Vēdera tiesa

Tomēr tikai pēc vairākiem gadiem - sēžot vakarā pie kamīna un apcerot, cik uguns ir patīkama un nomierinoša, un cik sen mūsu priekšteči ir baudījuši tieši to pašu - es savā prātā aizklīdu vēl krietni tālākā pagātnē un sapratu, ka ir visai grūti iztēloties mūsu senčus pie uguns, taču negatavojam savu ēdienu. Kopš tā brīža es ar grūtībām spēju iztēloties jebkādu cilvēkam kaut vai attāli līdzīgu būtni, kas iztiktu no neapstrādātas pārtikas. [..] tagad es esmu pilnīgi pārliecināts, ka došanās mežā, nodarbošanās ar vākšanu un medīšanu un pārtikšana no neapstrādātas pārtikas [cilvēkam] nav iespējama."

Gramatas "Uguns savaldīšana. Ka ēdiena gatavošana padarīja mūs par cilvēkiem"

Ričards Rangems intervijā interneta portālā Salon.com.

Bez ierastā saldā un sāļa popkorna, kokakolas, alus un sidra uz kinoteātra našķu letes bija parādījies jauns produkts - caurspīdīga kaste bija piebērta ar neregulāri izliektiem, acīmredzami pufīgiem priekšmetiem bālgani dzeltenā krāsā ar sārtu svītrojumu. Produktu sauca “bekona kraukšķi” vai kaut kā tamlīdzīgi, un es, neko daudz neprātodams, tos iegādājos. Es nebiju vīžojis painteresēties, par ko būs gaidāmā filma, nebiju izlasījis nevienu Ditas Rietumas vai Normunda Naumaņa atsauksmi, un zināju vienīgi to, ka filmā tēlo Merila Strīpa, kā arī biju dzirdējis, ka tā esot “burvīga”, “jauka” vai “laba”. Noslēpumains šķita arī filmas nosaukums - latviešu valodā tā tika dēvēta par “Džulī un Džūlija”, tāpēc nospriedu, ka tā droši vien būs allaž pārpratumu pilnajām franču un angļu (vai amerikāņu) attiecībām veltīta sirsnīga situāciju komēdija. Bez entuziasma laidu gar acīm kinofilmu reklāmas un grauzu savus kraukšķus - abus nosaukumā ietvertos vārdus tie attaisnoja pilnībā, jo kinoteātra pustumsā kraukšķēja skaļāk par jebkuru popkornu, drusku garšoja pēc bekona, tomēr pamatā atgādināja ar kaut kādām noslēpumainām kulinārijas vai ķīmijas metodēm izgatavotas eļļainas un bezgaršīgas uzputotas cietes plāksnītes. Taču tad filmas titros izlasīju, ka viens no diviem “patiesajiem stāstiem”, kas likti filmas pamatā, ir Džūlijas Čaildas grāmata “Mana dzīve Francijā”, un es saausījos.

Man nav ne jausmas, kāpēc godājamais Hārvardas profesors Rangems pie atskārtas, ka mūs par cilvēkiem, iespējams, padarījusi tieši produktu termiska apstrāde jeb ēdiena gatavošana, nonācis tikai tagad, jo, šķiet, ka šādas teorijas patiesuma pierādījumi kaut vai ēdiena atlieku formā ugunskuru un pavardu tuvumā mētājušies kopš neatminamiem laikiem. Tāpat nu jau visai ievērojamu laiku necik būtiski nav mainījusies arī cilvēka anatomiskā uzbūve (lai gan pēc aptuvenām aplēsēm kopš 18. gadsimta vidus vidējais cilvēka auguma apjoms ir palielinājies par 50 %). Tieši šķietami “neracionālais” vai “nedabīgais” cilvēka ķermeņa iekārtojums ar pārmērīgi lielajām smadzenēm, milzīgo enerģijas patēriņu, gandrīz nekam nederīgajiem zobiem un tieksmi pārvietoties vertikāli ir viens no Rangema teorijas galvenajiem argumentiem.

Lai nu kā, arī Džūlijas Čaildas stāstu var uzlūkot par Rangema teorijas ilustrāciju. Turpretī filmu “Džulī un Džūlija”, un jo īpaši tās pamatā likto otru “patieso stāstu” - Džūlijas (vai tomēr Džulī?) Pauelas grāmatu “Džulī & Džūlija: 365 dienas, 524 receptes, 1 maza dzīvoklīša virtuve” - drīzāk gribētos izmantot kā pretargumentu, proti - reizēm tomēr ar ēst gatavošanu vien ir par maz.

Runājot līdzībās, varētu teikt, ka Čailda amerikāņu kulinārijai ir ar tikpat lielu svaru kā Jānis Zālītis latviešu seksualitātes apziņai. Pēc Otrā pasaules kara viņas vīru Polu ASV Valsts departaments nosūtīja uz Parīzi darbā ASV informācijas aģentūrā. Vīrs esot bijis ar smalku garšu apveltīts cilvēks, un, lielā mērā viņa mudināta, Čailda sākusi apgūt franču pavārmākslu. Tā tika likts pamats leģendai, par kuras būtiskāko dokumentu kļuva 1961. gadā pirmoreiz iznākusī vairāk nekā 700 lappušu biezā Čaildas pavārgrāmata ‘Apgūsti franču pavārmākslu” (Mastering the Art of French Cooking). Grāmatas atkārtoti, laboti un papildināti izdevumi turpina iznākt vēl šobaltdien, un nu jau vairākas paaudzes Amerikā franču ēdienus gatavojušas, tā teikt, Čaildas mērcē. Tikai šogad angļu valodā lasošajiem kulinārijas entuziastiem beidzot būs iespēja Čaildas receptes salīdzināt ar tīru mantu - ap Ziemassvētkiem apgādā Phaidon iznāks par Francijas kulinārijas bībeli uzskatītā Žinetas Matio grāmata “Je sais cuisiner ” angļu tulkojumā. Čailda bija ļoti liela auguma (šī iemesla dēļ Otrā pasaules kara laikā viņu atteicās uzņemt armijā), ar dīvaini spalgu balsi un visai ekscentrisku humora izjūtu apveltīta dāma, un tieši tāda jau pavisam drīz pēc grāmatas iznākšanas viņa kļuva par televīzijas zvaigzni. Interesenti viņas raidījumu fragmentus var noskatīties youtube.com, un tajos redzams, ka Merilai Strīpai patiešām filmā ir izdevies atveidot to Čaildu, “kuru mēs visi atceramies un mīlam”. Taču tieši šādā pieejā slēpjas filmas vājums. Čaildai veltītā sižeta līnija patiešām ir stāsts par to, kā ēdiena gatavošana tevi padara par cilvēku, katrā ziņā par to cilvēku, kuru vēlāk piemin un atceras. Otrai Džūlijai veltītā sižeta līnija uzskatāmi rāda, ka tā īsti nav tiesa, un ikviena darbība, kas tevi varētu potenciāli padarīt par cilvēku, ir jāliek pretī darbībām, kas tevi drīzāk var pietuvināt dzīvnieku pasaulei, tādējādi visu tavu cilvēcisko eksistenci padarot par saspringtu stīvēšanos.

Džūlija Pauela bija apņēmusies izmēģināt visas Čaildas grāmatā iekļautās 524 receptes, pagatavot šos ēdienus viena gada laikā un savus novērojumus un piedzīvojumus dokumentēt interneta dienasgrāmatā. Kaut kas nepatīkams pavīd jau šajā uzstādījumā. Ja pret pašu ēdiena gatavošanu vēl nekas nebūtu iebilstams (kā nekā, iespējams, tā spēj tevi padarīt par cilvēku!), projektā ietvertais sacensības gars un blogu kultūrai vispār raksturīgā tendence reflektēt par citu paveikto, nevis pienest kaut ko jēdzīgu pašam, uzvēdī aizdomas par, es atvainojos, parazītismu. Šīs aizdomas nostiprina viss šīs stāstījuma līnijas sižets. Ja atmet centienus pagatavot 524 ēdienus, pārpalikušo saturu veido trīs dramatiskas epizodes - mātes telefona zvans, paužot šaubas par bloga rakstīšanas lietderību, ēdienu gatavošanas izraisīts strīds un īslaicīga pašķiršanās ar dzīvesbiedru, kā arī gatavošanās Čaildas aprakstītajam kroņa numuram - pīles atkaulošanai. Diezgan šķidri, lai neteiktu - pliekani, vai ne? Kā jau ar populāru blogu autoriem mēdz gadīties, Pauela pēc veiksmīgi pavadītā gada sava bloga ierakstus pārstrādāja grāmatā, un tā jau ir parazītisma nākamā pakāpe. Kaut gan grāmata iznāca 2005. gadā jau pēc Čaildas nāves (viņa nomira 2004. gadā 92 gadu vecumā), filmā miglaini pieminētā Čaildas nepatika pret Pauelas pasākumu un vieglums, ar kādu Pauela atbrīvojas no sirdsapziņas pārmetumiem, šo pieņēmumu tikai apstiprina. Šogad bija jāiznāk nākamajai Pauelas grāmatai “Sašķelšana - stāsts par laulību, gaļu un apsēstību”. Izrādās, pirmajā grāmatā Pauela nebūt nebija izsmēlusi visus 2002. gada notikumus, un līdztekus jau minētajām peripetijām un 524 ēdieniem viņai tolaik bijis arī mīļākais.

Pauelas stāsts atgādina “bekona kraukšķus” - ārēji tie atgādina ēdienu, tiem ir pat kaut kāda smarža un, nenoliedzami, nevienam dzīvniekam kaut ko tādu pagatavot nebūtu pa spēkam, taču nedz to gatavošana, nedz ēšana nešķiet kaut kas tāds, ar ko varētu un vajadzētu lepoties un kas varētu dāvāt prieku. Un vienīgais veids, kā atbrīvoties no vainas apziņas, iegūt līdzsvaru un vismaz paša acīs izskatīties drusku vairāk pēc cilvēka, pēc filmas noskatīšanās un kraukšķiem bija kāda īsta ēdiena - teiksim, liellopa gaļas sautējuma burgundietī - pagatavošana. Vienīgi baidos, ka jau brīdī, kad uzrakstīju iepriekšējo teikumu un būtībā palielījos ar savu pašsasniegto cilvēcīgumu, jau atkal esmu ļāvies kritienam atpakaļ, un labot to vajadzēs jau ar kādu citu recepti. Bon appétit!