Svešķermeņi Ķīnā

Rīts atnāca smagnēji: ar sāpošu galvu un aizpampušām acīm. Pie tā nebija vainojams alkohols, bet gan laika starpības ietekme uz miegu. Līdz četriem rītā rakstīju vēstules un klausījos istabas biedra — korejieša Dzin Dunhana krākšanā un zobu griešanā. Korejieša kājas bija izstieptas pret ledusskapja atvērtajām durvīm, pa kurām plūda biezs aukstuma vilnis. Tas atsitās pret istabas siltumnīcas gaisu, tā padarot atrašanos telpā iespējamāku, jo visā ēkā AC (air condition) strādāja tikai dažās istabās, bet mūsējā nebija starp tām.

Pirmā lekcija jau bija nokavēta, lai arī mācību telpas atradās desmit metrus tālāk pa gaiteni. Atceros, kā Dunhans bija pūlējies mani piecelt, bet tajā brīdī es labāk vēlējos būt deportēts uz Tibetu nekā tikt pamodināts. Beidzot piespiedu sevi aizrāpot līdz dušai, pie sevis murminot visus sev zināmos Pekinas dialekta lamuvārdus, kuru krājums diemžēl izbeidzās īsi pirms atklāju, ka beidzies siltais ūdens: to padeva tikai divas reizes dienā. Šī nebija viena no tām reizēm.

“Rīts kā jau rīts,” nodomāju un palūkojos pa logu. Acīm pavērās visai tukša ieliņa, uz kuras apdrupušajiem trotuāriem mazos pītos krēsliņos sēdēja veci vīri un ierastām kustībām virpināja maigi džinkstošas bumbiņas. Uz velosipēda garām aiztraucās jauns avīžpuika tumši zilā kombinezonā. Aizsmakušā rīkles balsī viņš izbļāva pārdošanai paredzētās avīzes nosaukumu. Man tas vienmēr ir paticis, un arī sarunās pūlējos atdarināt šo provinciāli raupjo, bet arī skaisto Dziņaņas dialektu, kas atšķīrās no oficiālās Pekinas valodas. Šeit Dziņaņā viss bija tāds kā lēnāks un pelēkāks nekā citās šāda lieluma pasaules pilsētās.

Četri nēģeri. Žermēns

Žermēns bija apaļīgs matemātikas maģistrants. Viņš vienmēr stāvēja atspiedies pret Dziņaņas pedago­ģiskās universitātes kopmītnes kāpņu margām, acīm pavadot turpu šurpu skrejošās bālās krievu meitenes no Novosibirskas un Vladivostokas. Viņam patika baltās meitenes, bet Dziņaņas kopmītnēs tas bija deficīts. Visvairāk bija bez mēra nomeikapoto korejiešu un kautrīgo japāniešu. Viņām skaita ziņā sekoja latvietes. Pa vienai, divām kopmītnēs dzīvoja arī dažas amerikāņu un angļu skolotājas.

Žermēns nekad neko tā arī neuzsāka attiecībā uz savām simpātijām. Viņš tās tikai novēroja un atplauka ik reizi, kad kāda no viņām, sapratusi, ka viņa plāni tālāk nesniedzas, koķeti piemiedza ar aci. Tādos brīžos viņš nosarka, cik nu afrikānis var nosarkt, un mulsi pie sevis noķiķināja. Toties, ja garām gāja kāds vīriešu dzimuma pārstāvis, viņš ar donžuāna sejas izteiksmi izrunāja savu topa teicienu — “pour quoi pas” [1]* un triumfējoši iesmējās.

Žermēns bija pārliecināts woodoo spēka atzinējs. Tieši tādēļ gadījuma sakari viņam nebija pieņemami. Viņš zināja stāstīt, ka viens viņa draugs esot šī iemesla dēļ nomiris. Tai sievietei bijis greizsirdīgs vīrs, kurš ar kādas vecas burves palīdzību panācis letālu iznākumu. Žermēnu nepārliecināja arī mūsu arguments, ka ūīna nav Āfrika un šeit woodoo likumi nestrādā.

Toties Žermēns bija līdz neprātam uzcītīgs un katru nakti sēdēja mācību telpās, paralēli urbdams ķīniešu valodu un augstākās matemātikas kalambūrus. Atšķirībā no mums, viņš mēdza veikt nelielu pastai­gu pa putekļainajām ielām no ārzemju studentu ko­jām līdz zvaigznēm rotātajiem universitātes ķīnie­šu studentu pilsētiņas vārtiem, pret kuriem, pa­stiep­is roku pret ienācējiem, stāvēja granītā kalts Mao.

Tur atradās viena no milzīgajām auditorijām, kurā Žermēns mācījās kopā ar saviem ķīniešu kolēģiem. Ārzemnieku vienā klasē nebija vairāk par divpadsmit, bet ķīniešu studentu skaits auditorijā parasti svārstījās ap astoņdesmit. Tādēļ skolotāji no Rietumiem nereti izbļāva balsi, bet asprātīgākie lasīja lekcijas caur portatīviem megafoniem.

Žermēns mīlēja lasīt lugas, dziedāt dušā un cieta no sieviešu trūkuma organismā.

Dziņaņa

Pati Šaņdunas province ir neliela: Latvijas lielumā, tikai pēc formas atgādina nevis kamieli, bet bruņurupuci, un tajā dzīvo astoņdesmit miljoni cilvēku. Kādreiz šeit, Lu valstī, dzīvojis dižais Konfūcijs.

Šaņdunas galvaspilsēta Dziņaņa ir paliela, industriāla un diezgan garlaicīga pilsēta, ko vislabāk raksturo Lonely Planet ceļotāju grāmata, kas tūristiem vairāk par divām dienām tajā uzturēties neiesaka: apskatāms esot tikai Tūkstoš Budu kalns un, ja līdz vilcienam atlikušas vēl pāris stundas, tad vietējais vēstures muzejs.

Mēs Dziņaņā dzīvojām gadu, un vienīgā izklaide bija mācības, dzimšanas dienu pārtijas, kurās tika izdzerts ārprātīgs daudzums vietējā alus, un pārīšu dibināšana. Toties, atšķirībā no Pekinas, kura atradās kilometrus piecsimt uz ziemeļiem, šeit bija lielāks miers, draudzīgāka studentu komūna un lētāks ēdiens.

Pekinas universitātes studentu pilsēta bija liela, ar daudzām izklaides iespējām — tai skaitā klubiem, tenisa kortiem un narkodīleriem. Dziņaņā arī bija daži, mūsu Underground līdzīgi klubi, kuros lielākoties sapulcējās bagātu vecāku dēliņi un mazgadīgas ķīniešu prostitūtas. Tenisa kortu nebija, tāpēc pagalmā novilkām veļas auklu. Arī narkodīlerus šeit nemanīja — mūsu simt studentu kopa bija pamazs tirgus.

Toties tad, kad laiks bija silts, vietējie iedzīvotāji atrada sev citas izklaides iespējas: siltajos periodos visi parku soliņi un lielo kāpņu margas bija pilnas ar seksuāli neapmierinātiem ķīniešu studentiem, kuri nevarēja rast divvientulības mieru pārpildītajās kopmītņu istabās. Ķīniešu studentu dzīves apstākļi tiešām nebija no apskaužamākajiem — atšķirībā no ārzemju studentiem, kas dzīvoja divatā vai īpašos gadījumos — arī pa vienam, vietējie zināšanu kārie eksemplāri mitinājās pa desmit piecpadsmit vienā istabā, kurai pāri stiepās veļas auklas ar dažādiem Made in China veļas paraugiem. Kopā ar savdabīgo ķiploku un sasvīdušo miesu smārdu tas viss veidoja visai nosacīti romantisku ķīniešu studenta dzīvi.

Dziņaņa ir pilsēta, kura ar laiku pieradina. Tā neatklājas īslaicīgiem tūristiem, jo tajā nav specifisku un interesantu tūrisma objektu, bet tai ir interesanta aura, kas pievelk, īsti pat neatklājot, ar ko. Tu vari dažkārt stundām ilgi klaiņot pa neasfaltētām piepilsētas ielām, kuras nemitīgi izved tevi pie pilsētu apskaujošiem kalniem. Vari vērot, kā acu priekšā tiek uzcelti debesskrāpji un blakus tiem pie mazām pelēkām mājelēm saimniece izlej samazgu spaini. Dārgs Šanhajā taisīts Audi paskrien garām strādājošiem studentiem, kuru gada stipendija un alga kopā ir šī Audi rezerves riteņa vērta.

Dziņaņa ir pilsēta, kurā mēs izglītojāmies.

Četri nēģeri. Donalds

Donalds bija Žermēna tautietis un kursabiedrs, kaut arī krietni vecāks un pilnīgi cita tipa personāžs. Viņš vienmēr bija švītīgi apģērbies un smaržoja pēc dārga odekolona. Studentu dzīvi viņš nepieņēma un vienmēr augstprātīgi skatījās uz dzimšanas dienām, kā arī citām, viņaprāt, nelietderīgām nodarbēm. Toties Donalds skraidīja uz dažādiem banketiem un pieņemšanām, uz kurām viņu ielūdza ķīniešu biznesmeņi. No šiem banketiem viņš vienmēr atgriezās ar simpātiskām jaunām ķīniešu meitenēm, ar kurām ieslēdzās savā otrā stāva istabā ar skatu uz rūpnīcas skursteni. Ko viņš meitenēm solīja, nezinu. Kaut gan parastā ārzemju studentu ķīniešu meiteņu pavešanas metode ir apsolījums paņemt līdzi uz Štatiem, kas, pēc ķīniešu meiteņu domām, ir labklājības citadele.

Donalds šajā ziņā bija izņēmums, viņš nesolīja neko, bet ar afrikāniskā seksapīla kazanovisko šarmu viņam izdevās neiespējamais. Arī reliģiska rakstura šau­bas viņu nenomāca. Donalds bija pārliecināts kristietis un sestdienas vakaros staigāja no istabas uz istabu, aicinot visus uz vietējo luterāņu baznīcu. Savukārt svētdienas rītos Donalds izmaksāja taksi vi­siem, kuri vēlējās nokļūt uz ķīniešu valodā notiekošo dievkalpojumu. Tādā veidā viņš acīmredzot kompensēja savu libido streiku. Tā arī netiku redzējis viņu mācāmies, ja nu vienīgi diskutējam ar Žermēnu franču valodā vai dzimtajā kikongo dialektā.

Donalds vienīgais no visiem kopmītnes iedzīvotājiem zināja, kāpēc ir šeit.

Pjotrs un prostitūta

Pjotrs, krievu students no Vladivostokas, parasti sēdēja savā istabiņā un trinkšķināja lēnas krievu dziesmas. Citādi bija ļoti draudzīgs, skolotāju un studentu iemīļots. Nereti nogulēja lekcijas, ko ļoti pārdzīvoja, tāpēc tajā dienā bija īpaši centīgs. Pjotrs mācēja sarunāties ar ķīniešiem viņu iemīļotajā manierē, tāpēc jau pavisam drīz vietējo ielu tirgoņi viņam uzsmaidīja un sauca vārdā. Pjotram patika eksperimentēt. Aizgājis pusdienās, viņš atnāca ar uz iesma saspraustām maijvabolēm, kas bija apvārītas verdošā eļļā un apkaisītas ar iedzeltenām garšvielām. Citreiz viņš izdomāja, ka jāsāk taupīt, jo stipendija vienmēr viņam beidzās jau otrajā nedēļā, un ieradās ar kasti, pilnu ar ķīniešu lētajiem makaroniem. No tiem viņš pārtika nedēļu, tad devās uz padārgu restorānu, un iztērēja visu atlikušo naudu dažādās delikatesēs — pūdētās olās, krabjos un pasausā čūskā.

Reiz, kad Pjotrs devās savā kārtējā pusdienu pa­staigā, pienāca kāds ķīniešu biznesmenis, un, uzzinājis, ka Pjotrs ir no Elosi, kā ķīniski sauc Krieviju, uzaicināja mācīt viņam angļu valodu. Ķīnas oficiāli maskētajā, bet viegli pamanāmajā proamerikāniskajā uztverē jebkurš baltais, lai arī no Krievijas vai Francijas, ķīniešprāt, runā angliski. Pjotra gadījumā šie maldi izrādījās patiesi, jo puisis tiešām labi prata angļu valodu. Pjotrs piedāvājumā redzēja gan iespēju piepelnīt, gan arī jaunu piedzīvojumu.

Ķīniešu biznesmenim angļu valodas stundas nebija vairāk vajadzīgas kā baleta nodarbības; Pjotra pakalpojumi viņam bija tikai iespēja kārtējo reizi apliecināties pārējo partneru acīs. Parasti biznesmenis krievu studentu vazāja pa dažādiem biznesa vakariem, kuru laikā viņš vairākkārt pieminēja Pjotru kā savu angļu valodas skolotāju. Pjotrs par tādu notikumu pavērsienu īpaši nemulsa, jo, kā pats izteicās, kamēr viņu neizmanto seksuāli, tikmēr kāda starpība, kā viņu izklaidē. Un tiešām — viņam netrūka dārgu pusdienu un kabatas naudas.

Taču reiz viņa piedzīvojumi ieguva īpaši interesantu raksturu. Darba devējs jau bija izmēģinājis daudz ko, lai ieinteresētu Pjotru par savu sabiedrību, ieskaitot savu trīs nemēbelēto dzīvokļu izrādīšanu un pacienāšanu ar buļļa peni. Taču nu tika izdomāts radikālāks paņēmiens: viņš apsolīja Pjotram izmēģināšanai ķīniešu prostitūtu. Pjotrs, ilgi nedomājot, piekrita, jo, viņaprāt, ja jau esi Ķīnā, tad jāizmēģina viss, ko tā var sniegt. Pirmās trīs šī amata pārstāves atteicās, jo ķīniešu prostitūtu stereotipi veidojas ļoti tradicionālā veidā — no nelegālajām videofilmām, kuros baltais vīrietis tiek attēlots ar nedabīgi milzīgu fallu. Tāpēc doma, ka tagad ar to būs jāiepazīstas dzīvē, viņas šausmināja. Pjotrs samulsis mēģināja iebilst, ka šie parametri atbilst tikai īpaši izvēlētiem aktieriem, taču labdaris biznesmenis, pieklājīgi pamājis, zvanīja citai profesionālei, kura piekrita. Pārītis tika aizvests uz apsūbējušu, laika zoba sagrauztu viesnīcu, kur tika atstāts mīlas spēlēm. Pjotra draugam tas izmaksāja simt dolārus, kas mazliet pārsniedza mūsu stipendiju apjomu.

Tikai krietni vēlāk Pjotrs uzzināja: ja gadījumā viņš būtu pieķerts, tas varētu vainagoties ar pamatīgām nepatikšanām. Ķīnas likumi paredz krietni vien bargākus sodus nekā Latvijas vai Krievijas krimi­nālkodeksi. Tikmēr neviendabīgā draudzība arī pajuka, jo labvēlīgais Dziņaņas naudasmaiss sāka pieprasīt kompensāciju par savu dāsno roku Krievijas vīzas izskatā, kas Pjotram vairs nelikās interesanti, un viņš atrada dažādus ieganstus, lai izvairītos satikties.

Biznesmenis par to ilgi nebēdāja un atrada jaunu geišu kaimiņu universitātē.

Četri nēģeri. Karijs

Mazais, kā zāle kustīgais afroamerikānis vienmēr atradās kādā deju klubā, klausījās repu un mācījās dienu pirms eksāmeniem. Viņš arī bija pirmais, kurš atrada darbu, kas gan studentam nebija legāli, taču uz to visi skatījās caur pirkstiem. Viņa uzdevums bija vienkāršs — atnācis uz kādu deju klubu, viņš noteiktā laikā izgāja zāles vidū un meistarīgi demonstrēja Ņujorkas klubu labāko deju paraugus, tādējādi iedrošinot kolektīvisma garā audzinātos ķīniešu jauniešus. Kluba īpašnieki bija likuši uz pareizās kārts: pavisam īsā laikā Karija iesildīšanas uzvedums izrādījās viens no populārākajiem šoviem Dziņaņā, un apmeklētāju skaits strauji vairojās. Karijs kļuva par kluba apmeklētāju mīluli, bet viņš šo negaidīto popularitāti uztvēra bez zvaigžņu slimības pazīmēm. Joprojām smaidīgs un tipiski amerikānisks, viņš ar šausmīgu akcentu pateicās par uzmanības pierādījumiem. Ķīniski izteikto “paldies” daudzi viņa ķīniešu draugi pārprata kā angliski teiktu, tāpēc stilīgu frāzi un mēģināja to atkārtot.

Reiz kluba menedžeris piedāvāja viņam nosvinēt savu dzimšanas dienu šajā iestādē, un arī tad Karijs nelika vilties. Noteiktajā laikā sāka pulcēties viesi, bet no paša jubilāra nebija ne vēsts. Kad atmosfēra jau bija tik nokaitēta, ka daži no viesiem sāka domāt par atgriešanos mājās, atskanēja Karija mīļākais gangsterrepa gabals, ieslēdzās spēcīgs starmetis un tā gaismas kūļa galā triumfējoši izlēca mazais Karijs, kā pieredzējusi TV dīva izbļaudams sveicienus visās viņam zināmajās pasaules tautu valodās, par ko viņu varētu apskaust pats Jānis Pāvils. Ovācijas bija grandiozas, un ārpusē stāvošie taksometru šoferi un bulciņu pārdevēji sarāvās, it kā otro priekšsēdētāja atnākšanu sagaidījuši.

Karijs bija lielisks, līdz iemīlējās krievu meitenē un kļuva nebaudāms.

Četri nēģeri. Čeiss

Čeiss dzīvoja istabā viens, un skatam pa logu vajadzēja būt līdzīgam manējam. Tikai Čeisam viss rādījās citā perspektīvā — gan tāpēc, ka viņš dzīvoja stāvu zemāk, gan, galvenokārt, tāpēc, ka viņš nepārtraukti smēķēja nez kur izrautu marihuānu. Par marihuānu neviens nenojauta, jo bija pieņēmuši par normu viņa lēno reakciju, no istabas pilnā skaļumā kliedzošo Hendriksu un vienmēr sapņainās, ne šo pasauli redzošās acis. Neviens nebrīnījās par to, ka parasti, nokavējis lekciju sākumu, Čeiss nekautrējās ierasties ar pleijera austiņām uz galvas un, skaļi čāpstinot, ēst mandarīnus. Viņš varēja aizmigt, atspiedis savu garmataino galvu uz pirmā sola un nereaģēt uz apjukušo pasniedzēju aicinājumiem koncentrēties uz mācību vielu. Čeisam bija arī savi plusi: viņš tekoši runāja neskaidrā Taivanas dialektā, ko saprata tikai ķīnieši, tiesa ne visi. Viņš nekad neieradās kopmītnēs piedzēries, kā to mēdza darīt pārējie iemītnieki. Līdz ar to Čeiss krita uz nerviem tikai Karijam, kurš nespēja piedot tautietim šādu amerikāņu kultūras prezentāciju.

Čeiss mēdza rakstīt burvīgu dzeju un lasīt vienu un to pašu grāmatu ķīniešu valodā visa gada garumā. Dienas gaišumā viņš sēdēja kādā no ielu tējnīcām un sarunājās studentiem, taču tiem sarunas parasti pēc minūtēm piecām jau apnika. Čeiss par to nebēdāja — viņš tikai malkoja tasi pēc tases rūgteno zaļo tēju, kas deva veldzi viņa izkaltušajai rīklei, un nepiespiesti vēroja Dziņaņas ielu dzīvi. Blakām esošie augļu pārdevēji viņu netraucēja, jo sen jau bija atmetuši domu, ka šim savdabīgajam afrikānim varētu kaut ko pārdot, ja viņš pats to nevēlējās.

Čeiss — tas bija īpašības vārds.

Epilogs

Bieži, stāstot par Ķīnu, tu pēkšņi saproti, cik šaura ir tā prizma, caur kuru to redzi. Man joprojām nav skaidra ķīniešu domāšana un vērtības, lai gan Ķīnā esmu pavadījis diezgan ilgu laiku. Bieži vēstures ietekmi uz domāšanu mēs saprotam kā kulturālu atpalicību. Pie tam vairāk vai mazāk apzināti ķīniešu ikdiena tiek slēpta no ārzemnieku acīm. Kaut vai gadījumā, kad apsolītās ekskursijas uz ķīniešu zvejnieku ciemu vietā mūs aizveda uz paraugpilsētiņu ar neapdzīvotām, greznām mājām, bet sekundi pirms ieiešanas šajā ciemā tika ieslēgta strūklaka. Kad tiku uzaicināts pie kādas skolotājas ciemos, redzēju, ka viņa kopā ar vīru un bērnu dzīvo piecpadsmit kvadrātmetros ar kopēju izlietni gaiteņa galā. Savukārt students, kurš joprojām mācās maoistu rakstus, apgalvo, ka viņš var skaļi noliegt Mao autoritāti. Viņš izklausās kā puišelis, kurš lielās vienaudžiem, ka naktī aizies uz kapiem. Ķīna joprojām ir slēgta nepiederošiem. Es dzīvoju Ķīnā un reizē ne Ķīnā. Man apkārt bija tādi paši studenti kā es, kas bija izveidojuši savu priekšstatu, kā redzēt šo milzīgo valsti. Un es jau arī nerakstīju par Ķīnu, bet par dažiem svešķermeņiem tajā, kurus uzņem laipni, lai pēc tam tikpat laipni pavadītu. Un aizmirstu.

[1] * Kāpēc ne (franču val.).