Srebrenica: kādas nodevības vēsture

Kā tas varēja notikt, ka pirms 20 gadiem Bosnijas serbu nāves eskadroni netraucēti dažu dienu laikā noslepkavoja vairāk nekā 8000 vīriešu un zēnu – pašā deguna galā Apvienoto Nāciju karaspēkam, kura pienākums likuma priekšā bija aizsargāt šos upurus? Kurš atdeva nāves eskadroniem Srebrenicu, ko ANO bija pasludinājusi par drošības zonu, un kāpēc?

Divu pēdējo desmitgažu laikā Hāgas kara noziegumu tribunālā notiesāti 14 no slepkavām. Bosnijas serbu politiskais līderis Radovans Karadžičs un bruņoto spēku komandieris ģenerālis Ratko Mladičs gaida spriedumu savās prāvās, kur tiek tiesāti par genocīdu. “Starptautiskās sabiedrības” aprindās, kuru pienākums bija aizsargāt Srebrenicu, vaina – un ne jau bez pamata – tiek novelta uz šajā apvidū izvietoto ANO spēku komandieri ģenerāli Bernāru Žanvjē, kurš iestājās pret militāru iejaukšanos, īpaši pret gaisa uzlidojumiem, kas būtu varējuši aizkavēt serbu ienākšanu, un uz holandiešu karavīriem, kuri ne tikai neizpildīja savu pienākumu un neaizstāvēja Srebrenicu, bet padzina pārbiedētos civiliedzīvotājus, kas meklēja patvērumu viņu bāzē, un noraudzījās, kā serbi nošķir sievietes un mazus bērnus no vīriešiem.

Tagad liela pierādījumu apjoma analīze atklājusi, ka Srebrenicas krišana piederēja pie trīs “lielvaru” – Lielbritānijas, Francijas un ASV – un ANO vadības politikas, kuras mērķis bija panākt mieru ar jebkādiem līdzekļiem – mieru, par kuru Srebrenica samaksāja šaušalīgu cenu; šī maksa bija notikumi, kas savu kritisko masu sasniedza 1994. gadā, bet līdz asiņainajam atrisinājumam nonāca 1995. gada jūlijā.

Līdz šim vienmēr ticis apgalvots, ka tā sauktā “noslēguma stratēģija”, ar kuras palīdzību tika panākts miera līgums un nospraustas pēckara Bosnijas robežas, bijusi pakārtota “reālajai situācijai”, kāda izveidojās pēc Srebrenicas krišanas un atdošanas. Tagad iespējams pierādīt, ka “noslēgums” patiesībā nāca pirms pilsētas krišanas un bija – kā izrādās – atkarīgs no tās.

Nevar apgalvot, ka Rietumu lielvalstis, kuru vadītās sarunas noveda pie Srebrenicas krišanas, būtu apzinājušās, kāda mēroga slaktiņš tai sekos; tomēr pierādījumi liecina, ka tās bijušas informētas – vai vismaz tām vajadzēja būt informētām – par Mladiča neslēpto nodomu panākt, lai visa reģiona Bosnijas musulmaņu populācija “pilnībā pazūd”. Austrumbosnijas trīs iepriekšējo gadu vēstures kontekstā tas varēja nozīmēt tikai vienu.

Srebrenica atrodas zaļojošā ielejā, starp kalniem, kas slejas Drinas krastos. Tā ir slavena ar savām sudraba raktuvēm – srebro nozīmē “sudrabs”. Taču, kad pienāca 1995. gada jūlijs, Srebrenica jau trīs gadus bija pavadījusi pilnīgā ellē.

1992. gada pavasarī, īsi pēc multietniskās Bosni-jas lēmuma pasludināt neatkarību no izirstošās Dienvidslāvijas, Bosnijas serbu karaspēks sarīkoja īstu vardarbības viesuli, tiecoties pēc etniski tīras mazvalstiņas izveidošanas. Un visnežēlīgāk tas plosījās Austrumbosnijā, kur, kā to sauca Karadžičs, “etniskajā tīrīšanā” veseli ciemati tika noslaucīti no zemes virsas, pilsētas – nodedzinātas, bet to iedzīvotāji – nogalināti vai padzīti.

Tie, kuri palika dzīvi, meklēja patvērumu trīs austrumu anklāvos, kuros Bosnijas Republikas armijai bija izdevies aizstāvēties, – Goraždē, Žepā un Srebrenicā. Šīs pilsētas, kuru iedzīvotāju skaits vairākkārt palielinājās uz bēgļu rēķina, centās izdzīvot, paciešot nemitīgu bombardēšanu un gandrīz nemaz nesaņemot pārtikas un medikamentu krājumu papildinājumus. Srebrenicas iedzīvotāju skaits pieauga no 9000 līdz 42 000 cilvēku, un 1993. gada martā situācija bija pietiekami šausmīga, lai franču ģenerālis Filips Morijons pastāvīgo uzbrukumu nomocītajā anklāvā ievestu konvoju un, satriekts par ieraudzīto ainu, apsolītu: “Jūs tagad atrodaties ANO aizsardzībā. Es jūs nekādā gadījumā nepametīšu.” Drīz pēc tam ANO pasludināja Srebrenicu par vienu no sešām “drošības zonām”, ko sargā Apvienoto Nāciju Organizācijas Aizsardzības spēki (mūsu uzsvars – aut.) jeb UNPROFOR.

Nākamajā mēnesī, 1993. gada aprīlī, ANO Drošības padome pieņēma rezolūciju, kas noteica, ka jebkādam mieram Bosnijā “jābūt balstītam uz karaspēka izvešanu no teritorijām, kas okupētas, pielietojot spēku un “etnisko tīrīšanu””. Un tajā pašā mēnesī tās pašas Drošības padomes ziņojums jau pavisam konkrēti brīdināja par “potenciālu slaktiņu ar 25 000 upuru, ja serbu spēki ieņems Srebrenicu”.

Drošības padomes bailes bija pamatotas: jūlijā Karadžičs Bosnijas Serbu asamblejai apsolīja, ka, ja viņa armijai izdosies ieņemt Srebrenicu, pilsēta pludošot “asinīs līdz ceļiem”.

Pagāja divi gadi, un Srebrenica turpināja dzīvi nepārtrauktā aplenkumā, kamēr ANO, Eiropas Savienība un piecu valstu kontaktgrupa turpināja sarunas par mieru. Bosnijas asinspirts bija apstulbinājusi pasaules pieredzējušākos diplomātus; šo trīs asiņaino gadu laikā bez rezultātiem tika rīkotas sarunas, izmēģināti un cietuši neveiksmi daudzi rīcības plāni. Visu šo laiku Karadžičam sirsnīgi spieda roku zem Londonas un Ženēvas kroņlukturiem. Diplomāti aplidoja arī Serbijas prezidentu Slobodanu Miloševiču, bet Mladičs un ANO spēku komandieri, kuri velti centās piedabūt viņu sadarboties, mielojās pie viena galda un apmainījās ar dāvanām (kā karavīrs ar karavīriem).

1995. gada pavasarī likās, ka kontaktgrupa – ASV, Lielbritānija, Francija, Vācija un Krievija – atteikusies no 1993. gada rezolūcijas par etniskās tīrīšanas ceļā sagrābto teritoriju deokupāciju: tā sāka meklēt iespēju sadalīt Bosniju starp serbu valstiņu un musulmaņu un horvātu federāciju. 1994. gada vidū Francijas ārlietu ministrs Alēns Žipē privātā sarunā bija parādījis serbiem kontaktgrupas darba karti: trīs austrumu “drošības zonas” tajā atradās cita citai blakus un ietilpa federācijas sastāvā.

Taču Miloševičs pasūdzējās kontaktgrupas pārstāvim amerikānim Robertam Freižeram, ka drošības zonas esot “monstrozs izaugums” serbu teritorijā. Freižers ziņoja Nacionālās drošības padomei Vašingtonā, ka Miloševičs nepiekritīšot mieram, ja viņam nepiedāvāšot “uzlabotu” karti, kurā drošības zonas atdotas serbiem.

ASV prezidenta padomnieks drošības jautājumos Antonijs Leiks Freižeram memorandā rakstīja, ka atbalsta kartes pārskatīšanu. Bijušais Nīderlandes aizsardzības ministrs Joriss Vorhūve atceras tikšanos ar Leiku, kuras gaitā viņam palicis iespaids, ka amerikānis ir “viens no vairākiem cilvēkiem – kam, iespējams, nepatiks, ka viņiem to atgādina –, kuri toreiz bija pārliecināti, ka anklāvus tik un tā neizdosies nosargāt. [..] Viņi uzskatīja, ka anklāvi ir ārkārtīgi sarežģītas situācijas, kurām nākotnes kartē vieta neatradīsies”.

Leiks, kurš tagad ir ANO Bērnu fonda (UNICEF) vadītājs, pagājušajā nedēļā izteicās šādi: “Kamēr es ieņemu UNICEF izpilddirektora posteni, man, reizēm ar dziļu nožēlu, jānoraida lūgumi publiski izteikties par notikumiem, kuros biju iesaistīts kā valsts amatpersona 90. gadu vidū, jo šī fonda humanitārā misija ir atkarīga no tā absolūti nepolitiskā rakstura. Es atvainojos un vēlos, kaut situācija būtu citāda, jo nav ne mazāko šaubu par Bosnijas kara nozīmīgumu. Nav bijis jautājuma, kurš mani būtu satraucis vēl vairāk.”

Kādā tagad atslepenotā CIP memorandā austrumu drošības zonas aprakstītas kā “asakas, kas spriežas rīklē serbiem”. Freižers vēlāk kādā sanāksmē izteicās, ka redzot iespēju izspēlēt “vēl vienu pēdējo kārti. Lai panāktu vienošanos ar Čikāgas mafijas bosu, jābūt gataviem piekāpties tiktāl, lai varētu rēķināties ar to, ka viņš savu vienošanās pusi izpildīs. Ar Miloševiču ir tieši tāpat”.

Prezidenta Klintona padomnieks Aleksandrs Veršbovs 1998. gadā atcerējās, ka 1995. gada jūnijā “Srebrenicas nākotne izskatījās visai drūma. Mēs jau tolaik sliecāmies domāt, ka būtu prātīgi mēģināt panākt kaut vai mazākā austrumu anklāva apmaiņu pret lielāku teritoriju”.

Francija un Lielbritānija piekrita: 29. maijā Francijas prezidenta Žaka Širaka padomnieks ģenerālis Bertrāns de Laprels devās pie Mladiča ar vēsti “no Francijas prezidenta un valdības”. Kā iespējams spriest no Mladiča piezīmju grāmatiņām, ko atrada viņa dzīvoklī ģenerāļa bēguļošanas laikā, ziņojums skanējis šādi: “Francija skaidri saprot jūsu bažas un to, ka kontaktgrupas piedāvātā karte jūs neapmierina. Kopš pagājušā rudens [1994] pēc Francijas un Lielbritānijas iniciatīvas kontaktgrupas plānā ieviesti trīs labojumi. [..] Karti iespējams mainīt pārrunu ceļā.”

3. jūnijā Lielbritānijas aizsardzības sekretārs Malkolms Rifkinds Parīzē mudināja atzīt, ka anklāvus nav iespējams nosargāt. Pagājušajā nedēļā Rifkinds izteicās: “ANO pasludināja drošības zonas, kuras, pēc tās domām, bija iespējams nosargāt ar minimālu karavīru skaitu. Lielbritānija palielināja Bosnijā izvietotā karaspēka apmērus; tā rīkojās arī Francija – taču ne pārējie. Lai drošības zonas tiešām būtu drošas, tajās ir jāizvieto pietiekami liels militārais kontingents – pretējā gadījumā tās nav iespējams nosargāt”.

Uz Bosnijas prezidentu Aliju Izetbegoviču tika izdarīts spiediens, prasot, lai viņš atsakās no Srebrenicas un pārējām drošības zonām. “Tika skaidri pateikts: anklāviem nav nākotnes,” atceras Bosnijas valdības kancelejas vadītājs Mirza Hajričs. Izetbegovičs jau 1993. gada septembrī bija pateicis Srebrenicas civiliestādēm, ka viņu pilsētas atdošana serbiem var izrādīties tā cena, ko nāksies maksāt par mieru; Srebrenica to atteicās pat apspriest. 1995. gada aprīlī prezidents izsauca 15 armijas komandierus no Srebrenicas uz valdības kontrolē esošo pilsētu Tuzlu, aizliedzot viņiem atgriezties. Drošības zonas aizsargāšana ir starptautiskās sabiedrības pienākums, norādīja bosniešu valdība.