Uz sevi es neskatos

Mikelandželo Antonioni nepatika pret presi, vairīšanās no žurnālistiem un strupās atbildes, kad viņiem tomēr izdevās iedzīt režisoru stūrī, bija leģendāras. Taču pēc daudzkārtējiem telefona zvaniem, telegrammām un vēstulēm viņš 1967. gadā beidzot piekrita intervijai žurnālā Playboy ar Kērtisu Peperu, bijušo žurnāla Newsweek Romas biroja vadītāju, kurš jau pirms tam “zaķu žurnālam” bija intervējis Federiko Fellīni (1966. gada februāra numurā). Antonioni, palikdams sev uzticīgs, pieprasīja tiesības uz savu final cut ne tikai intervijas manuskriptam, bet arī fotogrāfijām. “Man nav ne mazākās vēlēšanās, lai pa pasauli klīstu apkārt briesmīgas Antonioni fotogrāfijas,” viņš telegrafēja žurnālam. No intervijas laikā uzņemtajiem 176 attēliem viņš par izmantojamiem atzina 25. Savukārt pirmo intervijas variantu, ko Playboy viņam nosūtīja caurskatīšanai, Antonioni saīsināja par ceturto daļu un pārējās trīs ceturtdaļas krietni pārveidoja – iekrāsojot tās, kā intervijas ievadā raksta Pepers, “maigi pelēcīgos toņos”. Saruna notika Antonioni dzīvoklī Romas nomalē – mājā, kur vienā no augšējiem stāviem dzīvoja Monika Viti.

V.Ā.

Playboy: Jūsu jaunākā filma “Blow-Up” (“Fotopalielinājums”) uzņemta Londonā. Vai tas bija mēģinājums izvairīties no problēmām ar cenzūru, kas Itālijā draudēja erotisko ainu dēļ?

Mikelandželo Antonioni: “Blow-Up” nav nekāda sakara ar erotismu. Filmā ir dažas epizodes ar kailskatiem, bet tie nav būtiski. Itāļu cenzori filmu apstiprinājuši ar pavisam nelieliem īsinājumiem.

P: Vai ar nolūku ainā, kurā fotogrāfs sarīko savā darbnīcā orģiju ar divām meitenēm, ir saskatāms kaunuma apmatojums?

Antonioni: Es nebiju pamanījis. Ja jūs varat man pateikt, kurā vietā, es iešu un paskatīšos.

P: Vai jūs uzskatāt, ka režisoriem vajadzētu dot brīvību rādīt uz ekrāna pilnīgi kailus cilvēkus?

Antonioni: Es nedomāju, ka tas ir nepieciešams. Filmā pašas nozīmīgākās ainas starp vīriešiem un sievietēm nebūt nenotiek, kad viņi ir kaili.

P: Vai, jūsuprāt, ir kaut kas tāds, ko vispār nevajadzētu rādīt uz ekrāna?

Antonioni: Nav labāka cenzora par paša režisora sirdsapziņu.

P: Kāpēc jūs par “Blow-Up” darbības vietu izvēlējāties Londonu?

Antonioni: Es tur gadījos nejauši; biju aizbraucis pie Monikas Viti, kad viņa filmējās “Modestijā Blēzā”. Man patika pilsētas priecīgā, izaicinošā atmosfēra. Likās, ka cilvēkus tur mazāk ierobežo aizspriedumi.

P: Kādā ziņā?

Antonioni: Viņi likās daudz brīvāki. Es tur jutos kā mājās. Pilsēta kaut kādā ziņā atstāja uz mani spēcīgu iespaidu. Varbūt kaut kas mainījās manī pašā.

P: Kā?

Antonioni: Es neesmu liels sevis sapratējs. Bet lietas, kuras pirms tam mani interesēja, tagad likās pārāk ierobežotas. Es jutu, ka man vajadzīga jauna pieredze – jāsatiek citi cilvēki, jāuzzina jaunas lietas.

P: Vai nebija grūti strādāt svešā zemē?

Antonioni: “Blow-Up” ir diezgan īpatnējs sižets – tā ir filma par fotogrāfu, un es sekoju dažu ievērojamāko fotogrāfu darbam; tas visu atviegloja. Turklāt varonis apgrozījās visai ierobežotā Londonas vidē – tā sauktās Swinging London elitārās jaunatnes šaurajās aprindās.

P: Ja neskaita darbības vietu – kā “Blow-Up” atšķiras no jūsu iepriekšējām filmām?

Antonioni: Citās savās filmās es centos iedziļināties divu cilvēku attiecībās – visbiežāk tās bija viņu mīlas attiecības, jūtu trauslums un tā tālāk. Bet šajā filmā nevienai no šīm tēmām nav nozīmes. Šeit runa ir par attiecībām starp cilvēku un realitāti – to pasauli, kas ir ap viņu. Filmā nav mīlas stāsta, kaut arī mēs redzam vīriešu un sieviešu attiecības. Varoņa pārdzīvojumi nav saistīti ne ar jūtām, ne mīlestību, bet drīzāk ar attiecībām, ko viņš veido ar pasauli – ar lietām, kas ir viņa acu priekšā. Viņš ir fotogrāfs. Kādu dienu viņš parkā nofotografē divus cilvēkus – tas ir tāds realitātes elements, kas šķiet reāls. Un tāds tas arī ir. Taču realitātei piemīt kāda grūti izskaidrojama brīvība. Varbūt varētu teikt, ka šī filma līdzinās dzenam – tiklīdz tu to izskaidro, tu to nodod. Filma, kuru iespējams paskaidrot vārdos, nav īsta filma.

P: Vai jūs teiktu, ka “Blow-Up”, tāpatkā daudzas citas jūsu filmas, ir pesimistiska?

Antonioni: Nepavisam, jo finālā fotogrāfs ir sapratis ļoti daudzas lietas, tajā skaitā – kā spēlēt tenisu ar iedomātu bumbiņu, un tas ir iespaidīgs sasniegums.

P: Tātad jums liekas, ka fotogrāfa lēmums iesaistīties spēlē un aizmirst par slepkavību ir pozitīvs risinājums. Vai jums liekas, ka tas pozitīvā gaismā parāda to, kā jaunatne risina savas problēmas?

Antonioni: Noteikti. Tagad daudz runā par jaunatnes problēmām – bet jauni cilvēki taču nav problēma. Tā ir dabiska lietu attīstība. Mums, kuri esam pratuši vienīgi karot un slaktēt cilvēkus, nav nekādu tiesību viņus tiesāt – un mēs viņiem arī neko nevarētu iemācīt.

P: Dažiem cilvēkiem, kuriem ir pāri 30, liekas, ka mūsdienu jaunatne ir zudusī paaudze, kura ne tikai negrib uzņemties kaut kādu atbildību, bet, vismaz hipiju gadījumā, arī zaudējusi saikni ar realitāti. Vai jūs viņiem iebilstu?

Antonioni: Es itin nemaz nedomāju, ka šī paaudze ir zudusi. Es neesmu ne sociologs, ne psihologs, taču man liekas, ka viņi meklē jaunu veidu, kā būt laimīgiem. Viņi uzņemas atbildību, tikai citādā – un, manuprāt, pareizākā – veidā. Piemēram, amerikāņu hipiji ir pret karu Vjetnamā un pret Džonsonu, taču viņi pret kara kurinātājiem cīnās ar mīlestību un mieru. Viņi protestē, apskaujot policistus un metot viņiem ziedus. Kā jūs varat iesist ar steku meitenei, kura nāk jūs noskūpstīt? Arī tā ir protesta forma. Kalifornijas “mīlestības ballītēs” valda absolūta miera un labvēlības atmosfēra. Arī tā ir protesta forma, tā ir atbildības uzņemšanās. Tas parāda, ka vardarbība nav vienīgais pārliecināšanas līdzeklis. Tā ir sarežģīta tēma – sarežģītāka, nekā varētu likties, un es nevaru to sīkāk iztirzāt, jo pietiekami labi nepazīstu hipijus.

P: Reizēm šis jūsu aprakstītais miers tiek panākts ar halucinogēno vielu palīdzību. Vai tādu vielu lietošana jūs nesatrauc?

Antonioni: Nē. Dažiem cilvēkiem ir negatīva reakcija, vai arī viņi nepanes halucinācijas, bet citi tās panes ārkārtīgi labi. Viena no nākotnes pasaules problēmām būs brīvā laika izmantošana. Ar ko tas tiks aizpildīts? Varbūt valdība bez maksas izdalīs visiem narkotikas.

P: Jūs savās filmās vienmēr esat uzsvēris, cik svarīga un reizē sarežģīta ir saskarsme starp cilvēkiem. Vai psihedēliski pārdzīvojumi neliek cilvēkiem drīzāk noslēgties kaut kādā sevī vērstā misticismā, pat vispār norobežoties no sabiedrības? Un vai tas neatstāj graujošu ietekmi uz cilvēku saskarsmi?

Antonioni: Saskarsme iespējama daudzos un dažādos veidos. Ir teorija, ka ar halucinogēno vielu palīdzību iespējams veidot pilnīgi jaunas saskarsmes formas.

P: Vai jūs tās vēlētos izmēģināt pats?

Antonioni: Uz LSD vai marihuānas ballīti nevar doties, ja tu šos līdzekļus nelieto pats. Ja es gribētu tajās piedalīties, man būtu jālieto narkotikas pašam.

P: Un jūs esat lietojis?

Antonioni: Tā ir mana darīšana. Bet vienkārši, lai nodemonstrētu jums šo jauno mentalitāti – es reiz apmeklēju Venēcijas Svētā Marka baziliku kopā ar kādu jaunu sievieti, kura mēdz smēķēt marihuānu – kā vairums jauniešu tajā vidē, kur viņa apgrozās. Kad mēs stāvējām virs zeltītajām mozaīkām – Svētā Marka bazilika ir neliela un ļoti intīma –, viņa izsaucās: “Kā man gribētos te uzsmēķēt!” Redzat, cik šī reakcija ir svaiga? Mēs to pat nenojaušam. Viņas vēlmē uzsmēķēt nebija nekā zaimojoša; viņa vienkārši vēlējās vēl vairāk saasināt savas estētiskās izjūtas. Viņa gribēja Svētā Marka bazilikas skaistuma priekšā piešķirt savam baudījumam gigantiskus mērogus.

P: Vai jums šķiet, ka vecās saskarsmes formas ir kļuvušas par maskām, kas tikai traucē komunikācijai – kā jūs, pēc visa spriežot, liekat saprast savās filmās?

Antonioni: Jā, es domāju, ka tās ir kļuvušas par maskām.

P: Vai tādā gadījumā var teikt, ka jūsu filmu tēma ir atsvešināšanās no sevis un pārējiem?

Antonioni: Es nedomāju tādās kategorijās kā “atsvešināšanās” – to dara citi. Hēgelim atsvešināšanās nozīmē vienu, Marksam – ko citu, bet Freidam – vēl kaut ko trešo. Nav vienas definīcijas, kas izsmeļoši raksturotu šo tēmu. Tas ir jautājums, kas robežojas ar filozofiju, bet es neesmu ne filozofs, ne sociologs. Mans darbs ir stāstīt, veidot stāstījumu no attēliem – nekas vairāk. Ja es uzņemu filmas par atsvešināšanos – lietojot šo apzīmējumu, kas ir tik daudznozīmīgs –, tad tās ir par šo darbu varoņiem, nevis par mani.

P: Bet jūsu varoņiem ir zināmas komunikācijas grūtības. Teiksim, industriālā ainava “Sarkanajā tuksnesī” atstāj ļoti maz vietas cilvēciskām emocijām. Rodas iespaids, ka tā varoņus dehumanizē.

Antonioni: Nekas, saistīts ar cilvēku, nekad nav necilvēcisks. Tāpēc jau es taisu filmas, nevis ledus kastes. Daļu no “Sarkanā tuksneša” es uzņēmu uz ceļa, kur pusi apvāršņa aizpildīja priedes, kas vēl joprojām ieskauj Ravennu, bet otru pusi aizņēma gara fabriku, skursteņu, tvertņu, graudu torņu, ēku un industriālās tehnikas virtene. Manās acīs šis horizonts, kas aizpildīts ar cilvēka darinātām lietām, bija skaistāks, bagātāks un aizraujošāks nekā garā, zaļā, vienveidīgā priežu rinda, aiz kuras es sajutu tukšu dabu.