Skatītājs bez galvas

Mūsu reakciju uz “Islāma valsts” zvērībām nav iespējams izvērtēt visā pilnībā, neaptverot šķebinošo nesamērību starp to, cik ļoti mēs esam saistīti cits ar citu un cik nespējīgi uz rīcību. Tieši šī psiholoģiskā dilemma, kas tur mūs savā varā, liek mums vai nu just līdzi šiem cilvēkiem, kuri sasietām rokām gaida tik barbarisku nāvi, vai arī būt vienaldzīgiem pret viņu likteni. Mēs esam redzējuši izģindušu cilvēku līķus, kas kā salauzti manekeni samesti kaudzēs blakus sliežu ceļiem, kas ved uz Sobiboru, Treblinku un Aušvicu-Birkenavu; mēs esam redzējuši kailu vjetnamiešu meiteni skrienam pa dubļainu ceļu – kailu, ja neskaita napalma apmetni; mēs esam apstulbumā raudzījušies uz nabaga cilvēkiem, kas lēca laukā pa dūmu pārņemto dvīņu torņu logiem; mēs visu mūžu esam klusēdami un bezdarbībā izturējuši raudzīšanos kliedzošā cilvēku iznīcināšanā – kāpēc lai mēs nebūtu gatavi noskatīties arī video, kurā cilvēkam nogriež galvu?

Vils Selfs, “Mēs esam pasīvi vardarbības pornogrāfijas patērētāji”. The Guardian, 2014. gada 23. decembrī

Šis nebūs aizgājušā gada rezumējums: runa būs par to, kas nu jau vairākus gadus notiek ar mums visiem katrā atsevišķā laika brīdī. Agrāk to sauca par Zeitgeist; tad lūk, pašlaik mēs esam daļa no ļoti dīvaina “laika gara”, kas prasa no cilvēka piepūli padomāt, bet pēc tam vēlreiz pielikt pūles kaut ko izdarīt. Turklāt, lai cik dīvaini tas iz­­klausītos, runa ir par morālas dabas piepūli.

2014. gads (atkārtoju – es “neskaitu cāļus”, bet tikai norādu uz dažām šī laika parādībām) kaut kādā nozīmē atklāja jaunu ēru – demonstratīvu sērijveida galvu griešanas laikmetu. Slīpētie mošķi, kas salīdzinoši nesen sagrābuši savās rokās daļu Sīrijas un Irākas, ir laiduši apritē jauna žanra seriālu: videorullīšus, kuros fiksēts, kā viņi nogriež galvu kārtējam Rietumu ķīlniekam. Šos video kadrus varētu nosaukt par inscenētiem, ja vien ne drausmīgais fakts, ka tajos attēlotas īstas slepkavības. Aprēķins ir precīzs: Rietumu cilvēks, kas pieradis skatīties uz neīstām šausmām kinofilmās (tātad viņš ir redzējis, un ne reizi vien, kā cilvēkam pārgriež rīkli), taču gandrīz nekad nav sadūries ar galēju fizisku vardarbību ikdienas dzīvē, šausmināsies, taču vie­­nalga skatīsies. Bet tas viņam liks šausmināties vēl vairāk. Kā atzīmē britu rakstnieks Vils Selfs laikrakstā The Guardian, šie drausmīgie video rullīši būtībā ir reklāma, ar kuras palīdzību islāmisti liek Rietumiem atdarīt makus – tiešā un pārnestā nozīmē. Nav noslēpums, ka ķīlnieki ir tirgošanās objekts; pat ja naudas vietā par maiņas līdzekli apgrozās murgainu prasību izpilde, tā vienalga ir tirgošanās. Bet organizācijas “Islāma valsts” slepkavu galvenā prece ir ne­­vis viņu ķetnās nonākušo nelaimīgo dzīvības, bet gan sabiedrības bailes. Islāmisti cenšas materializēt metaforu: neaizmirsīsim, ka vārds terror etimoloģiski radies no vārda “šausmas”. Mošķi vēlas iedvest šausmas mierīgajos iedzīvotājos, paralizēt vi­­ņus, panākt, lai bandas nosaukums vien iedvestu viņiem baiļu trīsas. Simboliskais kapitāls mūsdienu pasaulē ir daudz svarīgāks par reālo.

Daudzi, ieskaitot Selfu, atzīmē, ka šī parādība raksturīga tieši Rietumiem. Runa nav tikai par prasmi rīkoties ar modernajām tehnoloģijām – slepkavas prot filmēt savas slepkavības tā, lai skatītājiem asinis stingtu šausmās. Viņi pieprot videomontāžu, viņi zina, kur un kā izvietot šos video internetā, pat ainaviskais fons un asiņainās iz­­rādes dalībnieku garderobe ir rūpīgi pārdomāti. Ir zināms, ka galveno bendi, pēc izcelsmes britu, sauc par Jiha­di John; dēmoniskas humora izjūtas viņiem acīmredzami netrūkst, jo trīs citi no viņa komandas iesaukti par Polu, Džordžu un Ringo. Jihadi Beat­les, tieši tā. “Islāma valsts” rindās karo ne mazums ļaužu no Rietu­miem, pie viņiem dodas naidā pret dzīvi nojūgušies Dostojevska personāži, lai iz­­spēlētu asiņaino traģēdiju ar desmitiem tūkstošu nogalināto un sakropļoto. Tieši tādi paši klauni 2014. gadā brauca arī uz Donbasu pievienoties Krievijas drošībnieku bandām, kuras kaut kāda muļķīga pārpratuma dēļ sauc par “separātistiem” vai pat “ze­­messargiem”. Separātisti bija tādi cilvēki kā Rodžers Keisments vai Ma­­hatma Gandijs, bet saniknotie ne­­veiksminieki, kas izlīduši no Krie­vijas varas iestāžu rūpīgi iekārtotajiem kaktiem un šķirbām, – nē, tie ir vienkārši bandīti. Interesanti, ka viņi darbojas pēc tās pašas shēmas kā Džihadi Džona kompānija – izmanto tehnoloģijas, ko radījuši cilvēki, kurus viņi neieredz, cenšas iedvest bailes ar hi-tech palīdzību un domā vienīgi nolādētajos Rietumos radītās popkultūras štampos. Ir tikai divas atšķirības. Džihadi Džons zina, ka ir nolemts sakāvei un ka paslēpties viņam nebūs kur. Nosacītais krievu “zemessargs” Donbasā ir pārliecināts, ka aiz viņa stāv viss Krievijas kodolarsenāls un Putina personiskais bezizmēra naudasmaks – ja nu kas, tie piesegs. Dži­­hadi Džons ar lielāko prieku notriektu Malaizijas vai kādu citu aviolaineri, ja vien rastos tāda izdevība, un pēc tam vēl uztaisītu desmitiem video rullīšu ar sakropļotajiem pasažieru līķiem. Krievu “separātists”, aiz pārskatīšanās nogalinājis vairāk nekā divsimt konfliktā neiesaistītu cilvēku, tūliņ sāka melot un izlocīties, tomēr nespēja noturēties pretī kārdinājumam apzagt mirušos un papozēt (bārda, kalaš­­ņikovs, drūms ģīmis) uz lidmašīnas atlūzu un līķu fona. Bet arī te nepietika drosmes – varonis atjēdzās un sāka stāstīt, ka ienaidnieka fotogrāfs, lūk, apmelojis varonīgo bērnu un sieviešu aizstāvi.

Tā ka visas runas par “civilizāciju kauju”, “kultūru sadursmi” un tā tālāk ir bezjēdzīgas. Visi šie personāži atrodas vienas “civilizācijas” iekšpusē, ja jau reiz lietojam šo apšaubāmo terminu. Mēs esam Rietumos, tikai šie Rietumi tagad ir visur – Ziemeļos, Dienvidos, Austrumos un pašos Rietumos. Koloniālisma un dekolonizācijas laikmets ir noslēdzies ar to, ka metropole tagad ir visur un arī province ir visur. Es nerunāju par dzīves līmeni vai dažādu labumu pieejamību, es runāju par cilvēku apziņu. Mūsu priekšā ir pasaule, kas ķerta uz hiperreālo un tā dēļ zaudējusi jebkādu sajēgu par “vienkārši reālo” – par cilvēcisko ciešanu, baiļu, sāpju, prieka realitāti – un aizmirsusi, ka pastāv arī veselais saprāts. Tādēļ jebkādi labi domāti kreisi liberālie skaidrojumi, ka tas, kas notiek Sīrijā, Irākā, Pakistānā, Austrumukrainā, Nigērijā, ir Rietumu koloniālisma nomocīto ļaužu reakcija, ka viņu neģēlības ir veids, kā vismaz kaut ko darīt apstākļos, kad nav iespējams darīt neko, ka (kā pirms 14 gadiem izteicās kāds brīvību mīlošs muļķis) “dumpinieki griež rīkles gūstekņiem, lai liktu pasaulei skaudrāk apzināties viņu tautas neatkarības problēmu”, – tieši tādēļ visi šāda veida skaidrojumi ne tikvien nedarbojas, nē, tie ir graujoši muļķīgi un bīstami. Muļķība vispār ir ļoti bīstama, vai ne? Hiperrealitātes atšķirību no realitātes var ap­­rakstīt diezgan vienkārši: hiperrealitāti novēro – izbrīnā elsojot, šausminoties, pārklājoties ar aukstiem sviedriem, bet īstajā realitātē dzīvo, tajā piedalās, to piedzīvo uz savas ādas. Visu rangu un kalibru slepkavas, alkstot par katru cenu kļūt slaveni, strādā tiem, kas ir gatavi skatīties uz viņiem ekrānā. Protams, skatīties līdz brīdim, kad paši skatītāji attapsies sēžot ar sasietām rokām, oranžās drēbēs uz bezgalīgi skaista tuksneša fona ar nazi pie rīkles. Iespēja jebkurā brīdī apmainīties vietām ar interneta un televīzijas “aktieriem” arī nosaka lielas mūsu planētas iedzīvotāju daļas piederību tam, kas ļoti neprecīzi tiek saukts par “Rietumu civilizāciju”. Tā ir patērētāju civilizācija, kuru satrauc un biedē iespēja pašai tikt patērētai.

Tieši šeit ir robeža starp zonu, kurā nepastāv nekāda morālā izvēle, un zonu, kurā tā pastāv. Pirmajā notiek pasīva vērošana, cietsirdības tē­lu (tāpat kā hiperreālistiskās pornogrāfijas tēlu) patērēšana; otrajā notiek aktīva piedalīšanās reālajā dzīvē. Pirmajā gadījumā izvēle jau ir izdarīta tavā vietā vai vismaz ne jau tu esi tas, kurš izvēlas. Tu tikai vēro un šausminies vai uzbudinies. Kā vienu, tā otru tu dari, iztēlojoties sevi, līdzīgi kā datorspēlē vai kādā Holivudas filmā, nogalināmā (vai kopošanās partnera) vie­­tā. “Iztēloties sevi ekrānā redzamā cilvēka vietā” – to arī mūsdienās nozīmē “patērēt”. Tevis nav, tu esi loma, funkcija, kura var mainīties. Atliek vien cerēt, ka tieši tu skatīsies, kā tieši viņam nogriež galvu. Tev ir baisi: viņa vietā taču varētu būt arī tu pats. Cool.

Otrs gadījums ir pavisam citāds. Tu šajā spēlē nepiedalies. Tu nedrebi, iztēlojoties sevi ar zobainu kinžalu zem zoda. Tu ciet līdzi upurim tikai tāpēc, ka viņš ir cilvēks, tāpat kā tu, bet – un tas ir ļoti svarīgi! – viņš ir cits cilvēks. Un tu vēlies, lai šāds liktenis nepiemeklētu nevis tevi, bet tieši viņu vai tieši viņus. Aiz cieņas pret citu – un pret sevi – tu atsakies patērēt Džihadi Džona videomākslu.

Un tad dzimst nepieciešamība rīkoties. Nevajag obligāti ņemt rokā ieroci un doties uz Irākas Kurdistānu glābt jezīdus; paldies Dievam, viņi paši cenšas glābties, un daudzi tajā pusē viņiem palīdz. Turienes ļaudis nav pieraduši patērēt dzīvi un nāvi no ekrāna, viņi vienkārši dzīvo un mirst – ar to arī viņi atšķiras no Jihadi Beatles. Rīkoties realitātē – tas vispirms nozīmē atteikties no piedalī­­šanās hiperrealitātē. Kāds nespēlē šo hiperrealitātes spēli tādēļ, ka nav par to dzirdējis, vai tādēļ, ka viņam nav attiecīgo fizisko, tehnoloģisko vai fi­­nansiālo iespēju (arī tas ir labi), bet kāds cits labāk apsēžas maliņā, palasa grāmatu vai vienkārši padomā. Proti, neiesaistās.

Pat tik vienkārša, bet apzināta realitātes pieskaršanās hiperrealitātei to sagrauj, jo neatliek nekas cits kā pa­­rastā cilvēku ikdiena. Jā, savu daļu no šīs ikdienas tāpat veido meli, cietsirdība, vardarbība, slepkavības, bet tur nu neko nepadarīsi. Tā vienmēr ir bijis un būs. Par to pirms vairākiem gadu tūkstošiem pirms kārtējās bezjēdzīgās asinspirts sarunājās divi indiešu džentlmeņi, no kuriem viens, starp ci­­tu, bija dievs. Un dievs savam sarunu biedram karavadonim deva padomu pievērsties darbībai, nevis ieguvumiem no tās. Un neslīgt bezdarbībā.