Vai cilvēks pēdējo divu tūkstošu gadu laikā ir kļuvis gudrāks?

Nē,

Irina Soboļevska, gleznotāja

drīzāk pat otrādi — varbūt cilvēks ir kļuvis civilizētāks — iespējams, viņš sācis biežāk mazgāties un iet pie zobārsta, bet, teiksim, spēju mazgāt zobus var attīstīt, cik uziet, bet cilvēka prātam tas ne ko pieliek, ne atņem. Runāt par dažādu tehnoloģiju attīstību arī ir visai šaubīgi, jo senajās pilsētās, piemēram, Deli, bija dušas un centrālapkure, nerunājot nemaz par sasniegumiem medicīnā, šeit es domāju Ajurvēdu. Un tas viss bija pirms diviem, trim, pat pirms četriem tūkstošiem gadu! Es pieminēju tikai Indiju, bet kur vēl Senā Grieķija, Centrālamerika, Irāna, citas civilizācijas. Par tehnoloģiju attīstību var runāt, kamēr ir cilvēki, kas attīsta savas kreatīvās idejas cilvēces labā. Bet vienmēr pienāk laiks, kad viņu vietā stājas citi, kas šos atklājumus sāk lietot brutāli un nejēdzīgi. Jautājums — kādēļ tad šīs varenās civilizācijas ir gājušas bojā? Laikam jau ne gudrības dēļ?

Vai arī: visas gudrās grāmatas, es domāju Bībeli, vēdas, grieķus — tika uzrakstītas pirms 2000 gadiem. Vai, visādā ziņā, ap to laiku. Tur aprakstītās lietas ir tik precīzas un smalkas, ka mēs vēl tagad netiekam ar to galā — tikai kaut kādas teorijas ik pēc pāris gadiem nomaina cita citu. Vai arī — šodien izlasīju avīzē, ka atklāta jauna planēta, bet astrologi taču visu to zināja jau pirms tūkstošiem gadu. Neapšaubāmi — agrāk cilvēks redzēja tālāk, zināja vairāk un saprata dziļāk. Dažādu vēsturisku, politisku un reliģisku iemeslu dēļ daudzas zinības ir zudušas, un cilvēks turpina atklāt senatklātas lietas. Tehnoloģijas, savukārt, kādu brīdi sāk attīstīt pašas sevi, bet cilvēku tas, savukārt, deģenerē, šķir no dabas un... pašu no sevis. Ja nu kas pasaulē ir attīstījies, tad tas ir cilvēka ego, skopums un tiekšanās pēc varas. Nav pat pie kā pieķerties, lai apliecinātu, ka cilvēks vismaz kaut kādā ziņā ir kļuvis gudrāks.

Jā,

Juris Šteinbergs, molekulārbiologs

neraugoties uz to, ka bioloģiski pēdējos 40 000 gados cilvēks praktiski nav mainījies. Tas, kā cilvēks domā, mīl, priecājas un tā tālāk, ir tieši tāpat, bet tomēr cilvēks ir ieguvis milzīgi daudz zināšanu par sevi, savu uzbūvi, izcelšanos, ir savācis tik daudz informācijas par to, kas notiek visapkārt. Respektīvi, ir padziļinājušās zināšanas par pasauli — es domāju, ka dažādu arheoloģisku atradumu iztulkošana, pēdējie zinātniskie atklājumi attiecībā uz kosmosu, gēniem, dzīvības izcelšanos, to nozīme ir nenovērtējama. Un kur nu vēl psiholoģija, kibernētika, kodolfizika, ķīmija un tie paši datori. Cilvēka zināšanas ir daudz plašākas un dziļākas nekā pirms 2000 gadiem.

Vispār jāsaka — es par to agrāk īpaši nebiju aizdomājies, bet man šķiet, ka automātiski vairākums cilvēku uz tādu jautājumu atbildēs apstiprinoši. Bet es tikko visai pārliecinoši uzskaitīju visas šīs lietas un… Sāku domāt, vai tāda ir īstenā gudrība, es domāju — erudīcija un visas šīs zināšanas... Galu galā, šo zināšanu, zinātniski tehniskā progresa rezultātā mēs arī esam nonākuši galīgā dimbā — masu iznīcināšanas ieroči, pārapdzīvotība, pārtikas trūkums un ekoloģiskas katastrofas ir tikai daļa no sekām. Gudrība laikam parādītos tad, ja visas šīs zināšanas un prasmes tiktu izmantotas dabas saudzēšanai un cilvēka dzīves apstākļu uzlabošanai. Tātad iznāk... hmm...jā... — iznāk tomēr, ka cilvēks nav kļuvis gudrāks. Ai! To tomēr ir tik sāpīgi atzīt.