Vaščikovski, mans mīļais

“Līdzšinējā valdība te (sabiedriskajos medijos) izvērsa kreisi orientētu programmu. It kā pasaule būtu iekārtota pēc marksisma modeļa, kas automātiski paredz attīstību tikai vienā virzienā – pretī jaunam kultūru un rasu sajaukumam, pasaulei, kas sastāv no riteņbraucējiem un veģetāriešiem, kuri izmanto atjaunojamo enerģiju un apkaro jebkādas reliģijas formas,” Polijas ārlietu ministrs Vitolds Vaščikovskissvētdien stāstīja vācu žurnālamBild.

bbc.com/news/blogs-eu-35220316

Šausmas, šausmas, šausmas. Pasaulei turpmāk būs zināt, ka poļi noliedz veģetārismu, kurš ved taisnā ceļā uz neatgriezenisku kultūru sajaukšanos. Tāpat viņi ienīst velosipēdus un uzskata tos par savu svētīto pakaļu necienīgiem, kā arī tic, ka fosilo degvielu ir radījis Dievs, un tas ir spēcīgākais pretarguments ateistiem, kuri izplata konspirācijas teorijas par globālo sasilšanu. Kārlis Markss, kurš pats bija vācietis, savos darbos aizstāvēja Berlīnes intereses un kala plānus, kā iznīcināt Poliju, tāpēc viņa teorijas bija tik populāras boļševiku Krievijā. Šis plāns izgāzās, par spīti viņa uzticīgo sekotāju centieniem iepriekšējā Polijas valdībā (Platforma Obywatelska). Vai jūs esat kādreiz mēģinājuši uzrakstīt scenāriju “MontyPython” skečam? Polijas Ārlietu ministrija nupat vienu tādu ir sacerējusi.

Kāpēc Vitolds Vaščikovskisnepiedāvā racionālu skaidrojumu Polijas konstitucionālajai krīzei,bet ņemas uzbrukt veģetāriešiem? Tas ir labs jautājums. No vienas puses, varētu pieņemt, ka viņš izmanto absurdus argumentus, lai vienkārši paironizētu par šo situāciju. Hiperbola kā retorisks paņēmiens pretinieka argumentuizsmiešanai nav nekas jauns. Bet tādā gadījumā viņš šauj pilnīgi garām. Vācijas lielāko dzelteno izdevumu Bild grezno fotogrāfija, kurā redzams Vaščikovskis kopā ar intervētāju, kurš pielicis rādītājpirkstu pie deniņiem, un virsraksts “Vai poļi ir sajukuši prātā?”. Intervijā lasāmi viņa komentāri par veģetāriešiem, Eiropas Tautas partijas biedru graujošo marksismu un tamlīdzīgs nonsenss. Nevienam vēl nav izdevies atrast šiem komentāriem skaidrojumu. Katrs šādsmēģinājums jau uzreiz ir lemts neveiksmei, jo, lai to izdarītu, būtujāizmanto tā pati greizā loģika, uz kuru ir balstīti šie argumenti. Taču šiem jokainajiem izteikumiem nebūtu jāaizēno problēmas, ar kurām pašlaik saskaras reģiona lielākā valsts.

Polijas krīzes pamatā ir Konstitucionālāstiesas problēma. Situācija turpinapastāvīgi un proporcionāli saasināties, pateicoties valdošās partijas,neokonservatīvāsPiS (“Likums un taisnīgums”), uzstājīgajiem centieniem ierobežot Konstitucionālās tiesas ietekmi un pilnvaras. Labi funkcionējošās valstīs konstitucionālās tiesas lēmumi sargā demokrātijas pamatprincipus un likuma varu. Polijā šī aizsardzības sistēma pašlaik tiek demontēta.

Pārmaiņas notiek strauji: vairākas demokrātiskas institūcijas ir likvidētas, to vietā tiek piedāvāti juridiski hibrīdrisinājumi, un pat sabiedriskos medijus ir skārusi monopolisku, politiski angažētu kontroles mehānismu ieviešana. Daļa šo pārmaiņu ir dabiskas demokrātiskā procesa sekas, taču daļa ir vai nu bīstams eksperiments, vai pat demokrātiskās likuma varas pārkāpums.

Lai gan demokrātijas un likuma varas šībrīža stāvoklis Polijā ne tuvu nav kritisks, dažas sarkanās līnijas varam iezīmēt jau tagad. Ja Polijas radikāli konservatīvā valdība tās pārkāps, Varšavas partneri nevarēs atstāt to bez ievērības.

Gan politikas eksperti, gan mediji ir apsprieduši un vērtējuši šīs darbības, no kurām dažas jau ir veiktas, citas vēl tiek plānotas, bet citas ilustrē potenciālo risku, kas saistīts ar paplašinātajām pilnvarām, pēc kurām tiecas valdība. Un, lai arī minētās pārmaiņas skar politikas sfēru, sarkano līniju pārkāpšanas gadījumā gaidāmie sabiedrības protesti varētu atstāt milzīgu iespaidu uz Polijas ekonomisko stabilitāti un investīciju klimatu pašā Eiropas centrā.

Situācija Polijā var atstāt graujošu iespaidu ne tikai uz Polijas iedzīvotājiem, bet arī uz Varšavas sabiedrotajiem. Taču ir bezjēdzīgi salīdzināt Polijas situāciju ar pārmaiņām, kuras pirms pāris gadiem Ungārijāieviesa Viktors Orbāns. Viņa reformas nereti bija strīdīgas, taču tās tika ieviestas, ievērojot parlamentāro procedūru un konstitūciju, un līdz ar to nepārkāpa institucionālo kārtību. Protams, viņš mainīja Ungārijas konstitūciju, taču viņš to neignorēja. Kā valsts premjerministrs viņš uzņēmās pilnu atbildību par savas partijas rīcību.

Savukārt PiS politiķi, ciktāl tas attiecas uz vitāli svarīgo Konstitucionālās tiesas institūciju,ir veikuši darbības, kas vai nu neatbilst Polijas likumiem (piemēram, atteikušies pieņemt zvērestu no trim tiesnešiem, kuri tika likumīgi ievēlēti iepriekšējāSeimasēdēs), vai no likuma viedokļa ir nepamatotas (piemēram, ievēlējuši vēl piecus tiesnešus).

Izdarot spiedienu uz Konstitucionālo tiesu, PiS noraida varas dalīšanas principu, kas ir jebkuras demokrātiskas sistēmas pamats.Turpmāka attīstība šajā virzienā var novest pie neparedzamām sekām, un neizskatās, ka pārmaiņu ieviešanas temps kļūtu lēnāks. Pagājušajā mēnesī PiS pakļāva Konstitucionālo tiesu vēl vienai apšaubāmai reformai, kas varētu šo institūciju pilnībā paralizēt. Cita starpā tā nosaka lietuizskatīšanas kārtību, kurā izšķirošais kritērijs ir iesniegšanas datums. Pēc šādas sistēmas PiS pēdējā laika reformu atbilstība Konstitūcijai varētu tikt izskatīta tikai pēc vairākiem gadiem.

Pat ja likumu grozījumi, kas tiesu padara rīcībnespējīgu, tiks atzīti par nekonstitucionāliem, valdība šādu spriedumu,visticamāk, ignorēs.Tāpat tā, visticamāk, ignorēs arī visus turpmākos Konstitucionālās tiesas spriedumus.

Viens no drūmākajiem scenārijiem būtu tāds, ka PiS mēģinātubalsot par izmaiņām konstitūcijā brīdī, kad opozīcijas deputātu nav klāt.Teorētiski šāda operācija iriespējama. Lai veiktu labojumus konstitūcijā, ir nepieciešams vairākuma balsojums, kas pārsniedz divas trešdaļas no klātesošo deputātu skaita, kā arī 50% kvorums. Tas nozīmē, ka nepieciešamo deputātu maģiskais skaits ir 230.Ja pieņemam, ka balsošanā piedalās tikai PiS pārstāvji (234 deputāti), Jaroslava Kačiņskapartijai ir visas iespējasradikāli mainīt Polijas politisko sistēmu.

Protams, šādā veidā pieņemtu lēmumu, visticamāk, apturētu Konstitucionālā tiesa. Taču PiS valdība tiesas spriedumus nedz uzklausītu, nedz ņemtu vērā. Un tiesa, būdama rīcībnespējīga, neko nevarētu mainīt.

Nesen notikušās ES debates, kuras, par spīti poļu eiroparlamentāriešu centieniem panākt to atcelšanu, sāka Eiropas liberāļi un sociālisti, ir iedragājušas valsts reputāciju. Tajā pašā laikā ielu protesti pret valdības pieņemtajiem lēmumiem bija daudz niknāki, nekā varēja gaidīt. Neviens necentās demonstrantus apturēt, un pretējās puses demonstrācijas gan skaita, gan biežuma ziņā nestāvēja ne tuvu. Nav izslēgts, ka šie notikumi atspoguļo reālo noskaņojumu sabiedrībā. Decembra aptaujas (CBOS) liecināja, ka ES institūcijām uzticas aptuveni 85% Polijas iedzīvotāju, betVaršavas valdībai vairāk nekā puse neuzticas. Pēdējo desmit gadu laikā šie rādītāji tikpat kā nav mainījušies.

Tas pierāda, ka Polijas demokrātija ir pie labas veselības. Taču ir problēma ar likuma varu. Ja valdība ieviesīs visas reformas, kuras pašlaikvēl ir tikai ieceres stadijā, Polija būs lielās briesmās. Tas attiecas arī uz bieži piesaukto Konstitūcijas pārskatīšanu. Tad gan šīs diplomātiskās neveiklības vairs neliksies smieklīgas. Bet pagaidām šādi idiotiski komentāri nav nekas vairāk kā žagas, kas pasprūk negausīgam bērnam, kurš sagrābies vairāk, nekā spēj apēst. Lai arī cik kaitinošas, tās pāries, kad ēstgriba būs apmierināta.