Viņas asaras plūda kā vīns

Strādājot pie filmas “Barfly” (“Bāra muša”)projekta attīstīšanas, režisors Barbē Šrēders ilgāku laiku reizi nedēļā tikās ar filmas galvenā varoņa prototipu amerikāņu rakstnieku un dzejnieku Čārlzu Bukovski viņa mājā Losandželosas dienvidu piepilsētā Sanpedro. Darbs pie topošā scenārija uz vakarpusi parasti līgani pārgāja kopīgā dzeršanā (viņi sāka ar alu un beidza ar sarkanvīnu) un sarunās, kuras kaut kādā brīdī Šrēders sāka filmēt. No safilmētā 64 stundu materiāla viņš 1985. gadā samontēja četru stundu filmu, kas divus gadus vēlāk tika izdota VHS formātā ar nosaukumu “Bukovska kasetes” (The Charles Bukowski Tapes) un sastāv no 52 īsiem Bukovska monologiem un dzejas lasījumiem autora izpildījumā. Noskatījies samontēto materiālu, Bukovskis esot bijis pārsteigts par savu “verbālo vitalitāti”. Pašu filmēšanu viņš neatcerējās.

Barbē Šrēders: Jums nepatīk daba.

Čārlzs Bukovskis: Ielenes ir dabiskas. (Smejas.)

Šrēders: Bet koki, lauki...

Bukovskis: Tie mani garlaiko... Karls Veisners[1. Karls Veisners (1940–2012), vācu rakstnieks un tulkotājs, Bukovska draugs.] reiz vadāja mūs pa Vāciju, rādīja kalnus un visu, kas zaļš. Bet es migu ciet...

Velns, vienu reizi man bija dzejas lasījums kaut kur Oregonā vai Vašingtonā. Pēc lasījuma viens čalis mūs veda ar mašīnu uz kādu vietu, kur man bija paredzēts izkniebt vienu angļu valodas skolotāju. Kad mēs beidzot līdz turienei nokļuvām, es biju tik sanīcis, ka man jau vairs nestāvēja. Koki, zaļums... Nav jau slikti, bet lielās devās tas var piebeigt. Tu brauc, un... zaļi koki, zaļi koki, zaļi koki, zaļi koki... Okei, ir jau labi, bet ko ar to visu darīt?

Dodiet man pilsētas, dodiet man smogu. Man patika, ko man Parīzē teica viens čalis. Kas viņš bija par karali? Panku karalis? Viņš teica: “Cilvēki žēlojas par smogu, bet man tas patīk,” un paraustīja savus rāvējslēdzējus. Un zini, smogs var arī patikt, tas nav melots. Tu izej uz ielas, ievelc plaušās gaisu un... Tu esi tajā iekšā, velns lai parauj! Tu staigā smogā, tu dzīvo smogā. Tu mīli celtnes, tu mīli inflāciju. Ir radījumi, kas pielāgojas apstākļiem. Būs smoga cilvēki, būs inflācijas cilvēki. Jo augstāka cena, jo... Iedomājies, tu ieej kaut kādā ēstuvē un viesmīle saka: “365 dolāri par jēra gaļas sendviču.” Un tu saki: “Tik vien? Es dodu tev 565 dolārus, un še tev vēl 365 dolāri dzeramnaudai!” Tie ir cilvēki, kuri izdzīvos, saproti? Viņi ir gatavi inflācijai, viņi ir gatavi smogam! Viņiem tas patīk! Kāda starpība? Tas viss ir tikai galvā. Maucam uz priekšu! “Še tev 500 dolāru dzeramnaudai!”

Nē, ir jau labi. Tas neko nenozīmē, ja vien tu negribi, lai tas kaut ko nozīmētu, sasodīts. Cilvēki maina valdības, maina sievietes, tad kāda starpība? Uh, mēs atkal par tām sievietēm...

Šrēders: Jūs teicāt, ka dzīvošana pusbadā nerada mākslu, ka tā rada daudzas lietas, bet galvenokārt laiku.

Bukovskis: Jā, nu tas ir elementāri. Es negribētu izmantot tavu filmu, lai to pateiktu. Bet zini, ja tev ir astoņu stundu darbs un tu pelni 55 centus stundā, tad tas ir tas, ko tu dabū. Ja tu sēdi mājās, tad tev naudas nav vispār. Bet tev ir laiks rakstīšanai.

Man liekas, ka esmu viens no šī laikmeta retajiem putniem, kurš ir cietis badu mākslas dēļ. Es tiešām dzīvoju pusbadā, lai varētu pavadīt savas 24 stundas, neviena netraucēts. Es atteicos no ēdiena, atteicos no visa, lai... Es biju dulls, biju pārņemts ar savu lietu. Bet redzi, ir viena problēma. Tu vari būt dulls, pārņemts ar savu lietu, bet vienalga neko neizdarīt. Pārņemtība bez talanta neko nenozīmē. Saproti, ko es saku? Ar aizrautību vien nepietiek. Tu vari dzīvot pusbadā un gribēt kaut ko paveikt, bet... (Smejas.)

Šrēders: Bet vai jūszinājāt, ka jums ir talants?

Bukovskis: Visi domā, ka viņiem ir talants. Kā tu vari zināt, ka tu esi tas izredzētais? Tu to nevari zināt. Tas ir kā šāviens tumsā. Tu vai nu uz to paraksties, vai arī kļūsti par normālu, rātnu cilvēku, kurš strādā no astoņiem līdz pieciem. Tu apprecies, apbērnojies, jūs kopā svinat Ziemassvētkus... Re, kur nāk vecmāmiņa. “Sveika, vecmāmiņ, nāc iekšā!” – “Sveikiņi!” Sasodīts, es to nespētu izturēt, es drīzāk padarītu sev galu. (Smejas.)

Tas man laikam ir asinīs, ka es nevaru paciest to, kas notiek, – dzīves normālību. Es nevarēju paciest ģimenes dzīvi, nevarēju paciest darba dzīvi, es nevarēju paciest neko no tā, ko redzēju apkārt. Un es nolēmu, ka man ir vai nu jānomirst badā, jāsajūk prātā, vai kaut kas jāizdara. Pat ja es nespētu izdzīvot ar rakstīšanu, es nevarētu strādāt nekādu darbu no astoņiem līdz pieciem, es drīzāk padarītu sev galu vai kaut ko tādu, piedod. Es nevarēju pieņemt to rutīnu... Džonijs Kārsons, daudz laimes dzimšanas dienā, Ziemassvētki, Jaunais gads... Man tā ir visderdzīgākā no visām derdzībām. Tā ka man bija vienkārši jāieslēdzas un jāmēģina panākt, lai kāds kaut kur nodrukā manus stāstus.

Tagad es te sēžu, dzeru vīnu un runāju par sevi – tāpēc, ka jūs, veči, man uzdodat jautājumus, nevis tāpēc, ka es gribētu atbildēt. Okei?

Bukovskis: Daba nav normāla... Dievs nav normāls. Daba nav labvēlīga. Dabai viss ir pie pakaļas, bet man nav pie pakaļas. Kad es redzu, ka kāds nonāvē kādu citu, man tas nepatīk. Bet augsti izglītotie saka, ka pasaulē tā ir iekārtots. “Šis nogalina to, un tas ēd to, un re, kur sienāzis, viņš ēd to. Par visu ir padomāts.” Vienīgi, kad viņiem pašiem kāds uzlec uz muguras, tad gan viņi kliedz, vai ne?

Redzi, viņi nemēģina iejusties zirnekļa vai mušas ādā. Bet es iejūtos. Es esmu muša, un tas ir zirneklis, saproti? Bet viņi pat nemēģina, viņi ir vienaldzīgi pret to, kas notiek. “O, tas tik ir interesanti, paskaties!” (Pauze.) Bet redzi, viņi taču arī ir tajā iesaistīti, tikai... Vienīgā atšķirība, ka viņus nogalinās cilvēks. Viņi paši to tā ir iekārtojuši, tikai viņi to nezina. Viņi ir muļķi. Muļķi. Gandrīz visi cilvēki ir muļķi. Esi redzējis, kā cilvēki iet uz restorānu, pasūta ēdienu? Viņiem pat negribas ēst. Viņi iet tāpēc, ka ir ēšanas laiks, nevis tāpēc, ka būtu izsalkuši.

Jo vairāk es domāju par cilvēkiem, jo mazāk man gribas par viņiem domāt. Vai tev ir vēl kaut kas, ko...? Jautā taču, jēziņ!(Aizsmēķē.)