Valodas nāpšļi un babuļi

Jautājums: “Vai jūs sacītu, ka frāze – lūdzu, atvainojiet, jūsu svētība, ka esmu spiests lietot šādus vārdus – ka frāze “motherfucker” atbilst Ceturtajam bauslim [Tev būs savu tēvu un māti godāt]?” Atbilde: “Es neuzskatu, ka vārdam “motherfucker” vispār ir jebkāds sakars ar šo bausli…” Jautājums: “Cilvēkam no malas, tādam neizsmalcinātam, tādam, kurš nepavisam nav svētība, Džonsona kungs, vai šādam cilvēkam tomēr nevarētu likties, ka vārdam “motherfucker” ir kāds sakars ar mātēm un pišanu?” Šādu dialogu starp prokuroru un prezbiterāņu mācītāju, kurš vakaros nevairījās apmeklēt izklaides iestādes, 1964. gadā uzklausīja kādā Ņujorkas tiesas zālē sēdošie. Tiesājamais bija slavenais komiķis Lenijs Brūss (1925–1966). Pret viņu izvirzītās apsūdzības pamatā bija bijušā CIP darbinieka, tolaik Ņujorkas pilsētas alkohola licenču inspektora Herberta Rūes piezīmes – kādu vakaru, skatoties šovu Griničvilidžas kafejnīcā Au Go Go, viņš bija slepus pierakstījis tādus Brūsa lietotus izteicienus kā “jack me off” (izdračī mani), “nice tits” (smuki pupi) un “go come in a chicken” (ej nolaid vistā) un iesniedzis tos prokuratūrā. Nākamajā vakarā zālē sēdēja jau četri policijas spiegi, kuri ierakstīja Brūsa uzstāšanos magnetofona lentē. Rezultātā divdesmit trīs pieaicinātie iepriekšējās izmeklēšanas zvērinātie nolēma komiķi saukt pie atbildības par kriminālkodeksa 1140-A punkta pārkāpumu, uzskatot, ka viņš sniedzis “rupju, piedauzīgu, nemorālu un neķītru spēli, izrādi un izklaidi… kas varētu maitāt jauniešu, kā arī citu cilvēku morāli.” Bez jau minētajiem, Brūss bija lietojis arī tādus vārdus kā “cocksucker” (pimpja sūkātājs), “fuck” (pist, pisties, drāzties, drātēties, kniebties), “shit” (sūds) un “ass” (pakaļa, dirsa). Par līdzīgiem pārkāpumiem Brūss bija arestēts jau iepriekš Sanfrancisko, Holivudā, Čikāgā; palaikam bija uzsākti arī tiesu darbi, tomēr ikreiz viņam bija izdevies izsprukt sveikā. Taču šoreiz prokurors šķita īpaši neiecietīgs un notiesāšanas gadījumā viņam draudēja līdz pat deviņiem gadiem cietumā. Prāva pret Leniju Brūsu sacēla milzu furoru Ņujorkas intelektuāļu aprindās. (“Viņš bija brūce Amerikas dziļi iemigušajā sirdsapziņā,” sešdesmitajos gados Stokholmā konstatē arī latvietis Juris Kronbergs.) Dzejnieks Alens Ginsbergs paziņoja, ka tiek nodibināta “Ārkārtējā komiteja pret Lenija Brūsa vajāšanu.” Vairāk nekā astoņdesmit sabiedrībā pazīstami cilvēki, galvenokārt aktieri un literāti (Pols Ņūmens, Bobs Dilans, Elizabete Teilore, Ričards Bērtons, Normans Meilers, Sūzena Zontāga, Džons Apdaiks, Džeimss Boldvins, Henrijs Millers, Vudijs Alens u.c.), parakstīja petīciju, kurā, starp citu bija teikts: “Neatkarīgi no tā, vai Brūsu uztver kā sabiedrības divkosīgās morāles kritiķi vai vienkārši izklaidētāju, mēs uzskatām, ka viņam ir tiesības sniegt savus priekšnesumus brīvam no cenzūras un vajāšanas.” Daudzo interesentu dēļ tiesa bija spiesta pārcelt sēdi uz plašākām telpām. Tas, kas prokuroram Ričardam Kū bija “nelabumu izraisošas vārdu bildes, kas mijas ar visiem trīs un četrus burtus garajiem vai vēl atbaidošākiem desmit un divpadsmit burtu defisētiem vārdiem, un ar kurām publika tiek burtiski apbērta,” intelektuālajai elitei bija gluži kas cits. Viens no lieciniekiem, Kolumbijas universitātes literatūras profesors Daniels Dodsons, sacīja, ka Brūss piedāvā ļoti efektīvu “mūsu sabiedrības pompozitātes, absurduma un liekulības satīru, kas ieturēta Svifta un Rablē tradīcijā.” Savukārt otrs eksperts no akadēmiskajām aprindām, ievērojamais sociologs Herberts Ganss atzīmēja, ka Brūsa izmantotie “rupjie vārdi” tiek diendienā lietoti lielā daļā amerikāņu sabiedrības. Pats Brūss nepretendēja uz īstenā pravieša godu, taču vēl jo mazāk bija gatavs uzskatīt sevi par noziedznieku; viņš sacīja, ka esot vienkārši džezmenis, kurš melodijas vietā improvizē ar vārdiem, allaž cenšoties pārsteigt publiku un pārspēt pats sevi, bet nevis – kā uzskatīja prokurors Kū (un viņam izdevās panākt Brūsa notiesāšanu uz 6 mēnešiem spaidu darbos) – pornogrāfiski uzbudināt. Pēc “amerikāņu Nīčes”, ievērojamā publicista (žurnālista, sabiedrības un literatūras kritiķa, valodnieka, brīvdomātāja un ciniķa) H. L. Menkena (1880–1956) domām, tieši šāds gars rosina slenga vispār – ne tikai tā rupjās daļas – rašanos un nerimtīgo attīstību. Oksfordas vārdnīca sniedz šādu slenga definīciju: “Valoda, ko uzskata par ļoti neformālu vai krietni zem izglītotu cilvēku vidū par standartu pieņemtā līmeņa.” Kaut gan slengs izplatīts visos sabiedrības slāņos – no tā, kā izrādās, nenorobežojas pat trapistu mūki, kas, devuši klusēšanas solījumu, sazinās zīmju valodā, savstarpēji cits citam rādot tā-ādas frāzītes, kādas nemūžam neatļautos bīskapa klātbūtnē – tas allaž atrodas ārpus pieņemtā kanona. Džordža H. Maknaita vārdiem runājot, “tā ir sarunvalodas forma, ko radījusi izaicinoša attieksme un kas tiecas būt svaiga un jauna [..] Tās tēli ir apzināti pārspīlēti un ar nolūku smelti visnecilākajos avotos. Pēc ievirzes tuva rupjībai, tā tiek lietota ar mērķi šokēt.” (Kaut arī nav skaidri zināma paša vārda “slengs” (angliski –“slang”) precīza izcelsme, viens skaidrojums ir, ka tas radniecisks darbības vārdam “to sling” – sviest, mest (arī ar lingu). Arī apvainojumus (“insults”) angliski “met”. Taču tas diez vai ir vienīgais mērķis. Man, piemēram, patīk H. L. Menkena definīcija: “Slengs ir apdāvinātu cilvēku mēģinājums padarīt valodu skaudrāku un tēlaināku – palielināt kodolīgu un trāpīgu vārdu krājumu, paplašināt metaforu robežas un nodrošināt iespēju izteikt jaunas nozīmes nokrāsas.” Ar ko gan tas atšķiras no dzejnieku un prozaiķu mērķiem? Starpība vienīgi tā, ka literātus – vismaz zināmā mērā – ierobežo kas tāds, ko varētu dēvēt par gaumes izjūtu (vai vismaz dominējošā “labā toņa” apziņu), kā arī vēsturiski vai loģiski apsvērumi, kurpretim slengistu nekavē itin nekas. Viņam, šim pa lielākai daļai anonīmajam slenga radītājam, nospļauties, vai radījums ir rupjš vai smalks, barbarisks vai arhaisks, vai tas ir rusicisms vai ģermānisms – galvenais, lai tas būtu saprotams – vai vienkārši kaut kāda iemesla pēc tīkams – citiem. Ņemot vērā slenga būtību, kas ir tieksme pēc novitātes, vairuma vārdu un frāžu mūžs ir īss, kaut arī daži izrāda pārsteidzošu dzīvotspēju. Agrīnākie citāti, ko jaunās “Latviešu valodas slenga vārdnīcas” sastādītāji Ojārs Bušs un Vineta Ernstsone izmanto tā vai cita vārda ilustrācijai, šķiet, smelti pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākuma tekstos, taču skaidrs, ka “feins”, “fiksi”, “riktīgs”, “šmucīgs”, “ķēķis”, “ķemertiņš”, “ķeneris” un citi no vācu valodas aizgūti darinājumi pastāvējuši daudz ilgāk, tāpat arī “dzimtenīte”, “ķepsēt”, “šļura”, “pampt” (ar nozīmi “gulēt miegā”), un kur nu vēl tādas gadsimtos pārbaudītas vērtības kā “ieņemt uz krūti”, “kūsis” vai “sūds”. Te vietā neliela atkāpe, jo nule kā ievēroju, ka manā datorā ieprogrammētā “Tildes” vārdnīca par latviešu valodas normatīviem atbilstošu atrod “sūdu”, bet ne “kūsi”, savukārt ģermānismu sērijā bez sarkani viļņotās svītras apakšā paglābies tikai “ķēķis”. Izcilais jaunzēlandiešu/angļu leksikogrāfs Ēriks Pārtridžs (1894–1979), kurš slengu un tā attīstību apcerējis vairākos ar acīmredzamu mīlestību rakstītos darbos, analizējis arī Šekspīra valodu (Shakespeare’s Bawdy,1948), visai precīzi nošķirot frāzes, kas bijušas slenga izteicieni vai rupjību repertuārs jau tolaik, no tām (un tāda ir lielākā daļa) šķirot tās, kuras, sākot ar 18. gadsimtu, par rupjām padarījusi tikai aizvien izsmalcinātākā – vai svētulīgākā – sabiedriskā gaume. Līdzīgi varētu izsekot arī, piemēram, dzimumorgānu (un ne tikai!) nosaukumu attīstībai (vai degradācijai) latviešu valodā, sākot ar t.s. “nerātnajām” dainām, kur viss bez kādas dumjas irgošanās vai stomīšanās saukts skaidrā vārdā, līdz mūsdienu eifēmismiem (godīgi sakot, “tā vietiņa” vai “mazais draudziņš” man šķiet krietni derdzīgāki apzīmējumi par “kūsi”, “peteni” vai “pimpi”). Pārtridžs arī atkārtojis domu, ka rupju vārdu vispār nav, ir tikai rupji cilvēki. Es, piemēram, pazīstu kādu dzejnieku, kura mutē vārdu savienojums “piselīgā kuce” izklausās pēc komplimenta. Un pazīstu arī operdziedātāju, kura frāze “apburošā sieviete” skan kā vispiedauzīgākā neķītrība. Jākļi (skat. definīciju LVSV) ir abi, taču viens – riktīgs cilvēks, vella vecis, kamēr otrs – visīstākais nāpslis un nūģis. Atgriežoties pie slenga laika dimensijas, ir gandrīz neiespējami konstatēt, kas ir tas, kā dēļ viena slenga frāze kļūst par ilgdzīvotāju (piemēram, “baigi”, “kolosāli”, “forši”, “čau!”; nu jau gadu desmitiem ilga noturība piemīt arī “vot”, “kojas”, “kaifs” u.c.), bet cita lemta straujai un nožēlojamai bojāejai. Tomēr dažus elementus, kas ietekmē šo procesu, uzrādījis H. L. Menkens (viņš, protams, runā par amerikāņu angļu valodu, taču, manuprāt, tie attiecināmi uz jebkuru slengu). Viens katrā ziņā ir pakāpe, kādā neoloģisms aizpilda kādas valodas runātāju izjustu trūkumu, precīzi raksturojot kādu jaunu parādību (savulaik tāds bija termins “blats”, tagad, piemēram, “tusiņš” un “tusēt” vai, manis pēc “burziņš” un… “burzīties”?, jo skaidrs, ka tas, par ko ir runa, nav nekādas “viesības” vai “sarīkojums”; tāpat arī “nokačāt”, “jaunais krievs” u.tml.). Tomēr daudz kas atkarīgs no personīgās gaumes izjūtas: es, piemēram, nespēju pateikt ne “bāc!”, ne “ņu”, ne “koroče”, ne “ķipa”, mani kaitina blogos iecienītie “nea”, “enivej”, “ibio”, “ahūns”, “afigeķ”, “bļe”, “koments” utt. utjp. un kur nu vēl pa taisno no amerikāņu čatiem pārņemtie “LOL”, “IMHO”, “WTF” (tomēr netracina gluži tā, kā no pieturzīmēm saķibinātie mūlīši!) – tie visi man liekas kaut kā pārlieku tīniski vai – vēl trakāk – gribēti tīniski. Taču tas, ka es mīļu prātu ņemu pretī i “bardaku”, i “kruta”, i pat “kūlīgi” un “tiri-piri”, liecina, ka darīšana nav ar kādiem racionāli izsvērtiem argumentiem, bet vienkārši vienu atsaldētu babuli. Un šis atsaldētais babulis, lasot LVSV, nespēj vien nobrīnīties, cik milzīgu proporciju latviešu slenga veido skolnieku (lielu tiesu pat bērnudārznieku) žargons, kam seko krievu zeku leksikas adaptācijas, tad angļu/amerikāņu aizguvumi un visbeidzot gaužām plāns latvisks slānītis. (Kā jebkurā valodā to lielā mērā veido garas sinonīmu virknes tādiem ikdienā lietojamiem vārdiem kā “meitene”, “nauda”, “dzert/dzērājs/piedzēries”, “labs”, “slikts” utt. Un nez kāpēc arī – galva. Jūs taču noteikti zināt, ka kuru katru brīdi varat dabūt pa mici/ ķobi/ķirbi/maku/pāksti/šmauli/tango/tāsi/tauri/rīkli, vai ne?) Gandrīz jāsāk aizdomāties, vai tradicionāli apraudātais satriecoši izcilas literatūras trūkums nav kādā sakarā ar asprātīga pašu valodas slenga trūkumu… bet ka’ tik neiebraucu auzās. Un tomēr – ja valodnieki visu laiku klāsta, ka, atšķirībā, teiksim, no angļu valodas latviešu esot daudz noslēgtāka, konservatīvāka un neelastīgāka, taču slengs liecina par ko pilnīgi pretēju, ko tad secināt? Jādomā, vismaz to, ka visa dzīvā latviešu valoda nav sabāžama LLVV 8 sējumos. Ar LVSV parādīšanos panākts vismaz tik daudz, ka atzīta daudzu līdz šim noraidītu un no vārdnīcām izstumtu vārdu de facto pastāvēšana. Amerikāņu angļu valoda – un sabiedrība – par daudzu vārdu reabilitāciju un ielaišanu “meinstrīmā” var pateikties tieši komiķiem. Viens no pēdējos pāris gadu desmitos ietekmīgākajiem bijis Ričards Praiors (1940–2005), afroamerikānis, prostitūtas un bārmeņa-boksera dēls. Daudzus šokēja viņa pastāvīgā (un ļoti smieklīgā) rotaļāšanās ar tādiem rasistiski provokatīviem jēdzieniem kā nigger (balto dots nicinošs apzīmējums melnajam) un honky (melno – baltajam), taču daudziem viņa tēls mūžam saistīsies ar vienu vienīgu vārdu, un tas ir “motherfucker”. Viņam tas bija gan lamu, gan mīlināmais vārds, savējais čalis un kūlais vecis, stulbs baltais un smieklīgs melnais. Viņš to piesauca tik daudz un tik dažādos kontekstos, ka pēkšņi kļuva pilnīgi skaidrs, kas tas ir – proti, vārds, vienkārši vārds. Tikai latviski es šo vārdu joprojām nevaru pārtulkot.