Strupceļš

Kad 21. janvāra rītā Londonas Gray’s Inn namā tika publiskots ilgi gaidītais sera Roberta Ouena ziņojums par Aleksandra Ļitviņenko – trimdā Lielbritānijā dzīvojošā bijušā FDD aģenta – slepkavību 2006. gada novembrī, lielākā daļa klātesošo, tāpat kā es, droši vien uzreiz uzšķīra 9. nodaļu “Kurš noorganizēja slepkavību?”. Visi gaidīja Ouena apstiprinājumu tam, ka 44 gadus veco Ļitviņenko ar nāvējošu radioaktīvā elementa polonija-210 devu noindējuši divi krievi – Andrejs Lugovojs un Dmitrijs Kovtuns. Un patiesi, ziņojums parādīja, ka tieši tā arī noticis. Bet svarīgāks bija jautājums par to, vai slepkavībā bijis iesaistīts Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

Ouens, bijušais Augstās tiesas tiesnesis, kuru Kamerona valdība bija norīkojusi vadīt izmeklēšanu, izdarīja slēdzienu, ka “FDD [Federālā Drošības dienesta] veikto Ļitviņenko nonāvēšanas operāciju, iespējams, pilnvarojis [Nikolajs] Patruševs (tālaika FDD vadītājs un tagadējais Putina Drošības padomes vadītājs) un arī prezidents Putins”. Vārds “iespējams” ilustrē, cik ierobežoti ir mēģinājumi inkriminēt Putinam tiešu iesaisti daudzajās politiskajās slepkavībās, kas kopš viņa nākšanas pie varas notikušas gan Krievijā, gan ārpus tās. Ja Putins pasūtīja Ļitviņenko slepkavību – un ir milzums netiešu liecību, ka tā notika, – Patruševam šī vēlme diez vai tika izpausta tiešas pavēles formā, un arī Patruševs saviem padotajiem FDD to, visticamāk, tālāk nodeva netiešā veidā. Īsi sakot, nekādi izšķiroši pierādījumi nav atklāti, un var gadīties, ka nekad arī netiks.

Tikai 90. gadu vidū, vairāk nekā 50 gadus pēc tam, kad 1940. gadā Meksikā tika nodurts Staļina lielākais ienaidnieks Ļevs Trockis, viens no nozieguma organizatoriem, bijušais NKVD virsnieks Pāvels Sudoplatovs, atklāja, ka Staļins personīgi pasūtījis slepkavību, lai gan šāds pieņēmums klīda apkārt jau gadiem. Vienam no galvenajiem Trocka slepkavības dalībniekiem, NKVD ģenerālim Naumam Eitingonam, 1941. gadā tika piešķirts Ļeņina ordenis. Reālajam slepkavības izpildītājam Ramonam Merkaderam, kad viņš ieradās Maskavā pēc 20 Meksikas cietumā pavadītiem gadiem, 1961. gadā tika piešķirts “Padomju Savienības varoņa” nosaukums. Šī Kremļa tradīcija varētu būt bijusi prātā Putinam, kad viņš 2015. gada marta sākumā apbalvoja Andreju Lugovoju par “kalpošanu tēvzemei” – laikā, kad britu izmeklēšana Ļitviņenko slepkavības lietā ik dienas nāca klajā ar jauniem pierādījumiem par Lugovoja tiešu iesaisti.

Šķiet, ka Putins, lai paustu vēstījumu potenciālajiem pārbēdzējiem, vēlas izskatīties atbildīgs par Ļitviņenko nonāvēšanu, tajā pašā laikā publiski noliedzot savu vainu ar Kremļa ierastajām faktu sagrozīšanas metodēm. Valsts kontrolētie mediji atkārto Lugovoja un Kovtuna apgalvojumus, ka Ļitviņenko sazvērestībā ar britu slepenajiem dienestiem esot nogalinājis tolaik trimdā Londonā dzīvojošais krievu oligarhs Boriss Berezovskis. Nav nekāds pārsteigums, ka nesenā Krievijas Levadas centra aptaujā vairāk nekā 50% respondentu noraidīja Ļitviņenko lietas izmeklēšanas slēdzienus. Runājot par tiem, kuri atzīst, ka Krievijas varas iestādes ir vainojamas slepkavībā, krievu žurnālists Aleksandrs Baunovs piezīmēja: “Krievijā sabiedriskais viedoklis ir pilnīgi pretējs tam, kas valda Lielbritānijā. Te tiek uzskatīts, ka šie puiši [Lugovojs un Kovtuns] ir varoņi, jo viņi sodīja nodevēju.”

Ouena izsmeļošais 328 lappušu ziņojums nepanāks krievu uzskatu maiņu, taču tas var palīdzēt apliecināt Rietumiem Putina režīma kriminālo dabu. Izmeklēšana sākās 2015. gada janvārī un ar pārtraukumiem ilga līdz jūlija beigām. Izmeklēšanas mājaslapā ik dienas tika publicēti nopratināšanu atšifrējumi un dokumentālās liecības. Britu varas iestādes ķērās pie Ļitviņenko lietas jau tūlīt pēc viņa nāves 2006. gada 23. novembrī, bet sākumā tā tika atlikta, gaidot policijas izmeklēšanas slēdzienu. Šīs kriminālizmeklēšanas – kura joprojām turpinās – rezultātā 2007. gadā, kas bija pēdējais Tonija Blēra gads premjerministra krēslā, tika izsniegti Lugovoja un Kovtuna aresta orderi, bet Krievijas valdība atteicās viņus izdot. Tad gandrīz piecus gadus britu varas iestādes, neskatoties uz Ļitviņenko atraitnes Marinas uzstājību, neveica nekādas redzamas darbības.

Lai arī 2011. gadā izmeklēšana tika atsākta, tās efektivitāti kavēja fakts, ka saskaņā ar likumu slepena valdības informācija nevar tikt izmantota tiesā kā pierādījums. Ouens, kuru 2012. gadā norīkoja vadīt izmeklēšanu, no valdības pieprasīja plašākas pilnvaras, kas ļautu viņam aiz slēgtām durvīm pārlūkot slepenās liecības. Pēc pamatīgas pretošanās, kam par iemeslu acīmredzot bija bažas par iespējamo apdraudējumu Lielbritānijas attiecībām ar Krieviju, 2014. gada jūlijā Iekšlietu ministrija viņam šīs pilnvaras beidzot piešķīra.