Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rīgas Laiks: Kādi dzinuļi vai priekšnojautas jums lika pievērsties velniem?
Ilo Valks: Liela folkloras daļa, kristīgā, bija atstāta bez ievērības. Te atklājās gluži apbrīnojama pretruna: velns 19. gadsimta igauņu folklorā pilnīgi noteikti ir centrālais darbonis, tradīcijas dominante, 19. gadsimta zemnieka domu pasaulē neapšaubāmi svarīgs tēls, par viņu runā ļoti daudz žanru. Un — līdzšinējie pētījumi viņu bija ignorējuši. Vienkārši tādēļ, ka viņu uzskatīja par būtni, kas pārāk cieši saistīta ar kristietības pasauli.
RL: Vai igauņu velns atšķiras no latviešu velna?
Valks: Es diemžēl pārāk labi nepazīstu latviešu velnu. Jūsu prezidente gan ir uzrakstījusi vienu ļoti interesantu rakstu par velnu latviešu folklorā[1], kas man ārkārtīgi noderēja, lai pierādītu, kā priekšstats par velnu ir funkcionējis arī sociālā protesta līmenī. To visskaidrāk apliecina fakts, ka gan igauņu, gan latviešu folklorā velns ļoti bieži parādās kā vācu muižnieks. Taču igauņu velnam vispār ir raksturīgi parādīties cilvēka izskatā — kā melnajam vīram, muižniekam, vācietim. No dzīvniekiem dominē mājdzīvnieki — suņi, kaķi, zirgi, liellopi. Putnu ir visai maz. Savdabīga parādīšanās forma, kādu Rietumeiropā nepazīst, ir velns kustīgas, šņācošas un krācošas siena kaudzes izskatā.
RL: Ko igauņu velns dara?
Valks: Igauņu velnam ļoti raksturīga nodarbe teikās ir nekristītu bērnu zagšana.
Citu Eiropas valstu kolēģus pārsteidz, ka igauņu tautas ticība ir diabolizēta tik ļoti, ka velns ir pārņēmis arī šo sfēru, jo daudzviet Skandināvijā, Rietumeiropā, arī Krievijā ar to nodarbojas pavisam citas pārdabiskas būtnes. Igauņu tautas ticībā vērojama ļoti stipra kristietības ietekme.
Tā ir skaidri sasaistāma ar Skandināvijas un Rietumeiropas ticībām, turklāt šķiet, ka kristīgās iezīmes, piemēram, velna svarīgums, ir izteiktākas nekā skandināviem vai ķeltu tautām. Ilgu laiku Igaunijā valdījuši romantiski priekšstati, ka mēs esam dabas bērni, somugri, mums ir diži radi — šamaņi — Sibīrijā, taču, analizējot 19. gadsimta tekstus, redzam ļoti stipru saistību tieši ar Rietumeiropas kultūras pasauli. Igauņu un latviešu folklorā priekšstats par velnu noteikti ir daudz tuvāks un līdzīgāks nekā salīdzinot igauņus ar kādu tālu radu tautu Sibīrijā.
Velns ir bijis viens no vissekmīgākajiem kristietības misionāriem, kristīgajiem pedagogiem, kāds jelkad ir darbojies mūsu pusē. Šis apgalvojums izriet no teiku analīzes. Ir neskaitāmi nostāsti, kuru saturs ir nepārprotami didaktisks: no vienas puses, velns kārdina grēkot, pārkāpt kristīgos baušļus, no otras puses, viņš par to soda. Liela daļa no velna nostāstiem nes kristīgo vēsti. Un, ja šādas kristīgās vēstis folklorizējas, tad ir skaidrs, ka sācies iekšējais kristietizēšanās process. Ir taču starpība, vai 17. gadsimtā vācu mācītājs lauzītā igauņu vai latviešu valodā no kanceles biedina ļaudis ar velnu, vai arī ļaudis paši stāsta par viņu nostāstus, runā par to, kā no velna pasargāties, kā dzīvot brīvi un kristīgi, lai neiemantotu viņu par pretinieku. Tā nu viens no paradoksālajiem secinājumiem ir tāds, ka kristietizēšanās — Igaunijā noteikti, un gan jau Latvijā arī — notikusi ar folkloras velna palīdzību.
Pārsteidzoši, cik spēcīgs empīriskais pamats ir daļai šo nostāstu, kas vēstī par kāda personisko pārdabisko pieredzi, par to, kā velns ir ieraudzīts, sastapts, kas tad ir noticis. Arī es esmu runājis ar cilvēkiem, kas man aprakstījuši savām acīm redzētu velnu, piemēram, dejojam kolhoza svētkos 40. gadu beigās.
RL: Kāds velns dīda igauņus, ka viņi ir tik lecīgi pret kaimiņiem?
Valks: Man šķiet, ka senajā folklorā nav noteiktu robežu starp etnosiem, lai strikti norobežotu “mūs” no citiem, savējās pārdabiskās būtnes no citu pārdabiskajām būtnēm. Un velna klejojumi ir pavisam neierobežoti.
Taču 19. gadsimta otrajā pusē ar vācu romantisma starpniecību cilvēki šeit sāka apzināties savu seno pagātni un dzima ideja, ka varētu radīt savu nacionālo valsti. Toreiz valodas robežas kļuva visai būtiskas un folklorā novērojama šāda iezīme: zināmās teritorijās zināmas sociālās grupas savu pašapziņu noteikušas atkarībā no tā, kā viņi definējuši svešos, citus. Es nedomāju un neticu, ka igauņu attieksme pret kaimiņiem būtu trakāka nekā somu attieksme pret zviedriem vai sāmu un viņiem kaimiņos dzīvojošo lielo tautu attiecības. Es negribētu teikt, ka te būtu vērojams patiess naidīgums, drīzāk jau humors. Un par latviešu hokejistu lielajiem panākumiem igauņiem, taisnību sakot, ir milzum liels prieks.
[1] Vaira Vikis-Freibergs: The Devil in Latvian folktales: An Analysis of Character in Relation to Plot. — Folklorica: Festschrift for Felix Oinas. Indiana University Uralic and Altaic Series 141. Bloomington, 1982.