Tumšās šķērsielas ginejas

Jautājums, kāpēc Centrālās statistikas pārvaldes produkcija bija, ir un būs neatņemama masu saziņas līdzekļu satura sastāvdaļa? Tāpēc, ka pietiekami daudziem mūsdienu sabiedrības locekļiem ir svarīgi zināt tieši statistiķu nosauktos skaitļus pilnīgi neatkarīgi no tā, vai tie ir patiesi vai aplami, ticami vai acīmredzami izfantazēti, saprotami vai nesaprotami. Piemēram, iekšzemes kopprodukta rādītājs ir svarīgs pilnīgi neatkarīgi no paša kopprodukta, jo ar šo rādītāju, nevis ar reālo ekonomiku tiek pamatoti valstu un dažkārt arī uzņēmumu aizņēmumu apjomi.

Arnis Kluinis, NRA, 11. novembrī

Reiz naktī tumšā šķērsieliņā, kuru vārgi apspīdēja plašā apkārtnē vienīgā laterna, kāds kungs izmisīgi kaut ko meklēja zemē. Garām gāja kāds vīrs un apvaicājās, ko viņš tur meklē. “Gineju, zelta monētu, kuru es tikko pazaudēju,” kungs atbildēja. Vārgajā apgaismojumā, protams, nekas nebija atrodams. “Vai esat pārliecināts, ka pazaudējāt to tieši te?” jautāja garāmgājējs. “O, nē,” kungs atbildēja un pamāja ar roku. “Es to pazaudēju, lūk, tur.” “Tad kāpēc jūs to meklējat te?” “Bet šī taču ir vienīgā apgaismotā vieta!”

Dažas statistikas metodes pirmajā acu uzmetienā atgādina šo stāstu. 19. gadsimtā valsts statistika aizsākās ar viegli izmērāmo lielumu uzskaiti, un tāds biznesa statistikā bija ražošana. Vecākā gadagājuma lasītāji atminēsies, ka šāda pieeja dominēja arī komunistu statistikā: bruto materiālā produkcija bija galvenais saimnieciskā uzplaukuma rādītājs. Tomēr arī mūsdienās statistikas prakse ne vienmēr šķiet brīva no vecā priekšstata, ka to, kas nav precīzi izmērāms, labāk ignorēt. Modernās statistikas metodes ir paplašinājušas uzskaitāmo datu spektru, taču joprojām ir plašs lauks, kur iespējams izdarīt tikai aptuvenus aprēķinus.

Valsts statistikas sistēma domāta, lai nodrošinātu nepieciešamo informāciju par stāvokli valstī, tās dinamiku, ekonomiku un sociālo sistēmu. Nacionālo kontu sistēma apkopo šo informāciju, veidojot priekšstatu par valsts ekonomiku, un sniedz vairākus visaptverošus rādītājus, kuru vidū iekšzemes kopprodukts (IKP) parasti tiek izcelts kā labākais valsts saimnieciskā stāvokļa atspoguļotājs.

Dažādās valstīs statistikas sistēmas veidojās dažādās kultūras un juridiskajās tradīcijās, līdz ar to nacionālajos kontos ietvertā informācija stipri atšķīrās. Piemēram, valstīs ar stingrāku regulējumu bija labāka (vai ērtāk pieejama) statistika regulējamās sfērās. Valstīs, kur tradicionāli bija izplatīta izvairīšanās no nodokļiem vai kontrabanda, ārpus statistikas palika lieli saimniecības segmenti, kurus sāka dēvēt par ēnu ekonomiku. Valstis ar liberālu morāli statistikā iekļāva arī to darījumu pasaules daļu, kas bija aizliegta vai tika ignorēta liekulīgākās valstīs (piemēram, prostitūcija vai marihuānas tirdzniecība). Pašsaprotami, ka jebkurš salīdzinājums starp skaitļiem šo valstu nacionālajos kontos būtu neuzticams un vedinātu uz aplamiem secinājumiem.

Nepieciešamību radīt kopīgas nacionālo kontu sistēmu definīcijas jau tūlīt pēc savas izveidošanas uzsvēra Apvienoto Nāciju Organizācija, tādējādi turpinot Tautu Savienības komisijas veiktos priekšdarbus. Tomēr patiesa saskaņošana tika sākta tikai 1993.gadā. Paveiktais divus gadus vēlāk tika pieskaņots Eiropas Ekonomikas zonai kā Eiropas kontu sistēma (ESA95). Attiecībā uz ēnu ekonomiku šajā standartā prasīts nacionālajos kontos iekļaut visas saimnieciskās darbības neatkarīgi no to juridiskā statusa. Tas bija vienīgais racionālais risi= nājums: visiem statistikas birojiem ēnu ekonomika bija jāiekļauj nacionālo kontu sistēmā.

Protams, tikpat kā nevienu no skartajām darbības jomām nav iespējams vienkārši iekļaut parastajās aptaujās. Gandrīz vienmēr skaitļi jāizvērtē ar citām metodēm, un daži skaitļi ir visai aptuvenu aplēšu rezultāts. Tomēr, kad mums, balstoties uz šiem skaitļiem, jāsalīdzina valstis, ir svarīgi, ka mēs mērām vienu un to pašu. Tikai tad, kad esam to panākuši, iespējams standartizēt lietotās metodes. Lai sasniegtu labāko rezultātu, dažādās valstīs patiesībā vajadzētu lietot dažādas metodes. Dažās valstīs varētu būt pieejama informācija, kas ļautu vieglāk izdarīt aplēses, turpretim citā valstī šāda metode varētu arī nepastāvēt, bet tās vietā varētu atrasties cita. Būtu aplam noraidīt informāciju tikai tāpēc, lai standartizētu formālas metodes. Dažos gadījumos labākiem aprēķiniem kalpo sociālais nodrošinājums vai NVO aptaujas u. tml. Dažas metodes ir ļoti radošas. Piemēram, marihuānas patēriņu savulaik varēja aplēst, savietojot cigarešu tinamo papīriņu pārdošanu ar beramās tabakas pārdošanu: pārpalikušie papīriņi tātad lietoti marihuānai.

Daudzas valstis diemžēl ESA 95 standartu ieviesa tikai daļēji, līdz ar to nepieciešamā saskaņošana netika panākta pat formāli. Vēl viens pārstrādāts standarts ieviests kā SNA 2008 jeb ESA 2010, ko Eiropas Ekonomikas zonā kopš 2014. gada oktobra lieto publicēto datu analīzei. Izmaiņas, kas ieviestas ar šo standartu, neskar ēnu ekonomikas definīciju – tās pārsvarā saistītas ar pētījumu, attīstības un augstākās izglītības iekļaušanu investīcijās, nevis patēriņā, kā arī – sagādājot pamatīgas neērtības dažām valstīm un to bankām – tā saucamo “slikto banku” iekļaušanu valsts parāda aprēķinā. Taču reize, kad izmaiņas standartā nozīmēs pārtraukumu laika rindās visā Savienībā, protams, būtu īstais laiks, kad panākt nokavēto un pilnībā ieviest vēl trūkstošo.

Tas, kā šobrīd jūtams, izraisījis jaunu interesi par ēnu ekonomiku. Kungs no mūsu stāsta tagad pārmeklē vairāk tumšo vietu savā tumšajā ieliņā, izmantojot pat niecīgāko gaismas avotu, kad acis pieradušas pie piķa melnās tumsas. Iespējams, viņš arī zaudējis daļu no sākotnējām bailēm ko tādu pasākt. Dažādās ieliņās (valstīs) var izraudzīties dažādas stratēģijas; galvenais, lai tiktu salasīts pēc iespējas vairāk monētu.

Mums nevajadzētu tiekties panākt pilnīgi identisku procedūru ēnu ekonomikas aprēķināšanai visās valstīs, bet gan uzlabot aprēķinus, liekot lietā to metodi, kura vislabāk atbilst šīs parādības aprakstam katras valsts kultūras un likumdošanas vidē. Taču šeit jārunā par kādu blakus problēmu, kas ir visai bīstama.

Statistikas dati Eiropas Savienībā aizvien vairāk tiek izmantoti par kontrolrādītājiem. Tā, piemēram, iekšzemes kopproduktu izmanto, lai aprēķinātu attiecību starp valsts parādu un IKP un attiecību starp budžeta deficītu un IKP. Tāpat to izmanto, lai noteiktu dalībvalsts ieguldījuma apjomu ES budžetā, kāda reģiona tiesības saņemt ES fondu līdzekļus utt. Ja kāds no šiem rādītājiem tuvojas robežvērtībai, metodes, kādas tiek lietotas nacionālo kontu aprēķiniem, piepeši kļūst par politisku jautājumu, un daudzas ieinteresētās grupas valsts un privātajā sfērā sajūt kārdinājumu ar to manipulēt. Valstij un tās statistikas institūcijām būtu jābūt pietiekami stiprām, lai šādam kārdinājumam nepadotos. Cerams, tām tas arī izdosies, taču šāds papildu spiediens tām nudien ir lieks.

Pat ja šo spiedienu izdodas izturēt, statistikas kvalitāte ar laiku vienalga cietīs. Ja rādītāju izmanto kontrolei, tiks atrasti veidi, kā apiet uzliktos ierobežojumus. Vecākā gadagājuma lasītāji atcerēsies, kādus trikus komunistiskie režīmi lietoja, lai nodrošinātu plāna izpildi uz papīra (un pie reizes nodrošinātu arī prēmijas) pat tad, ja rezultāti bija tālu no plānotā. Kad tika ieviests eiro, kāda valsts pat viltoja informāciju, lai Māstrihtas kritēriji vismaz uz papīra būtu izpildīti. Vairākas citas valstis izpildīja šos kritērijus, liekot lietā dīvainus paņēmienus, piemēram, masveida privatizāciju, kas attiecīgajā gadā proporciju starp budžeta deficītu un IKP samazināja līdz pieņemamam līmenim, utt. Nav nekāds brīnums, ka tieši šīs valstis visvairāk cietušas nesenajās finanšu krīzēs.

Kaut gan šāda veida prakse bija labi zināma komunistiskajās valstīs, laimīgajos Rietumos tā tika pamanīta krietni vēlāk. 1975. gadā Čārlzs Gudhārts šo parādību formulēja likumā, ko tagad pazīstam kā Gudhārta likumu. Tas nosaka (tā jaunākajā un precīzākajā variantā), ka statistikas dati, kas tiek izmantoti kontrolei, vairs nav uzskatāmi par lietojamiem. Kļūstot par kontroles datiem, tie zaudē spēju aprakstīt parādību, kuru tiem bija paredzēts atspoguļot. Lielākās briesmas ir nevis tas, ka IKP nav precīzs skaitlis (tas nekad tāds nav bijis), bet ka tas tiek politizēts. Ja nebūsim uzmanīgi, mēs panāksim, ka nevis lēmumi tiek balstīti faktos, bet gan fakti tiek balstīti lēmumos.

Taču neviens ēdiens nav jānotiesā tik karsts, kāds tas bijis gatavojot. Cerēsim uz labāko un palīdzēsim statistikas institūcijām pasargāt sevi no bīstama spiediena. Nu jau mūsu kungi būs uzlasījuši lielāko daļu savu tumšajā ieliņā izkaisīto monētu un būs devušies savās gaitās.