Terorisma PR

“Starptautiskās teroristu organizācijas Al Qaeda kaujinieki savus uzbrukumus Rietumeiropā plānojuši vērst pret tādiem arhitektūras pieminekļiem kā Parīzes Dievmātes katedrāle un Berlīnes televīzijas tornis, svētdien vēsta ASV televīzija Fox News. Ekstrēmisti teroraktus plānojuši sarīkot arī Parīzes Eifeļtornī, bet Berlīnē – līdzās Brandenburgas vārtiem viesnīcā Adlon un centrālajā dzelzceļa stacijā.”

LETA, 2010. gada 4. oktobrī

Raugoties no ziņas viedokļa, varētu virspusēji pieņemt, ka jebkura vairāk vai mazāk zināma ēka ir arhitektūras piemineklis. Katrā ziņā par tādu tā acīmredzami kļūst tūlīt pēc Al Quaeda vai kāda cita teroristu grupējuma paziņojuma par iespējamo ēkas vizuālā tēla vardarbīgu maiņu. Īpatnēji, bet nekad šajās ziņās netiek runāts par paredzamajiem cilvēku upuriem, kaut arī grūti iedomāties kādas ēkas uzspridzināšanu kā parādību, kas nenodara kaitējumu cilvēka dzīvībai vai veselībai. Acīmredzot pat teroristi sava publiskā tēla veidošanas kampaņā saskata robežu jeb tabu – piedraudēt tieši un skaidri – uzspridzināsim (sakropļosim) 247 cilvēkus Parīzē, 34 Berlīnē, 267 Ņujorkā netiek uzskatīts par vēsti, kas spēj izraisīt notikuma iniciatoriem nepieciešamās asociācijas un secinājumus. Maz ticams, ka šāds paziņojums spētu likt aizdomāties par problēmas patieso būtību konkrētā grupējuma pārstāvētajai idejai. Drīzāk gluži otrādi – cilvēka prāts tomēr spēj sasaistīt vardarbību ar ļaunumu, un nāve jebkurā gadījumā tiek pieņemta par tādu, un pavisam loģiski tiek ieņemta aizsardzības pozīcija, kuras neatņemama sastāvdaļa ir ienaidnieka tēla klātbūtne. Savukārt tikpat saprotama ir draudu izteicēja pārliecība par cīņas jēgu un sasniedzamā mērķa patieso cēlumu, kas neparedz šādu ienaidnieka personifikāciju. Pēdējā desmitgadē veidojās tāda kā nerakstīta vienošanās starp potenciālajos notikumos iesaistītajām pusēm – mēs nerunāsim (nedraudēsim) par dzīvības atņemšanu, jūs aizdomāsieties par problēmas būtību. Neapšaubāmi, abpusēji liekulīga pozīcija, tomēr, kā ierasts teikt mediju vidē – ziņa kļūst “komunicējama”.

Izslēdzot iespēju lietas saukt īstajos vārdos, parādās nepieciešamība lietot sinonīmus vai simboliskus jēdzienus, kas cieši saistīti ar mūsu apziņu par drošu lietu kārtību, un šeit, protams, fiziskās eksistences ārējiem elementiem ir būtiska loma. Acīmredzami svarīga no t.s. komunikācijas viedokļa ir ziņas skaidrība, spēja izraisīt konkrētas asociācijas jeb likt prātā vizualizēt draudu piepildījumu, un ēkas jeb arhitektūras darinājumi it kā loģiski ir kļuvuši par elementu, kas raksturo kādu konkrētu vietu, pilsētu, valsti. Jāatzīmē, ka šīs asociācijas globalizācijas rezultātā jau ir kļuvušas par vispārēju simbolu lielākā vairuma zemeslodes iedzīvotāju izpratnē, un tiek izmantotas ne vien teroristu ziņojumos, vai pat ne tik daudz šajos ziņojumos, kā jebkurā citā saziņas formā, kad nepieciešams konkretizēt darbības vietu. Supermens, Betmens, X cilvēki, Fantomass utt. labā un ļaunā tēla iemiesojumi tradicionāli savos varoņdarbos izmanto šos simbolus, gluži tāpat kā čaklie palīgi Mr. Propers un Dosia. Tāpēc nav īpašs pārsteigums, ka šo asociāciju valodu ir pārņēmuši grupējumi, kas savu mērķu sasniegšanai izmanto metodes, kas ietekmējamajai sabiedrības daļai ir nepieņemamas un, galvenais – kopš Franču revolūcijas laikiem tiek abpusēji atzītas par vardarbīgām.

Īpaši interesanti un analīzes vērti (ja iespējams šādu terminu lietot terorisma draudu kontekstā) liekas objektu atlases pamatprincipi un savirknējums pēc prioritātēm. Skaidrs, ka vidusmēra ASV vai Brazīlijas iedzīvotājs varētu nezināt, ka, piemēram, Šartras katedrāle vai Minhenes Doms arhitektoniski un vēsturiski ir daudz vērtīgāki objekti ne vien kā būvmākslas paraugi, bet pat vairāk kā Eiropas kultūras un vēstures pieminekļi, tomēr izvēlēts tiek iespējami pazīstamākais arhitektoniskais veidojums Eiropā – Eifeļa tornis. Pieņemu, ka liela pasaules iedzīvotāju daļa neredzot atšķirību starp Franciju un Vāciju, par tāda valstiska lieluma kā Zviedrija eksistenci nemaz nerunājot, tomēr spēj uztvert draudu ziņu kādam konkrētam reģionam tieši caur šādu vienkāršu simbolu. Acīmredzami kaut kur senās Divupes rajonā mītošie PR konsultanti ir pietiekami izglītoti un informēti, lai spētu šo fenomenu adekvāti novērtēt un nekļūdīgi nosūtīt vēstījumu tieši adresātam, šoreiz – Eiropai.

Pārlasot vēlākos ASV drošības dienestu komentārus Fox News paziņojuma kontekstā, pārsteidz precizitāte, ar kādu ir nostrādājusi pārdomātā komunikāciju valoda – netiek runāts par vispārējiem draudiem NATO valstīm vai kādai lielākai ekonomiskai vai politiskai grupai, draudi tiek skaidri lokalizēti Eiropas virzienā, pat visnotaļ ciniski mierinot līdzpilsoņus ar atrunu, ka par Ameriku kā iespējamo mērķi “šoreiz” nekas nav teikts. Skan gandrīz kā atvieglojums, kas, droši vien no atsevišķa indivīda pozīcijām raugoties, tāds arī ir.

Tiesa, tikpat ciniski izturējās Eiropa 2001. gada 11. septembrī, mediju vidē problēmu saistot vienīgi ar ASV, jo traģiskie notikumi bija precīzi un saprotami “komunicēti” – divi galvenie Amerikas kā valsts simboli – militārais un ekonomiskais spēks, – finanšu centrs un militārais centrs. Iedziļinoties jau salīdzinoši seno notikumu attīstībā, rodas pavisam loģisks secinājums, ka abi terorisma pamatmērķi bija izvēlēti precīzi, un tikpat skrupulozi arī sagatavotas visas ar to iznīcināšanu saistītās darbības, kamēr visi pārējie iespējamie objekti atstāti kā fona notikumi.

Tieši tāds pats sabiedrisko attiecību veidošanas un sabiedriskā viedokļa formēšanas scenārijs novērojams arī šobrīd – galvenais uzsvars uz (kāduprāt) Vecā kontinenta simbolu un pastarpinātu draudu izteikšana mazāk zināmām vietām. Berlīne acīmredzami izvēlēta kā pilsēta, kuras nosaukumu jebkurš planētas iedzīvotājs iemācās jau pamatskolā iepriekšējo pasaules karu kontekstā, un nejauc to ar Sidneju vai Buenosairesu. Acīmredzami šajā pilsētā vienkārši nav pietiekami spēcīgas tā sauktās “arhitektūras ikonas”, kura spētu nostrādāt Eiropas kā Valsts asociāciju līmenī. Nevilšus rodas tāda sajūta, it kā Berlīnei savā ziņā ir pat paveicies ar šādu simbolu trūkumu, un dzelzceļa stacija ir vienkārši “pievilkta” kā jebkurai pilsētai būtisks funkcionāls objekts.

Visvairāk, protams, pārsteidz ziņas precizitāte sasniegtās auditorijas un efekta ziņā, kā arī prognozētās reakcijas kontekstā – visa pasaule ir informēta par draudiem, spēj tos saistīt ar noteiktu tēlu, lokalizēt un just līdzi, jo automātiski iedomājas kādu pazīstamu objektu un tā iespējamo zaudēšanu. Vienlaikus vērojama cenšanās norobežoties no iespējamā notikuma, mierinot līdzpilsoņus ar šī brīža relatīvo drošību, jo draudēts tomēr tiek pavisam konkrēti, kā rezultātā ir panākta šķelšanās jau sajūtu līmenī – tas ir par viņiem, ne mums.

Vienīgi ar arhitektūras pieminekļiem gan tam visam nav nekāda sakara. Arhitektūra vienkārši piedod mērogu. Tāds kā lineāls izmēra un vietas noteikšanai.