Svētais tulkotājs

Mazais digitālais fotoaparāts izšļuka no rokām, ar tādu kā sausu un tukšu klakšķi atsitās pret krāsaina marmora paklājam līdzīgo, daudzu paaudžu soļu nogludināto grīdu un ripoja lejup pa akmens kāpnēm, atpakaļ Bētlemes kriptā, no kuras fotoaparāta īpašnieks – jauns vīrietis ar sportisku, uz krūtīm sasprādzētu mugursomu – nupat bija atgriezies Santa Maria Maggiore baznīcas plašumā. Iespējams, viņš bija centies no augšas nofotografēt pāvesta Leona XIII laikā uzstādīto “Bezvainīgās ieņemšanas pāvesta” Pija IX skulpturālo atveidu. Ievērojami lielāks par kuru katru cilvēku, tomēr reālistisks un varētu teikt – cilvēcisks, baltā marmorā kalts, viņš tur tup, ceļos nometies, lūgšanā saņemtām rokām un raugās kriptas dziļumā, tur, kur noslēpumaini izgaismots stāv kristāla šķirsts ar pieciem dēļu gabaliņiem – tie, kā uzskata, ir daļas no silītes, kurā tūliņ pēc piedzimšanas Bētlemes kūtiņā tika guldīts Jēzus.

Tūristi Svētās Marijas Lielāko, Silītes (ad Praesepe) jeb Sniega (della Neve) baznīcu Romā mēdz apmeklēt dažādu iemeslu dēļ. Kā apgalvoja Itālijas aprakstīšanas klasiķis krievu rakstnieks Pāvels Muratovs, tas esot viens no trim dievnamiem (līdzās Svētā Jāņa Laterānā un Svētā Paula ārpus mūriem baznīcām), kurus grib aplūkot gandrīz ikviens iebraucējs, īpaši nepievēršot uzmanību faktam, ka tās, kaut arī pieder senākajām kristiešu celtnēm Romā, gadsimtu gaitā daudzreiz pārbūvētas. Daļu apmeklētāju varētu būt uzrunājusi Eskvilīna pakalnā celtā dievnama brīnumainā vēsture. Tā sākās ar pāvesta Libērija un patricieša Jāņa noredzētiem sapņiem, kuros viņi bija saņēmuši pašas jaunavas Marijas norādījumus par baznīcas celšanu. 352. gada 5. augusta rītā zīmīgi apsnigušais pakalns tika uzlūkots kā skaidra norāde par ceļamā dievnama vietu. No pašas pirmās šajā vietā uzbūvētās baznīcas nekas gan nav saglabājies. Vēl arvien aplūkojamais būvapjoms, kas pārcietis daudzas zemestrīces un apaudzis ar arvien jauniem arhitektoniskiem un mākslas priekšmetu uzslāņojumiem, ir datējams ar 440. gadu. Taču arī tas ir visai pieklājīgs vecums, un interesenti var mēģināt saskatīt pagājušo laiku atspīdumus mozaīku bizantiskajā zeltā, bet jo īpaši – galvenā joma trīsdesmit sešu it kā vienādo marmora kolonnu atšķirībās. Atbilstoši mūsu ēras pirmo gadsimtu būvniecības ieradumiem, tās tikušas piemeklētas no dažādām celtnēm – iespējams, kādas saglabājušās arī no pašas pirmās baznīcas.