Tumšsarkanā safrāna revolūcija

Džordžs Orvels agrā jaunībā šeit ir dienējis britu policijas spēkos un veiksmīgi uzrakstījis joprojām aizraujošo romānu “Birmas dienas". Izkāpjot no prāmja Baganā, mani sagaida birmiešu bērneļu varza, kas nefrīta kaklarotu un skatu kartīšu starpā vicina gaisā Orvela grāmatiņu: “Nopērciet! Orvels!"

Britu Birma

Tieši šī grāmatiņa man ir līdzi visu ceļojuma laiku, ļaujot pārciest viesnīcu vēsumā dienvidus karstumu. Svīstošā ķermeņa pretošanos dzīves vienmuļībai un tveicei apraksta arī nākamais “Dzīvnieku fermas” autors, lai gan romāna tēma ir cita - brūkošās Britu impērijas pārstāvju pārdzīvojumi un ētiska rakstura problēmas zemē, kur valda pavisam citi tikumi, mantkārība, nenovīdība, rasu aizspriedumi un nerēķināšanās ar otru. Britu laikos Birma bija Āzijas lielākā tirdzniecības ostu zeme, lielākā rīsu eksportētāja pasaulē, britu laikos tika uzbūvētas modernas pilsētas un dzelzceļi, un arī Birmas iekarošanai bija zināmā mērā ētisks raksturs.

Šis stāsts ir pieminēšanas cienīgs. 1878. gadā nomira Birmas priekšpēdējais karalis Mindons, kurš centās sadzīvot ar britu armijas klātbūtni valsts dienvidos; nodibinājis jaunu galvaspilsētu Mandalejā, viņš noraidīja franču piedāvājumu veidot militāru aliansi un ticēja iespējai atrisināt konfliktus mierīgā ceļā. Pēc viņa nāves izrādījās, ka neapstrīdama troņmantnieka nav, taču intrigu ceļā par tādu tika iecelts attāli radniecisks jauneklis vārdā Tibo. Galma dāmas cerēja viņu paturēt kā marioneti, taču drīz vien atklājās, ka jaunajam karalim ir citi plāni. Jaunuzceltajā karaļa pilī, kas vairāk atgādināja neieņemamu cietoksni, notika viens no iespaidīgākajiem upurēšanas rituāliem pēdējo gadsimtu vēsturē. Lai atbrīvotos no iespējamiem konkurentiem uz troni, viņam nācās nogalināt visus karaliskās ģimenes bērnus - astoņdesmit trīs prinčus un princeses. Lai gan, nē - nogalināt cilvēku no karaļa dzimtas nedrīkstēja, izsakoties precīzāk, nedrīkstēja izliet karaliskās asinis. Tāpēc meitenes tika nožņaugtas, bet zēni ievietoti sarkana samta maisos un sisti ar nūju, līdz nomirst “paši no sevis”. Nostiprinot jaunās dinastijas sākumu, tika iepriecināti gari - tiem nesti upuri 200 sieviešu, 200 vīriešu, 200 bērnu un 200 ārzemnieku veidolā. Svinību karstumā tika piemirsts par to, ka pasaule tikmēr jau bija iegājusi masu mediju un sabiedrisko attiecību laikmetā - ziņas par notikušo izplatījās telegrāfiskā ātrumā un nonāca britu avīzēs. Nespējot samierināties ar šādu barbarismu, britu karaliskās gvardes divīzijas ielenca mežoņa Tibo pili, izsūtīja viņu trimdā uz Indiju un ātri vien iedibināja civilizētas kolonijas kārtību.

Nosaukumu maina

Briti izveidoja Birmu kā valstisku struktūru visā tās teritorijā, kuru dabiski nosaka divas kalnu grēdas ziemeļos, kas to atdala no Bangladešas, Indijas, Ķīnas un Laosas, kā arī upe starp Birmu un Taizemi; no visām pārējām pusēm Birmu apskalo jūra. Sarežģītākais ir tas, ka šajā teritorijā dzīvo kādas 135 etniskas grupas; apmēram 80 no tām vairāk vai mazāk pretendē uz zināmu pašnoteikšanos savā teritorijā. Arī nosaukumu “Birma” izdomāja briti (angliski - Burma), atvasinot to no valsts dienvidos dzīvojošās pamatnācijas bamaru vārda. Šajā ziņā

Birmas nosaukums ir politnekorekts ne tikai vēsturiski, bet arī etniski. Pēc neatkarības iegūšanas 1948. gadā valsts saglabāja šo vārdu, nodēvējot sevi par Birmas savienību, 1974. gadā pārdēvējās par Birmas Savienības Sociālistisko republiku, bet 1988. gadā pēc asiņainiem nemieriem (astrologu ieteiktajā datumā 08.08.88 demonstranti izgāja ielās cerībā uz pārmaiņām, taču 3000 tika nogalināti, tautas nīstais ģenerālis Ne Vins atkāpās un militāristu izveidotā “Likuma un kārtības atjaunošanas padome” turpināja vadīt valsti) atgriezās pie nosaukuma Birmas savienība.

Gadu vēlāk notika izmaiņas likumos un daudzos oficiālajos nosaukumos. Kopš 1989. gada valsts oficiālais nosaukums ir Mjanmas savienība. Šo nosaukumu neatzīst opozīcija, kā arī daudzas angliski runājošās ārvalstis, ietekmīgi masu saziņas līdzekļi (BBC un Financial Times) joprojām valsti dēvē par Birmu, taču lielākā daļa Āzijas valstu, Apvienotās Nācijas un Eiropas Savienība ir pieņēmušas Mjanmas vārdu. Patiesībā valsts iekšienē visu šo laiku ir tikuši lietoti abi nosaukumi - valsts oficiālais angliskais nosaukums atšķīrās no valsts oficiālā nosaukuma birmiešu (bamar) valodā. Tagad ar likumu ir noteikts viens oficiāls nosaukums rakstītajos tekstos - tas ir Myanmar, taču sarunvalodā joprojām figurē abi: Myanmar un Bamar (to izruna vietējo iedzīvotāju mutēs, starp citu, īpaši neatšķiras). Līdzīga situācija ir ar citiem nosaukumiem, kas tikuši mainīti tajā pašā gadā - jaunus, pareizāk sakot, precizētus nosaukumus ieguvušas daudzas pilsētas un ielas. Galvaspilsētai Rangūnai atdots pirmskoloniālā laika nosaukums Jangouna, seno tempļu pilsēta Ava tagad saucama par Invu, taču tas attiecas tikai uz dokumentiem, un vietējo iedzīvotāju lietotie vecie nosaukumi pat nav īsti uzskatāmi par protesta izpausmi pret valdības rīkojumu - zemē, kur dzīvo tik dažādas etniskas grupas, ir pieņemts vienus un tos pašus vārdus izrunāt dažādi. Vārdu sakot, jautājums par valsts nosaukumu ir kutelīgs - saucot to par Mjanmu, mēs atbalstām nedemokrātisko valdību, bet, turpinot lietot vārdu “Birma”, izklausāmies pēc koloniālistiem, kas ignorē šīs zemes vēsturi un valodu.

Pārmaiņu aizsegs

Ir vēl kāda nianse - dažādu jaunu nosaukumu un valsts pārvaldes struktūru izdomāšana visu šo laiku ir kalpojusi, lai radītu iespaidu, ka valstī notiek pārmaiņas. Patiesībā vara joprojām ir tās pašas militāristu saujiņas rokās, kas 1962. gada apvērsumā atcēla demokrātiski ievēlēto parlamentu un premjerministra U Nu valdību. Godīgi sakot, viņš pats 1958. gadā reiz jau atkāpās valsts ziemeļu rajonos samilzušo etnisko nemieru ietekmē un valsti divus gadus pārvaldīja armijas virspavēlnieks Ne Vins. 1960. gadā vara tika nodota atpakaļ valdībai, taču pēc diviem gadiem to no jauna pārņēma Ne Vins un viņa nodibinātā Revolucionārā padome. Militārais režīms netraucēja vienam no šīs valsts elites bijušajam premjerministra runu rakstītājam U Tanam desmit gadus būt par Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāru, taču arī Apvienotās Nācijas netraucēja militārajam režīmam valdīt pa savam. Problēmas iesākās pēc U Tana nāves 1974. gadā - atsakoties viņu apbedīt kā nacionālu varoni un apspiežot studentu nemierus, ģenerālis Ne Vins mainīja valsts kursu, nodibināja Sociālistisko partiju un pasludināja pakāpenisku virzību uz “Buddhas skolnieka Kārļa Marksa” ieteikto pārvaldes modeli. Vienīgais mēģinājums atgriezties pie demokrātiskām vēlēšanām notika 1990. gadā, un par šī mēģinājuma nopietnību liecina valdības uzbūvētā parlamenta ēka. Taču vēlēšanu rezultāti viņus neapmierināja, tie tika anulēti, bet milzīgam amfiteātrim līdzīgā būve joprojām stāv tukša. Tā, dažādi mainot nosaukumus, koncepcijas un priekšplānā esošos cilvēkus, militāristi (kopš 1997. gada “Likuma un kārtības atjaunošanas padome” ir pārdēvēta par “Miera un attīstības padomi”) joprojām pārvalda valsti.

Bet briti joprojām jūtas vainīgi par to, ka palaiduši Birmu brīvu likteņa varā, tā arī neiemācot to, ko paši uzskata par demokrātiju. BBC rāda atmaskojošas dokumentālās filmas par britu kompānijām, kas atļaujas investēt Birmā un šādi sadarbojas ar militāro režīmu, pārsvarā naftas un citu jēlmateriālu eksportā. Britu valdība uz visstingrāko neiesaka saviem pilsoņiem doties uz šo valsti. Sava ceļojuma laikā es nesatiku nevienu britu tūristu, vien pāris vientuļus divdesmitgadniekus amerikāņus un nelielas pavecāku vācu un franču tūristu grupiņas. Viesnīcās lielākoties mitinājās indieši, ķīnieši, taizemieši un turīgi darījumu cilvēki no grūti identificējamām Dienvidaustrumāzijas valstīm. 2007. gada septembra notikumu dēļ šogad ir desmitreiz mazāk tūristu kā pirms gada. To man saka taksisti, kas spiesti gaidīt pa trim dienām, līdz parādās kāds klients. Kādu rītu, ejot garām stāvošai miniatūrai mašīnītei, es atsaucos uz tās īpašnieka aicinājumu - aizvest mani līdz laivu piestātnei. Izrādījās, ka viņš pats īsti neticēja savai laimei un nu bija spiests meklēt nez kur noglabātu burciņu ar benzīnu. Mašīna bija nedēļu stāvējusi neiedarbināta. Jā, un benzīns pēdējo gadu laikā kļuvis astoņreiz dārgāks. Runā, ka nemieri pirms pusgada sākušies tieši šī triviālā iemesla dēļ.

Septembra demonstrācijas

2007. gada augustā notika nelielas protesta akcijas, ko vadīja jau agrāk pazīstami opozīcijas līderi Min Ko Nain un Su Su Nvei. Viens no viņiem ir arestēts, otra atrašanās vieta šobrīd nav zināma. Šāda varas struktūru rīcība bija prognozējama un ierasta. Negaidīta bija sekojošā reakcija no budistu mūku kopienas puses. Līdz šim attiecības starp militāristu valdību un budistu kopienu bija, maigi izsakoties, īpatnējas - ģenerāļi vienmēr ir uzsvēruši savu reliģiozitāti un budisma nozīmi Birmas īpašajā attīstības modelī. Dāsni ziedojumi klosteriem, valsts līdzekļu izmantošana tempļu atjaunošanai un reliģisku objektu būvei, īpaša attieksme pret garīdzniecību visus šos gadus ir nodrošinājusi budisma uzplaukumu ne tikai ārišķīgu detaļu ziņā, bet arī institucionālā un akadēmiskā izpratnē. No savas puses mūki nekad nav izrādījuši aktīvu neapmierinātību vai pat ieinteresētību politiskos procesos. Viskrasāk noskaņotā budistu mūku daļa mūķenes Su Či vadībā ir piekopusi tā dēvēto pasīvās pretošanās politiku. Taču 2007. gada 19. septembrī aptuveni 2000 mūku liela demonstrācija izgāja nelielās ostas pilsētiņas Sitves ielās. Viņu tumšsarkanās drēbes iezīmēja jaunu pavērsienu Birmas iekšpolitikā. Nākamajās dienās plašas protesta demonstrācijas notika Jangounā un citur. Nemieru organizētāji tika aizturēti, runā, ka esot upuri, taču par precīzu to skaitu informācija nav atrodama joprojām. Dažādos avotos runā par dažiem desmitiem, citur minēti 200 bezvēsts pazudušie. Jebkurā gadījumā - tās nav asinīm noplūdušas ielas, kā tas bija ierasts agrākās desmitgadēs. Varas iestādes noslēdza piekļuvi internetam - no 28. septembra līdz 5. oktobrim, tika noteikti ierobežojumi presei - neatspoguļot demonstrācijas. Un vēl kāds jauninājums - 13. oktobrī notika valdības atbalsta demonstrācija. Runā, ka tās dalībniekiem ticis maksāts, citur parādās informācija, ka tās dalībnieki sadzīti piespiedu kārtā no tuvējām rūpnīcām. Taču šāda izrādīšanās tomēr nozīmē, ka varas struktūras nav gatavas rīkoties iepriekšējām metodēm. “Septembra notikumi” ir kļuvuši par tādu kā eifēmismu, lai nerunātu par “asiņaino slaktiņu”.

Šķiet, pašiem birmiešiem īsti negribas atcerēties, kas notika pirms pusgada, taču skaidrs arī tas, ka mūsdienu apstākļos ikviens šāds incidents vienā mirklī kļūst par starptautisku masu saziņas līdzekļu izveidotu mītu. Protesta demonstrācijas Birmā ir bijušas vienmēr. Lielāki vai mazāki nemieri ir veiksmīgi apspiesti 1975., 1976. un 1977. gadā.

Parasti to dalībnieki ir gados jauni inteliģences pārstāvji, disidenti veterāni var lepoties ar vairākiem piecu vai desmit gadu cietumsodiem, pēc kuru izciešanas viņi bez īpašām bailēm sniedz intervijas ārvalstu televīziju žurnālistiem, kuri savukārt savu misiju Birmā pārvērš elpu aizraujošā un riskantā ceļojumā valdības aģentu un militāristu ielenkumā. Kuram gan negribas kļūt par varoni paša uzfilmētā dokumentālajā filmā.

Es nolēmu apciemot vienu no īpatnējākajām politisko disidentu grupām ne vien Birmā, bet iespējams, arī pasaulē - komediantu trupu “Ūsainie brāļi”. Par dažiem jokiem 1996. gadā divi no viņiem tika arestēti un notiesāti uz septiņiem gadiem cietumā. Pēc pieciem gadiem viņi tika atbrīvoti. Šobrīd viņi dzīvo Mandalejā. Viņu adrese ir atrodama jebkurā tūristu ceļvedī.

Gulošā Buddhas statjua pie Švedagonas pagodas (Foto: Ilmārs Šlāpins)

Viens pats hotelī

Uz sapņu pilsētu Mandaleju es devos ar lidmašīnu. Nakts melnumā taksists mani pieveda pie starptautiskās lidostas ēkas, taču līdz nelielai vietējo reisu lidostai es varēju aiziet arī kājām. Reģistrācijas meitenes viegli tiek galā ar retajiem ārzemniekiem - pielīmē katram pie apģērba noteiktas krāsas uzlīmi, kas atbilst attiecīgajam reisam. Kad izlidošana bija aizkavējusies par stundu, paskatījos iekāpšanas biļetē, tas ir, nē, pareizāk sakot, to man pateica lidostas darbiniece - ka mana reisa numurs ir Nine-Eleven, citiem vārdiem sakot, 9-11. Uzausa saule un, kad visi pārējie jau bija aizlidojuši, lidlaukā iznācām arī mēs, kādi divdesmit bezbailīgie, pavecāka mūka vadībā, kurš, gaidot lidmašīnu, sēdēja puszviļus, runāja pa mobilo telefonu, kaut ko šņauca pret iesnām un šķirstīja biezu piezīmjugrāmatiņu, kas pilna visādām vizītkartēm un būtu izjukusi, ja to nesaturētu kādas piecas sešas gumijas. Uzminiet, ko ēdamu pasniedza ceļā no Mindalgonas uz Mandaleju? - Cīsiņu. Tādu mazu bērnu cīsiņu ar atdzisušu vārītu burkānu biezeni. Saldajā - pomelo. Nē, ne jau vesels, tikai mazs gabaliņš. Bet galvenais ir tas, ka janvārī Mandaleja tiešām ir paradīze zemes virsū. Te ir plašums, te ir lauki, te ir pilns ar riteņbraucējiem, pūš viegls vējiņš un ir vēsi! Pulksten divpadsmitos dienā te ir patīkams Latvijas septembra spirgtumiņš. Nesaprotu, kāpēc lai kāds tūrists atpūtnieks mocītos Jangounā, ja īstā dzīve rit Mandalejā.

Izrādās, ka laiva uz Baganu atiet tikai reizi nedēļā, kā rezultātā es mierīgu sirdi varu baudīt vientulību savā viesnīcā. Ak, jā - es esmu vienīgais iemītnieks šajā hotelī! Kā es uztrāpīju tieši šo, nezinu, droši vien jāpateicas “Lonely Planet” ceļvedī iestrādātajiem psiholoģiskajiem kodiem. Kad Jangounas viesnīcas meitene bakstīja ar pirkstu sarakstā un teica, lai ņemu Swan Hotel, es ar apziņas stūrīti atcerējos lasīto, lai šim valdības īpašumā esošajam betona klucim met līkumu (viņi to pat neiekļāva sarakstā kartes maliņā, bet atzīmēja pa tiešo kartē kā baiso vietu), un spītīgi norādīju uz līdzās esošo viesnīcu Mandalay View Inn, un tagad es tur dzīvošu - divstāvu mājiņā ar divpadsmit numuriņiem, balkoniņiem, koka grīdām un kokgriezumiem rotātiem griestiem, karaliskās pils tiešā tuvumā.

Studenti ielās

Ir vēls vakars, neasfaltētās sānu ieliņas grimst pilnīgā tumsā, vien kāds kiosks, viesnīcas vestibils vai uz trotuāra iekurts ugunskurs met vāju gaismu. Mandalejas karte ir vienkārša - ielas gandrīz paralēlas, stūri deviņdesmit grādu leņķī, numurētas, jebkuru adresi var pateikt pāris vārdos: “Sešdesmit astotajā ielā starp trīsdesmit trešo un trīsdesmit otro.” Reizēm vienā virzienā ejošās ielas tiek sauktas par streets, bet tām perpendikulārās - par roads, taču tas nav nepieciešams, jo ielu numuri nedublējas. Attālumi ir lielāki, nekā sākumā šķiet. No rīta es mēģināju noiet visu ceļa gabalu gar pils kvadrāta malu - šķita, ja reiz es redzu vienu no tā stūriem, agri vai vēlu man vajadzētu nonākt arī līdz otram. Vēlāk noskaidroju, ka viena kvadrāta mala, ieskaitot aizsargkanāla platumu, ir 3, 3 kilometri.

Ejot šo ceļa gabalu vakarā, sastopu jaunu puisi, kurš vēlas parunāt, lai uzlabotu savas angļu valodas zināšanas. Saku - manējās nebūt nav labākas, tu vēl iemācīsies nepareizu izrunu, taču drīz vien uzsākam runāt par to, kas abus interesē vairāk - par mūziku. “Tu esi dīdžejs?” pārsteigumā iekliedzas mans ceļabiedrs. “Nē, nevar būt! Tu joko? Nē, nopietni? Dīdžejs!” Dīdžeji šeit ir kulta figūras, galvaspilsētā tādu esot vairāki desmiti. Nē, viņš netic, ka viņam ir palaimējies satikt dzīvu dīdžeju. Kāda mūzika man patīkot? Ko es uzskatu par labāko dziedātāju? Mans sarunbiedrs uzskata, ka vislabākā ir Selīna Diona, viņš varot man padziedāt priekšā. Īstenībā viņš arī gribējis kļūt par mūziķi, taču vecāki liekot mācīties medicīnu, un tas ir tik grūti un ilgi, jāizlasa daudz grāmatu. Par mācībām arī jāmaksā, taču ārsta profesija ir cienījama un ienesīga, tagad viņš gribot izgudrot zāles pret AIDS. Jā, es zinu, Birmā ir vislielākais HIV inficēto īpatsvars no visām Āzijas valstīm, bet medicīnas studenti vispār ir īpaša kasta jau kopš 20. gadsimta sākuma. Tieši topošie ārsti un juristi bija studentu nemieru kodols 30. gados, kad sākās pirmās protesta demonstrācijas pret koloniālo varu. Tieši šajā vidē izveidojās tā dēvētā 30 Biedru grupa, kas Otrā pasaules kara sākumā emigrēja uz Japānu un kaldināja plānus par valsts neatkarības iegūšanu. Vēlāk viņi Japānas armijas sastāvā atgriezās dzimtenē un kara beigās izveidoja pirmās nacionālās valdības iedīgļus. Viņu vidū bija arī U Nu un Ne Vins, nākamais ģenerālis un despots, tikai likteņa ironijas dēļ viens no grupas - Aun Sans gāja bojā atentātā pārejas valdības laikā 1946. gadā un kļuva par nacionālo varoni, bet viņa meita Aun San Su Či pēc atgriešanās no trimdas Indijā un Lielbritānijā uzņēmās opozīcijas līderes lomu, protestējot pret sava tēva līdzgaitnieku un viņu pēcteču vadības stilu. Viņa uzvarēja 1990. gada vēlēšanās, ar savu Nacionālo demokrātijas līgu iegūstot 392 no 489 parlamenta vietām. Kopš tā brīža, ar nelieliem pārtraukumiem, viņa atrodas mājas arestā Jangounā, sava tēva, atgādināšu - nacionālā varoņa Aun Sana villā. Viņa ir tā, kas aicinājusi pasaules demokrātiskās valstis nesadarboties ar Birmu un nebraukt šurp tūrisma braucienos. Nav šaubu - tūristi garantē valdībai ārvalstu valūtas pienesumu (visi oficiālie maksājumi par vīzu, caurlaidēm, biļetēm un viesnīcu pakalpojumiem notiek ASV dolāros), taču skaidrs arī tas, ka vispārēja izolācija tikai nostiprinās šīs valsts iekšējās problēmas. Es eju aplūkot Mahabandolas parku - iežogotu Neatkarības pieminekli, kur 1988. gadā tika sadzīti un apšauti 3000 cilvēku. Par ieeju parkā ir jāmaksā apmēram ceturtdaļdolārs, taču izņemtot pāris suņus un dažus dārzniekus, kas apkopj košumkrūmus, es tur neko ievērības cienīgu nemanu. Vienīgi ārpusē ir piestiprināts transparents ar lozungiem stīvā angļu valodā:

“Tautas vēlme:

• Pretoties tiem, kas paļaujas uz ārējiem elementiem, rīkojas kā marionetes, uztur negatīvu viedokli.

• Pretoties tiem, kas cenšas pakļaut briesmām Valsts stabilitāti un nācijas progresu.

• Pretoties ārvalstīm, kas iejaucas Valsts iekšējās lietās.

• Satriekt visus iekšējos un ārējos destruktīvos elementus kā mūsu kopējo ienaidnieku.”

Misionāru glabšana

Vienīgie, kas neklausa nekādiem brīdinājumiem vai aizliegumiem, ir kristiešu misionāri. Viesnīcas restorānā (kurš gan ēd vakariņas viesnīcu restorānos?) Jangounā pulcējas aizdomīga kompānija, gan no rīta, gan vakarā pie apaļā galda sēž kādi četri birmieši un pieci eiropieši (lai gan pēc sarunām spriežot, varētu būt austrālieši), kaut kādas kristīgās misijas dalībnieki. Spriež par visu ko, par politiku, pārrunā septembra demonstrācijas apšaušanu, birmieši stāsta, ka demonstrantu mērķis nebija mainīt iekārtu, bet gan pievērst Rietumu uzmanību. Austrālietis saka, ka uzmanība ir pievērsta ka vai nu, bet kāda jēga, ja nekas nemainās. Vajagot mainīt cilvēku domāšanu, pakāpeniski (gradually - viņš saka). Jāmāca bērni skolās utt. Šīs sarunas ilgst stundām ilgi, viņi ēd un dzer Tiger beer, runā sazvērnieciskā tonī, taču neizskatās, ka no kāda īpaši baidītos. Ja te viss čumētu no valdības aģentiem, viņi te nerunātu. Vēlāk es redzēju vēl pāris kompānijas, kas izskata ziņā atgādināja to pašu kristīgo misionāru tipu: 40-60 gadus vecus, izstīdzējušus puķu jauniešus iesirmiem matiem - sievietes gariem un izlaistiem, vīrieši īsi apgrieztiem un ar bārdu, vienkāršās, izbalējuša haki krāsas drēbēs, labestīgām un apgarotām sejām (es to saku gandrīz bez ironijas), viņu lūpas rotā nopietna smaida atblāzma, bet nekad ne bezrūpīgi smiekli. Es pavisam noteikti ticu, ka šie cilvēki ir gatavi doties džungļos un riskēt ar savām dzīvībām, lai aiznestu turp pāris somas ar medikamentiem, kā arī tik ļoti nepieciešamās Bībeles. Šajā ziņā Stallones filma “Rembo 4” neko daudz nemelo - mūsdienu misionāriem Birma ir teju vai pēdējā vieta pasaulē, kur iespējams cerēt uz skaistu mocekļa nāvi. Viesnīcas numuriņā, ieslēdzis televizoru ar pārdesmit satelītkanāliem no tuvējām ārvalstīm, es pamanu reklāmas rullīti, kas sola drīzu šīs filmas iznākšanu uz ekrāniem.

Un paša Stallones pieteikumu: “Es jautāju - kur šobrīd uz šīs planētas cilvēktiesības tiek ignorētas visbrutālākajā, visnežēlīgākajā un vienlaikus - visnoklusētākajā veidā? Atbilde bija - Birmā.”

Viņš esot gribējis filmēt notikumus reālas karadarbības zonā un izvēlējies kalnu cilts karenu apdzīvoto Birmas austrumu rajonu. Pareizāk sakot - filmēts tika Taizemē, bet netālu.

Jāpiebilst, ka karenu Birmā ir 10 %, bet bamaru - 75 %. No filmas īsti nekļūst skaidrs, vai domāti ir kareni, kas dzīvo Kajinas pavalstī vairāk uz dienvidiem, vai (drīzāk) tā dēvētie sarkanie kareni jeb kajahi, kas dzīvo Kajahas pavalstī, ārvalstniekiem pilnīgi slēgtā zonā. Gan vieni gan otri ir kristietībai pievērsti animisti un vienlaikus - kalnieši, kas īsti nevēlas pakļauties valsts centrālajai varai, lai arī kāda tā būtu. Ar citu pavalstu pamatiedzīvotājiem un to lielākajām grupām - šāniešiem un kačiniem ir izdevies laika gaitā noslēgt kaut kādu vienošanos par lielāku vai mazāku autonomiju un pamieru, bet sarkanie kareni joprojām tiek vajāti ar ieročiem rokās. Reizēm to dēvē par pasaules vēsturē ilgāko nepārtraukto karu. Un pat novecot sākušā Džona Rembo iejaukšanās tur neko daudz nevar mainīt, vien sašķaidīt galvas pāris simtiem Birmas armijas karavīru, kas šajā filmā izskatās pēc necilvēcīgiem un nejūtīgiem marsiešiem.

Kalniešu cilšu pievēršanās kristietībai sākās jau ar pirmajiem itāļu misionāriem - censties pārliecināt Theravādas budistus, kas uzcēluši senākās un lielākās pagodas pasaulē, viņiem nebija pa spēkam. Šībrīža konflikti un Rietumu nostāšanās nemiernieku pusē izskatās sevišķi divdomīgi tā iemesla dēļ, ka formāli tā ir arī divu pasaules reliģiju sadursme. Un labie, demokrātiskie, cilvēktiesības cienošie kristieši tiek mocīti no nežēlīgu, autoritāru, aizspriedumainu budistu puses. Tiesa, aizspriedumaini un māņticīgi te ir visi. Numeroloģija, astroloģija, pareģošana, zīlēšana pēc plaukstas līnijām te plaukst kā bizness un zinātne. Zīlnieki ir viena no godājamākajām un inteliģentākajām profesijām.

Kalnu psiholoģiskās īpatnības

Pēc Amarapuras, Invas, Sagaingas un Mingunas apmeklējuma, pareizāk sakot, kad es biju nokāpis lejā pie kilometru dziļā ūdenskrituma un uzkāpis atpakaļ, es sapratu divas lietas. Pirmkārt, cilvēka pēda anatomiski ir piemērotāka kāpšanai augšup, nevis lejup, no kā izriet divējādi secinājumi: ja mēs ticam Dievam, tad jāsecina, ka viņš mūs ir paredzējis kaut kam augstākam, bet, ja ticam evolūcijas teorijai, tad iznāk, ka sugu cīņā uzvarējuši tie, kas centās uzkāpt pēc iespējas augstāk, lai uzspļautu visam pasaulīgajam, nevis tie, kas nokāpuši zemē, lai čīkstētu par visu, kas apkārt.

Otrkārt, un tas arī būs aforisms - īsts budists par gaumi nestrīdas, un visi 64 miljardi Buddhas statuju, kas atrodas dažādās Birmas pagodās, tempļos un krāmu veikaliņos, smaidoši, balti, sarkani un melni izkrāsoti, apzeltīti, apkarināti ar spīgulīšiem, zvaniņiem un eglīšu virtenēm, īstam budistam ir vienādi mīļi. Joki mazi, viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm tērē milzīgus līdzekļus pagodu un Buddhas statuju apzeltīšanai, atjaunošanai, jaunu svētvietu ierīkošanai. Lielākā daļa no tā, protams, ir privāti ziedojumi, taču valsts ekonomikas mērogā tā vienalga būtu uzskatāma par investīcijām zaudētu summu.

Tiesa, ir zināms, ka Apvienoto Nāciju klasifikācijā Neattīstītāko (tā dēvētās Ceturtās pasaules) valstu sarakstā Birma ir iekļuvusi, izmantojot nepatiesusdatus par iedzīvotāju lasītprasmi - uzrādīti 13 % patieso 80 % vai pat 90 % vietā (birmieši vienmēr ir bijuši diezgan labi izglītoti, pateicoties klosteru skolu sistēmai un tradīcijai ikvienam budistam vairākas reizes savas dzīves laikā uz pāris mēnešiem vai gadiem pieņemt mūka kārtu).

Iemesls šādai krāpniecībai ir pavisam vienkāršs - neattīstītās valsts statuss ļauj pretendēt uz ārējā parāda dzēšanu. Un turpināt iepirkt jaunākos ieročus no Krievijas un Izraēlas. Ja godīgi - badā mirstošus cilvēkus neredzēju, bet apģērba un mājokļa ziņā birmieši kā jau kārtīgi budisti vienmēr ir bijuši pieticīgi. Jangounā gan šur un tur redzami tukši debesskrāpji ar biedējoši melnām logu ailēm, celti pirms gadiem pieciem vai desmit, bet tur pie vainas drīzāk ir neapdomīgi ārvalstu investori ar savu privāto kapitālu. Vecpilsētas sirdī uzceltais biznesa centrs Sakura Tower arī esot pustukšs, taču tam apkārt vismaz norit kaut kāda dzīvība, skaļi kinoteātri un ielu tirgotāji; līdzās ir Traders Hotel, kurā pirms trim gadiem uzspridzināta bumba, vainīgie tā arī nav noskaidroti, upuru nebija, bet pie ieejas viesnīcā joprojām novietots metāla detektors. Tur arī manīju vienīgos karavīrus ar ieročiem rokās visā ceļojuma laikā. Netālu no Mandalejas kalnos braucām garām Militāro inženierzinātņu akadēmijai, ko rotāja milzīga arka un pusotru kilometru gara parādes iebrauktuve; pie paša ceļa - afiša ar uzrakstu: “Nākotnes triumfējošā elite.” Pati akadēmijas teritorija bija absolūti tukša. Nezinu, iespējams, brīvlaiks.

Neapmierinātība ar valdību

Par ko tad sūdzas iedzīvotāji? Salīdzinot viņu teikto ar vidējā latvieša ikdienas nastu, neviļus jāsamulst - arī Birmas valdība zog, visi ierēdņi te ir korumpēti, un ceļus, gluži tāpat kā Latvijā, neviens nelabo. Jāsaka - gluži kā ikvienā normālā Rietumu demokrātijas valstī: benzīns kļūst dārgāks, inflācija apēd ienākumus, cilvēki nespēj savilkt galus kopā, bet jaunbagātnieki ķīnieši, re - būvē sev villas aiz dzeloņdrāšu žogiem. Runāju ar kādu rikšas braucēju, viņš no rītiem pasniedz angļu valodu klostera skolā, bet pēcpusdienās pelna naudu, vadādams cilvēkus. Ielas ir bedrainas, bet varas iestādes vēl turklāt ir slēgušas pašu pilsētas centru velorikšām, acīmredzot tādēl, lai nebojā skatu un nerada avārijas situācijas. Nākas braukt apkārt un vēl garāku ceļu, nekā būtu ar mašīnu. Viņš ilgojas un cer uz to, ka šī vara kritīs, bet es klausos un domāju, ka kopš 1990. gada vēlēšanām atbalsts opozīcijai (jebkurai, ka tik opozīcijai) vienkāršo vēlētāju sirdīs ir tikai audzis. Daudzi ir gatavi upurēt savu brīvību vai pat veselību, lai pievērstu starptautisku uzmanību valstī notiekošajam. Ticot karmas teorijai un labākas reinkarnācijas iespējai, šie cilvēki īpaši nebaidās arī no nāves, taču uz bruņotu sacelšanos nez vai saņemsies. Izskatās, ka viņi gaida iejaukšanos no ārpuses, vai iekšēju krahu, kā rezultātā viss beidzot mainītos. Kad jautāju, vai viņiem ir atļauts brīvi skatīties ārvalstu televīziju, viņš atbild ar skumju smīnu - protams, ka ir atļauts, bet tikai savās mājās, ja vari atļauties satelīta antenu un televizoru. Uz ielas vai publiskā vietā tev neviens neko tādu neatļaus. Bet televizors - nu, kur tad es varu nopirkt televizoru, tas taču maksā milzu naudu! Starp citu, īpatnēja ir arī situācija ar internetu. Daudzos publikai pieejamos interneta punktos, it īpaši viesnīcās, ir bloķētas noteiktas adreses, pārsvarā - ārzemju laikrakstu mājaslapas, nav atļauta pieeja interneta pasta serveriem, piemēram, gmail.com (kā e-pasta pakalpojumu sniedzēji tiek pazīti arī Latvijas inbox.lv un latnet.lv), taču mazākās privātās spēļu zālēs un interneta kafejnīcās šo ierobežojumu ir mazāk. Citviet pienāk datoru uzraugs un piedāvā atvērt pieeju gmail.com vai Skype. Acīmredzot ierobežojumus var apiet. Tiesa, ir problēmas ar elektrību. Kā jau tropos, šeit satumst ātri - starp sešiem un septiņiem. Ik vakaru divas trīs reizes pazūd spriegums, tad viesnīcas, restorāni vai interneta kafejnīcas iedarbina savus dīzeļa ģeneratorus.

Komiķu trupa "Ūsainie brāļi" (no kreisās - Lu Zo, Lu Mo un Pa Pa Lejs) (Foto: Ilmārs Šlāpins)

Trīs brāļu opozīcija

Braucot ar taksi pie “Ūsainajiem brāļiem”, es ievēroju - nogriežoties uz 39. ielu, mēs iekļūstam asfalta bedru ielenkumā, pēc necerētā lietus iepriekšējā naktī šeit viss ir vienos dubļos. “Slikts ceļš,” es saku taksistam. “O, jā - tas tāpēc, ka šeit dzīvo “Ūsainie brāļi”,” viņš atbild. “Valdībai nepatīk “Ūsainie brāļi”. Jau piecus gadus te nav bijis remonts. Citur labo, bet te - nē.” Komiķu māju var viegli pamanīt - tā pret ielas pusi pavērsta ar tādu kā saimniecības telpu vai garāžu, kam izņemta priekšējā siena. Vairāki vīrieši un sievietes veic savus ikdienas darbus, kāds ēd brokastis. Es ierados ap vienpadsmitiem no rīta. Jau pa gabalu mani pamana un māj ar roku: ““Ūsainos brāļus”? Jūs meklējat “Ūsainos brāļus”? Nāciet šeit!” Pēc iznākšanas no cietuma viņiem ir aizliegts koncertēt un piedalīties svinībās - kāzās, lauku festivālos. Agrāk tas bija viņu galvenais ienākumu avots un tradicionāls izklaides bizness. Šādi “viesu izklaidētāji” bija sena profesija - ar mūziku, dejām, marionešu teātri un jokiem viņi pelnīja naudu, nododot savu mākslu no paaudzes paaudzē. Birmieši etniski pieder pie tā paša ģenētiskā atzara, ko pārstāv indieši un tibetieši. Parasti viņiem neaug ūsas un bārda, bet tie, kuriem tomēr sejas apmatojums parādās, “izskatās smieklīgi”. No šejienes “Ūsaino brāļu” trupas nosaukums. Tie ir divi brāļi un brālēns(diviem no viņiem ir izdevies izaudzēt ūsas), kā arī viņu sievas un māsīca. Tāds kompakts lauku cirks, kurā katrs pieprot vairākus amatus. No “trim brāļiem” slavenākais ir Pa Pa Lejs, viņš ir vecākais, harizmātiskākais un ar vissmieklīgākajām ūsām. Tieši viņš ir pieminēts 2002. gada filmā “Par puiku” - epizodē, kur psiholoģiskās palīdzības telefona darbinieks uz kāda zvanītāja žēlošanos par dzīvi atbild: “Tas jau vēl nav tik slikti. Iedomājieties, kā jūtas birmiešu komediants Pa Pa Lejs, kurš ielikts cietumā tikai par to, ka ir pajokojis!” Šīs filmas DVD kopija ir “Ūsaino brāļu” plauktā, bet plakāts piesprausts pie sienas. Viņi labprāt apzinās savu slavu, ieraugot mani, viņi steidzas pārģērbties un ir gatavi pozēt fotogrāfijām. Nē, tas pat nav jautājums, man viņi esot obligāti jānofotografē un jāieliek bildes internetā. Nez no kurienes tiek sameklēti roku dzelži, ķēdes, Pa Pa Lejs tiek saģērbts košās drēbēs un apgādāts ar kartona plāksnēm, uz kurām rakstīts: “Tiek meklēts”, “Arestēts un notiesāts uz 7 gadiem cietumā”, “Specdienestu uzraudzībā”. Viņi nepaļaujas uz to, ko tūristi vai žurnālisti varētu parakstīt zem šīm bildēm, tāpēc paši visu jau ir uzrakstījuši. Vakarā, kad es atnāku vēlreiz uz “izrādi”, viņi pozē publikas priekšā visi trīs, bet plāksnītes ar visdažādākajiem “atslēgas vārdiem” ir šova sastāvdaļa, acīmredzot savulaik radusies no nepieciešamības saprasties ar ārzemniekiem vai saskaroties ar izrunas problēmām. Viena no caurviju tēmām - dažādu valstu specdienesti un slepenpolicija, kas izseko cilvēkus. Uz plāksnītēm abreviatūras “KGB”, “CIA’, “PET”, “MI.5”, “MOSSAD” un vēl slepenākas, droši vien dažādu Āzijas valstu izlūkošanas iestāžu nosaukumi. Angliski tā īsti runā tikai viens no viņiem - Lu Mo, viņš tad arī uzņemas konferansjē lomu un visustekstuālos jokus. Uz jautājumu, kāpēc tieši viņš bija vienīgais, kas nav ticis arestēts, Lu Mo atjoko: “Jo es esmu pats viltīgākais. Es vienmēr bīdu sev pa priekšu brāli. Saku - ej tu pirmais, es pēc tam.” 1996. gadā viņi tika arestēti pēc uzstāšanās Birmas neatkarības dienā mājas svinībās pie Aun San Su Či. Droši vien ne jau kāda konkrēta joka dēļ, bet mani tomēr interesē - ko īsti viņi ir teikuši par valdību. “Tas pats vīns, tikai citā pudelē,” - tā skan kriminālākā no viņu frāzēm saistībā ar ģenerāļu nomaiņu pēc Ne Vina atkāpšanās. Pēc pieciem kopā ar kriminālnoziedzniekiem cietumā un spaidu darbos (lielākoties ceļu būvē valsts ziemeļu rajonos) pavadītiem gadiem viņi atkal ir kopā, taču drīkst jokot vienīgi savās mājās. Šeit ik vakaru notiek izrāde ārzemju tūristiem, ja tādi atnāk. Viņi uzstājoties, ja ir vismaz trīs skatītāji. Viens no jociņiem ir saistīts ar izsekošanu: “Mans tēvs ir ļoti vecs, viņam ir 80 gadu. Un visu dienu viņš sēž ārā pie mājas un vēro, vai nenāk policija. Kad nāk policija, viņš dod mums zīmi un mēs mūkam. Policija atnāk un arestē tikai skatītājus.” Te viņš ietur daudznozīmīgu pauzi, ļaujot publikai izbaudīt baiļu skudriņas, un piebilst: “Joks.”

Pati izrāde ir diezgan mokoša divarpus stundu gara kolāža ar tautas deju, klasiskā birmiešu baleta, marionešu teātra un kabarē elementiem, kas tiek atšķaidīti ar jokiem par vakara vadītāja attiecībām ar sievu (viņa, starp citu ir jaunībā nokļuvusi uz “Lonely Planet’ franču izdevuma vāka), ceļu policiju, nedienām ar elektrību (“Es esmu bagāts, man ir trīs elektrības,” Lu Mo rāda uz sadales skapi. “Birmiešu, ķīniešu un pašu ģenerētā.”), valdības korumpētību, pēdējo naudas reformu un klātesošo skatītāju personiskajām īpašībām. Diezgan meistarīgi tiek apspēlētas dažādu zemju un tautību psiholoģiskās īpatnības un lingvistiskie pārpratumi. Skatītāji maksā par šovu un pērk tē-kreklus ar “Ūsaino brāļu” portretiem. “Mums šī nauda ir vajadzīga,” nekautrējas Lu Mo. “Tā ir vienīgā iespēja, kā varam nopelnīt iztikai. Turklāt, mums vēl jāpalīdz tiem cilvēkiem, kas atrodas cietumos. Mēs nesam ēdienu arī uz cietumu. Katru dienu.” Šis ir vienīgais brīdis, ka viņš pieklusina balsi, lai pēc tam atkal turpinātu bezrūpīgi jokot: “No kurienes tu esi? No Latvijas? Vai tas ir blakus Ukrainai? Es zinu, Ukrainā uzsprāga atombumba. Mums arī vajadzētu tādu atombumbu. Uzspridzināt valdību. Vai tu, nākamreiz braucot šurp, nevarētu vienu tādu atvest?”

Zīlnieks - palmistrs Jangounas ielas malā (Foto: Ilmārs Šlāpins)