Suņi

Šis nebūs stāsts par zemeņu laukiem “uz mūžiem”, lai gan darbība risinās Jūrmalā.

Un šis nebūs arī pārmetums liktenim — ja nebūtu uznācis Otrais pasaules karš, mans (tā arī nekad neredzētais) vectētiņš no mātes puses būtu paguvis paplašināt savu dārzniecību un izpirkt zemi Bulduros starp 8. un 9. līniju, mani vecāki varbūt nekad nebūtu satikušies, manis “kā tāda” nemaz nebūtu, tieši šis teksts netiktu rakstīts un tā tālāk. Kur vēl tālāk?

Bet es “kā tāds” esmu — lai šis apgalvojums paliek neanalizēts.

Šovasar pēc ilgiem gadiem atkal dzīvoju Jūrmalā.

Bērnībā — mundrajos Hruščova un komunisma celtniecības laikos — nereti ciemojos pie omammas: viņa dzīvoja Bulduros un strādāja par kinoteātra Banga administratori. Vissavienības dziednīca mutuļot mutuļoja: sanatoriju un atpūtas namu iemītnieki cienīgi slāja pa ielām plūdmales virzienā, vecāki vīrieši tolaik cienīja pidžambikses, sporta krekliņus, sauktus par maikām un baltas naģenes, apaļīgas kundzes, sevišķi tās, kas sauļojās dzelzceļmalā, nereti bija vērojamas spožā atlasa veļā. Vispār organizētie atpūtnieki veidoja samērā vienveidīgu masu. Viņiem līdzinājās, lai gan šad tad izcēlās ar cienīgāku stāju, ar tādu kā pašcieņu, neorganizētie: privāti pansijā dzīvojošie Maskavas un Ļeņingradas “profesori” ar sievām, pārsvarā ebreji. Vēl bija rīdzinieki, kuri no rītiem izgāzās no pārpildītajām električkām, bet vakarā sagrūstījās tur atpakaļ un prom bija. Klusi un dzīves piemeklēti slīdēja paši “vecie jūrmalnieki”, pārsvarā dažādu nabagu pēcteči un arī paši nabagi (bagātos no jaušamās aprites bija izdzēsusi repatriācija, okupācija, deportācija, karš, vēl viena okupācija, vēl viena deportācija). Pie nabagiem (arī pie manas omammas) vienmēr oda pēc sausās atejas un pēc dzelzi bagātīgi saturošā pumpja ūdens. Atejas, rūsainā ūdens, sakarsušo čiekuru, priežu skuju, jūras buķete — bērnības aromāts. Ak, jā, vēl bija savrupmājas aiz augstiem žogiem. Tās bija tikpat noslēpumainas kā veco jūrmalnieku sarunas par ulmaņlaikiem, kad tā māja, lūk, piederējusi kompo­nistam Z, bet tā tur — dakterim profesoram S. Manas bērnības tagadnē biežāk par komponistiem tomēr tika minēti Kalnbērziņš, Pelše, Bagramjans un vēl daudzi, kuru uzvārdus vairs neatceros.

Omamma nu jau pasen guļ smilšainajā Mellužu kapu paugurā. Šopavasar atklāju, ka pazudusi, ar buldozeru nošķūrēta, arī viņas darbavieta, kino­teātris Banga. Sanatoriju un atpūtas namu vairs nav, vien atmiņās un vecās kinohronikās rosās to kādreizējie iemītnieki; apmirušo Maskavas un Ļeņingradas profesoru bērni pa lielākajai daļai ir profesori, ārsti, mūziķi, uzņēmēji plašajā pasaulē: no Kalifornijas līdz Jeruzalemei; Kalnbērziņu, Bagram­janu un tamlīdzīgos atminas vairs tikai viņu piederīgie; latviešu ģimenes ir atguvušas tām pirms Otrā pasaules kara piederējušos nekustamos īpašumus. Un daudzi no Jūrmalā namīpašumus atguvušajiem tos jau ir paguvuši pārdot. Rupji vispārinot (iespējami varianti), shēma izskatās apmēram tāda: “Latvijas laikā” pazīstamā advokāta, daktera, inženiera X mazbērni atgūst īpašumu Bulduros; būdami trūcīgi (iespējams arī, nodzēru­šies), viņi to nespēj uzturēt; uzrodas pircējs, kurš sola lielisku naudu, piemēram, 80 000 latu; īpašums tiek pārdots; priecīgie mantinieki nopērk mājiņu Vaivaros; būdami trūcīgi (iespējams arī, nodzērušies), viņi arī to nespēj uzturēt; uzrodas pircējs, kurš sola joprojām samērā lielisku naudu, piemēram, 20 000 latu; īpašums tiek pārdots; mantinieki nopērk dzīvokli Kauguros — Jūrmalas neveiksminieku, alkoholiķu, noziedznieku un narkomānu citadelē; bet pa to laiku pirmais pircējs par 80 000 latu nopirkto īpašumu jau ir pārdevis kādam necilam Latvijas pilsonim, iespējams pat, pensionāram, par 300 000 latu un, skat!, gada vai pusotra laikā vecās mājeles vietā jau slejas savrupmāja, kuras celtniecības izmaksas lēšamas uz pusotra, diviem vai pat vairāk miljoniem.

Kas slēpjas aiz necilā pircēja, iespējams pat, pensionāra acīmredzami fiktīvās darbošanās? Es to nezinu.

Demokrātiskā valstī, kurā noteicošas ir tirgus attiecības, valsts uzturētiem kūrortiem nav vietas. Kūrvietas veidojas no privāta vai jaukta kapitāla finansētām sanatorijām, viesnīcām, pansijām, atpūtas, izklaides, ēdināšanas u.tml. iestādēm un no plašiem jo plašiem privātmāju (villu, vasarnīcu, vienalga) rajoniem. Ir pašsaprotami, ka ērtos un veselīgos privātmāju rajonos tiecas apmesties turīgākie, kā arī radošākie sabiedrības pārstāvji (abām šīm grupām mēdz būt augstas, bieži gan visai atšķirīgas prasības pret dzīvojamo vidi). Tamlīdzīgi procesi pirms Otrā pasaules kara bija vērojami Jūrmalā, Rīgas Mežaparkā un citur. Tagad, pēc valsts neatkarības atgūšanas, it kā loģiski būtu sagaidīt, ka tai pašā Jūrmalā apmestos augstskolu profesori, atzīti zinātnieki, mākslinieki, filosofi, rakstnieki, komponisti, režisori, žurnālisti, balerīnas, arhitekti, iecienīti skolotāji, ārsti un juristi, protams, arī uzņēmīgi un veiksmīgi tautsaimnieki. Man šķiet, ka visiem nosauktajiem, ja viņu darbs būtu valstij un tās pilsoņiem nepieciešams, būtu jābūt pietiekami nodrošinātiem, lai tie spētu likumīgi iegūt un normāli uzturēt īpašumu. Turklāt, viņiem nebūtu ko slēpt (visu minēto un šoreiz piemirsto profesiju radošajām personībām nereti, tieši otrādi, piemīt vēlme palielīties). Un, pastaigājoties pa Jūrmalas klusajām ielām, dīkais garāmgājējs lasītu uz namīpašuma adreses plāksnītes vai pie ārdurvju zvana: profesora N, aktrises M, mācītāja O vai bankas pārvaldnieka Y īpašums.

Bet uz itin visām adrešu plāksnītēm lasāms viens vienīgs vārds: “Privātīpašums”. Tāpēc atliek vien iztēloties, kas ir lepno, dažkārt pat kuriozi pretenciozo savrupmāju īpašnieki (kādai villai uzbūvētas parādes kāpnes un portiks gluži kā 19. gadsimta sākuma muižai, vēl kāda pēc silueta un izmēriem atgādina sinagogu utt). Es minēšu šādus iespējamos Jūrmalas savrupmāju īpašniekus: Banku Blēdis, Degvielas Kontrabandists, abiem paklausīgais Politiķis, visus trīs apkalpojošais Kaktu Advokāts, visai minētajai grupai mīļā Rēvijas Dejotāja, kā arī (necilākā namīpašumā) katram no nosauktajiem kādā dzīves situācijā nepieciešamais Bandīts. Interesanti, ka ne vienmēr šie īpašnieki ir Latvijas pavalstnieki, var gadīties, ka viņi piederīgi pat kādam Piemaskavas “grupējumam” (lūk, kāpēc noderīgs iepriekš minētais necilais pensionārs-fikcija).

Es atļāvos namīpašniekiem dot atšķirīgas lomas, tomēr, pa Jūrmalas ielām staigājot, nākas secināt, ka ir arī kaut kas ļoti, ļoti vienojošs, proti, pie visu īpašumu vārtiem redzama plāksnīte, kas ziņo, ka konkrētajā mājā dzīvo “Suns” vai “Nikns suns”. Uzraksts gandrīz vienmēr ir valsts valodā, lai gan aiz žogiem un pavērtajām portjerām skan pavisam citas valodas. Iespējams, ka tāda ir Valsts valodas inspekcijas prasība. Bet labi, suns paliek suns.

Es nevaru pateikt, vai plāksnītes vēstī par katrā mājā dzīvojošo (turēto) konkrēto, kādai šķirnei piederīgo suņu sugas pārstāvi. Laikam jau ne. Pretējā gadījumā uz plāksnītes būtu atiecīgā suņa attēls un viņa vārds (Zorro, Šariks, Džulbars u.tml). Varbūt tiek dots mājiens par kaut kādu teiksmainu SUNI, pirmtēlu, kurš atrodams visur un nekur, kurš var parādīties kā briesmonis tveicīgā pusdienlaikā vai ļaunu vēstošā pusnaktī?

Bet ja nu greznajās villās aiz cilvēkveidīgu būtņu šķietamības mājo tāds kā vispārināts Cinisms, sabiezināta atieksmes substance, kas, kā daudzi zina, ir atvasināta no grieķu kiniķu dzīvesmākslas un dzīvesziņas? Ja nu mūsdienu Jūrmalas attiecības un spriegumi ir tik vien kā Diogena no Sinopas citkārtējās pozīcijas apvērsums, pārattiecinājums?

Lai cik arī izmanīgi un dažā ziņā varbūt profesionāli nebūtu tie, kas, neatkarīgi no pilsoniskās piederības, mūsdienu Latvijā uzskatāmi par bagātiem, tomēr uz viņiem var attiecināt vecumveco parunu: “Kā mucā audzis.”

Reiz, kad Diogens brokastojis agorā, viņu ielenkuši atēnieši, un ik pa brīdim no pūļa atskanējuši saucieni: “Suns!” Diogens atbildējis: “Paši jūs esat suņi. Salīduši te man visriņķī, kad es ēdu.”