[caption id="attachment_6352" align="alignnone" width="900"] (Foto - Andris Klepers)[/caption] 19. jūlijs. Kad latviešu literatūras pagalmos sauca kopā ļaudis, lai tie domātu par kopsaucēju, es arī ļāvos savādām domām, par kurām droši nezinu, vai tās bija manas. Apsēdos pie datora un, lietojot, augstākais, trīs četrus no saviem desmit pirkstiem, veikli uzrakstīju teikumu, kura sākums mani pārsteidza: “Mana pārliecība ir, ka...” Tātad man ir pārliecība? Es piecēlos no krēsla, aizgāju uz citu istabu un ieskatījos spogulī. Viss šķita savā vietā, un es turpināju teikumu: “Mana pārliecība ir, ka lielās līnijās latviešu literatūras kopsaucējs ir dzeja, šā vārda visplašākajā nozīmē. Ne tāpēc, ka dzeja būtu pārsteidzoši plaši lasīta. “Tauta, kas dzied” varbūt smieklīgi izskatās uzzīmēta – bet latvieši, pat ja tie nemaz negribētu šādu īpašību atzīt un iztirgot, pēc definīcijas tiešām ir tauta, kas dzied, dzejas tauta. Es te domāju visu mentalitātes kopumu, ne vien profesionālu dzeju un mūziku – caur un cauri ar dzeju piesātināta tauta. Dziedošas stabules mentalitāte: sirds sit bungas, doma pūš stabuli. Dzejas prāti (īsts dzejnieks ir praktisks vīrs – šķiet, ka Rainis to teicis bez jokiem), ritmiska domāšana, ornamentāla, rakstaina domāšana. Prezidente dzied savas runas. Klasiskā retorikas māksla un sprediķošanas tehnika, kristiešu vai muhamedāņu lūgšana, austrumu mantra, viss pie latviešiem iekrīt dainu poētikā kā grauds melnzemē. Pa virsu skalojas rīme-šlāgeris-šīberis, no jūras izskaloti citu kultūru atkritumi, caur koppapīru nozīmētas bildītes, mežģīnes gar logiem, ķēdes gar gurniem. Dzejai vienmēr latviešu valodā būs sava priekšrocība, un tai īsti līdzi tiek tikai tāda proza, kas uzrakstīta kā dzeja – tāda, kā Virzas Straumēni vai Bela Saucēja balss.” Bet latviešu literatūras ekspansija pasaulē ir iespējama, un tam ir divi priekšnoteikumi: politisks lēmums un maģiska intonācija. 2. augusts. Tur, kur tirzmalieši ar ziediem sveica bez vainas vainīgo Andrievu Niedru, atcerējos vecu veco ņemšanos par rakstnieku un valsti, izsmējīgās Friša tirādes par īstenu šveicieti un armiju kā nācijas konsolidētāju, Austroungārijas pavalstnieku čehu jokus, kas tik tuvi latviešu vēderiem un sirdīm. Kādi latviešu rakstniekam bija pienākumi, teiksim, pret Krievijas impēriju? Šī impērija jau bija arī iespēja intelektuālai attīstībai, kritiskai domāšanai, mecenātisma oranžu vīšanai ozolu vainagos, juridiskai izsmalcinātībai, mākslas un, tā sakot, metalurģijas simbiozei, ideālu kaldināšanai, nacionālai opozīcijai un morālai pozīcijai, sapņiem un pravietojumiem. Vienmēr pastāvēja iespēja morāli argumentēti ienīst un gribēt piekto gadu. Bet tad mums vajadzēja iegūt savu valsti, tad vajadzēja uzbūvēt valsti, tad vajadzēja aizstāvēt valsti, zaudēt valsti, ciest par valsti, atgūt valsti, apzagt valsti – vārdu sakot, mīlēt valsti, ak, kāda angažētība, kāda saimniecībai un rakstniecībai politiski nelabvēlīga situācija! LPSR latviešu rakstnieks bija ārēji valsts paverdzināts, bet iekšēji brīvs no valsts; kad valsts ir mūsu pašu, tā vairs nikni neelpo pakausī, toties tu kā gliemezis vienmēr atrodies tajā. Vai otrādi, es esmu mājiņa, valsts dzīvo manī. Es varu par šo rakstnieka un valsts jautājumu domāt tikai ironiski, tāpat kā par savu kāju, kuras aplūkošana spogulī mani varbūt neiepriecē, bet esmu apmierināta, ka tā man ir, nevis nav. Un viss. 4. augusts. Diviem cilvēkiem sarunājoties, “vājākais” atdarina “stiprāko”, sarunā dabiski notiek pielāgošanās sarunbiedra izpratnei, pieredzei, uzskatiem, intonācijai. Protams, gudrajam nav jāpierāda, ka viņš ir gudrs, un tomēr tās izrādās lamatas, gore ot uma. Rakstniekam vajag nevis reālu sarunbiedru, bet izdomātu, labāku, gudrāku, jo bažīdamies, vai viņu sapratīs, viņš rada svešus tekstus, zaudē savu domātāja kvalifikāciju. Šausmīgs jautājums: vai tu raksti tā, lai patiktu Platonam? – Bet Platons gan katram varētu būt savs. 6. augusts. Piemēram, Vizma Belševica. Cilvēks, kas spēja nedarīt un nerakstīt lieku – liekus vārdus, liekas metaforas, liekus sižetus. Teksta tīrība un skaidrība, manuprāt, ir morāles kategorija. Var teikt kā grib – ka estētika ir morāle vai ka morāle ir estētika, bet Belševica šai ziņā ir kritērijs. Un pats svarīgākais – varbūt viņa tiešām spēja arī nedomāt lieku.