilvēkus, kuriem tuvojas nāve un kuri atrodas kaut kur pavisam tālu projām no šīs vietas. Es jautāju, kādi viņi izskatās, un saņēmu atbildi, ka tādi paši kā dzīvie. Bet kā tad tu atšķir īstos un šitos, es jautāju. “Viņi vējā šūpojas mazliet virs zemes.”