Suņa dienas

Šajos noteikumos lielā mērā atspoguļojas gan visa suņu un cilvēku attiecību vēsture, gan ar šo vēsturi nesaraujami saistītie cilvēku priekšstati un maldi par suņiem, viņu rakstura īpašībām un rīcības motīviem. Daudzu kļūdainu priekšstatu pamatā varētu būt dabas pētniecībā bieži sastopamā kļūda uzskatīt, ka pēc viena vai dažu īpatņu uzvedības, rakstura vai ieradumiem var izdarīt secinājumus par visu sugu vai, suņu gadījumā, šķirni. Par to, cik šāds priekšstats ir aprobežots, var pārliecināties, līdzīgi mēģinot izdarīt secinājumus par cilvēkiem un ātri vien nonākot pie atklājuma, ka cilvēkam nebūt nav raksturīgi būt veģetārietim, gaišmatainam, optimistiski noskaņotam vai asprātīgam, lai gan, nenoliedzami, daļa sugas pārstāvju šādam aprakstam atbilst. Tikpat kļūdains un maldīgus pieņēmumus veicinošs ir uzskats, ka suns būtībā ir tāds pats mežonīgs dzīvnieks kā, piemēram, vilks, un tāpēc suņa uzvedību pilnībā varētu mēģināt izprast, izmantojot savvaļas plēsēju aprakstīšanai noderīgos jēdzienus. Šādas pieejas pretmets ir pārliecība, ka pieradināšanas gaitā suņi kaut kādā ziņā ir kļuvuši līdzīgi cilvēkiem, taču arī tā, maigi sakot, īsti nav tiesa.

Par priekšstatiem un to atbilstību realitātei dažkārt mēdzu aizdomāties, no rītiem un vakaros braucot liftā un vedot mājas pagalmiņā izskraidīties Dzubu. Dzuba ir astoņus gadus veca sterilizēta Amerikāņu Stafordšīras terjera kuce. Ausis un aste viņai nav apgrieztas. Dzuba sver vairāk nekā 30 kilogramus, viņas auguma sunim tas ir mazliet par daudz, taču nevarētu teikt, ka viņa ir resna. Ja esam vieni paši, viņa piespiež savu plato un stūraino purnu pie lifta durvju spraugas un skaļi šņaukādamās cenšas ievilkt garām slīdošo stāvu smaržas. Ar liftu, jo īpaši augšā, mēs braucam galvenokārt tāpēc, ka Dzubai ir grūti pārvietoties pa kāpnēm, tāpat arī ielēkt automašīnas bagāžniekā vai paveikt ko citu, kur nepieciešama atsperšanās uz pakaļkājām. Kā daudziem šīs šķirnes suņiem, jau agrā jaunībā viņai tika konstatētas kustīgas ceļgala bļodiņas un veikta pakaļkāju operācija. Darbdienās liftā bieži vien gadās braukt kopā ar namā esošo biroju darbiniekiem, kas dodas lejā uz pagalmu smēķēt, pasta kurjeriem un biroju apmeklētājiem. Neatkarīgi no tā, vai liftā kopā ar mums iekāpj cilvēks, ko Dzuba ir satikusi katru otro dienu, vai kāds, kuru suns redz pirmoreiz mūžā, viņa izrāda prieka pilnas cerības. Aste ar dobju būkšķi sāk nevaldāmi sisties pret lifta sienu, galva ir pacelta, uzacis savilktas tādā kā izbrīna izteiksmē, bet mute ieplesta elsojošā suņa “smaidā” . No satraukuma uz skausta un krustiem ir saslējusies spalva, bet vēl pēc brīža izrādīsies, ka emociju uzplūdā daļa spalvas ir pat izmesta. “Vai viņš nekož?” ir izplatītākais jautājums, ko šādos brīžos man parasti mēdz uzdot svešinieki. “Līdz šim nevienam nav kodis,” ir mana atbilde, jo rotaļīgo paķeršanu aiz pirksta - tā Dzuba reizēm ar gariem zobiem mēdz darīt spēlējoties, - par košanu īsti nenosauksi. Tas gan nenozīmē, ka Dzuba mūsu acīs būtu tiktāl cilvēciskota, ka mēs aizmirstu viņas zvēra dabu. Pat ja šis zvērs ir tiktāl evolucionējis, ka bez mūsu klātbūtnes - bez trauciņā ielieta dzēriena, bez regulāri papildinātas īpašas un diētiskas barības, bez rīta rituāla ar dušas telpā ieslēgtu elektrisko sildītāju (Dzuba pie tā mēdz gulēt ar purnu tieši karstā gaisa strūklā, un reizēm šķiet, ka tie ir laimīgākie brīži viņas suņa dzīvē) - diez vai spētu izdzīvot. Par viņas dzīvnieka dabu mēdz atgādināt kaut vai tas, ko vienkāršības labad varētu arī uzskatīt par robiem audzināšanā vai nevērību. Dzuba bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem ar savu visai ievērojamo svaru un asajiem nagiem var uzkāpt vai uzmīt pilnīgi jebkam, kas pagadījies ceļā. Vienalga, vai tas būtu zemē nokritis apģērba gabals, vai sandalē ieauta kaila kāja. “Uzmanieties, lai viņa jums neuzmin uz kājas,” es vasarās parasti saku liftā. Un vēl, protams, Dzubas atšķirīgo dabu ļauj nojaust uzvedība, darbības vai darbību trūkums, ko mēs savā augstprātībā bieži vien esam uzskatījuši par vientiesības, dzīvnieciska naivuma vai muļķības izpausmi. Viņas biogrāfija ir pilna ar šādām epizodēm, kas nu jau kļuvušas par ģimenes nostāstiem. Agrā suņa bērnībā saimniece bija nolēmusi viņu izpeldināt, paņēmusi uz rokām, ienesusi jūrā un palaidusi peldēt. Dzuba nebija peldējusi, bet nogrimusi. Un pa jūras dibenu sākusi skriet uz krasta pusi. Vai arī tāds gadījums. Reiz Dzubai bija iekaisušas acis, un ārsts - starp citu, vienīgais cilvēks, no kura viņai ir bail, un šīs bailes ir samērojamas tikai ar bailēm no dušas vai pērkona negaisa - viņai izrakstīja ap kaklu liekamo “tauri”. Tas ir tāds pie kakla siksnas piestiprināms plastmasas konuss, kas sunim neļauj ar ķepām piekļūt galvai un purnam. Taurē iesprostotā Dzuba pie bļodiņas padzērās, pacēla galvu, paspēra pāris soļus un sastinga. Konusa atvērtais platais gals bija atdūries pret sienu, un viņa, šķiet, jutās nonākusi slēgtas telpas strupceļā. Nav ne jausmas, cik ilgi viņa tā būtu stāvējusi, ja mēs viņu nebūtu izkustinājuši. Šādi un līdzīgi iesprūšanas gadījumi Dzubu piemeklē regulāri arī bez taures - starp krēsla un galda kājām, starp galda un cilvēku kājām, uz automašīnas sēdekļa atzveltnes, nesekmīgi mēģinot pārrāpties no bagāžnieka salonā. Pietiek ar šādiem sīkumiem, un dzīvnieks kļūst pilnīgi bezpalīdzīgs. Tikpat bezpalīdzīgs, kā nonācis kāpņutelpā reizēs, kad sabojājies lifts.

Kaut gan oža, šķiet, Dzubai vēl arvien darbojas labi, viņa nekā nespēj ielāgot, kurā stāvā mēs dzīvojam un kurā stāvā meklējams pagalms. Ja suņi rīkotos atbilstoši cilvēku loģikai, droši vien patiešām varētu uzskatīt, ka tas ir elementārs stulbums. Taču iespējams, krietni vien labāk Dzubas šķietamās dīvainības varētu būt izprotamas nevis dzīvniekā cenšoties saskatīt cilvēciskas īpašības vai rīcības motīvus, bet cilvēkā nevairoties ieraudzīt no dzīvniekiem mantoto.

Šādā skatījumā varētu pat izrādīties, ka cilvēks nebūt nav tas, kurš suņa un cilvēka līdzāspastāvēšanā zina un saprot visvairāk (ja vien, protams, ir pieļaujams uz suņiem attiecināt zināšanu un saprašanu).

“Ikvienam ir pārliecība, ka viņš savu suni pazīst vislabāk,” intervijā žurnālam Time izteikusies Kolumbijas universitātes Bernāra koledžas dzīvnieku kognitīvās psiholoģijas pētniece Aleksandra Horovica. Pati būdama “suņu cilvēks”, viņa pēc savas pieredzes zina, ka centieni izprast to, kas notiek suņa galvā, ir ikviena suņu īpašnieka vaļasprieks. Pirms dažiem mēnešiem iznākusī Horovicas grāmata “Kas notiek sunī: ko suņi redz, saož un domā” ir tikai neliela un “plašam lasītāju lokam” paredzēta daļa no pēdējo dažu gadu laikā ar jaunu sparu uzvirmojušas vairāk vai mazāk zinātniskas intereses par suņu uzvedību, īpašībām un spējām, cenšoties rast atbildes uz jautājumiem, kas droši vien reizēm mēdz interesēt ikvienu suņu īpašnieku. Liela daļa šo pētījumu ir praktisku apsvērumu motivēti - piemēram, centieni rast zinātnisku pamatojumu līdz šim itin bieži novērotiem un grūti izskaidrojamiem gadījumiem, kad slimnieku pieskatīšanai trenēti suņi izrāda apbrīnojamas spējas paredzēt sava saimnieka slimības lēkmes (un pat nogulties, pasargājot epilepsijas slimnieka galvu no atsišanās pret zemi), saost vēža attīstību agrīnā stadijā, palīdzēt karadarbību pieredzējušiem kareivjiem tikt galā ar pēctraumatisko stresu.

Horovicas suņu uzvedības pētījumi nav uzskatāmi par vaļasprieku - iepriekš pētījusi cilvēku, degunradžu un šimpanžu uzvedību un prāta spējas, viņa visbeidzot ķērās pie tēmas, ar kuru kopā, ja tā var teikt, bija pavadījusi septiņpadsmit gadus. Pievērsties suņiem viņu bija iedvesmojis viņas pašas suns Pumperniķelis. Pēc ilgstošiem sava un daudzu suņu novērojumiem Horovica bija atskārtusi, ka ar zinātnieces un augstskolas mācībspēka pieredzi bieži vien tomēr nav gana, un uz daudziem šķietami vienkāršiem jautājumiem par dzīvnieku uzvedību viņai nav atbilžu. Tam savā ziņā bija vēsturisks izskaidrojums. Horovicas studiju laikā un vēl ilgu laiku pēc tam populārs bija uzskats, ka suņi nu gan nav suga, kurā vēl būtu iespējams kaut ko pētīt vai atklāt. Tie šķita vienkārši lāga mājdzīvnieki, par kuriem tāpat viss ir daudzmaz skaidrs. Fakts, ka tā ir vienīgā dzīvnieku suga, kas spēj “plūstoši ceļot starp paši savu un cilvēcisko sociālo telpu”, ilgu laiku nelikās ievērības cienīgs. Būtiskas, protams, varēja būt arī bailes no iekrišanas antropomorfizācijas slazdā (droši vien ar cilvēkam tik tuvi stāvošiem dzīvniekiem šis risks varētu būt krietni vien lielāks nekā, piemēram, ar degunradžiem) vai apsūdzībām elementārā šarlatānismā. Pamācošs šādu baiļu piemērs zinātnes vēsturē ir ģimnāzijas matemātikas skolotāja, zirgu trenera un frenologa brīvkunga Vilhelma fon Ostena zirgs Gudrais Ansis. Ostens apgalvoja, ka Ansis spēj veikt ne vien aritmētiskas darbības, bet arī saprast kalendāru, un pat lasīt notis un tekstu vācu valodā. Taču 1907. gadā psihologs Oskars Fungsts pēc rūpīgas Gudrā Anša uzvedības izpētes secināja, ka “saprātīgais” zirgs nevis atbild uz tam uzdotiem jautājumiem, bet gan reaģē uz saimnieka mājieniem. Gudrā Anša gadījums kļuva par iepriecinājumu visiem, kas uzskatīja, ka domāšanas spējas piemīt vienīgi cilvēkiem, taču “Gudrā Anša efektam” bija ārkārtīgi liela nozīme arī visos turpmākajos dzīvnieku uzvedības pētījumos, liekot pievērst uzmanību pētījumu metodoloģijai, iespējamai novērotāja ieinteresētībai vēlamo uzdot par esošo un šādas ieinteresētības novēršanai.

2004. gadā zinātniekus Vācijā pārsteidza borderkollijs Riko, un tieši viņš lielā mērā kļuva par “modernās” suņu pētniecības iedvesmotāju. Sākotnējā informācija šķita tik neticama, ka viesa aizdomas par kārtējo Gudrā Anša gadījumu. Riko apbrīnojami ātri spēja iegaumēt priekšmetu nosaukumus, savā suņa prātā varēja paturēt līdz pat 200 lietu apzīmējumus un nebija tos aizmirsis arī pēc mēneša. Pārsteidzošā kārtā viņš spēja atcerēties ne vien jau pazīstamus priekšmetus un to nosaukumus, bet starp zināmajiem būtībā ar izslēgšanas metodi uzmeklēt arī kādu nepazīstamu, ja viņam tika pieprasīts priekšmets, kura apzīmējumu viņš iepriekš nebija dzirdējis. Lai arī cik šis gadījums šķistu aizdomīgs, Riko izturēja visas zinātnieku izdomātās pārbaudes un pierādīja, ka nav nekāds Gudrais Ansis. Kopš tā laika atrasti par Riko pat vēl “gudrāki” suņi, un sākušies čakli mēģinājumi nomērīt un salīdzināt dažādu sugu suņu prāta spējas. Britu Kolumbijas universitātes Kanādā psiholoģijas profesors un suņu pētnieks Stenlijs Korens, izmantojot inteliģences testus, kas līdzinās tiem, kādus lieto zīdaiņu un mazu bērnu prāta spēju pētniecībā, nonācis pie secinājuma, ka borderkolliji ir ar visaugstākajām prāta spējām apveltītā šķirne, bet arī citas spēju saraksta augšgalā esošās šķirnes - pūdeļi, retrīveri, labradori un aitu suņi, - spēj iegaumēt līdz pat 250 priekšmetu nosaukumus, zīmes un signālus, savukārt pārējās šķirnes caurmērā - 165. Pārsteidzošās suņu atmiņas vai, ja vēlaties, prāta spējas tomēr nevajadzētu uztvert par apliecinājumu tam, ka suņi “domātu” tāpat vai līdzīgi, kā to mēdz darīt cilvēki. Floridas universitātes asociētais psiholoģijas profesors un suņu prāta spēju pētnieks Klaivs D. L. Vinns, kurš esot sastapis borderkolliju pat ar 1500 “vārdu krājumu”, norāda, ka visdrīzāk šādu šķietami brīnumainu spēju pamatā ir suņu un cilvēku līdzāspastāvēšanas ilgā vēsture, par kuras būtisku daļu kļuvusi gan šķirņu selekcionēšana un rūpīga suņu trenēšana, gan pašiem suņiem laika gaitā attīstījusies tieksme izdabāt savam saimniekam. “Es uzskatu, ka suņiem piemīt savs īpašs domāšanas veids,” norāda Vinns, “un nozīmīgu vietu suņa “domu gaitā” ieņem vēlme no saimnieka saņemt tieši to, ko suns vēlas - glāstus, uzmanību un, protams, barību.”

Kaut gan lielāko dienas un pat mūža daļu Dzuba ir pavadījusi, puspievērtām acīm snaužot uz savas sedziņas, nevarētu teikt, ka savā nu jau itin pieklājīgajā vecumā viņa būtu zaudējusi fizisko formu. Kad aizbraucam uz laukiem un ejam staigāt pa mežu vai gar jūru, viena no aizraujošākajām izpriecām Dzubai šķiet skriešana. Tā nav vienkārši paskraidīšana, jo par tādu var uzskatīt jebkuru suņa pārvietošanos. Dzubas skriešana, vismaz raugoties no cilvēku skata punkta, līdzinās īpašam ekstrēmam sporta veidam. Ik pa brīdim apošņādama ciņus, paparžu pudurus un ceļmalas mētras, viņa aizļepato labi tālu mums priekšā, tad pagriežas, nostiepjas taisna, cik nu viņas drukni būdīgais ķermenis to ļauj, un uzņem ātrumu. Skrien tikai viņas strupās, spēcīgās un tālu viena no otras novietotās priekškājas, ar pakaļkājām viņa drīzāk tā kā airējas, kā stūrē un nedaudz atgrūžas. Purns ir izstiepts taisni uz priekšu, un skrējiena ritmā augšup lejup svaidās ne vien ausis, bet arī nokarenās lūpas, atsedzot zobus (šķiet, Dzubas mutes izmērs un lūpas pilnīgi noteikti suņu izstādē tiktu ieskaitītas kā šķirnes tīrībai neatbilstošs trūkums). Skrējiena mērķis nav dzīvniecisks prieks par ātrumu, taču nezinātājs par to uzzina vien pēdējā mirklī. Dzubas skrējiens ir kā rūpīgi tēmēts šāviens, lai gan, ņemot vērā viņas ķermeņa proporcijas un apjomu, to drīzāk varētu salīdzināt ar izmestu veseri. Šim šāvienam teorētiski nebūtu nevienam jātrāpa un lādiņam būtu jāpalido garām, tik tikko skarot saimnieka vai kādas citas iesaistītas personas gumijas zābakus vai bikšu staras. Taču cilvēki mēdz būt neaprēķināmi un reizēm pasper soli pa labi vai pa kreisi, tāpat arī Dzubas tēmēšanas un kustību koordinācijas spējas gadu gaitā, iespējams, ir gājušas mazumā, tāpēc dažkārt gadās nošaut greizi. Maza auguma cilvēkiem vai bērniem tas nozīmē pamatīgu belzienu pa kājām un nogāšanu gar zemi, un arī Dzuba par šādām kļūmēm nebūt nav sajūsmā. Tas gan netraucē drīz vien rotaļu sākt no gala. Taisnību sakot, tā ir viena no retajām spēlēm, kas Dzubai patiesi iet pie sirds - ja neņem vērā niknu uzbrukšanu jūras viļņiem. Viņa nav no suņiem, kas skrien pakaļ pamestiem kociņiem vai akmeņiem, kā to dara mūsu draudzenes labradors, kas gatavs šīs izpriecas vārdā pat nirt ūdenī.

Šos skrējienus var uzskatīt par Dzubas šķirnes vēstures ilustrāciju. Amerikāņu Stafordšīras terjeri, kā jau noprotams pēc šķirnes nosaukuma, ir cēlušies no Amerikas, kā uzskata - sakrustojot Anglijā vēršu savaldīšanai īpaši selekcionētos buldogus un kādu no terjeru paveidiem. Suņu šķirne tika izmantota lopu un īpašumu apsargāšanai vai vienkārši tāpat - Jaunās pasaules veidotāju garlaicības kliedēšanai. Šajā ziņā par iecienītu Stafordšīras terjeru pielietojumu kļuva suņu cīņas, taču šādu likteni šķirnei noteica ne tik daudz pašu suņu agresivitāte vai īpašs cīņasspars, cik uzticība saimniekiem, vēlme izdabāt par katru cenu, droši vien no buldogiem mantota neatlaidība un pašaizliedzība. Vēsturisks šīs šķirnes izcilo īpašību iemiesojums ir Seržants Stabijs - ar militāriem apbalvojumiem pasaules vēsturē visvairāk apbalvotais suns un vienīgais dzīvnieks, kam Pirmā pasaules kara laikā piešķirta seržanta pakāpe. Stabijs savus cīņu biedrus bija iemanījies brīdināt ne vien par cilvēka ausij nedzirdamu lielgabala šāviņu tuvošanos, bet arī par indīgo gāzu uzbrukumiem, kā arī palīdzējis neitrālajā zonā uzmeklēt ievainotos kareivjus. Starp citu, interesanti, ka vēl 19. gadsimta otrajā pusē suņi, kas tika dēvēti par buldogiem, ārēji bija daudz līdzīgāki mūsdienu Stafordšīras terjeriem, nevis mūsdienu buldogiem. Dzubas izskats, rakstura īpašības un ieradumi tādā formā, kas viņu ļauj raksturot kā Amerikāņu Stafordšīras terjera sugas kuci, būtībā ir izveidojušies un nostiprinājušies nepilnu 200 gadu laikā.

1959. gadā krievu ģenētiķis Dmitrijs Beļajevs Novosibirskā sāka eksperimentu ar Sibīrijas sudrablapsām. Viņš sāka ar 130 dzīvniekiem, no kuriem atlasīja “mierīgākos”, proti, tos, kuri izrādīja vismazākās bailes vai agresiju saskarsmē ar cilvēkiem. Rāmajām lapsām ļāva pāroties, un no to pēcnācējiem atkal tika atlasītas mierīgākās. Beļajeva pēcteči eksperimentu turpināja arī pēc viņa nāves, un tas turpinās vēl šobaltdien. Eksperimenta rezultāti ir pārsteidzoši, lai neteiktu - neticami. “Mierīgo” lapsu pēcteči ir krietni vien līdzīgāki suņiem nekā lapsām. Tām ir platāks galvaskauss, īsāks purns, dažām aste stāv “ritenī” uz muguras, apspalvojums kļuvis plankumains. Kopš eksperimenta sākuma bija notikušas pārmaiņas lapsu genomā, un tieši tās ir ne vien no pārējām lapsām atšķirīgas uzvedības, bet arī ārienes izmaiņu pamatā.

Gan lapsu “pārsuņošanās” ātrums, gan Dzubas šķirnes īsā vēsture kopā ar ievērojamo laiku, ko suņi pavadījuši cilvēku sabiedrībā, ļauj citām acīm paraudzīties arī uz suņu sugas attīstību un attiecību ar cilvēkiem veidošanās vēsturi kopumā. Kā raksta Horovica, saskaņā ar arheoloģiskām liecībām, vilku vai vilkiem radniecīgu savvaļas suņu piejaucēšana sākusies pirms 10 - 40 gadu tūkstošiem, un pēc vienas versijas par iemeslu, kas šos dzīvniekus pamudināja meklēt cilvēku sabiedrību (nevis otrādi) varēja kļūt ap cilvēku apmetnēm atkritumos mūždien viegli atrodamā barība. Lai vai kā, suņi cilvēku tuvumā ir bijuši ārkārtīgi ilgu laiku, un šajā laikā pilnīgi noteikti tos skārušas ievērojamas pārmaiņas, tāpēc suņus ir visai absurdi iztēloties kā tiešus vēstnešus no mežonīgās zvēru pasaules. Pieņēmums, ka suņiem vajadzētu spēt pakļauties zvēru likumiem, bieži vien ir pamats kaut kādiem suņu dresētāju paņēmieniem, piemēram, iestāstot suņa saimniekam, ka viņš ir barvedis, bet suns - viņa bara dalībnieks. Taču Horovica uzskata, ka suņu attīstības vēsture ir pierādījums šādas pieejas aplamībai. Suns ir radis dzīvot cilvēka sabiedrībā un pārtikt no tā, ar ko cilvēks viņu baro, tāpēc tikpat aplams ir uzskats, ka suns, kā jau plēsējs, būtu jābaro vienīgi ar jēlu gaļu.

Izmantojot datus no pētījumiem, kas veikti ar citiem dzīvniekiem, kā arī pašas un daudzu citu zinātnieku veiktus suņu novērojumus, Horovica vienu pēc otra dekonstruē suņu īpašniekiem labi zināmas “patiesības” un populārus maldus. Suns, priecājoties par jūsu pārnākšanu, nolaiza jums seju? Protams, jūs mīļu prātu varat turpināt uzskatīt, ka tā ir bučošanās suņa izpratnē, taču, visticamāk, tas ir arī vilku pasaulē izplatīts praktisks paņēmiens noskaidrot, ko jūs prombūtnes laikā esat ēdis. Ja jūsu purna laizītājs ir kucēns, viena no laizīšanas funkcijām ir pamudināt jūs atrīt kaut ko garšīgu.

Suņi pasauli redz melnbaltu? Arī nav tiesa. Suņa acs atšķirīgā uzbūve patiešām liedz saskatīt daļu no cilvēkam saskatāmā krāsu spektra, jo, atšķirībā no cilvēkiem, kuru acīs ir sarkanās, violetās un zaļās krāsas receptoru šūnas, suņiem šūnu grupas ir tikai divas, turklāt šūnu ir mazāk - viņi uztver zilās un zaļgandzeltenās gaismas viļņus. Tas gan nenozīmē, ka suņiem redze būtu slikta. Acu izmērs, uzbūve un novietojums galvā suņiem ļauj uztvert ievērojami plašāku redzes lauku, nekā to spēj cilvēks, un pat fakts, ka viņu redze nav diez ko asa, netraucē saskatīt kopsakarības, kas cilvēka redzei ir krietni vien grūtāk tveramas vai pilnībā apslēptas. Televizoru vai kino suns, visticamāk, neskatīsies, jo cilvēka acs apmānīšanai izmantotais kadru biežums suņa acij ir krietni par lēnu, tāpēc suns uz ekrāna redzēs vienīgi krāsainas svītras vai raustīgus statiskus attēlus. Šāds redzes “ātrums” suņiem ļauj jau iepriekš paredzēt, aptuveni kurā vietā nokritīs aizmests kociņš vai mednieka nošauts putns, un kurā brīdī jāpalecas, lai gaisā notvertu gumijas bumbu. Suns uztver ievērojami plašāku skaņas diapazonu nekā cilvēks, un varbūt šī iemesla dēļ bieži ir spiests pavadīt laiku nepatīkamu skaņu caurstrāvotā pasaulē -, piemēram, daudzas cilvēka izpratnē klusas elektriskās ierīces rada pamatīgu ultraskaņas troksni. Dzirde gan ir pati neuzticamākā suņa maņa. Īpašas grūtības suņiem sagādā skaņas avota virziena noteikšana, šo nepilnību viņi kompensē ar iespēju ausis iegrozīt skaņas avota virzienā, taču būtībā dzirde vienalga ir tikai palīglīdzeklis, kas ļauj saprast, uz kuru pusi jāpagriež galva un tātad arī deguns.

Kad iepazinos ar Dzubu, viņa jau bija pieaudzis suns. Vienā no pirmajām tikšanās reizēm es viņu izvedu sētas puses pagalmā pačurāt. Man tika izstāstīts, kā tas notiks. Viņa izies ārā, uzreiz pagalma vidū izčurāsies, tad priecīgi apskries pagalmam apkārt un apstāsies pie restorāna loga (tolaik pagrabstāvā vēl bija restorāns). Brīdi paskatījusies pa logu, Dzuba apmetīs vēl vienu apli un, brīdi pa brīdim ošņādama, piešaus purnu pagalma bruģim. Ja riņķošana turpināsies, viņa vēl gribēs kakāt, un to, visticamāk, darīs vienā no pagalma stūriem, uzgriezusi man muguru. Pēc tam viņa pieskries pie durvīm un būs gatava atgriezties dzīvoklī. Uzskrējusi līdz pirmā stāva kāpņu laukumiņam un liftam, viņa aizjoņos līdz ieejas kāpņu galam, kājām slīdot pa flīzēto grīdu, apmetīsies riņķī un metīsies uz liftu, ieskriedama pa durvīm tajā pašā brīdī, kad tās vērsies vaļā.

Viss tieši tā arī notika un ar nebūtiskām variācijām (restorāna vairs nav) turpinās vēl šobaltdien.

Šādu kārtību, protams, var uzskatīt par suņa uzvedības iepriekšparedzamības apliecinājumu, taču tagad, pēc Aleksandras Horovicas grāmatas izlasīšanas, es uz šo un citiem Dzubas ikdienas rituāliem esmu sācis raudzīties, tā teikt, no otras puses. Pieņēmums, ka suns ir “cilvēka labākais draugs” šādā skatījumā šķiet nepamatota cilvēku augstprātība, jo - būsim atklāti - ne jau cilvēkam visai komfortablajos un drošajos pilsētas apstākļos ir vajadzīgs suns, bet sunim - pēc ēdiena smaržojošs un iepriekš paredzams cilvēks, kura nodomus var lasīt gluži kā grāmatā. Cilvēkiem ar suņu nodomu nolasīšanu vismaz līdz šim veicies krietni vien sliktāk. Par to es sev tagad cenšos atgādināt ikreiz, kad dzirdu Dzubas nopūtu, uztveru viņas skatienu vai pieķeru sevi pie domas, ka varbūt viņai ir skumji. Horovica raksta, ka skaļa nopūta (tāpat kā spēja pozas maiņa vai pabakstīšana ar purnu) ir tikai viens no daudzajiem veidiem, kā suns sev cenšas pievērst cilvēka uzmanību. Nav ne jausmas, kāpēc gan brīžos, kad šīs uzmanības ir par maz, tās nevarētu būt arī skumjas. Tas gan nozīmētu, ka skumjas, prieku vai laimi nav iemesla uzskatīt par kaut ko īpaši cilvēcisku. Eksperimentos esot atklāts, ka pat tādas šķietami cilvēciskas rakstura īpašības kā pesimismu un optimismu ir iespējams ieaudzināt arī žurkām. Drošos un iepriekš paredzamos apstākļos turētas žurkas uz negaidītām pārmaiņām reaģē ar pozitīvām cerībām, savukārt tās, kuras turētas stresa un nepārtrauktu dzīves apstākļu maiņas apstākļos, negaidītas pārmaiņas uztver vienīgi kā daļu no savas sūrās un, ja par dzīvniekiem tā var teikt, bezcerīgās ikdienas.