Stāsts par ļaunuma banalitāti

Šis ir īsts stāsts, es par to esmu pilnīgi drošs. Un tas atkal ir stāsts par seksu – satriecoši, dziļi aizkustinošs stāsts. Tam jau ir pat aptuvens nosaukums: Sekstirdzniecības problēma Latvijā. Tagad vajadzīgas tikai darbojošās personas, kas tam piešķirtu konkrētus apveidus un padarītu to reālu. Tagad vajag tikai, aiz kā to visu aizkabināt.

Kad nesen man piezvanīja no kāda britu televīzijas ziņu kanāla un lūdza, lai es palīdzu viņiem “sarunāt” sižetu par sieviešu tirdzniecību Latvijā, es nekavējoties piekritu. Man šāds darbs neiet pie sirds, bet ar to var tīri labi nopelnīt, un es justos vainīgs, ja būtu palaidis garām tik vieglu naudu.

Un tā šis stāsts sākās. Lorenss, minētās televīzijas Maskavas biroja žurnālists, pa e-pastu man atsūtīja sarakstu ar lietām, ko vajadzēja sarunāt. Turpmākās pāris nedēļas es pavadīju, apzvanot dažādas iestādes, lai vienotos par veselu virkni interviju. Kad es Lorensam uzrakstīju, kas ieplānots viņa četru dienu komandējuma laikā, viņš man nekavējoties atbildēja, ka tā esot īsta “zelta dzīsla”.

Vizītes laikā rūpīgi izplānotos intervālos ar viņu bija piekritusi runāt valsts prezidente, vadoša amatpersona no Starptautiskās Migrācijas organizācijas, izmeklētājs, kurš vada sekstirdzniecības apkarošanas vienību, valsts prokurors, kāds ekonomists, divas par sieviešu tirdzniecību notiesātas ieslodzītās Iļģuciema sieviešu cietumā un divas sieviešu tirdzniecības upures.

Taču stāsts bija zināms jau ilgi pirms Lorensa ierašanās Rīgā. Viņam vajadzēja tikai pareizo videomateriālu un dažus iederīgus faktus, kas visu ļautu bez pūlēm savīt kopā. Bet tieši tur jau tā problēma, kā sacītu ziņu cilvēki. Sekstirdzniecība tagad ir tik plaši pazīstams stāsts, ka tas pats par sevi jau kļuvis par upuri vienām un tām pašām klišejām.

Iecerētā sižeta būtība bija uzdot jautājumu, kāpēc gadu pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā no šīs valsts seksa verdzībā vēl joprojām tiek pārdots tik daudz sieviešu. Citiem vārdiem, šim ārkārtīgi sarežģītajam fenomenam bija jātiek izskaidrotam ar socioekonomiskās loģikas vienkāršajiem argumentiem, kas apgalvo, ka trūkums ir cēlonis, kam rodas šādas traģiskas sekas. Tāda ir ziņu valoda. Tāda ir reālisma valoda. Tāda ir sociālās traģēdijas valoda.

Visas sievietes, kuras tiek pārdotas prostitūcijā, ir trūcīgas, tātad nelaimīgas, tātad izmisušas un tātad neaizsargātas. Savās ilgās pēc labākas dzīves viņas ir viegli aizvilināmas uz ārzemēm ar nepatiesiem solījumiem. Pēc tam viņām atņem pases un piespiedu kārtā liek nodarboties ar prostitūciju, līdz beidzot kādam šādā vai tādā veidā izdodas viņas izglābt. Tas ir pārāk pazīstams stāsts, bet laikam gan to nav iespējams pastāstīt savādāk.

Vērojot, kā Lorenss tiek galā ar vienu interviju pēc otras, man viņa kļuva tīri vai žēl. Būtībā viņa darbs ir uzturēt dzīvu maldīgo priekšstatu, ka pasauli iespējams pilnībā izprast kā piederošu pie lineāra un progresējoša vēstures izklāsta. Ņemot talkā patīkami gludenu balsi un dažas trāpīgas frāzes, sekstirdzniecību iespējams izskaidrot un kontekstualizēt kā mūsdienuproblēmu, ko pēc tam var sākt risināt un ar laiku arī pārvarēt, līdz pēdīgi tā pārstās likties pietiekami interesanta ziņu veidotājiem. Lorensa neapskaužamais pienākums ir piemest pa pagalītei tajās fosforescējošajās liesmās, kas palēnām saēd visu pasauli.

Kamēr viņš intervēja Ilmāru Mežu, Starptautiskās Migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītāju, es izmantoju brīvo brīdi, lai patērzētu ar Natašu, britu televīzijas Maskavas biroja producenti, kura bija atbraukusi līdzi, lai palīdzētu ar tulkošanu. Viņa parādīja man savu mazuli mobilajā telefonā un pastāstīja par līkumoto ceļu, kas viņu novedis līdz darbam šajā ziņu kanālā. Natašas acis bija laipnas un neuzbāzīgi ziņkārīgas, un mēs acumirklī viens pret otru sajutām simpātijas. Viņa Rīgā nebija bijusi kopš 80. gadiem un ļoti interesējās par to, kādā mērā šī pilsēta pārvērtusies.

Runādams ar Natašu pie Meža kabineta durvīm, es pamanīju vairākus plauktus ar filmas Lilija 4-Ever videokasetēm. Šo filmu Migrācijas organizācija izmanto, lai mēģinātu brīdināt jaunas meitenes, cik bīstami ir pieņemt darba piedāvājumus no ārzemēm. Šajā gandrīz neciešami brutālajā filmā stāstīts par padsmitnieci, kura dzīvo drūmā un nolaistā iedomātā bijušās PSRS pilsētā un savas naivitātes un izmisuma dēļ tiek aizvilināta uz Zviedriju novākt zemenes. Tūlīt pēc ierašanās meiteni iesloga kādā dzīvoklī, kur piespiež gulēt ar nebeidzamu rindu bezsejas vīriešu, līdz kādudien viņai izdodas aizbēgt un izbeigt šo nožēlojamo eksistenci, padarot sev galu.

Es prātoju, kāpēc gan “sekstirdzniecības problēmu” iespējams skaidrot vienīgi ar tādām filmām kā Lilija 4-Ever vai ar to pašu ziņu sižetu, kurš tika veidots manu acu priekšā. Vai tiešām tas ir tik vienkārši? Varbūt valoda šo stāstu ļauj pastāstīt tikai tādā veidā?

Sekstirdzniecību bieži dēvē par mūsdienu verdzību. Nav šaubu, ka tā ir tikpat pretīga, kā noteiktas rases cilvēku paverdzināšana, un ir pilnīgi pareizi, ka šis fenomens izpelnījies tik plašu politisko nosodījumu. Skaidrs, ka ar to jācīnās visos iespējamos veidos.

Taču vēsturiskos vergus mūsu priekšstatos simbolizē cildena izskata vīri ar spīdīgu melnu ādu, kurus, važās sakaltus, sadzen uz koka kuģu klājiem, bet seksa verdzene valstu robežas šķērso gluži likumīgā kārtā, pēc pašas maldos sapinušās gribas. Viņas važas ir izmisums un lētticība. Viņas kuģis ir gulta tajā dzīvoklī vai bordelī, kur viņa iesprostota. Vai vismaz tāds ir plaši izplatītais priekšstats par to, kā ik gadu verdzībā nonāk tūkstošiem jaunu sieviešu un meiteņu.