Vai jums ir bail no vecuma?

Jā

Ērika Šmeļkova, žurnāliste

Ja es teiktu, ka nē, tad melotu. Tātad — jā.

Protams, pašas pirmās pārdomas par vecumu ir bērnībā, kad apjauš, ka visi ir mirstīgi, mēģina iedomāties nāvi; un nešaubīgi — nomiršana un vecums saistās kopā. Taču konkrētas bailes tieši no vecuma, tāpat kā jebkurai sievietei sāk piemesties, nu — es domāju, ka četrdesmit gadi ir tā kritiskā robeža. Tas ir brīdis, kad tu saproti, ka viss ir labi, ka tu izskaties jauki, bet — ka jaunāka tu nekļūsi. Tas baiļu iemesls, īpaši sievietēm, atšķirībā no vīriešiem, ir tas, ka arī vecs vīrietis spēj radīt bērnus un būt pievilcīgs, taču sieviete kā Dabai vajadzīgs produkts, ir lieka, jo nespēj pildīt šo funkciju. Paliek divas iespējas — vai nu tu kļūsti par dārzeni un barības vadu vai nodarbojies ar savu garīgo pilnveidošanu.

Bez tam, runājot par vecumu, man ir grūti un bail iedomāties, kāda es izskatīsos veca, jo es esmu pieradusi, ka man līdz šim ir pievērsta uzmanība arī mana ārējā izskata dēļ. Varbūt tām sievietēm, kurām rakstura vai citu iemeslu dēļ izskats nav bijis tik nozīmīgs, tās varbūt tas uztrauc mazāk, bet es to uztveru tā — ja līdz šim uz ielas vīrieši uz mani atskatījās, tad reiz pienāks brīdis, kad tas vairs nenotiks. Acīmredzot, šajās bailēs cilvēks izdomā kompensācijas mehānismu, citādi tiešām jālec stāvus Daugavā. Kā jau teicu, daļa no sievietēm pievēršas tam, ko viņas sauc par garīgām atklāsmēm, piemēram, Austrumu reliģijām, un kādai daļai tas arī izdodas — tā nav tikai simulēšana vai sevis mānīšana.

Godīgi sakot, es varu iedomāties, ka arī vecumā sievietes var būt pietiekami dullas, ka viņām var būt vētrains sekss, bet es neticu ka vecumu var ignorēt pilnībā.

Es pat izdomāju tādu teoriju, ka droši vien Dievs ir tik gudrs, ka sākumā viņš dod sievietei skaistumu, bet lai viņa neaizrautos ar ārējām vērtībām, tad viņš to visu noņem, bet sieviete stāv nežēlīgas izvēles priekšā — vai nu strādāt ar sevi un dabūt to iekšējo skaistumu, vai iet uz misasti, jo esi veca, īgna, nejauka, nesmuka un tamlīdzīgi.

Nē

Jeļena Ihilčika, fotogrāfe

Nē, nebaidos, un varu jums pateikt, kādēļ: es baidījos visu laiku un domāju, ka līdz vecumam nemaz nenodzīvošu, jo tas ir tik šausmīgi. Bet šobrīd... Es pat ar divām savām draudzenēm kādreiz runāju, ka mēs vecumdienas varētu pavadīt kopā — aizbraukt kaut kur ļoti tālu un — dzīvot sev. Es ļoti izteikti jūtu, ka visu laiku mainos un varbūt tāpēc man nemaz nešķiet, ka ķermeņa novīšana ir tas briesmīgākais, kas var notikt — nu nevar taču piecdesmit gados meklēt seksuālus piedzīvojumus! Jau tagad jādzīvo tā, lai kaut kas cits nāk vietā. Man drīzāk liekas, ka vecums ir bezmaz vai jāgaida, jo dzīvē ir tik daudz interesantu lietu, kurām šobrīd neatliek laika, jo ir darbs, ģimene, māja jāiekārto utt., bet šīs lietas taču noteikti kaut kad ir jāredz. Vēl tik daudz kas ir jāsaprot un tādi... pavisam citādi cilvēki jāsatiek. Tam nepieciešams tik daudz laika! Jautājums — kur to laiku lai ņem? Manuprāt, vecumdienās.

Ja runā par to, ka daudzi cilvēki vecumā sūkstās par zaudētām iespējām, tad — nezinu, vai tas man draud, jo šobrīd nodarbojos ar to, ko vēlos un tik daudz, cik varu. Protams, man nav ideāls dzīvesveids, bet es nevaru bēgt no notiekošā, jo ļoti labi saprotu, ka jādzīvo zināmā saskaņā ar apstākļiem. Tad, lūk, vēl viens iemesls, kādēļ mani nebaida vecums — tā ir savas misijas apziņa, tas, ka es esmu, ja vien tā varētu izteikties, atradusi savu vietu šajā pasaulē. Bet citādi man ir ļoti maz ilūziju. Attiecībā uz vecuma nespēku... Protams, arī par to esmu domājusi un jau tagad cenšos dzīvot tā, lai vecumā man nebūtu to slimību, kuras pavada, piemēram, kustību ierobežojumi.

Galu galā, nav tādu nepārejošu dzīves vērtību; bērni, pat tie vienā brīdī pamet mūs un sāk dzīvot savu dzīvi, bet mēs paliekam paši ar sevi un savu vecumu, piemēram. Un tā ir tikai mūsu darīšana, kā mēs uz to skatāmies.