Vai jūs interesē citu cilvēku privātā dzīve?

Nē

Baiba Strautmane, žurnāliste

Mani interesē, kā iet maniem draugiem, tuviem cilvēkiem, bet tā, pēc būtības interesē. Bet ka mani interesētu, piemēram, kā kurš tur Saeimā ievēlēts deputātiņš atbraucis uz Rīgu, laukos pametis sievu un sācis pīties ar Rīgas meitenēm… Un otra lieta — no tā, ko raksta žurnāliņi vai rāda raidījumiņi, mēs taču nekad neuzzinām patiesību, vai ne? Tās ir ziņas, ko sniedz šie paši cilvēki, vai teiksim, kā žurnāls Privātā Dzīve, kas izmanto tenkas, bet patiesība jau tā nav. Un… man pašai arī ir gadījies — par laimi, tikai vienu vai divas reizes dzīvē — uzzināt pilnīgi izķēmotas versijas par manu dzīvi, un es labāk… nepērku tādus žurnālus. Runājot par cilvēkiem, par kuriem tiek rakstīts, tad tā nav viņu privātā dzīve, tā ir vīzija, ilūzija, kaut kas līdzīgs mirāžai. Bez tam — informācija reizēm tiek pasniegta no kādas ieinteresētas personas viedokļa. Ja nu vispār par privāto dzīvi runāt, tad tikai, prasot cilvēkam kaut ko tieši, un, ja viņš uzskata par vajadzīgu un grib atbildēt, tad viņš atbild. Bet ja vieni stāsta par citiem, paši bieži vien nezinot faktus un neuzņemoties atbildību par runāto… Var jau neminēt konkrētus medijus, bet iepriekš pieminētie ir tie, kur mēs publiskajā sfērā oficiāli ar to ņemamies. Piemēram, Sestdiena noteikti nav tik dzeltena, jo tur tomēr ir normālas intervijas ar cilvēkiem, cilvēki paši par sevi stāsta. Tur neraksta, ka tas par to teica, ka varētu būt, ka bērna tēvs ir tas un tas.

Teiksim tā, ir pilnīgi skaidrs, ka mēs katrs diendienā dzirdam ārprātīgu daudzumu dažādu baumu, tās pat var nelasīt, taču tu tās vienalga dzirdi vai zini. Ja es to ņemtu vērā sarunās ar tiem cilvēkiem, kas nāk pie manis uz studiju, tad… Ja man tā informācija kaut kādā veidā būtu jāizmanto, kaut vai — jāņem kā fons par to, ko kurš tur un kā tieši, tad būtu diezgan… jocīgi. Es principā nevaru atļauties tādā veidā izrādīt to, ko es zinu par viņiem. Līdz ar to — tāda informācija ir lieka.

Es vērtēju cilvēku nevis pēc tā, ko man kāds par viņu ir stāstījis, bet pēc tā, ko es pati redzu un jūtu, un saprotu viņu satiekot. Es apzinos arī to, ka studijā cilvēki ne vienmēr saka taisnību, bet tas, kā viņi uzvedas pirms raidījuma, ko stāsta, un salīdzinot ar to, ko viņi dara ēterā — tur man veidojas priekšstats par cilvēku. Nevis no tā, ka kāds ir teicis, ka viņam patīk, teiksim, kaķi…

Man patīk stāsti, piemēram, dažos sieviešu žurnālos, kur kāds cilvēks ir uzrakstījis vēstuli, kā viņš ir aprakstījis kādu pārdzīvojumu, emociju, pilnu savas dzīves ainu — tā ir cilvēka dzīve, to es varu netraucēti izlasīt un papriecāties, cik labi kādam iet, bet tā… par to, kuram jauna draudzene un kas ar ko… To nē.

Jā

Horens Stalbe, dīdžejs

Jā, un man šķiet, ka pilnīgi visus cilvē­kus tas interesē. Teiksim, ja nevienu ne­interesētu mana privātā dzīve, tad man neuzdotu jautājumu, vai mani interesē citu cilvēku privātā dzīve. Faktiski jau viss, ko raksta avīzēs vai stāsta pa radio, vai raida ziņās, ir lielākā mērā privāts. Skatieties — Latvijā ir šodien Vakara ziņas, Dienas pielikumi, Vakara intervijas, LNT Sipenieces Zvaigžņu stun­das. Nu, kā — tās visas ir sa­runas par cilvēka privāto dzīvi, tur nerunā neviens par darbu. Nu, labi, ne visi, bet vismaz puse no TV raidī­ju­miem ir tādi! Latvijas televīzijā nav gandrīz neviena zinātniska vai izglītojoša raidījuma, ja nu vienīgi bērniem svētdienās par to, kas notiek zooloģiskajā dārzā.

Bet citādāk — visa mūsu kontaktēšanās ir tāda interesēšanās vienam par otru — par tādām… brīžiem privātām lietām, brīžiem intīmām un brīžiem… vēl nez kā tās varētu nosaukt. Tā… Nu, kā tad neinteresē? Es dzīvoju sabiedrībā un mans viedoklis veidojas no tā, ko es redzu un dzirdu. Saka jau, ka tēlam, ko veido masu informācijas līdzekļi, nav sakara ar pašu cilvēku… Kā tad nav! Ir!

Guntis Ulmanis staigā Latvijas izlases hokeja kreklā. Ja viņam teiktu: “Velc, Gunti, mugurā šito kreklu!” “Nē, es nevilkšu!” “Nē, velc, tas ir vajadzīgs tavam imidžam, velc kreklu mugurā!” “Nē, es negribu!” Un tad viņu ieģērbj ar varu tanī kreklā… Tā nav, katrs cilvēks tomēr dara to, ko grib. Jā, tas, ka žurnālisti kādreiz kaut ko pārspīlē, tā ir, bet — žurnālisti arī dara to, ko grib — tāpat kā visi cilvēki. Tikai dažreiz tās intereses nesakrīt un rodas interešu konflikts. Arī populāri cilvēki ir populāri tāpēc, ka viņi ir tādi vai šitādi, proti — savu personisko, privāto īpašību dēļ. Mākslinieki, mūziķi, piemēram. Lai meitenēm patiktu, lai viņas pirktu ierakstus, viņām ir svarīgi, ko šis cilvēks dara, ar ko viņš draudzējas privātajā dzīvē. Un valdībā ir tieši tāpat — viselementārākais piemērs ir pedofilijas skandāls — nu, nav tā — ka tik labs politiķis! Vienalga, ko viņš tur dara, ka tik labi viņam pa to politiku iet! Kuram tad ir vienalga — guļ viņi ar tiem četrpadsmitgadīgiem puikām vai nē — visus interesē tā privātā dzīve! Un pārsvarā privātā dzīve tiek likta daudz augstāk par profesionālo darbību, ir interese vai… kas ir? — Dezinterese? Lūk: ir vai nu interese vai neieinteresētība.

Var jau teikt, ka mūs pirmām kārtām interesē savu tuvāko dzīve, bet — Bībelē ir teikts: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Jēzus māceklis vaicāja — bet kurš tad ir tas tuvākais? Un Jēzus viņam atbildēja: tavs tuvākais ir katrs cilvēks, kuru tu satiksi savā ceļā!