Tā mēs atriebjamies

1992. gadā, kad Danielam Vempam bija apmēram 22 gadi, viņa karsti mīļotais tēvabrālis Sols krita kaujā ar kaimiņu Ombalu klanu. Jaungvinejas augstienē, kur dzīvo Daniels un viņa Handu klans, vecāku brāļiem un māsām ir liela loma bērnu audzināšanā, tāpēc tur tēvoča nāve ir daudz smagāks trieciens, nekā tas būtu vidusmēra amerikānim. Daniels bieži pat īpaši nenošķīra savu bioloģisko tēvu no pārējiem tās paaudzes klana vīriešiem. Un Sols vienmēr bija ļoti labi izturējies pret Danielu, kurš tēvoci atcerējās kā garu un izskatīgu vīru, kuru nākotnē noteikti gaidītu vadoņa loma. Sola nāvi vajadzēja atriebt. Daniels man pastāstīja, ka atbildību par atriebšanās organizēšanu parasti uzņemas upura pirmdzimtais dēls vai, ja tāda nav, kāds no brāļiem. “Solam bija dēls, taču viņam tēva nāves brīdī bija tikai seši gadi. Atriebībai viņš bija krietni par jaunu,” Daniels stāstīja. “No otras puses, par manu tēvu tolaik jau teica, ka viņš esot par vecu un nespēcīgu. Atriebējam jābūt spēcīgam jaunam vīrietim pašā spēku plaukumā. Tā nu atriebību par Sola nāvi visi gaidīja no manis.” Izrādās, lai Daniels ar šo pienākumu tiktu galā, vajadzēja vēl trīs gadus, divdesmit deviņu citu cilvēku nāvi un trīssimt upurētas cūkas.

Ar Danielu es iepazinos sešus gadus pēc minētajiem notikumiem; viņš strādāja Chevron Texaco Jaungvinejas filiālē, kas tolaik pārvaldīja naftas laukus Dienvidu augstienē, nepilnus piecdesmit kilometrus no Daniela dzimtā ciemata. Naftas lauki, kuros es biju ieradies veikt vides pētījumus, atrodas mežainos pakalnos skaistā Kutubu ezera krastos. Klimats šeit ir silts, taču mitrs - gada vidējais nokrišņu daudzums šajā apvidū mērojams metros. Danielu norīkoja par manu šoferi. Ik rītu stundu pirms rītausmas viņš atbrauca man pakaļ, vadāja pa šauriem zemes ceļiem, gaidīja, kamēr es teju vai ik pēc pusotra kilometra lecu ārā no auto, lai ierakstītu putnu dziesmas, un pārveda atpakaļ naftinieku nometnē tieši laikā uz pusdienām. Daniels bija slaids, bet muskuļots jauns vīrietis - tāpat kā citi Jaungvinejas augstieņu ļaudis, tumšādains ar sīksprogainiem tumšiem matiem, tumšām acīm un stingru kontūru iezīmētu seju. Man jau pirmajā tikšanās reizē radās iespaids, ka viņš ir apmierināts ar dzīvi, aizrautīgs un sabiedrisks cilvēks. Garajās ceļā pavadītajās stundās mēs labprāt stāstījām viens otram par savu dzīvi. Neraugoties uz vairākām būtiskām atšķirībām mūsu dzīvesveidā - Daniela ciematā uzmanības centrā bija saldo kartupeļu un cūku audzēšana un karošana, bet es, tipisks Amerikas lielpilsētas iedzīvotājs, lielākoties lasīju lekcijas koledžā un nodarbojos ar pētniecisko darbu -, daudzējādā ziņā mūsu aizraušanās bija līdzīgas: mēs mīlējām savas sievas un bērnus, mums patika sarunas, sports, putni un automašīnas. Un šo sarunu laikā viņš man pastāstīja par savu atriebību.

Daniela dzimtā puse un arī citi Jaungvinejas augstieņu apvidi antropologus interesē jau kopš trīsdesmitajiem gadiem, kad austrāliešu un holandiešu dabas resursu meklētāji un patruļas “atklāja” līdz šim ārpasaulei nepazīstamu, aptuveni miljons cilvēku lielu akmens darbarīkus lietojošu cilti, un sāka šos ļaudis iepazīstināt ar metālu, rakstību, misionāriem un valdību. Šajā laikā cilti skārušas straujas pārmaiņas. 1964. gadā, kad es pētnieciskos nolūkos pirmo reizi biju Jaungvinejā, vairums augstieņu iemītnieku vēl joprojām mitinājās būdās ar meldru jumtiem un ar rokām tēstu dēļu sienām; daudzi valkāja salmu svārkus un staigāja bez krekliem; tagad daudziem namiņiem ir skārda jumti, bet vairums vietējo nēsā tēkreklus un šortus vai garās bikses. Un tomēr augstieņu ļaudis vēl joprojām vienlaicīgi mājo divās pasaulēs. Daniels pirmkārt apzinās savu pienākumu pret Handu klanu, tad - pret nipu cilti un tikai pēc tam - pret savu zemi, Papua Jaungvineju, kas nopūlas, lai tūkstošiem klanu un simtiem cilšu saliedētu vienotā miermīlīgā demokrātiskā valstī.

Valstis un valdības mūsdienās visā pasaulē ir tik pierasta lieta, ka mēs mēdzam aizmirst, cik nesens jaunieviesums tās patiesībā ir; tiek uzskatīts, ka pirmās valstis radušās tikai aptuveni pirms piectūkstoš piecsimt gadiem tā sauktā “auglīgā pusmēness” teritorijā. Kad valstu vēl nebija, Daniela atzītās nopietnu konfliktu risināšanas metodes - vai nu vardarbīgā ceļā, vai pieprasot kompensāciju - bija vispārpieņemtas visā pasaulē. Papua Jaungvineja nebūt nav vienīgā vieta, kur šie tradicionālie domstarpību nokārtošanas paņēmieni, lai arī nemierīgi, tomēr sadzīvo ar valsts izmantotajiem paņēmieniem. Daniela metodes varētu likties gluži labi pazīstamas, teiksim, lielpilsētas geto bandām Amerikā, tāpat arī somāliešiem, afgāņiem, kenijiešiem un daudziem cilvēkiem citās valstīs, kur cilšu saites vēl joprojām ir spēcīgas, bet valsts kontrole - vāja. Pamazām vien es aptvēru, ka Daniela atriebības alkas un naids pret konkurējošajiem klaniem no mūsu domāšanas paradumiem nav nemaz tik tālu, kā mums pašiem labpatiktu domāt.

Karadarbība starp Handu un Ombalu klaniem sākās pirms daudziem gadiem; pirms cik, Daniels man nepateica - iespējams, viņš to nemaz nezināja. Varbūt tas notika pirms vairākiem gadu desmitiem, varbūt vēl senāk. Augstieņu klanos par ikvienu slepkavību jāatriebjas, nogalinot kādu citu, un tā nu karš turpinās bezgalīgi, ja vien politiski apsvērumi neliek konfliktu beidzot atrisināt - vai arī viens no klaniem netiek noslaucīts no zemes virsas vai neaizbēg. Kad pavaicāju Danielam, kā īsti sākās karš, kurš paņēma viņa tēvoča dzīvību, viņš atbildēja: “Karu starp Handu un Ombalu klaniem izraisīja cūka, kas izpostīja dārzu.” Cilvēkiem no malas tas var likties pārsteidzoši, taču vairums Jaungvinejas augstieņu karu vismaz šķietami sākas pēc strīdiem par cūkām vai sievietēm. Antropologi strīdas, vai šo karu cēloņi patiesībā tomēr nav apslēpti dziļāk - tie varētu būt, piemēram, strīdi par zemi vai pārapdzīvotība, tomēr karojošo cilšu locekļi izvaicāti parasti piesauc vai nu sievieti, vai cūku. Neviens rietumnieks, kurš dzirdējis stāstu par Helēnu un Trojas karu, nebrīnīsies, ka par casus belli nosauc sievieti; kāpēc tikpat augstu tiek vērtētas arī cūkas, šķiet mazāk saprotami. Taču Jaungvinejas augstieņu iedzīvotāji, kuru galvenā pārtika ir ar cieti bagātas saknes, tādas kā saldie kartupeļi un taro, dzīvo hroniskā olbaltumvielu badā; salā audzētās tumšās, sarainās cūkas tradicionāli bijušas vienīgais kaut cik nozīmīgais proteīna avots. Tā nu cūkas kļuvušas par augsti vērtētiem prestiža un pārticības simboliem. Ar cūkām sacenšas miermīlīgas konkurences un ārišķīgas padižošanās nolūkos; tās izmanto arī kā valūtu, lai pirktu sievietes. Katrai cūkai ir saimnieks un savs vārds; bieži var redzēt sievietes, kuras ar vienu krūti zīda sivēnu, ar otru - pašas bērnu.

Tipisks Jaungvinejas augstieņu ciemats ir būdiņu puduris, kurā mitinās vairāki desmiti vai simti cilvēku un viņu cūkas; ciematu parasti iejož žogs, bet no kaimiņu ciema šķir pāris vai nedaudz vairāk kilometru. Pa dienu cūkas tiek palaistas meklēt barību savā vaļā un bieži vien iemaldās svešā sakņu dārzā, nogāžot žogus vai parokoties zem tiem. Viena cūka var pāris stundu laikā uzrakt un pilnībā izpostīt veselu dārzu. Ja šāda ielaušanās notiek naktī vai ja vainīgā cūka netiek pieķerta nozieguma vietā, ir tikpat kā neiespējami pierādīt, kurš lopiņš tad īsti vainīgs. Un tieši tā savulaik sākās handu un ombalu karš. Kāds ombalu vīrs atklāja, ka viņa dārzu izrakņājusi cūka. Viņš apgalvoja, ka vainīgais kustonis piederējis kādam cilvēkam no Handu klana; tas apsūdzību noliedzis. Ombalu vīrs saniknojies, pieprasījis kompensāciju un, kad cūkas īpašnieks no Handu klana atteicies maksāt, uzbrucis tam. Tad iejaukušies abu strīdnieku tuvinieki, un drīz vien abi klani pilnā sastāvā (no četriem līdz sešiem tūkstošiem cilvēku) jau bija ierauti karā, kas nu jau plosās ilgāk, nekā Daniels spēj atcerēties. Viņš man pastāstīja, ka četros gados pirms Sola nāves bojā gājuši septiņpadsmit citi vīri.

Sols krita tā saucamajā “publiskajā kaujā”, ko vērā ņemama attāluma šķirtas lielas karotāju grupas izcīna klajā laukā. Šurpu turpu lido bultas un šķēpi, tāpēc bieži vien ir pilnīgi neiespējami noteikt, kurš atbildīgs par kritušā nāvi. Pat gadījumā, ja pretinieka karotāju nogalinājusī puse to tomēr zina, parasti tiek darīts viss, lai slepkavas identitāti paturētu noslēpumā. Šī iemesla dēļ Daniela atriebība bija vērsta nevis pret Sola īsto slepkavu, bet kādu citu ombalu vīru vārdā Heneps Isums, kurš savam klanam šo kauju bija sarīkojis. Uzņemoties oficiālo lomu, kas pazīstama ar nosaukumu “kaujas īpašnieks”, Isums atzinis savu atbildību par Sola nāvi, un tā nu Daniels kļuva par īpašnieku kaujām, kurās bija iecerēts viņu nogalināt. Isums ideāli atbilda Daniela vajadzībām - viņš bija slaids un izskatīgs, turklāt viss liecināja, ka nākotnē viņš varētu kļūt par klana vadoni, gluži tāpat kā Sols. Nogalinot Isumu, Daniels būtu pienācīgi atriebis sava tēvoča nāvi.

Daniels man paskaidroja, ka handas jau kopš agras bērnības māca neieredzēt savus ienaidniekus un gatavo īsta karotāja mūžam. “Ja tu krīti kaujā, tevi uzskata par varoni un cilvēki tevi atcerēsies vēl ilgi,” viņš teica. “Turpretim, ja tu nomirsti ar kādu kaiti, tevi pieminēs tikai vienu dienu vai varbūt dažas nedēļas. Pēc tam visi tevi aizmirsīs.” Daniels lepojās ar visu nipu cilts karojošo klanu demonstrēto agresivitāti un viņu prasmi nevainojami atcerēties katru sīkāko parādu vai pāridarījumu. Viņš nipus salīdzināja ar “viegliem ziloņiem”: “Viņi atceras, kas notika pirms trīsdesmit gadiem, un viņu vārdi turpina virmot gaisā. Mēs mācāmies saprast dzīvi, stāstot cits citam stāstus - kā es patlaban stāstu jums un kā vectēvi stāstījuši saviem mazdēliem par kritušiem tuviniekiem, kuru nāve vēl jāatriebj. Dzīvi mēs mācāmies saprast, arī cīnoties kaujas laukā plecu pie pleca ar saviem klana biedriem un sabiedrotajiem.”

Iespējams, mūs pārsteidz tas, kā šajā kopienā pieņemts tīksmināties par pašu pastrādātām slepkavībām, taču etnogrāfiski pētījumi tradicionālās, lielā mērā ārpus valsts kontroles pastāvošās sabiedrībās parādījuši, ka karš, slepkavošana un kaimiņu demonizēšana tajās ir normāla parādība. Vērtējot pēc cilvēces vēstures standartiem, modernās valstiskās sabiedrības uzskatāmas par izņēmumu, jo mēs tajās uzaugam, apgūstot universālu morāles kodeksu, kas mums tiek burtiski iedzīts galvā: to katru nedēļu sludina mūsu baznīcās un tas iestrādāts mūsu likumdošanā. Taču patiesībā atšķirība starp valsts un handu klana sabiedrības diktētajām normām nav nemaz tik radikāla. Kara laikā pat modernās valstiskās sabiedrības pamanās ienaidnieku ātri pārvērst par dehumanizētu naida objektu, bet, tiklīdz parakstīts miera līgums, nekavējoties mūs aicina no sava naida atteikties. Šādas pretrunas cilvēkus nopietni mulsina - galu galā, ne miera apstākļu ideāli, ne karalaika ienaids, reiz nostiprinājušies mūsu apziņā, nav nemaz tik viegli atmetami. Nav brīnums, ka tik daudzi karavīri, kuriem nācies nogalināt, vēlāk cieši no pēctraumas stresa traucējumiem. Pārnākuši mājās, viņi, atšķirībā no nipu cilts karotājiem, kuri dižojas ar to, ka laupījuši kādam dzīvību, naktīs murgo un, ja vien iespējams, par pieredzēto vispār nerunā - ja nu vienīgi ar citiem kara veterāniem.

Amerikāņiem, kuri ir pietiekami veci, lai atcerētos mūsu kolektīvo naidu pret Japānu pēc Pērlharboras notikumiem, kvēlais naids, ko Daniels izjuta pret ombaliem, var nelikties nemaz tik tāls un nesaprotams. Pēc Pērlharboras simtiem tūkstošu amerikāņu vīriešu brīvprātīgi pieteicās nogalināt un arī nogalināja simtiem tūkstošu japāņu, bieži - tuvcīņā, ar brutāliem ieročiem, ieskaitot durkļus un liesmu metējus. Tie, kuri bija nogalinājuši īpaši daudz vai parādījuši īpašu drosmi, tika publiski apbalvoti ar medaļām; tos, kuri krita kaujas laukā, pēc nāves godināja kā varoņus. Amerikāņu sabiedrībā naids pret japāņiem un bailes no viņiem arvien pieņēmās spēkā - pat starp cilvēkiem, kuri nekad mūžā nebija redzējuši ne dzīvu japāņu karavīru, ne japāņu armijas nogalināta tuvinieka mirstīgās atliekas. Turpretim tradicionāli audzināti jaungvinejieši jau kopš bērnu dienām itin bieži redzējuši, kā viņu klana vīri dodas kaujā un pārnāk no tās; viņi redzējuši ienaidnieka nogalinātu tuvinieku līķus, klausījušies stāstos par cilvēku nogalināšanu, dzirdējuši, kā par karošanu runā kā par augstāko ideālu un pieredzējuši, kā veiksmīgi karotāji ar lepnumu atceras ienaidniekus, ko nogalinājuši, un kā viņi par paveikto tiek cildināti. Viņus nenomoka pretrunīgas izjūtas attiecībā uz ienaidnieka nogalināšanu; tas tāpēc, ka šiem cilvēkiem nav nācies piepūlēties, lai izmestu no prāta morāles principu, kas ar to ir pretrunā.

Parasti klans atriebību cenšas panākt trīs nedēļās. Tas ir laiks, kad situācija vēl joprojām ir saspringta un cilvēki jūt īpašu agresivitāti. Daniels man aprakstīja četras katra klana rīcībā esošās ātrās reaģēšanas iespējas: izlikt slēpņus pie sabiedriskajiem ceļiem, izmantot īpašas tāla lidojuma bultas, naktī negaidīti uzbrukt ienaidnieku mājām, kā arī burvestības un maģija. Taču Daniels nevarēja izvēlēties nevienu no šiem ceļiem, jo Sola nāves brīdī atradās piekrastes pilsētā Madangā, vairāk nekā trīssimt kilometrus no savas dzimtās puses. Par notikušo viņš uzzināja ar divu nedēļu nokavēšanos; pēc tam mājupceļš viņam prasīja vēl veselu nedēļu. Šīs aizkavēšanās dēļ Daniels tā arī neredzēja Sola līķi, un to, cik noprotams, ļoti pārdzīvoja; viņš varēja apmeklēt tikai tēvoča kapa vietu.

Atgriezies mājās, Daniels uzņēmās kaujas īpašnieka lomu un strauji ieviesa kārtību savu demoralizēto radinieku atriebības centienos. Sekoja kauja; jau pirmajā dienā Danielu ievainoja. “Es gāju uzbrukumā kopā ar savu bioloģisko tēvu, kurš turēja vairogu, lai mani pasargātu; tikmēr es pats nesu ieročus,” viņš stāstīja. “Mēs abi sākām kāpt pakalnā, tuvojoties akmeņlauztuvēm, no kurām ienaidnieki no Ombalu klana raidīja uz mūsu pusi akmeņus un šķēpus. Kāds akmens trāpīja tēvam pa kāju.

Tāpēc es paņēmu vairogu, lai viņu aizsegtu, un teicu, lai iet uz priekšu ātrāk. Tā nu es paliku neaizsargāts, un kāds ombalu šķēps no aizmugures trāpīja man pa kreisās kājas lielu.” Daniels parādīja aptuveni pusotru centimetru garu rētu un kā taisnojoties paskaidroja: “Ja tev kaujā ievaino pieri, tad tiek uzskatīts, ka tu esi labi cīnījies. Šķēpa brūce kājas aizmugurē, tāda kā manējā, liecina, ka tu neesi kauju aizvadījis godam.”

Kopumā Daniela pirmais ātras atriebības mēģinājums bija neveiksmīgs, un tā nu karš pārgāja jaunā - lēnākā, sarežģītākā un dārgākā fāzē, kas paredzēja sabiedroto meklējumus, pārrunas un nemitīgu plānu kalšanu. Daniela klans saprata, ka nāksies aicināt palīgā papildspēkus no citiem ciematiem. Sabiedroto izvēlēšanās bija saistīta ar āķīgām un bīstamām problēmām. Jaungvinejas augstienēs ir papilnam agresīvu vīru, kuri, paši savu motīvu vadīti, vēlas kādam atriebties un, lai to panāktu, bieži prasmīgi liek lietā nodevību. Kad vien kaut kur norisinās kāda kauja, mēdz uzrasties šādi ne vienas, ne otras puses nenolīgti cilvēki, cerot, ka viņiem radīsies izdevība nogalināt kādu no saviem ienaidniekiem. “Noteikti jāpārliecinās, ka cilvēki, ko tu nolīgsti par algotiem slepkavām vai vienkārši sabiedrotajiem, patiešām ir īsti tava mērķa ienaidnieki un jau gadiem ilgi perinājuši paši savus atriebības plānus,” Daniels skaidroja. “Ja tu pieļauj kļūdu, noalgojot cilvēku, kurš tavu mērķi patiesībā nemaz neuzskata par savu ienaidnieku, viņš var izmantot izdevību nogalināt tevi, lai pēc tam dotos pie taviem ienaidniekiem un pieprasītu atlīdzību.”

Plānus sarežģī vēl kāds faktors - ja kaujā krīt divi cilvēki, tad nākamajai kaujai, kas sarīkota, lai šo nāvi atriebtu, būs vismaz divi īpašnieki. Daniela kampaņas gadījumā kaujai patiesībā bija veseli trīs īpašnieki, jo cīņā, kurā krita Sols, gāja bojā vēl viens handu karotājs vārdā Fukals Limbuzu, bet trešajam, kādam Vijo, šķēps izdūra aci; viņš zaudēja redzi, un tas nodarījuma smaguma ziņā tiek pielīdzināts nogalināšanai. Tā nu Daniels kopā ar Fukala Limbuzu un Vijo brāļiem automātiski kļuva par trim nākamās kaujas īpašniekiem no Handu klana puses. Taču arī ombaliem bija savi iemesli atriebties, jo arī kāds ombalu vīrs vārdā Sande bija kritis kaujā, kurā dzīvību zaudēja Sols, bet pats Isums bija guvis ievainojumu.

Lai īstenotu savus atriebības plānus, Daniels nolīga vairāk nekā divsimt sabiedroto, aptuveni pa septiņdesmit no katra kaimiņu ciemata - Inginas, Komea un Pojas. Gluži dabiski, ka arī Ombalu klans pa to laiku pulcēja sabiedrotos savai pusei. Iznākumā pieci no četrpadsmit kaimiņu klaniem (aralindžas, ungupi, tapoli, sandapi un aki) nolēma nostāties handu pusē; četri (henepi, ingas, solopeni un mungani) pievienojās ombalu spēkiem, bet pieci (jupi, ulali, tveni, hukupi un tangi) izvēlējās neitralitāti. Visu šo sabiedroto nolīgšana, uzturēšana un atalgošana bija sarežģīta loģistikas operācija.

Tajās dienās, kad notika īstas kaujas, Danielam vajadzēja karotājus barot, sameklēt viņiem naktsmājas un, lietojot viņa smalkjūtīgo formulējumu, “sagādāt karotājiem dāmu sabiedrību, lai viņi neilgotos pēc mājām”. Daniels lēsa, ka to trīs gadu laikā, kas bija vajadzīgi viņa atriebības plānu īstenošanai, viņam nācies sarūpēt aptuveni trīssimt cūku. Tradīcija prasa, lai cūkas, kas šī garā gatavošanās posma laikā tiks nokautas, nebūtu audzētas pašu klanā - tās jānozog ienaidniekam. Taču Danielam vajadzēja uzmanīties un ņemt tikai ombalu cūkas. Viņš nedrīkstēja kļūdīties un nolaupīt kāda cita klana cūku; pretējā gadījumā viņš iemantotu jaunus ienaidniekus. Ombalu cūkas tika zagtas tiklab gaišā dienas laikā, kā naktī ar trīs Ombalu klanā ieprecējušos handu sieviešu nodevīgo palīdzību; viņas laiku pa laikam, slēpjoties no saviem ombalu klana vīriem un vīru ģimenēm, deva Danielam padomus, kur un kā cūkas vislabāk nozagt. Tik mazā ciematā nav nemaz tik vienkārši kaut kur, nevienam nemanot, aizlavīties, un, ja sieviešu nodevība tiktu atklāta, viņas varēja nogalināt. Handu vīrieši ar savām radiniecēm parasti satikās slepenās vietās, netālu no ombalu ciematiem - lai gan pastāvēja lielākas briesmas, ka viņus pieķers, sieviešu prombūtne bija tik īsa, cik vien iespējams. Es pajautāju Danielam, vai arī ombalu sievietes, kas ieprecējušās Handu klanā, varētu rīkoties tikpat nodevīgi. Viņš atbildēja: “Ja mēs būtu atklājuši, ka mūsu klanā ieprecējusies sieviete kādam sniedz par mums ziņas, mēs būtu viņu sasējuši un svilinājuši ar nokaitētām stieplēm un kvēlojošām pagalēm. Tāds bija mūsu plāns. Taču patiesībā mēs nevienu mūsu klanā ieprecējušos sievieti nodevībā nepieķērām; viņas visas palika uzticīgas mums, nevis saviem nolādētajiem radiniekiem.”

Starpklanu laulības sarežģīja Daniela gatavošanos vēl arī citā veidā - tās uzspieda ierobežojumus jautājumā, kuram kuru atļauts nogalināt. Pateicoties faktam, ka trīs Daniela radinieces bija apprecējušās ar Ombalu klana vīriešiem, Isums viņam bija kļuvis par netiešu radinieku - Daniels dēvēja viņu par tēvoci -, tāpēc Danielam nebija atļauts paša rokām nogalināt ne viņu, ne arī vispār kādu Ombalu klana locekli. Taču uzsūtīt Isumam algotus slepkavas bija gluži pieļaujami. “Nogalinot Isumu vai liekot viņu kādam nogalināt, es zaudētu tēvoci. Tomēr tas būtu tā vērts, jo es būtu atriebies,” Daniels paskaidroja.

Ir būtiska atšķirība, kā karo nipu un kā pārējās Jaungvinejas augstieņu ciltis. Piemēram, Baliemas ielejas dani cilts publiskās kaujas ir zināmā mērā ritualizētas; tās tiek iepriekš izsludinātas, norisinās tikai dienasgaismā un lietus gadījumā tiek pārtrauktas. Turpretim nipu kaujas sākas bez brīdinājuma un notiek gan dienu, gan nakti, neatkarīgi no tā, vai līst, vai spīd saule, tāpēc šīs cilts klani nekad nedrīkst zaudēt modrību. Karotāji regulāri izliek sardzi aptuveni desmit kilometru attālumā no sava ciemata, lai apsargātu savas mājas, ģimenes, dārzus un mājlopus.

Daniels uzsvēra, cik svarīgi atšķirt publiskās kaujas, kas norisinās, karojošajām pusēm ievērojot lielu attālumu, un privātās tuvcīņas. Pirmās viņš nicīgi dēvēja par “puišeļu spēlītēm”. Viņš paskaidroja: “Publiskās kaujas ir atvērtas ne tikai pieredzējušiem karotājiem, bet arī iesācējiem, jauniem sabiedrotajiem, kas nolīgti, lai uzkrātu pieredzi un pieņemtos pārliecībā par saviem spēkiem. Tajās var piedalīties arī cilvēki, kas meklē tikai izklaidi. Publiskā kaujā tās īpašniekam ir iespēja izvērtēt, kuri karotāji ir īsti veikli šāvēji ar pietiekami lielu pieredzi, lai pieņemtu ātrus, bet pareizus lēmumus.” Šādus karotājus pēc tam izraugās daudz bīstamākajām privātajām cīņām, kurās algotas slepenu slepkavu komandas izliek atriebības objektam slēpņus. “Tam vajadzīga savaldība, spēja novērtēt situāciju un koncentrēties, lai izvēlētos pareizo mērķi, nekristu panikā un nesāktu šaut uz pirmo cilvēku, kurš parādījies redzeslaukā,” viņš paskaidroja. “Zēni un jaunekļi mēdz pieļaut šādas kļūdas, tāpēc uz slēpņiem viņus neaicina.”

Kaujā jebkurš cīnītājs sastopas ar desmitiem vai simtiem ienaidnieka karotāju, kuri ne tikai kļūst par kustīgiem mērķiem, bet ir arī visdažādākajām saitēm saistīti ar uzbrucēju; dažus no viņiem nogalināt nav atļauts. Raugoties uz ņudzošo ienaidnieka karotāju pūli, jāpieņem acumirklīgi lēmumi. Laulības starp dažādu klanu locekļiem rada papildus sarežģījumus - daudzi karotāji var vēlēties saudzēt savus rada gabalus pretinieka pusē; viņi ņem līdzi kaujā ne tikai asas bultas, kas domātas ienaidniekiem, kurus drīkst nogalināt, bet arī dažas ar truliem uzgaļiem - tās paredzētas, lai brīdinātu “nešaujamus” tuvus radiniekus. Daniels stāstīja, ka reiz kādā kaujā viņa “tēvocis” no ienaidnieka puses izšāvis uz viņu tādu neasu bultu, lai brīdinātu par draudošām briesmām. Vēl pirms kaujas sākuma vienas puses cilvēki, piemēram, sievietes, kuras ieprecējušās svešā klanā, ar roku vai dūmu signāliem mēdz brīdināt savus asinsradiniekus par gaidāmo ienaidnieka uzbrukumu.

Reiz es Danielam apvaicājos, vai pastāv kādi noteikumi, kas ierobežotu paņēmienus, ar kādiem ienaidnieku atļauts nogalināt. Viņš atbildēja: “Kad mēs dodamies nakts sirojumā, iezogoties ienaidnieku ciematā un aplencot izvēlētā ienaidnieku pārstāvja būdu, mēs drīkstam to nopostīt, lai piespiestu viņu iznākt ārā un varētu viņu nogalināt. Taču nav pieļaujams pielaist būdai uguni un ienaidnieku sadedzināt dzīvu.” Tad es pajautāju: “Vai būtu pieļaujami, ka seši vīri ielenc būdu, lai uzbruktu vienam pašam ienaidniekam un viņu nogalinātu?” Daniels atbildēja: “Jā, tiek uzskatīts, ka tas ir taisnīgi, jo mums jau tāpat ir ļoti bīstami atrasties ienaidnieka teritorijā, kur pretiniekiem ir milzīgs pārsvars.” No sarunām ar citiem jaungvinejiešiem esmu uzzinājis, ka dažādām cilšu grupām mēdz būt atšķirīga kaujas etiķete. Piemēram, mans draugs Kariniga no Tudaves klana izpildīja savu pienākumu atriebt daribi cilts karotāju nogalinātā tēva un vairāku citu tuvinieku nāvi, kopā ar radiniekiem naktī šķērsojot džungļus, lai īsi pirms rītausmas ielenktu ienaidnieka ciematu, aizdedzinātu visas būdas pēc kārtas un ar šķēpiem nodurot no tām izstreipuļojošos miegainos iemītniekus.

Cīņas psiholoģija ir temats, ko mēs ar Danielu esam apsprieduši gari un plaši - īpaši to neizbēgamo konfliktu starp dusmām, kas karotāju dzen kaujā, un skaidro prātu, kas nepieciešams, lai varētu labi cīnīties. Daniels savu kaujas filozofiju formulēja īsi: “Jācīnās ar galvu.” Viņš sacīja: “Kad tu dzirdi, ka tavs miesīgais brālis kritis kaujā, tevi pārņem nejaukas jūtas. Tu sajūti sevī dusmas, kļūsti agresīvs, vairs nespēj skaidri domāt - tu gribi kādu ar paša rokām saraustīt gabalos.” Viņš turpināja: “Taču, ja tu dodies kaujā, kad tavu prātu pilnībā pārņēmušas dusmas, tu kļūsi neuzmanīgs, un ienaidniekam tevi būs viegli nogalināt.” Publiskā kaujā abas karojošās puses apmētājas ar apvainojumiem, lai izprovocētu nepārdomātus izlēcienus. “Vīrieši un sievietes abās kaujaslauka pusēs izdzied visādas lietas, ko tu negaidi dzirdēt. Tu to dzirdi jau pa labu gabalu un jūties nelāgi. Viņi var skandēt: “Mēs nogalinājām tavu brāli, viņš bija gļēvulis!” Viņi var dzirdāt kara dziesmas, lai atsauktu tev atmiņā senus notikumus: “Tai kaujas dienā es tur biju klāt - es mēģināju tevi nogalināt. Mums vajadzēja tevi toreiz nogalināt - tu biji mūsu mērķis. Mēs netrāpījām, taču šoreiz garām neaizšausim.” Dzirdot tādus vārdus, tev gribas uz karstām pēdām mesties uzbrukumā un nogalināt visus ienaidniekus, taču tad viss beigsies ar to, ka nogalinās tevi pašu - tu nedomā ar skaidru prātu, tu esi zaudējis piesardzību.”

Tajos trīs gados pēc Sola nāves notika sešas kaujas. (Publiska cīņa tiek uzskatīta par pilnvērtīgu kauju tikai tad, ja kāds iet bojā.) Katrā no šīm kaujām dažādiem dalībniekiem un viņu nolīgtajiem sabiedrotajiem bija atšķirīgi mērķi. Daniela mērķis bija atriebt Sola nāvi; kauju līdzīpašnieki no handu puses bija apņēmušies atriebties par Limbuzu nāvi un Vijo zaudēto redzi. Ombalu klans vēlējās gandarījumu par Sandes nogalināšanu un ievainojumu, ko tajā pašā kaujā, kurā krita Sols un Limbuzu, bija guvis Isums. Piedevām vēl abas puses vēlējās atmaksāt par daudziem vēl neatriebtiem iepriekšējās kaujās nogalinātiem, sakropļotiem un ievainotiem karotājiem. Kopumā šajās sešās kaujās krita aptuveni trīsdesmit cilvēku.

Sestajā kaujā, kamēr plosījās publiska cīņa, Handu klans izsūtīja vairākas slepenu slepkavu grupas; viena devās uz Karindžas ciema ziemeļu galu, otra - pa galveno ceļu, trešā - gar upes krastu, un tā tālāk. Turpmākos notikumus Daniels apraksta šādi: “Isums piedalījās publiskajā cīņā, turot savu loku un bultas gatavībā kaujai no liela attāluma. Viņš šāva un izvairījās no bultām klajā laukā. Uzbrukumam no aizmugures vai tuvākās apkārtnes Isums nebija gatavs. Viņam uzklupa mūsu grupa, kas bija aizgājusi pa upes krastu. Isumam trāpīja tikai viena vienīga bulta, taču tā bija no bambusa - plakana un asa kā nazis. Bulta pārcirta viņam muguras smadzenes. Patiesībā tas ir vēl labāk nekā nogalināt, jo tagad, kad pagājuši vienpadsmit gadi, viņš vēl joprojām ir dzīvs - paralizēts sēž invalīdu ratiņos. Viņš var nodzīvot vēl desmit gadus. Cilvēki redzēs, kā viņš visu laiku mokās. Varbūt Isums dzīvos vēl ilgi, lai cilvēki noskatītos viņa ciešanās un atcerētos, viss, kas ar viņu noticis, bija atriebība par mana tēvoča Sola nāvi.”

Kad es pajautāju Danielam, ar kādām izjūtām viņš tagad atceras kauju, kurā Isums tika paralizēts, reakcija bija nepārprotami pozitīva, un to viņš pat nepūlējās slēpt: tā bija pacilātība un labpatika par iespēju izpaust agresiju. Daniels lietoja tādas frāzes kā “tas bija ļoti jauki” un ar žestiem demonstrēja eiforiju un milzīgu atvieglojuma sajūtu. “Es biju pārliecināts, ka man vai nu jānogalina, vai jāizdara pašnāvība. Es biju gatavs šajā kaujā mirt pats. Es zināju, ka, ja man gadītos iet bojā, mani pieminētu kā varoni. Ja es savām acīm būtu redzējis, kā Isumā ieurbjas bulta, tad noteikti būtu sajutis emocionālu atvieglojumu.

Nelaimīgā kārtā es nebiju klāt un to neredzēju, taču, kad padzirdēju, ka Isums ir paralizēts, nodomāju, ka tagad nu man ir viss. Man likās, ka man tūlīt izaugs spārni un es pacelšos gaisā - es biju tik laimīgs. Pēc kaujas, tāpat kā katru reizi, kad izdevies nogalināt kādu no ombaliem, mēs dejojām, svinējām un kāvām cūkas. Kad tu cīnies ar galvu un gūsti panākumus, sajūta ir ļoti laba - liels atvieglojums. Atriebība ļauj sajust atvieglojumu. Tagad varbūt pienāks tava kārta palīdzēt kādam citam atriebt tuvinieka nāvi.”

Ar Isuma sakropļošanu Daniela pienākumi vēl nebija galā. Vēl vajadzēja samaksāt sabiedrotajiem. Šādu atalgojumu bija pieņemts maksāt cūkās - mūsdienās to maksā cūkās un kinās, Papua Jaungvinejas nacionālajā valūtā. Cūkām, kas pēc kaujas kā samaksa atdotas sabiedrotajiem, jābūt paša atriebēja īpašumam; lai izaudzētu tik daudz lopiņu, cik nepieciešams parāda nokārtošanai, var būt vajadzīgi četri vai pieci gadi. Cena par cilvēka nogalināšanu - Daniela gadījumā tā jāsamaksā karotājam, kura raidītā bulta paralizēja Isumu - ir astoņdesmit cūkas un vēl piecpadsmit tūkstoši kinu, aptuveni piectūkstoš četrsimt dolāru. Augstieņu etiķete Danielam neļāva pateikt, kā sauc cilvēku, kuram piederēja liktenīgā bulta, taču viņš pastāstīja, ka tas bijis kāda cita klana loceklis no tāla ciemata un ka viņam pret ombaliem bijis personīgs naids: apmēram pirms divdesmit pieciem gadiem cilvēki no Ombalu klana nopostījuši viņa ciematu un nogalinājuši vectēvu. Kopš šim cilvēkam izdevās paralizēt Isumu, viņa atriebības alkas ir apmierinātas; handu un ombalu karš viņu vairs neinteresē.

Tas turpināja interesēt Danielu, kurš tagad, protams, pats bija kļuvis par ombalu atriebības mērķi. Viņš pastāstīja, ka ombalu vīri vairākus gadus nesekmīgi mēģinājuši nogalināt viņu un trīs citus handu klana cilvēkus, kuri arī bijuši kauju īpašnieki. “Mēs četri ombalu ļaudīm bijām pārāk ciets rieksts,” viņš plātījās. Es jautāju, vai Danielam nav bijis bail par savas sievas un mazā dēlēna drošību. Viņš paskaidroja, ka par dēlu esot uztraucies, bet par sievu gan nē. Viņa nebija no handām, un, ja ombali pieļautu tādu kļūdu, ka nogalinātu viņu, tad iedzīvotos veselā pulkā jaunu ienaidnieku.

Par laimi Danielam un viņa dēlam, pēc dažiem gadiem notika nopietnas pārmaiņas klanu ienaida un sadraudzības kopainā - tipiska parādība Jaungvinejas augstieņu klanu politikā. Apburtais handu un ombalu asinsatriebības loks tika pārrauts, un abi klani apvienojās cīņā pret kopīgu ienaidnieku. Uz rietumiem no Daniela nipu cilts teritorijas atrodas huli cilts zeme. Huli ir bēdīgi slaveni pat pēc Jaungvinejas augstieņu agresivitātes standartiem. (Reiz, tikai dažas minūtes pēc manas un kāda kolēģa ierašanās huli apmetnē - mēs bijām atbraukuši pēc pašu huli ielūguma, lai veiktu bioloģiskos pētījumus - kāds vīrs paķēra cirvi un sāka draudēt manam ceļabiedram. Laimīgā kārtā kolēģis bija izbijis Londonas policists, tāpēc savulaik ticis labi apmācīts bez ieročiem reaģēt uz bruņotiem uzbrukumiem; neizkustējies no vietas, viņš ar savu stāju vien panāca, ka cirvja vicinātājs atkāpjas.) Ņemot vērā, cik ļoti nipas lepojas ar savu agresivitāti, nav īpaši jābrīnās, ka viņi ar laiku nonākuši konfliktā ar saviem kaimiņiem no huli cilts.

Lai gan konflikta dziļākā būtība bija tradicionāla, tiešajam cēlonim un dažiem no pielietotajiem ieročiem bija visnotaļ mūsdienīga daba. Papua Jaungvinejas parlamenta vēlēšanās par mandātu no huli un nipu apdzīvotā vēlēšanu apgabala sacentās viens huli kandidāts un viens nipa, kurš, tā nu bija iegadījies, nāca no Handu klana. Šajā situācijā handas un ombali savām domstarpībām pielika punktu; ombali balsoja par handu kandidātu un par to saņēma no šī klana pieklājīgu summu skaidrā naudā. Neraugoties uz to, runājot Daniela vārdiem, “spēlītē uzvarēja” huli kandidāts, un nipas, uzskatot, ka tā ir viņu “personīgā problēma”, uz to reaģēja, bloķējot šosejas, pa kurām huli saņēma pārtikas un citu preču kravas, apturot automašīnas, nogalinot visus tajās braucošos huli vīriešus, bet sievietes izvarojot. Tam sekoja kaujas, kurās abu pušu karotāji izmantoja ne tikai lokus un bultas, bet arī šaujamieročus, visticamāk - zagtus armijas noliktavās. Spriedze huli un nipu attiecībās nav noplakusi vēl šobaltdien.

Handas un ombali turpina ievērot savu vienošanos par mieru un sadarbību. Daniels, kurš pirmos divdesmit astoņus sava mūža gadus pavadīja, mācoties nīst ombalus, nemitīgi baidoties no iespējamiem šī klana karotāju izliktiem slēpņiem, plānojot atbildes uzbrukumus un maksājot par tiem, kā arī cīnoties karos, kuros krituši desmitiem handu un ombalu, tagad jūtas pilnīgi droši, kad viesojas ombalu ciematos, paliek tajos pa nakti un piedalās ombalu un handu basketbola komandu mačos. Šķiet, ka šāda notikumu gaita Danielu pilnībā apmierina. Reiz viņš man sacīja: “Es atzīstu, ka veids, kā Jaungvinejas augstienēs risina šo problēmu, nav pareizs. Mūsu paņēmieni izjauc mierīgo ikdienas dzīvi; mēs nevarēsim dzīvot mierīgi līdz pat mūža galam. Būtībā mēs visu laiku dzīvojam kaujas laukā. [Naida] jūtas mūsos tikai turpinās un turpinās. Rietumu pieeja - ļaut, lai domstarpības ar likumdošanas palīdzību atrisina valdība - ir daudz labāka. Taču pie tās mēs nemūžam nenonāktu paši saviem spēkiem; mēs bijām kļuvuši par savas nebeidzamās asinsatriebības ķēdes gūstekņiem.”

Mūsdienās gandrīz visas cilvēces sabiedrības atteikušās no individuāliem taisnības meklējumiem, dodot priekšroku bezpersoniskajām sistēmām, ko nodrošina valstu valdības - vismaz uz papīra. Bez valsts starpniecības kari vietējo grupējumu starpā ir hroniski; to sadarbība, īstenojot projektus, kas izdevīgi pilnīgi visiem - piemēram, lielas apūdeņošanas sistēmas, tiesības uz brīvu pārvietošanos un plaša mēroga tirdzniecību -, ir daudz grūtāk panākama; pat atsevišķas iedzīvotāju grupas vidū pastrādāto slepkavību skaits ir krietni lielāks. Protams, tiesa, ka 20. gadsimta valstiski organizētās sabiedrības, attīstījušas jaudīgas masu slepkavošanas tehnoloģijas, pārspēja visus vēsturiskos vardarbīgas nāves rekordus. Taču tas tāpēc, ka tās bauda arī priekšrocības, ko sniedz lielākais potenciālo upuru skaits cilvēces vēsturē; patiesais vardarbīgā nāvē mirušo procents tradicionālajās pirmsvalsts sabiedrībās bija pat lielāks nekā Otrā pasaules kara laika Polijā vai Pola Pota režīma gados Kambodžā.

Šķiet, ka Daniels to saprata, kad, neraugoties uz degsmi, ar kādu pats agrāk nodevās karošanai ar ombaliem, atzina, ka Rietumu pieeja dažādu konfliktu risināšanai tomēr ir labāka. Kāpēc tad jaungvinejieši jau sen nav atteikušies no dzīvesveida, kas tik acīmredzami gandē viņu pašu dzīvi? Jaungvinejas vēsturē vērojama kāda pārsteidzoša parādība: lai gan jaungvinejieši tradicionāli risinājuši savstarpējās attiecības ar nekontrolētas vardarbības palīdzību, eiropiešu koloniālo lielvaru uzspiestajai valdībai un prasībai izbeigt šo asinsizliešanu viņi neizrādīja gandrīz nekādu pretestību. Tas nebija tikai tāpēc, ka eiropiešu rīcībā bija šautenes, kuru nebija jaungvinejiešiem; “nomierināšanas” kampaņā iesaistīto bruņoto eiropiešu skaits parasti bija smieklīgi niecīgs. Daniela viedoklis norāda uz ko citu: arvien lielākam jaungvinejiešu skaitam sastopoties ar valsts pārvaldītas tiesību sistēmas priekšrocībām, viņi pamazām saprata, ka daudz labāk nedzīvot pastāvīgās bailēs no iespējama slepkavas, tomēr saprotams, ka neviena cilts nevarēja vienpusēji izvēlēties šādu miermīlīgu konfliktu atrisināšanas ceļu.

Jautājums par valsts varas salīdzinoši neseno izcelšanos nebeidz nodarbināt sociologu prātus. Pirms piectūkstoš piecsimt gadiem tā nepastāvēja nekur pasaulē. Un vēl salīdzinoši nesen, 1492. gadā, valstis nebija izveidojušās nekur visā Ziemeļamerikā, Subsahāras Āfrikā, Austrālijā, Jaungvinejā, Klusā okeāna salās un lielākajā daļā Centrālamerikas un Dienvidamerikas; šajās teritorijās funkcionēja krietni vienkāršākas sabiedrības formācijas. Taču šodien visa pasaules karte sadalīta valstīs. Protams, daudzos gadījumos tās radušās, jau pastāvošām valstīm no cita pasaules nostūra uzspiežot valstiski neorganizētai sabiedrībai savu pārvaldes sistēmu, kā tas savulaik notika arī Jaungvinejā. Un tomēr - vismaz pašai pirmajai valstij taču vajadzēja rasties de novo, un tagad mēs zinām, ka daudzās pasaules daļās valstis izveidojušās neatkarīgi cita no citas. Kā tas notika?

Astoņpadsmitajā gadsimtā filozofs Žans Žaks Ruso bez jebkādiem empīriskiem pierādījumiem apgalvoja, ka valstis veidojušās vēsturiski - ar brīvprātīga sabiedriskā līguma starpniecību: cilvēki paredzējuši šādas sistēmas sniegtās priekšrocības un no brīvas gribas savā starpā vienojušies pakļaut savas individuālās tiesības valsts interesēm, apmaiņā saņemot cerēto izdevīgumu. Pateicoties piezīmēm, ko atstājuši Rietumu ceļotāji, kas pēdējo sešsimt gadu laikā novērojuši, kā dažādās pasaules malās de novo dzimst jaunas valstis, kā arī arheologu secinājumiem, mūsu rīcībā tagad ir plašs empīrisku pierādījumu klāsts, no kura izriet, ka Ruso smagi maldījies. Neviena cilvēku grupa, brīva no jebkāda ārējā spiediena, vēl nekad nav brīvprātīgi apvienojusies, izveidojot valsti; cilvēki gluži saprotamā kārtā vienmēr visai negribīgi nodevuši varu pār sevi kādam citam subjektam. Antropologi, vēsturnieki un arheologi mums stāsta, ka patstāvīga valstu izveidošanās bijusi iespējama tikai vienā no diviem gadījumiem. Reizēm ārējais spiediens no kādas agresīvas valsts puses sagādājis tautai tādas grūtības, ka tā cilvēku individuālās tiesības uzticējusi pati savai valdībai, kas spētu parūpēties par pienācīgu pretošanos. Piemēram, aptuveni pirms diviem gadsimtiem vairākas līdz tam neatkarīgās čeroki ciltis, izmisīgi mēģinot turēties pretim balto spiedienam, pakāpeniski izveidoja vienotu čeroki valsti.

Biežāk tomēr noticis tā, ka vairāku karojošu nevalstisku formāciju hroniskajai konkurencei pienācis gals, kad viena no tām ieguvusi militāru pārspēku, izveidojot protovalsts institūcijas; viens šāds piemērs ir īpaši talantīgā virsaiša Dingisvajo izveidotā zulu valsts, kas dzima 19. gadsimta sākumā, apvienojoties vairākām savā starpā karojošām ciltīm.

Jaungvinejā, tāpat kā lielākajā pasaules daļā, spēkā nav bijis neviens no abiem apstākļu kopumiem; valsts pārvaldi uz turieni atveda no citurienes. Taču daudzu jaungvinejiešu atmiņā vēl dzīvas atmiņas par augstieņu klanu karošanas tradīcijām; tās mēdz atdzimt, kad pašreizējā valsts vara nav spējīga iespaidīgi nodemonstrēt savu spēku.

Es pajautāju Danielam, kāpēc, uzzinājis par Sola nāvi, viņš neaiztaupīja sev liekas pūles un izdevumus un vienkārši nepalūdza, lai policija Isunu arestē. “Ja es būtu to atstājis policijas ziņā, tad nebūtu izbaudījis nekādu gandarījumu,” viņš atbildēja.

“Es gribēju atriebties paša spēkiem - pat, ja man par to nāktos samaksāt ar dzīvību. Es biju spiests sev jautāt: kā es spēšu visu atlikušo mūžu dzīvot dusmās par Sola nāvi? Atbilde bija vienkārša - pats labākais veids, kā atbrīvoties no šīm dusmām, ir atriebties pašam.”

Šie Daniela vārdi man skan ausīs vēl tagad, jo kāda manas ģimenes locekļa dzīvesstāsts licis man novērtēt to šaušalīgo cenu, ko nākas maksāt sabiedrības locekļiem, kas, respektējot likumu, atriebību atstāj valsts ziņā. Šis radinieks, kurš savulaik neizmantoja iespēju atriebties un līdz mūža galam to rūgti nožēloja, bija mans nelaiķa sievastēvs Jozefs Nābels. Būdams ebrejs, kam nelaimējies nākt pasaulē 1913. gadā Polijā, viņš Otrā pasaules kara laikā kļuva par liecinieku visbaisākajai nežēlībai, uz kādu spējīgas mūsdienu valstiski organizētās sabiedrības.

1939. gada septembrī, kad Vācija un Padomju Savienība bija iebrukušas Polijā, Jozefs karoja austrumu frontē, kur viņu saņēma gūstā Sarkanā Armija; vēlāk viņš nonāca koncentrācijas nometnē Sibīrijā. Pagāja gandrīz divi gadi; kad Vācija iebruka PSRS, Maskava saprata, ka tai vajadzēs vairāk karavīru, un atcerējās par saviem slāvu brāļiem, kuri smaka Sibīrijas lēģerī. Tā tika izveidota Sarkanās Armijas Poļu divīzija; Jozefs uzkalpojās līdz virsnieka uzplečiem un savās kara gaitās nogāja visu ceļu līdz Rietumiem, piedaloties tādos notikumos kā 1944. gada Varšavas sacelšanās un Berlīnes ieņemšana 1945. gadā. Sešos gados, kas bija pagājuši kopš Otrā pasaules kara sākuma, viņš nebija saņēmis nekādu ziņu par saviem vecākiem, vecāko māsu Ružu un māsasmeitu, jauniņo Evu. 1945. gada vasarā, pēc Vācijas kapitulācijas, Jozefs, kurš vēl joprojām dienēja Sarkanās Armijas Poļu divīzijas rindās, oficiāli pieprasīja un saņēma sava komandiera atļauju kopā ar bruņotu vadu doties uz savu dzimto ciematu Klaju (netālu no Krakovas), lai beidzot vai nu tiktos ar ģimeni vai vismaz noskaidrotu, kāds liktenis piemeklējis viņa tuviniekus.

Nonācis Klajā, Jozefs ātri noskaidroja, ka 1942. gadā viņa tēvs, paļaujoties uz cilvēku labestību, lepni paziņojis, ka viņa ģimene nepazemosies, mēģinot slēpties; viņš nonācis Gestapo un kopā ar citiem gūstekņiem iesēdināts vilcienā, kas devies uz kādu koncentrācijas nometni; pēc tam par viņu neviens vairs neko nebija dzirdējis. Klajas ļaudis bija dzirdējuši, ka šādi transporta vilcieni bieži apstājušies pie kāda cita ciemata. Tur padzīvojuši cilvēki, kas atzīti par nederīgiem smagam fiziskam darbam, izvesti tuvējā laukā, nošauti un aprakti masu kapos. Aresta laikā Jozefa tēvam bija jau pāri sešdesmit, tāpēc klajieši nolēmuši, ka viņu piemeklējis tieši šāds liktenis. Ciema iedzīvotāji par to runāja atklāti un bez kādas izlocīšanās - viņi taču šajā slepkavībā nebija iejaukti, tāpēc nebija iemesla baidīties no Jozefa un viņa dienesta biedru atriebības.

Klajas iedzīvotāji Jozefam pastāstīja arī, ka viņa mātei, māsai un māsasmeitai izdevies aizbēgt uz kaimiņu ciematu, lai tur paslēptos pie ģimenes katoļticīgās saimniecības vadītājas. Jozefs ar savu vadu nekavējoties devās uz turieni, taču vietējie izturējās krietni izvairīgāk nekā klajieši, un iesākumā neviens nevēlējās ar viņu runāt. Taču Jozefam un viņa biedriem bija ieroči, bet ciema ļaudis bija neapbruņoti. Tā nu beidzot kāds viņam visu pastāstīja. Izrādījās, ka visas trīs sievietes šeit slēpušās veselus divus gadus, līdz 1944. gada oktobrim, kad kāda bruņota banda padzirdējusi, ka mājā slēpjas ebreji. Būdami pārliecināti, ka visiem ebrejiem ir zelts un nauda, bandīti devušies uz saimniecības vadītājas māju un pieprasījuši, lai sievietes atdod visu, kas viņām pieder. Taču viņām nav bijis itin nekā. Tad bandīti visas trīs nošāvuši - vai tas noticis turpat mājā, vai tuvējā mežā, to Jozefam neizdevās noskaidrot. Ciema ļaudis aizveda viņu uz mežu un parādīja trīs seklus kapus, kuros bija apraktas sieviešu mirstīgās atliekas. Kopš slepkavības bija pagājis gads, un līķi vairs nebija atpazīstami, taču pēc apģērba un matiem Jozefs tos identificēja kā savas mātes, māsas un māsasmeitas mirstīgās atliekas.

Viņš pieprasīja, lai vietējie pie viņa atved cilvēku, kurš bijis bandas vadonis. Sākumā viņi atteicās vai apgalvoja, ka neko nezinot. Tad Jozefs un viņa vīri nostādīja visus vienā rindā un pateica: “Ja jūs stundas laikā neatvedīsiet pie manis šo cilvēku, katrs ceturtais no jums saņems pierē lodi.” No Jozefa sejas ciema iedzīvotāji saprata, ka tie nav tukši draudi, un atveda pie viņa bandas vadoni. Jozefs beidzot stāvēja aci pret aci ar savas mātes, māsas un māsasmeitas slepkavu, un rokās viņam bija pielādēts ierocis.

Taču viņš juta, ka vilcinās. Biedri saprata Jozefa šaubas un teica, lai viņš to atstājot viņu ziņā. Tomēr Jozefam ausīs skanēja vārdi: “Es esmu gana daudz redzējis, kā cilvēki nogalina un uzvedas kā īsti zvēri. Es pats esmu gana daudz nogalinājis. Šis cilvēks ir uzvedies kā zvērs, bet es negribu pats kļūt par zvēru, viņu nošaujot.” Viens no Jozefa tuvākajiem draugiem ieteicās, ka taisnas tiesas spriešanu tagad varot uzticēt jaunajai Polijas valdībai - bandītu vajagot nodot policijai, lai viņš pēc tam stātos tiesas priekšā un saņemtu sodu. Tā nu Jozefs nolaida ieroci un aizveda slepkavu uz policiju. Viņš nokārtoja visas formalitātes, lai viņa mātes, māsas un māsasmeitas mirstīgās atliekas tiktu pārapbedītas Krakovā. Policija slepkavu apcietināja, viņa lietu izmeklēja - un tad, aptuveni pēc gada, šo cilvēku atbrīvoja. Ja neskaita šo salīdzinoši īso ieslodzījumu, nekādu sodu viņš tā arī nesaņēma. Jozefs iepazinās ar kādu sievieti (manu nākamo sievasmāti), arī bijušo koncentrācijas nometnes ieslodzīto, un apprecējās; 1948. gadā viņi pārcēlās uz Losandželosu, kur pasaulē nāca mana sieva Marija. Kad Marija vēl bija bērns, Jozefs viņai tikpat kā neko nestāstīja par savu dzīvi pirms 1948. gada vai saviem vecākiem; ja meitene nerimās tēvu tincināt, viņš allaž sadusmojās. Uz sava rakstāmgalda Jozefs turēja tēva fotogrāfiju; vecmāmiņas foto Marija pirmo reizi ieraudzīja, kad viņai jau bija pāri četrdesmit, bet viņas tēvam pāri astoņdesmit. Tikai pēdējos desmit mūža gados Jozefs pamazām sāka iedziļināties savās bērnības un karalaika atmiņās un pa vienai vien vilkt dienasgaismā nobēdzinātās fotogrāfijas. Kādudien viņš izņēma no slēptuves kaudzīti fotogrāfiju un vienu no tām parādīja Marijai; attēlā bija redzami trīs sekli izrakumi meža vidū - tas bija viņa paša uzņemtais mātes, māsas un mātesmāsas kapu foto. Un tad viņš pirmo reizi Marijai pastāstīja par to, kā bija uzzinājis par viņu likteni un to, kā palaists brīvībā viņu slepkava. Reiz, kad Jozefam jau bija deviņdesmit, viņš to atstāstīja vēlreiz, šoreiz mums abiem. Es atceros, kā viņš to stāstīja - neizteiksmīgā, atsvešinātā teicēja balsī, it kā šis stāsts viņā vairs neizsauktu nekādas emocijas. Šī atsvešinātā maniere patiesībā noteikti bija stingri kontrolēts priekšnesums - vienīgais veids, kā nezaudēt prātu, nēsājot sevī šādas atmiņas.

Citreiz viņš Marijai atzinās: “Es vēl joprojām ik vakaru pirms iemigšanas domāju par savas mātes nāvi - par to, kā es palaidu vaļā viņas slepkavu.” Līdz pašai nāves stundai, gandrīz sešdesmit gadus pēc viņa vecāku noslepkavošanas un viņa mātes slepkavas atbrīvošanas, Jozefu turpināja mocīt nožēla un vainas apziņa; viņš jutās vainīgs, ka nav spējis aizstāvēt savus vecākus, un nožēloja, ka nav izpildījis savu pienākumu atriebties. Tas ir pienākums, kuru izpildījis Daniels, un tā ir tā šaušalīgā nasta, no kuras Daniels izvairījies, pats personīgi parūpējoties par to, lai Isums tiktu nogalināts.

Mēs regulāri ignorējam faktu, ka atriebības kāre ir viena no spēcīgākajām cilvēka emocijām. Tā ierindojama vienā kategorijā ar mīlestību, dusmām, sērām un bailēm - emocionāliem stāvokļiem, par kuriem mēs runājam nemitīgi. Mūsdienu sabiedrības ne tikai pieļauj, ka mēs izrādām savu mīlestību, dusmas, sēras un bailes, bet to pat atbalsta; uz atriebības kāri tas neattiecas. Uzaugot mums māca, ka šādas jūtas ir primitīvs impulss, par ko vajadzētu kaunēties un ko vajadzētu pārvarēt.

Nav šaubu, ka mierīga pilsoņu līdzāspastāvēšana valstī, kas atzītu katra indivīda tiesības uz personīgo atriebību, nav iespējama. Tādā gadījumā arī mēs dzīvotu tādā nemitīga kara apstākļos, kādi valda valstiski neorganizētās sabiedrībās, piemēram, Jaungvinejas augstieņu ciltīs. Šajā ziņā Jozefs rīkojās pareizi, atstājot mātes slepkavas sodīšanu Polijas valsts ziņā, un tā ir traģēdija, ka valsts tik nožēlojamā kārtā neattaisnoja viņa uzticēšanos. Un tomēr - pat, ja slepkava būtu saņēmis pienācīgu sodu, Jozefam tik un tā būtu liegts tas personīgais gandarījums, ko izbaudīja Daniels.

Sarunās ar Danielu es esmu sapratis, no kā mēs esam atteikušies, nododot tiesas spriešanu valsts rokās. Lai to panāktu, valstis ar saviem palīglīdzekļiem - reliģijām un morāles kodeksiem - mums māca, ka atriebties ir slikti.

Un tomēr - lai gan nekādā gadījumā nevajadzētu iedrošināt vēlēšanos no atriebīgām domām pāriet pie darbiem, šādu dziņu apzināšanās un atzīšana būtu ne tikai pieļaujama, bet pat apsveicama. Cilvēkam, kura tuvinieks vai draugs nogalināts vai cietis smagā pāridarījumā, tāpat arī pašiem pāridarījumu upuriem šādas jūtas ir gluži dabiskas un ļoti spēcīgas. Daudzu valstu valdības cenšas sniegt noziegumu upuru tuviniekiem kaut kādu personīgu gandarījumu, parasti - ļaujot būt klāt apsūdzētā tiesas prāvā, dažos gadījumos - uzrunāt tiesnesi vai zvērinātos vai pat noskatīties, kā viņu mīļotā cilvēka slepkavam tiek izpildīts nāvessods.

Nobeidzot savu stāstu, Daniels ne uz mirkli nezaudēja savu līdzšinējo dzīvespriecīgo, apmierināto un tiešo tonī: “Tagad, kad es ierodos kādā ombalu ciematā uz basketbolu, un, lai noskatītos spēli, savos invalīdu ratiņos ierodas arī Isums, man viņa ir žēl. Reizēm es pieeju viņam klāt, paspiežu roku un saku: “Man tevis tiešām žēl.” Bet cilvēki uz Isumu skatās. Viņi zina, ka viņš visu atlikušo mūžu maksās par to, ka nogalināja Solu. Cilvēki atceras, ka Isums agrāk bija garš un izskatīgs vīrs, ka viņam bija lemta klana vadoņa nākotne. Bet tāds bija arī mans tēvocis Sols. Paralizējot Isumu, es esmu pienācīgi atriebis savu garo un izskatīgo tēvoci, kurš pret mani bija tik labs un kurš būtu kļuvis par vadoni.”

Publicēts The New Yorker 2008. gada 21. aprīlī

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola