Suņa skola

Īstais cietais rieksts

Vismaz reizi nedēļā Zolitūdes tirdziņā ierodas neliela auguma vīrs, kas, piebāzis tīkliņu ar ēdamlietām, dodas atpakaļ uz savu trīsistabu dzīvokli, ko dala ne tikai ar sievu un diviem dēliem, bet arī ar suni un sievasmāti.

Viņš ir krievs, kurš jau ilgus gadus omulīgi jūtas vismaz šķietami aizrautīgi nacionālistisku latviešu kompānijā, mikrorajona dzīvokļa īpašnieks, kurš ieņem būtisku lomu lepnās villās dzīvojošu politekonomisko oligarhu vidū, tuvredzīgs birokrāts,

kurš nepārtraukti iesaistās asās publiskās diskusijās, — nu, protams, tieši šāds cilvēks varēja kļūt par Andra Šķēles zobiem līdz šim viscietāko riekstu. Patiesībā tāds viņš ir bijis jau gadiem ilgi, tikai līdz šim... neviens to nebija pamanījis.

Redze un nacionālais jautājums

Krievvalodīgo masu informācijas līdzekļu pārstāvji Vladimiram Makarovam uzdod vienu un to pašu jautājumu — kā gan viņš, pēc tautības būdams īstens krievs, tieši krieviski runā ar jūtamu latviešu akcentu. Atbilde ir vienkārša — 1957. gadā Rēzeknes rajonā dzimušajam Vladimiram jau bērnībā redze pasliktinājusies tiktāl, ka vecākiem nācies meklēt speciālo skolu redzes invalīdiem. Izejas bijušas tikai divas — doties uz dzīvi kaut kur Krievijā, pret ko kategoriski iebildusi māte, vai arī mācīties latviešu skolā. Vladimirs sekmīgi pabeidzis gan latviešu skolu, gan universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti, sācis, tiesa, nav pabeidzis, arī mācības Ļeņingradas Hercena Pedagoģijas universitātē.

Oponenti savulaik viņam nepamatoti pārmetuši naudas raušanu, lai ar tās palīdzību ārpus Latvijas tiktu pie normālas redzes. Ministra partijas biedri toties uzsvēruši valstsvīra situācijas paradoksalitāti — viņš ir vadījis labklājības un veselības aprūpes nozari Latvijā, labi apzinoties, ka viņa paša fiziskais defekts ar pašreizējiem mediķu rīcībā esošajiem līdzekļiem nav labojams. Eksministram ir izdevies faktiski neiespējamais: zināmu laiku gan nostrādājot par atslēdznieku montētāju Rīgas mācību ražošanas kombinātā, viņš tomēr izrāvies no profesiju loka, kuram gandrīz nenovēršami nolemti vājredzīgi vai neredzīgi cilvēki.

Ieguvis vēsturnieka diplomu, līdz pat 1990. gadam Makarovs mācījis bērnus Strazdumuižā, speciālajā internātskolā bērniem ar redzes traucējumiem, tad strādājis Rīgas Vidzemes priekšpilsētas sociālās nodrošināšanas nodaļā, bet no 1991. līdz 1994. gadam bijis Sociālās palīdzības departamenta direktors. Makarova sieva Dzintra līdz šai baltai dienai strādā Strazdumuižā par informātikas skolotāju.

90. gadu sākumā šķietami lēnīgais, apdomīgais un klusais redzes invalīds, kurš pamazām vien cīkstas augšup pa karjeras kāpnēm, saprot, ka jaunie apstākļi prasa partijisku piederību. Jau 1994. gadā Makarovs Rīgas domes vēlēšanās kandidē no Tēvzemei un

Brīvībai saraksta un kļūst par domnieku pēc tam, kad tēvzemietis Normunds Pēterkops pārvietojas uz Saeimu. Tā paša gada novembrī Makarovs valsts amatpersonu klāstā kļūst jau par “otrās kategorijas lielumu”, ieņemot gan sociālo lietu valsts ministra, gan Valsts sociālās apdrošināšanas fonda direktora amatu.

Krievs tēvzemiešu vidū

Kas krievam būtu darāms apvienības Tēvzemei un Brīvībai pārstāvju kompānijā, turklāt — jau 90. gadu sākumā, kad tēvzemieši vēl krietni mazāk norūpējās par savu personisko un savu sponsoru maku pildīšanu, un vairāk par nacionālā jautājuma radikālu risināšanu?

Pārsteidzīgi un pavirši būtu secināt, ka Makarova politiskie un ētiskie apsvērumi pakārtoti drošai kāpšanai pa karjeras kāpnēm. Taču patiešām kopš 1994. gada viņa karjera bija turpinājusies bez kritumiem. 

1995. gada beigās Makarovs kā labklājības ministra amata kandidāts tiek iekļauts jau Māra Grīnblata veidotā kabineta sastāvā.Šī valdība gan netiek apstiprināta, taču Makarovs viņam ieplānoto amatu ieņem tā paša gada decembrī — nu jau Andra Šķēles pirmajā valdībā.

Šajā pašā amatā, neraugoties uz pāris neuzticības izteikšanas mēģinājumiem, viņš paliek gan Šķēles otrajā kabinetā, gan 1997. gada augustā apstiprinātajā Guntara Krasta vadītajā Ministru kabinetā, gan Viļa Krištopana valdībā, kas darbu sāka 1998. gada novembrī.

Visus šos gadus Makarovs ne pārāk pateicīgo labklājības ministra amatu pilda, bez iebildumiem samierinoties ar šī portfeļa nēsātājam piemītošajiem neglābjami zemajiem popularitātes reitingiem, ar tikpat neizbēgamajiem pensionāru un medicīnas darbinieku protestiem, un nemēģina ķerties pie revolucionārām darbībām vai populistiskiem paziņojumiem. Universāls labklājības ministrs, kuru gandrīz vai nevar iedomāties kādā citā amatā, — nepretenciozs, uzcītīgs…

Bet spēj arī parādīt zobus...

Jau šajā laikā Vladimirs Makarovs reti, bet pietiekami uzskatāmi parāda, kāds raksturs slēpjas aiz viņa maigās sejas izteiksmes un nosvērtās gaitas, kas liek domāt par lēnīgumu, rakstura mīkstumu vai pat pārmērīgu mīkstsirdību. Jau atbilde uz nepamatotajiem dabas draugu apgalvojumiem par to, ka labklājības ministrs it kā ceļot vasarnīcu kāpu zonā, bija vulkāna cienīga. Sava veida signālu dod arī baumas par Makarova ģimenes dzīvi — ilgāku laiku viņa attiecības ar jaunāko dēlu esot bijušas ļoti saspringtas tieši ģimenes galvas diktatorisko rakstura iezīmju dēļ.

Īstu pārsteigumu 1998. gada pavasarī rada ministra negaidīti cietā nostāja pensiju paaugstināšanas jautājumā. Jau iepriekš Tēvzemei un Brīvībai/LNNK Saeimas frakcija uz brīdi atsauc Makarovu no ministra amata pēc tam, kad Saeima atbalstījusi “ekonomiski nepamatotas izmaiņas Valsts pensiju likumā”, bet 1998. gada martā pats Makarovs kategoriski paziņo, ka neatbalstīs un nesagatavos pensiju indeksācijas priekšlikumus, kuri neglābjami novedīšot pie deficīta sociālajā budžetā.

Gan visu 1998. gadu, gan arī pērn labklājības ministrs, neraugoties ne uz vajadzību pirms vēlēšanām izdarīt kaut ko īsti labu (un kas par to, ka līdzekļu nav?) mīļajiem vēlētājiem, ne uz to, ka valdību vada viņa partijas biedrs Guntars Krasts, ne uz saviem joprojām milzu mīnusos esošajiem reitingiem, turpina to pašu dziesmu — deputāti par pensiju likuma grozīšanu esot balsojuši, domājot paši par savām pensijām, premjeram vispār labāk vajadzētu demisionēt, tā protestējot pret nelaimīgajiem pensiju likuma grozījumiem, un arī pats viņš labāk demisionētu. Tiesa, šādas lietas cilvēki parasti ātri aizmirst. Šopavasar, jau pēc tam, kad viņa demisiju bija pieprasījis Andris Šķēle, Makarovam nācās noklausīties premjera pārmetumus, ka tieši viņš esot vainīgs sociālā budžeta krīzes situācijā.

Makarovs kritizē arī Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoru Andreju Sončiku, kura vadītā iestāde nejēdzot lāga iekasēt sociālās apdrošināšanas iemaksas, un toreizējo premjeru Vili Krištopanu. atļaujas pat tādu neredzētu soli kā demonstratīvu aiziešanu no valdības sēdes. Tomēr pat modrākie žurnālisti vēl neaptver, ka, nolikts atbildīgākā postenī, viņš būtu spējīgs uz patiesi lielām un skaļām lietām.

Kašķīgais slepenais ierocis

Šķēles pelēkie kardināli jau pirms viņa trešās valdības apstiprināšanas pagājušā gada vasarā, pirmie paklusām ieminējās par jauno slepeno ieroci, kas tēvzemiešu spices intereses aizstāvēs ar līdz šim reti redzētām un Aināra Šlesera ministrēšanas laikā pilnīgi aizmirstām metodēm — pamatīgumu, lēnīgumu, nepiekāpību un totālu birokrātismu (šī vārda labā nozīmē).

Tā arī izrādījās, un rezultātā jau pagājušā gada beigās Andris Šķēle nopietni apsvēra iespēju pieprasīt neērtā un nepaklausīgā ekonomikas ministra demisiju, — cik zināms, bija pat sagatavots attiecīgs Ministru prezidenta rīkojuma projekts, zem kura atlika tikai palikt parakstu. Toreiz konfliktu izdevās noregulēt, un līdz pat aprīļa sākumam Makarovs rūpīgi pildīja visus premjera rīkojumus un visas likumdošanas normas, kas vien varēja tikt attiecinātas uz viņu gan kā ministru, gan kā Privatizācijas aģentūras galveno lēmējpersonu, taču ārpus tā Makarovam gandrīz par visiem būtiskajiem privatizācijas jautājumiem bija un palika savs, atšķirīgs viedoklis.

Tā arī īsti nav atbildēts uz jautājumu — cik lielā mērā tas ir paša Makarova personiskais valstsvīra viedoklis un cik lielā — tēvzemiešu “politbiroja” uzskats, kas saskaņots gan ar partijas politisko un ekonomisko vadoņu privātajām interesēm, gan ar lielo finansētāju vēlmēm. Būdams uzticīgs komandai, šī viedokļa — lai cik dīvains un reizēm pat acīmredzami neloģisks tas būtu — aizstāvēšanā ministrs ir bijis ciets kā klints, nevairoties ne no publiskiem paziņojumiem, ne no skaļām diskusijām. Jau mēnesi pēc stāšanās amatā Makarovs paziņo, ka nav sajūsmā par Privatizācijas aģentūras vadības un jo īpaši ģenerāldirektora Jāņa Nagļa darbību, kas, starp citu, esot pārāk politizēta. Seko viņa paziņojumi par politisku spiedienu Latvijas kuģniecības privatizācijas un jauno kuģu būves jautājumos, izteikumi par iespējamu 10 miljonu latu lielu kukuli saistībā ar to pašu Latvijas kuģniecību, izziņotā gatavība demisionēt, izteiktās aizdomas, ka varbūt tikšot pieprasīta viņa atkāpšanās — 6. aprīlī tās piepildījās.

Pats līdz šim neatļaujoties nevienu pašu asāku izteikumu pret politiskajiem oponentiem vai Ministru prezidentu (viņa vietā tos gaumīgi un glīti izsaka padomnieki un konsultanti), Makarovs uz dusmu lēkmēm ir izprovocējis pat parasti nosvērto Andri Šķēli, kurš neērto ministru paspēja nodēvēt gan par vieglprātīgu baumu transformētāju, kas nodarījis lielu kaitējumu Latvijas valstij, gan par “vismaz reizumis” neprofesionālu un nekulturālu, kā arī ļoti kašķīgu cilvēku.

Turpinājums sekos

Karadarbības rezultāti neredzamajā frontē, ministra atstādināšana aprīļa sākumā nebūt nebija pēdējā lielā stratēģiskā operācija. Vismaz pagaidām Makarovam ir izdevies panākt iespaidu par sevi kā totālās likumības aizstāvi privatizācijas procesā, toties joprojām savā amatā ir Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis, bez grozījumiem ir palikuši Tautas partijas un Latvijas ceļa pārstāvju koleģiālie lēmumi par Latvenergo vadību, arī Latvijas kuģniecības jautājumos tēvzemiešu iniciatīvas un nostāja nav guvušas virsroku. Visbeidzot — 12. aprīlī ir atkāpies premjers Andris Šķēle un tiek veidota jauna valdība. Turpinājums sekos…

Lato Lapsa

Rīgas Laiks: Makarova kungs, kā jums šķiet, kāpēc Naglis patīk sievietēm?

Vladimirs Makarovs: Nagļa kungs ir pietiekoši interesants, sportisks un, atklāti runājot, man liekas, ka arī pieredzes bagāts šajā sfērā. Nagļa kungs varētu būt tāds elegants latviešu pleiboja tips.

RL: Vai tāpēc jūs viņu ieteicāt par iespējamo nākamo premjera kandidātu?

Makarovs: Redziet, es šai valstij novēlētu stabilu valdību un Nagļa kungs tik stabili sēž Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora krēslā, ka var iedomāties, cik mums būtu laba, nemainīga sešu gadu valdība. Kādu rezultātu mēs sasniegtu!

RL: Bet jūsu paša stabilitāte tagad tomēr ir atdūrusies pret Nagli un tā nepārtrauktā līnija būs beigusies, vai tā tas jāsaprot? Es domāju karjeras līniju, jūsu nepārtraukto atrašanos valdībā.

Makarovs: Ja nenopietni, tad horoskops 2000. gadam aprīli man atvēl kā vislaimīgāko gada mēnesi, es ceru, ka vislaimīgākajā gada mēnesī manai karjerai jāiet uz augšu. Bet, ja nopietni, tad es domāju, ka nē. Ar šo soli faktiski premjers ir diskreditējis pats sevi, parādot, ka valdībā necieš personības, kas spēj stāvēt pretī, paust citu, premjeram varbūt nepieņemamu, viedokli. Mans viedoklis vienmēr ir bijis saskaņots ar partijas ideoloģiju, ar partijas vadību un principā arī ar partijas ministriem, jo mēs mēģinājām valdībā strādāt kā vienota komanda. Es vienmēr iepriekš esmu informējis un nekad neesmu piedāvājis jautājumus, kam sabiedrība nebūtu gatava. Man var pārmest visu, tikai ne noslēpumainu darbību.

RL: Vai jūs varētu pateikt, kādās sfērās jūs uzskatāt, ka esat pārāks par Andri Šķēli?

Makarovs: Es noteikti esmu pārāks komandas veidošanā, prasmē paļauties uz komandas viedokli. Es noteikti esmu godīgāks un atklātāks, un noteikti man ir mazākas iemaņas laist dūmu mākoņus nekā Andrim Šķēlem. Tik daudz māņu kustību, kā ir bijis šinī valdībā, es neesmu piedzīvojis kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Man liekas, Andris Šķēle ir ļoti rūpīgi studējis sociālistisko valstu ideoloģisko karu pieredzi, viņš to prasmīgi izmanto. Šis šarmantais, mīlīgais, skarbais nācijas tēvs, kas ir redzams masu medijos, manuprāt, ir tāda otrā seja.

RL: Vai tas nozīmē, ka jūs zināt, kādā veidā vajadzētu vadīt valsti, lai šī labklājība celtos bez māņu kustībām, runājot tiešu un atklātu valodu?

Makarovs: Pasarg’ Dievs, nē! Nē, nē un vēlreiz nē! Bet es domāju, ka valsti jāvada cilvēkam, kas spētu pārliecināt sabiedrību par savu lēmumu, un lēmumu pieņemšanas procedūrai jābūt pietiekoši demokrātiskai. Es esmu noguris no gājieniem, kad faktiski tiek izmesta fiksa ideja, un tad lūkojamies, kāda būs reakcija — sitīs vai nē. Ak, nesitīs?! Tad realizēsim. Un tikko sāk sist — nevis argumentēt, bet atkāpties. Tā, man liekas, ir visnepareizākā politiskā metode. Oranžais mīts, manuprāt, jau ir apsūbējis.

RL: Kā jūs izprotat jēdzienus “atbildība”, “politiska atbildība” un “personiska atbildība”? Par ko jūs būtu gatavs un kādā veidā personiski atbildēt?

Makarovs: Personiski atbildēt es gribētu par tām lietām, kurās esmu ieguldījis visas savas spējas un iespējas, savu laiku, lai šīs idejas dzimtu un tiktu realizētas. Un ja viņas tiek realizētas pilnībā, es esmu gatavs atbildēt. Tajā brīdī, kad man šo ideju pamēģina, rupji sakot, izvarot, un pasaka — bet tā taču ir tava! — vai, kā vienā avīzē bija teikts — kāpēc Makarovs nepašsadedzinājās, lai aizstāvētu savu ideju! — tajā brīdī man kļūst grūti. Par ko es varētu personīgi atbildēt, patiešām varētu — ja Latvijas politiķi ļautu sociālajai reformai Latvijā īstenoties stabili vismaz gadus piecus desmit, tā būtu sekmīga. Ja veselības aprūpes reformu mēs īstenosim tā, kā tas ir panākts, parakstot līgumu ar Pasaules banku, tad tā ir mana personīgā pārliecība un mana personīgā atbildība, lai tā būtu sekmīga. Šobrīd varu atbildēt par samērā labu darbību Ekonomikas ministrijā. Es jau sākumā teicu, privatizācija mani interesē ļoti maz, par nožēlu tā interesē daudzus citus. Apskatīsimies: ir pilnībā sagatavots likums par iekšējā tirgus aizsardzību, ir pieņemts likums par tautas skaitīšanu, ir sagatavota jauna likumdošana, kas attiecas uz ražotāju atbildību par nekvalitatīvu produkciju, patērētājtiesību aizsardzība, ir panākts finansējums Latvijas standarta ieviešanai, Latvija tūlīt iekļausies Eiropas Savienības atbilstības novērtēšanas sistēmā. Es gribu par to atbildēt. Es gribu atbildēt arī par tām kļūdām, kuras ir bijušas manā laikā privatizācijas procesā. Tās ir. Es domāju, ka liela daļa cilvēku vēl joprojām nesaprot dažas lietas, kaut vai, kāpēc es tik ilgi vilcinājos ar Latvijas kuģniecību.

Politiska atbildība, es domāju, vairāk robežojas ar sabiedrības attieksmi pret konkrētu politiķi. Un sabiedrības attieksmi par nožēlu mēs redzam ārkārtīgi reti, t.i., vēlēšanās. 7. Saeimas vēlēšanās es gāju no viskritiskākās pozīcijas, no Labklājības ministra krēsla, faktiski vienu laiku būdams visnepopulārākais. Bet sabiedrība tajā laikā, vēlēšanu laikā, jau noticēja reformai, kas notika trīs gadus. Apskatieties uz Rīgas mēru, viņš jau arī bija klāt šai sociālajai reformai — kāds ir Bērziņa kunga reitings. Laiks ir pagājis, sabiedrība ir noticējusi.

RL: Es tomēr gribētu saprast, kā personiska atbildība izpaužas reāli, rīcībā, darbībā.

Makarovs: Personiska atbildība faktiski ir tajā brīdī, kad cilvēks apzinās, ka kaut kādu darbu viņš dara slikti un pārtrauc to darīt, aiziet no šī darba. Šis apzinīgums — ka es to nespēju izdarīt.

RL: Tas būtu tiešā pretrunā ar to, ko varētu — varbūt primitīvi — uzskatīt par krievu tautas raksturu — proti, atbildības trūkumu. Vai jūs kaut kādā veidā jūtat savu asiņu balsi, vai esat par to domājis?

Makarovs: Noteikti, noteikti. Nezinu, vai to ir iespējams raksturot. Es domāju, ka vienai sabiedrības daļai ir ļoti grūti mani pieņemt īstermiņā, un cilvēki varbūt mani atklāj ilgtermiņā. Man ir raksturīgs tāds nestandarta sarkasms, mani melnie jociņi bieži vien cilvēkiem ir grūti izprotami. Nu jā, es esmu pietiekoši skaļš, es tiešām neesmu klusais, un skolā vēl pēc desmit gadiem atceras manu balsi. Kad es nobrēcos trešā stāvā, rībēja durvis pirmajā stāvā.

RL: Man drīzāk rodas asociācijas ar manieri, kādā krievi skandē dzeju. Gribēju jautāt, vai jums ir laba muzikālā dzirde, jo klausoties, kā jūs runājat, ir sajūta, ka jūs deklamējat vai dziedat.

Makarovs: Muzikālās dzirdes man galīgi nav. Es kādreiz mīlēju dzeju un šādus tādus dzejoļus pat skaitīju, bet nu…

RL: Ja jūs tieši šobrīd, atlaists no ministra amata, gribētu nolasīt dzejoli, kādu jūs nolasītu?

Makarovs: (deklamē) “Mēs esam četri riteņi un kaste, mums priekšā zirga pakaļa un aste.” Vai Ziedoņa epifāniju, ko es, protams, neatceros precīzi. (Ar izjūtu un aizgrābtību.) “Sveika, lustra, es esmu parketa dēlītis. Es tevi nekad neesmu redzējis, jo uz manis stāv skapis. Bet šeit tumsā man liekas, ka tu esi gaiša, brīnišķīga feja. Sveika, lustra, kā es tevi dievinu.”

RL: Sakiet, vai valdības sēdēs un sarunās ar Šķēli, kad, kā jūs izteicāties, jums paliek kauns, jūs mēdzat, lai tiktu tam visam pāri, domāt par kaut ko citu? Ja mēdzat, tad par ko?

Makarovs: Es mēģinu atslēgties tajā brīdī no aktīvas darbības, lai gan visu dzirdu, mēģinu analizēt rīcību trīs četrus soļus tālāk — kā es tikšu pāri šai problēmai. Kad ir ļoti smagi, es slauku putekļus grāmatām vai pārkrāmēju grāmatas, tas nomierina.

RL: Es vienā no jūsu intervijām ievēroju frāzi “mans aizvainojumu un sarūgtinājumu laiks, kad es visu uztvēru sāpīgi, ir beidzies”. Kādā nozīmē — vai tiešām jūs ne par ko neapvainojaties?

Makarovs: Es samērā jūtīgi uzņemu sabiedrības reakciju, bet par politiķiem pieņemu — nu ja, partijas intereses.

RL: Jūs esat pazīstams kā cilvēks, kuram, atbildot uz žurnālistu jautājumu par zemi pie jūras, acīs parādījās asaras.

Makarovs: Bet tas ir tik vienkārši! Tevi apvaino grēkos, kurus tu pat sapnī neesi redzējis! Iedomājieties, ka jums pārmet to, kur jūs pilnīgi iekšā neesat!

RL: Jūs esat piecēlies un izgājis no valdības sēdes, bet vai jūs varētu arī piecelties un, piemēram, saplēst kreklu?

Makarovs: Es esmu palūgts valdības sēdēs pamest kabinetu, pamest sēdi, kamēr es nomierināšos — jo es esmu stūrgalvīgi aizstāvējis to pozīciju, kas man likās pamatota.

RL: Ja, piemēram, būtu situācija, kas, protams, ir iedomājama, jo viss ir iedomājams — ka jūs tiktu apsūdzēts kā pedofils, kā jūs reaģētu?

Makarovs: Es negribu, lai Latvijas politiķi apvainojas, bet, manuprāt, es aizietu no sava amata. Ir grūti teikt, kā būtu, ņemot vērā, ka ir zināms, kā ir bijis citiem, varbūt nav pārāk korekti... pats jau vienmēr — nu jā, bet kur mans krēsls, kā es iztikšu... bet es domāju, ka es būtu aizgājis.

RL: Bet sakiet, vai jūsu darbība partijā un valdībā nav mēģinājums apliecināties? Katrā gadījumā jūs esat arī ierakstīts negaro cilvēku rindā, kuriem varētu būt šādi kompleksi.

Makarovs: (Smejas.) Es domāju, ka nē. Es domāju, ka es arī ļoti perfekti pārdzīvošu palikšanu par Saeimas ierindas deputātu, un varbūt arī kur citur aizejot. Es ilgu laiku nebiju mēģinājis kļūt par līderi, līdz pat neatkarības atjaunošanai. Tas tiešām bija, teiksim, tāds likteņa mājiens, ka mans fizikas skolotājs, toreiz jau kolēģis, Valdis Vīksna jautājumā par to, kurš pārstāvēs skolu Vidzemes priekšpilsētas Latvijas Tautas Frontes domē, teica — ej tu, tu esi jaunāks. Man tie sapņi bija daudz piezemētāki, godīgi saku, un skolas direktors, tas nav mīts, tas ir mans bērnības sapnis. Es noteikti vairāk tāds nebūšu, bet tobrīd tas bija mans augstākais lidojums.

RL: Bērni parasti ir opozīcijā skolotājiem, jūs esat pirmais manas paaudzes cilvēks, kas saka, ka jau bērnībā ir gribējis būt skolotājs.

Makarovs: Man patika skola, man patika vēsture, tā man deva analītisku redzējumu uz sabiedrības pagātni un iespēju prognozēt notikumus. Tā ļāva attīstīties kaut kādai manai pārliecībai. Faktiski tas, kas man patika, bija skolotāju kultūra, stāja, prasme pasniegt savu priekšmetu — pie tam tā, ka pat neinteresanti priekšmeti kļuva tādi, ka bija vismaz apziņa, ka tur kaut ko var sasniegt. Varbūt tas ir arī tāds pioniera sindroms, es neizslēgšu to, man patika skola un darbs skolā. Vidzemes priekšpilsētas LTF dome, manuprāt, 2. kongresā mani ievēlēja arī lielajā Domē. Un atskan Ruča brēciens: “Labi, varu paņēmām, bet kas šai varā strādās?!” Nevar izdarīt un pēc tam ļaut tiem cilvēkiem izpildīt, novērojot no malas, kā viņiem tur klājas.

RL: Kāda vēsturiska analoģija vai vēsturisks notikums jums pašam liekas interesants — ar kuru jūs raksturojat, “kā dzīvē gadās” vai “kādas likumsakarības dzīvē valda”?

Makarovs: Manuprāt, tas notika laikā, kad tika gatavota Pāvila I gāšana. Gāšanas procesā bija iesaistīts viņa dēls Aleksandrs I — un viņš tā sēž tai sazvērnieku pulkā un pēkšņi saka: varbūt mēs tomēr šo procesu varam apstādināt? — Tad viens no sazvērniekiem atbild ļoti vienkārši: kad pudele ir atkorķēta, tā jāizdzer tukša. Kad rīcība ir uzsākta, viņa jānoved līdz galam. Tas, manuprāt, raksturo zināmā mērā arī mani, man nepatīk pusratā atstātas lietas.

RL: Cilvēkiem, kam ir vāja redze, mēdz būt spēcīgi attīstīti citi maņu orgāni, varbūt jums ir ļoti jūtīgas rokas vai kaut kas tāds?

Makarovs: (Smejas.) Nē, tā es negribētu teikt. Bet šobrīd man ir tāda problēma, ka es dokumentu mēģinu lasīt vienu reizi, vienkārši paļauties uz atmiņu un pārbaudīt, vai ir izpildīti mani priekšlikumi. Jo man ir tendence paļauties uz intuīciju. Tev iedod papīru un tu viņu “iebalzamē” — tev kaut kas nepatīk un tu nevari atklāt, kas! Un tad tu to pārlasi pēc laika un — jā! tu jau esi atklājis problēmsituāciju. Tas man ir raksturīgs un to ir grūti jaunā ministrijā pieņemt — ka ir šī papīru “balzamēšana”. Aizturēt tik ilgi, kamēr tu atklāj, kas tev īsti tajā papīrā nepatīk. Un tad tu izlem, vai uzņemties šo atbildību arī par to nepatīkamo daļu vai dot atpakaļ pārstrādei. Kādreiz ir pārāk asi, kādreiz vienkārši neprecīzi pateikts, kādreiz tu atklāj lobismu, intereses. Un ir tādi gadījumi... faktiski tas arī pieredzē izstrādājas — dažu cilvēku sagatavotus un vizētus papīrus tu paraksti bez lasīšanas, tu viņam uzticies, viņš tevi nenodos, bet citam tu paraksti, paraksti un pēkšņi: bet kas ir apakšā?! Un apakšā ir vāāāu, kādas nepatikšanas... Un tad tu tā skaļi maurojot atdod atpakaļ. Un es to mēģinu vairākkārt atgādināt, ka ir šāda iespēja — lai cilvēki zinātu, ka viņus ķer un tad nav patīkami.

RL: Vai tīri fiziski jums tas nav apgrūtinoši — skatīties cilvēkam acīs, uz rokām?

Makarovs: Citreiz es izvairos to darīt. Ir cilvēki, kuriem acīs es vienkārši neskatos.

RL: Bet tā nav, ka jūs, piemēram, neskatāties uz sievietes kājām, jo vienkārši neko neredzat?

Makarovs: (crescendo ) Nu kāpēc jūs domājat... ja sieviete ir ļooti skaista — vai tad jūs to nejūtat?!

RL: Kādā intervijā jūs teicāt, ka sievietes tik ātri maina savu veidolu, ka viņas grūti atšķirt. Vai jūs varētu sajaukt sievieti ar citu sievieti?

Makarovs: Piemēram, šodien biju pie prezidentes. Nācu ārā un likās, ka viens no žurnālistu veidoliem ir Ināras Egles veidols. Es saucu: Egle, ko tu te meklē! (Attēlo, cik skaļi saucis.) Un biju spiests atvainoties. Šādi gadījumi man liek būt piesardzīgākam. Bet šobrīd jau sabiedrība ir pieradusi pie šīm manām kļūdiņām.

RL: Vai jūs esat cilvēks, kas domā par sevi?

Makarovs: (pārsteigtā čukstā) Protams! Es ļoti patīku savam sunim un es mēģinu panākt, lai (smejas) šī viņa mīlestība uz mani nemazinās!

RL: Jūs teicāt, ka Ekonomikas ministrija jums tikai nesen ir pie sirds, no tā es secinu, ka jums sirds jautājumi ir svarīgi — bet, kad jūs pats domājat par sevi, ko jūs tikko apliecinājāt — ko jūs izceltu no savām īpašībām kā nozīmīgāko? Mēs varam runāt par sirdi un emocionalitāti, varam runāt par prātu vai tā nespēju, varam runat par jūtīgām rokām... Kas ir jūsu spēcīgākā īpašība?

Makarovs: Egoisms. Ja es domāju par sevi — labākā īpašība ir egoisms.

RL: Bet visai tautai ir labi zināms, ka jūs ar šo egoismu neesat sev neko sevišķi daudz sarūpējis.

Makarovs: Jā, bet tas ir kaut kas cits, es domāju. Es tiešām rūpējos par sevi, esmu spiests dzīvot noteiktā līmenī, piemēram, būdams ministrs, vairs uz ārzemēm nebraucu ar skaidru naudu, bet šī nauda ir kredītkartēs, jo es esmu bijis ļoti nepatīkamās situācijās. Ņemot vērā, ka es neesmu perfekts angļu valodas lietpratējs un ka es vēl slikti redzu un sāku uztraukties, mēģinu, lai man viss iepriekš būtu perfekti sakārtots. (Rotaļīgi draudīgā intonācijā.) Es esmu egoists! Bet tas nenozīmē ļaunprātīgu egoismu.

Es savu ego varu ierobežot — noteikt,

cik daudz man vajag, lai es komfortabli justos. Atklāti sakot, vienmēr esmu mēģinājis panākt, lai man tas kritiens no elitāra sēdekļa uz normālu nākotnes amatu nav pārāk smags. (Smejas.)

RL: Kāda nozīme jūsu vērtību sistēmā ir panākumiem kā cilvēka eksistences ideoloģijai? Vai jūs uzskatāt, ka cilvēks, kurš negūst panākumus, nav dzīvojis?

Makarovs: Nu, es, piemēram, labprāt gūtu panākumus, rakstot dzeju. Bet mana dzeja ir, teiksim tā, salkana. Savā laikā... Piemēram, mans pārdomu mirklis par savām kursa biedrenēm: “Mūsu meitām garas mēles, tā kā krietnas gaļas šķēles.” (Nogaidoša pauze.)

RL: Tas bija dzejolītis ar zemtekstu?

Makarovs: (Gandarīti smejas.)

RL: Nē, tas bija dzejolītis ar atskaņu... Man gribētos zināt, vai jums nebūtu arī kāds dzejolītis, kurā būtu atskaņa “Lakučs”? Varbūt jūs varētu pastāstīt, vai jūs ticat Lakučam un viņa amatpersonas ienākumu deklarācijai?

Makarovs: Ar Lakuča kungu man nebija nekādu attiecību līdz tam mirklim, kad es ieņēmu ekonomikas ministra posteni. Un es biju ārkārtīgi piesardzīgs, faktiski cilvēki, kas bija ap mani, man ļoti nopietni ieteica nenonākt Lakuča kunga ietekmē. Tad es sāku vērtēt situāciju, mēģināt analizēt. Jo tevi iemeta tā kā peldētnepratēju dīķī un gaidīja, kā tu izķepurosies. Tā es jutos ekonomikas ministra krēslā pašā sākumā. Nemaz jau nebija viegli notēlot profesionalitāti — sākumā. Bet kas man patika — Lakuča kungs respektē stingru nē. Jā, viņš izsaka savu viedokli. Es pasaku — nē, to es nedarīšu, kāpēc — nav argumentācijas! Paldies, sveiki. Vai es ticu viņa deklarācijai? — Teiksim tā, es neticu skaidrojumam, ka viņš šo naudu ir ieguvis, spekulējot ar valūtu padomju laikā. Es domāju, ka Lakuča kungs mazliet ir pārspīlējis savus uzkrājumus. Katrā gadījumā man patīk, ka cilvēki spēj neuzmākties ar savu versiju, viedokli un savu pārliecību neuzbāzt citiem.

RL: Ar ko jūs spējat sevi asociēt? Pie kā izjūtat piederību?

Makarovs: Divu pieaugušu rakaru tēvs, kam ir suns (smejas), ar kuru kopā dzīvo sievasmāte (smejas), par kādu piederību?! Nē, nē (pārtrauc joku). Ja tā nopietni runājam, es domaju, ka es šobrīd vairāk piederētos pie vidusšķiras, kas gūst pārliecību par šīs valsts attīstības perspektīvām, un gribētu būt viens no tiem normālajiem nodokļu maksātājiem, uz kuru pleciem parasti balstās valsts un tās attīstība. Un, protams, es esmu divu bērnu tēvs, kurus es vēlētos redzēt saņemam normālu izglītību par man pieņemamu maksu, un kas dos kaut kādu manu ambīciju piepildījumu.

RL: Jūs sakāt, ka esat, un arī esat krievs — un tomēr ir grūti jūs uztvert kā krievu, un, šķiet, ne pie kādas krievu kopienas jūs arī nepiederat?

Makarovs: Varbūt es nepiederu pie urbanizētās krievu kopienas, bet es ļoti labi jūtos Tukuma rajonā laukos dzīvojošo krievu vidū. Nu, iedomājieties, normāli tā paņemt polšu, izliet uz trīs glāzēm un izdzert vienā rāvienā! — (mazliet izaicinoši) normāla sajūta...

RL: Ko jūs esat iemācījies no sava suņa?

Makarovs: Vāāāu, vāāāu — no sava suuņa!!! Ko tik nevar iemācīties... (Smejas.) Pirmkārt, no sava suņa es iemācījos aprēķinātāja dabu. Otrkārt, no sava suņa es noteikti esmu apguvis reaģēt uz saucienu “var dabūt ēst!” (Smejas.) Treškārt, no sava suņa es noteikti esmu aizguvis — vai viņš no manis ir aizguvis? — tad, kad man gribas, es daru tā, kā man gribas. Vai pietiks?

RL: Vai ministrs ir tas, par ko vajadzēja kļūt Vladimiram Makarovam, un vai jūs kaut ko esat mācījies, būdams ministrs?

Makarovs: Nē, Vladimiram Makarovam, lai cik tas būtu banāli — es varu atkārtot, atkārtot un atkārtot — vajadzēja kļūt par skolas direktoru nerātniem bērniem.

RL: Tad es atgādināšu jums krievu dzejnieka Sašas Čornija dzejolīti, kas sākas ar vārdiem “aicināts kļūt par pirtnieku, viņš tagad sēž parlamentā” — varbūt, ka jums arī vajadzēja skolā strādāt nevis līst ministros?

Makarovs: Es domāju, ka man apmēram tikpat ilgs mūžs vēl priekšā, kā aiz muguras, ceru nodzīvot ilgi, un varbūt arī atgriezīšos skolā. Cilvēkam, kad viņš kaut ko jau ir sasniedzis, apmierinājis kaut kādas ambīcijas, gribas redzēt arī kaut ko viegli sataustāmu un ātri izjūtamu. Un tad, ja tu esi katedrā un tev priekšā ir bērnu acis, kuras reaģē uz tevi, dzīvas sejas, tās nav ar kaut kādu sastingušu mīmiku — tu redzi rezultātu. Un tas rezultāts nereti ir tik pozitīvs! Un šie bērni ir tik ambiciozi! Pie tam — pozitīvi ambiciozi! Viņi mēģina tevi noķert — ko tu nezini — un tevi nosviež jautājumu krustugunīs, un tu esi spiests ātri atbildēt, un pēkšņi viņu acis laimē viz: noķērām!!! Fantastiska sajūta! Un nākamā stundā tu esi atradis atbildi uz viņu jautājumu — un atkal par jaunu!!! Saprotiet, tā ir arī iespēja pilnveidoties regulāri pašam. Ministra darbā tu to dari — bet tu neredzi to rezultātu, kā tu audz kopā ar viņiem.

RL: Vai jūs mīlat šo valsti?

Makarovs: Ziniet, es gribu dzīvot šajā valstī. Es gribu — dzīvot — šajā — valstī ar pārliecību, ka mani nesauks pie kriminālatbildības, jo es nebūšu nodarījis neko tādu, kas ir sodāms. Es domāju, Tautas partija savā priekšvēlēšanu kampaņā mazliet diskreditēja šo jēdzienu. Es gribu — dzīvot — šajā — valstī.

RL: Lai cik pārliecinošā intonācijā jums būtu izdevies to pateikt, tomēr paceļot acis uz saukli Latvieti, nepadodies!, kas atrodas šeit pie sienas, man rodas sajūta, ka jebkurš teksts, kļūstot par vēlēšanu kampaņas saukli, tiek diskreditēts.

Makarovs: Jā, bet vai vienmēr ar svētām lietām mums ir tā jāaizraujas? Manas sajūtas ir tiešām... es esmu izvēlējies... es esmu piedzimis šai valstī un izdarījis savu izvēli šeit palikt. Ja tas ir pietiekami...

RL: Jūs diezgan viegli pats izrunājāt šos vārdus — svētas lietas, vai jūs, lūdzu, nenosauktu, kuras jums ir svētas lietas?

Makarovs: (Pauze.) Es runāju ar cilvēkiem, kas strādāja ar Andri Šķēli Godmaņa valdībā. Nu, tā... mēs tā samērā ciniski mētājāmies dažādām frāzēm, es arī tā ņirdzīgi teicu — nu, veči, kāpēc jūs neesat pie mantas? Viņi man teica tā — tu zini, bet mēs naktīs guļam mierīgi. Man svētā lieta tādā gadījumā ir tā, lai es justos drošs un pārliecināts pats par sevi un tiešām gulētu mierīgi. Un mana svētā lieta vispirms ir mana pārliecība, ka šai valstij neatkarība ir nākusi par labu un nāks tikai par labu, šīs valsts sabiedrībai, šīs valsts pilsoņiem ir jāaizstāv šīs valsts neatkarība, un es gribētu, lai mani dēli (pauze)... neizvairās no pilsoņa pienākuma pildīšanas tad, kad tas brīdis ir pienācis. Jaunākais ir izlēmis studēt Aizsardzības akadēmijā, nu, vecākais pašlaik meklē savu apliecināšanās ceļu augstskolā un biznesā.

RL: Vai jūs redzat politiskus sapņus — un ar kliedzienu mostaties...

Makarovs: Pasargi, Dievs, mani no ļauna! Nu, beidziet... Nē, nē, nē — tāpēc jau es teicu, ka es naktīs guļu mierīgi. Mani sapņi ir daudz piezemētāki — vai nu es kaut kur klīstu tādās siltās, karstās zemēs un esmu krietni slaidāks, nekā patiesībā, vai nu es mēģinu atmānīt savu suni, kas ir nolēmis doties brīvsolī...

RL: Tātad suns arī sapņu dzīvē turpina jūs pavadīt?

Makarovs: Jā, bet sevišķi tieši tajā brīdī, kad viņš ir paņēmis brīvsoli — un es mēģinu un mēģinu viņu atmānīt pie sevis...

RL: Kā raksturot jūsu jūtas šodien, kad jūs uzzinājāt par savu atbrīvošanu? Padomju laikā bija tāda formula “ar dziļu gandarījumu…”

Makarovs: Ar patiesu pārliecību, ka es spēju prognozēt notikumus. Jūtas — ļoti vienkāršas. Sarūgtinājums, ka es nepaspēju izpildīt dažus solījumus Ekonomikas ministrijas cilvēkiem. Nepaspēju vēl nodrošināt darbu tiem, kas bija kopā ar mani un kuriem šobrīd ir jāzaudē. Bet pats par sevi es jutos tikai mazliet vīlies, jo šodien notika Latvijas—ASV ekonomiskās sadarbības grupas sēde, man vajadzēja pārstāvēt Latvijas pusi, ziniet, kaut kā tā... vai tiešām tik sīki vajadzēja... Neviens netraucēja premjeram to izdarīt pulksten divpadsmitos un ļaut man šo sēdi novadīt, jo to gatavoja Ekonomikas ministrijas cilvēki…