Ūsas manam dēlam

Pirms mana dēla Leva sestās dzimšanas dienas mēs apjautājāmies, vai viņš negribētu, lai mēs darītu ko īpašu. Viņš uzmeta man un sievai mazliet aizdomīgu skatienu un noprasīja, kāpēc būtu jādara kas īpašs. Es paskaidroju, ka jādara nav, bet cilvēki dzimšanas dienā mēdz darīt ko īpašu, jo tā ir īpaša diena. Ja būtu kas tāds, kas Levam ietu pie sirds, es skaidroju, piemēram, izrotāt māju, izcept kūku vai aizbraukt uz kādu vietu, kurp parasti nebraucam, viņa māte un es to ar prieku darītu. Un ja ne, mēs varētu pavadīt dienu kā parasti. Viss viņa rokās. Levs kādu brīdi mani cieši pētīja, tad teica: “Es gribu, lai tu kaut ko īpašu izdari ar savu seju.”

Tā piedzima ūsas.

Ūsas ir spalvains un mistisks radījums, daudz noslēpumaināks nekā to vecākā māsa bārda, kura nepārprotami liecina par stresu (sērām, pieslēgšanos reliģijai, nokļūšanu uz neapdzīvotas salas). Asociācijas, ko izraisa ūsas, vedina pie filmas “Shaft”, pie Berta Renoldsa, vācu pornozvaigznēm, Omāra Šarifa un Bašāra Asada – īsi sakot, pie 70. gadiem un arābiem. Tā vietā lai pajautātu: “Kā sviežas?”, “Kā klājas ģimenei?” vai “Vai esi ķēries pie kaut kā jauna?”, vecs paziņa, pirmo reizi ieraugot tavas ūsas, gluži dabiski pajautās: “Kas ar tām ūsām?”

Manu jauno ūsu pilnbrieda laiks – 10 dienas pēc sievas spontānā aborta, nedēļu pēc tam, kad savainoju muguru autokatastrofā, un divas nedēļas pēc tam, kad mans tēvs atklāja, ka viņam ir neoperējams vēzis, – nevarēja būt labāk izvēlēts. Es varēju nevis runāt par tēva ķīmijterapiju vai sievas asins pārliešanu, bet novirzīt apmaiņu ar pieklājības frāzēm uz biezo apmatojuma kumšķi, kāds auga man virs lūpas. Un, kad vien kāds man pavaicāja: “Kas ar tām ūsām?”, man pie rokas bija perfekta atbilde, kura turklāt bija pa lielākajai daļai patiesa: “Tās domātas zēnam.”

Ūsas nav tikai veids, kā novērst uzmanību, tās palīdz arī uzsākt sarunu. Pārsteidzoši, cik daudzi no tiem, kuri ierauga jaunas ūsas pazīstamas sejas vidū, dalīsies paši savos ūsu stāstos. Tā es, piemēram, uzzināju, ka akupunktūras speciālists, kurš ārstē manu svaigi sāpošo muguru, ir izbijis Izraēlas aizsardzības spēku vienības virsnieks un viņam reiz nācies savā sejā iezīmēt ūsas. “Izklausās pēc anekdotes,” viņš teica, “bet mēs reiz devāmies slepenā operācijā, nomaskējušies par arābiem, un mums bija piekodināts, ka divas svarīgākās lietas ir ūsas un kurpes. Ja tev ir cienījamas ūsas un ticami apavi, tevi noturēs par arābu pat tad, ja tavi vecāki nāk no Polijas.”

Viņš šo operāciju labi atcerējās. Tas bijis Libānā, un viņi virzījušies uz priekšu pa klaju lauku. Kaut kur patālu priekšā viņi pamanījuši vīru arābu galvassegā, kurš kustējies viņu virzienā. Pāri plecam viņam bijis pārmests ierocis. Viņi nometušies guļus zemē. Instrukcijas bija nepārprotamas: ja pretī nāk vīrs ar kalašņikovu, tas ir terorists un jāšauj nekavējoties, bet, ja ierocis ir medību bise, tad droši vien tas ir tikai aitu gans.

Mans akupunktūrists dzirdēja, kā divi viņa vienības snaiperi strīdas pa rāciju. Viens apgalvoja, ka viņš pēc laides varot pateikt, ka tas ir ķīniešu ražojuma kalašņikovs. Otrs iebilda, ka kalašņikovam tas esot par garu – viņaprāt, tā esot veca šautene, turklāt neautomātiska. Vīrs nāca tuvāk. Pirmais snaiperis atkārtoti lūdza atļauju atklāt uguni. Otrs snaiperis neteica neko. Mans akupunktūrists, divdesmitgadīgs puisis ar binokli un uzzīmētām ūsām, gulēja zemē, mirkdams sviedros, un nezināja, ko darīt. Leitnants viņam iečukstēja ausī, ka tad, ja tas tiešām esot terorists, jāšauj, iekams viņi pamanīti.

Tieši tajā pašā brīdī vīrs, kas nāca viņu virzienā, apstājās, pagrieza viņiem muguru un izčurājās. Mans akupunktūrists nu binoklī varēja skaidri saskatīt, ka vīrs nes lielu lietussargu.

“Tas arī viss,” akupunktūrists sacīja, izvilkdams pēdējo adatu no mana kreisā pleca. “Varat ģērbties.” Pabeidzis pogāt kreklu un ielūkojies spogulī, ievēroju, ka ūsas atspulgā izskatās pilnīgi nereālas, gluži kā stāstā, kuru nupat biju dzirdējis. Stāstā par zēnu ar ķēpājumu uz lūpas, kas izskatījās pēc ūsām, kurš gandrīz nogalināja vīru ar lietussargu, kas izskatījās pēc šaujamā, slepenā operācijā, kas izskatījās pēc kara. Varbūt ūsas galu galā tomēr nodzīt. Realitāte te jau tāpat ir pietiekami mulsinoša.