Visuma brīvības pakāpes

Pat tie, kas neko nezina par mūsdienu fiziku un kosmoloģiju, ir dzirdējuši par Lielā sprādziena jeb blīkšķa (Big Bang) teoriju, kas tās populārākajā versijā liek domāt, ka Universs jeb Visums varētu būt radies neizskaidrojama vai vismaz neizskaidrota iemesla dēļ no punkta ar nulles rādiusu, bet bezgalīgu masu un enerģiju. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā par galveno Lielā blīkšķa teorijas alternatīvu ir kļuvis inflācijas jeb piepūšanās tipa Visuma izplešanās modelis, kurš tā sarežģītākajās formās paredz haotisku Visuma izplešanos un multiversa – daudzu atšķirīgu visumu, vienā no kuriem esam gadījušies mēs ar savām planētām un zvaigznēm, – rašanos. Lielā mērā par šo Lielā blīkšķa alternatīvu ir atbildīgs Maskavas Ļebedeva Fizikas institūta absolvents un vēlāk profesors Andrejs Linde (dz. 1948), kurš kopš 1990. gada ir fizikas profesors Stenforda Universitātē. Pēc Lindes sākotnējām aplēsēm, visumu skaits multiversā bija 10¹⁵⁰⁰ pakāpē; tagad tas sarucis līdz 10⁵⁰⁰ pakāpē, kas gan vienalga pārsniedz jebkādas manas iztēles robežas. Salīdzinājumam vērts atcerēties, ka atomu skaits universā tiek lēsts starp 10⁷⁸ un 10⁸² pakāpē. Taču šis domas virziens, kas nerēķinās ar cilvēka iztēles robežām, ir tikai viens no jautājumu lokiem, kas Andreju Lindi ir padarījuši par vienu no neparastākajiem mūsdienu fiziķiem pasaulē.

Stāsta, ka pirms vairākiem gadiem Andrejs Linde, skatoties uz burbuļu veidošanos savā vannā, sapratis, kā radies Visums, precīzāk, kā rodas un izzūd neskaitāms daudzums dažādu visumu, vienā no kuriem atrodas arī pats Andrejs Linde, viņa vannasistaba, sieva, kuru viņš nekavējoties nakts laikā pamodinājis, lai izstāstītu, ka beidzot sapratis, kā rodas Visums. Drīz pēc tam Leonards Saskinds (sarunu ar viņu skat. šī gada Rīgas Laika marta numurā) uzaicināja Lindi uz Stenforda Universitāti, lai būtu kāds, ar kuru sarunājoties, varētu gūt stimulu savai domāšanai par fundamentāliem fizikas un kosmoloģijas jautājumiem. Viņu kabineti atrodas pāris metru attālumā, pāri gaitenim, tieši pretī viens otram. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā starp viņiem notikušas divas nopietnas sarunas. Par pateikto vienā no tām Saskinds domā jau divpadsmit gadu.

A.R.

Rīgas Laiks: Kādā nozīmē Visumam ir nepieciešams novērotājs?

Andrejs Linde: Labs jautājums: lai runātu par Visumu, ir jābūt kādam, kurš paskatītos un teiktu: lūk, tas ir tas, ko es pašlaik redzu. Vai Visums var pastāvēt bez novērotāja? Tad jums ir jāatbild uz jautājumu, ko jūs saprotat ar vārdu “pastāvēt”. Kopš kvantu mehānikas fizika sākusi attiekties pret vārdiem daudz nopietnāk nekā agrāk. Agrāk uzskatīja, ka mēs zinām, ko nozīmē “pastāvēt”, un viss. Ir objektīvā realitāte, kas mums dota sajūtās, tātad mēs visu to zinām. Bet tad cilvēki sāka censties runāt tikai par to, ko viņi spēj izteikt precīzi. Nu, un te parādās problēmas, kas saistītas ar kvantu mehānikas interpretāciju. Tad lūk, uz šo vienkāršo jautājumu es jums atbildēšu ar visai pagaru atbildi.

Tātad, kvantu kosmoloģijas tēvs Braiss Devits 1967. gadā uzrakstīja satriecošu darbu par kvantu gravitāciju. Gadu tas nogulēja izdevniecībā, neviens to nespēja izlasīt, un beigās izdevējs teica, ka vajadzētu to darbu sadalīt trīs daļās, un tad viņi katru no tām izskatītu atsevišķi. Viņi to sadalīja trīs daļās, un trešā daļa bija par kvantu kosmoloģiju, tajā viņš aprakstīja to, ko sauc par Vīlera–Devita vienādojumu. Devitam, vienādojuma autoram, šis vienādojums ne visai patika, taču, kad viņš to atrisināja, tas izskatījās šādi: kvantu mehānikā ir viļņu funkcija, to kāpina kvadrātā, un tas dod jebkura notikuma varbūtību.

RL: Pirms jūs turpināt... Kāpēc Devitam nepatika šis vienādojums?

Linde: Es viņam to jautāju, un viņš teica, ka tur esot kaut kādas neskaidrības ar interpretāciju, ar to, kā definēt varbūtību, un tā tālāk. Tās pašas problēmas, ar kurām mēs saduramies pašlaik. Katrā ziņā visi citi izmanto šo vienādojumu, jo nekas labāks, šķiet, nav izdomāts. Nu lūk, šis vienādojums bija visa Visuma viļņu funkcijas vienādojums… Jūs rakstāt vienādojumu – tādu kā, piemēram, Šrēdingera vienādojums atoma viļņu funkcijai. Kāpēc gan neuzrakstīt tādu pašu vienādojumu visam Visumam? Tas ļautu uzzināt jebkura notikuma varbūtību. Piemēram, kāda ir varbūtība, ka elektrons atrodas kaut kādā attālumā no atoma kodola? Jūs ņemat un aprēķināt viļņu funkciju, kāpināt to kvadrātā, atrodat, kāda ir elektrona atrašanās tieši tajā vietā un laikā, ņemot vērā sākotnējos nosacījumus. Elektrona laika evolūciju nosaka šīs viļņu funkcijas evolūcija. Jūs skatāties, kas notiks pēc piecām minūtēm, un redzat, ka tas jau būs nokritis līdz zemākajai orbītai, un tā tālāk. To izmanto kvantu mehānikā. Tātad Devits atrisināja tādu pašu viļņu funkcijas vienādojumu visam Visumam. Kad viņš to izdarīja, tas izskatījās šādi: kreisajā pusē ir atvasinājums no viļņu funkcijas… atvainojos par detaļām, bet es gribu, lai jūs saprastu, ka tas, par ko runāju, nav tikai vārdi, bet uz kaut ko balstās. Tātad šīs viļņu funkcijas atvasinājums laikā, kas nozīmē ātrumu, ar kuru tā mainās, un šis ātrums ir proporcionāls hamiltoniānam, kas reizināts ar viļņu funkciju. Bet hamiltoniāns, rupji ņemot, ir enerģijas kopsumma. Par Visumu jau sen bija zināms, ka tā pilnā enerģija ir vienāda ar nulli – tādēļ, ka Visums sastāv no divām daļām: no matērijas, tā ir pozitīvā enerģija, un gravitācijas.

RL: Un tā ir negatīvā enerģija?

Linde: Jā. Saliekot tās kopā, iznāk nulle. Tātad Visuma viļņu funkcijas vienādojuma labajā pusē ir nulle. Tas nozīmē, ka ātrums, ar kuru mainās viļņu funkcijas Visumā, ir vienāds ar nulli. Citiem vārdiem, Visuma viļņu funkcija nav atkarīga no ātruma.

RL: Cilvēciskā valodā tas nozīmē, ka Visums kā viens vesels nemainās, vai ne?

Linde: Jā! Bet tas ir Visums kā viens vesels. Un tad Devits uzdeva sev retorisku jautājumu: bet kā tad tā? Mēs taču zinām, ka mainās. Kāpēc jūs mani pašlaik intervējat? Tāpēc, lai to publicētu – izdotu kaut ko jaunu, kas vēl nav bijis. Uz šo jautājumu
viņš atbildēja, ka mēs faktiski nekad neuzdodam jautājumu par to, kā darbojas Visums kopumā, bet tikai par to, kā darbojas tā Visuma daļa, kuru mēs novērojam. Mēs sadalām Visumu divās daļās – tajā, ko mēs novērojam, un visā pārējā. Kāpēc? Tāpēc, ka pilns hamiltoniāns – ir novērotāja hamiltoniāns un Visuma hamiltoniāns. Saliekot tos kopā, iegūsiet nulli. Novērotāja un Visuma enerģijas summa ir nulle. Tas nozīmē, ka visa pārējā, neskaitot novērotāju, enerģija ir mīnus novērotāja enerģija.

RL: Pagaidiet. Bet novērotājs te sakrīt ar novērojamo Visumu?

Linde: Nē, nē. Ja paņem papīra lapu un izgriež no tās aplīti, tad šis aplītis ir novērotājs, bet pārējais papīra gabals ir viss pārējais. Jeb, kā man reiz teica kāds, kurš nodarbojas ar jogu: Visumam ir cilvēka forma. Nodomāju, ka cilvēks sajucis prātā. Bet kaut kas tāds ir. Proti, viss pārējais Visums ir tā novērotāja atspulgs. Ja jūs to novērojat, jums būs viens Visums, ja jūsu draugs to novēros, viņam būs nedaudz citāds Visums. Un šīs pārējās Visuma daļas masa… Enerģija, kā zināms no relativitātes teorijas, ir masa, reizināta ar gaismas ātrumu kvadrātā. Tādēļ tas, kas tiek teikts par enerģiju, tiek teikts arī par masu. Ja jūsu masa ir... nezinu... 90 kg, tad no visa pārējā Visuma masas jāatņem 90 kg.

RL: Bet kā no šī vienādojuma izriet novērotājs kā apziņa?

Linde: Nē, nē, nekādi neizriet. Šeit Devitam, no mana viedokļa, ir viena vāja vieta. Viņš teica: bet vispār jau mums arī novērotājs nav vajadzīgs – mēs varam palaist Visumā magnetofonu, lai tas visu ieraksta. Attiecībā pret magnetofonu būs Visums, kurš pastāvēs.

RL: Un kas ir tā vājā vieta?

Linde: Vai magnetofonam ir sava apziņa vai nav? Kādā nozīmē mēs varam runāt par to, ka attiecībā pret magnetofonu Visums pastāv? Tas ir, kas ir “pastāvēšana”, ja to nenovēro kāds, kas no tā var gūt prieku, sāpes, ieraudzīt sarkanu, zilu?

RL: Var taču nodalīt tiešo novērojumu no netiešā.

Linde: Nu, jā. Bet tad var arī nodalīt pilno pastāvēšanu no nepilnās. Tas ir, tālāk jau sākas jautājums par to, ko mēs saprotam ar to un to, un katrs sapratīs citādi. Kā jūs zināt, ka Visums, kuru novēro jūsu draugs, objektīvi pastāv? Nekā jūs to nezināt. Jūs vienkārši redzat, ka viņš tāpat reaģē, ēd to pašu ēdienu un smejas par tiem pašiem jokiem. Tātad jums ir noruna ar draugiem, kā jūs uztverat to, ko jūs saucat vienā un tajā pašā vārdā. Vēl vairāk, ja jūsu novērotāji ir makroskopiski, lieli, ar vienādiem mēraparātiem, tad viņu novērojumu rezultāti būs saskanīgi vienkāršas kļūdas robežās. Vispār ir jēga runāt par objektīvo realitāti, ja Visumu novēro lieli novērotāji. Ja Visumā pastāvētu tikai divi elektroni, tad ko viņi runātu savā starpā? Viņi neko neatcerētos, un saruna par to, vai pastāv Visums, kurā ir tikai divi elektroni, kļūst bezjēdzīga, jo šādai sistēmai nebūtu pat atmiņas. Bet kāda atmiņa ir vajadzīga, lai runātu par to, ka pārējais Visums pastāv? Viens bits, divi biti?

RL: Bet vai šim novērotājam ir nepieciešami jābūt cilvēkam?

Linde: Bet to, lūk, es nezinu, un tas arī ir tas jautājums – līdz kādai pakāpei mūsu sapratnei par to, kas ir objektīvā pastāvēšana, ir jēga un līdz kādai pakāpei mēs varam savu pasaules redzējumu attiecināt uz bites vai kādas citas būtnes redzējumu? Bites droši vien domā citādi un interesējas par citiem jautājumiem. Ja Visumā būtu tikai viena bite, vai viņa redzētu Visumu tādu pašu, kādu to redzam mēs? Protams, nē, jo viņai pārējā Visuma masa būtu mīnus vienas bites masa. Visumam droši vien ir jābūt lielam un arī viņa novērotājam ir jābūt lielam. Šis lielais novērotājs savā mūžā nevar novērot vairāk par noteiktu daudzumu lietu. Tas ir saistīts nevis ar to, kā iekārtotas mūsu acis un ausis, bet ar to, ka ir teorēmas par to, cik daudz informācijas var saturēt noteiktas masas objekts.

RL: Bet kurš ir tas lielais novērotājs?

Linde: Jūs, piemēram.

RL: Es esmu maziņš. Tikai nedaudz lielāks par bitīti.

Linde: Jūsu masa ir pietiekami liela, lai pārējais Visums attiecībā pret jums… Jūs esat izgriezts no tā. Viss pārējais kustas pēc klasiskās mehānikas likumiem. Bet vienalga, bez kvantu mehānikas Saule nedegtu. Tomēr jūs redzat Sauli, redzat krēslu, jūs varat apmēram runāt par tenisa bumbiņas trajektoriju, jūs varat arī runāt par savas rokas trajektoriju, jo jūsu roka ir liela. Un, ciktāl jūs pats esat liels novērotājs un jūsu ieraksti tiek veikti ar lielu magnetofonu, jums ir vajadzīgs, lai tas varētu saturēt ne vienu un pat ne tūkstoš bitu, bet daudzus megabitus…

RL: Vai gigabitus. Bet sakiet, vai ir kāda Visuma definīcija? Vai arī mēs runājam, zinot, kas ir Visums, un nav tur par ko strīdēties?

Linde: Lūk, pat šajā terminoloģijas jautājumā domas atšķiras. Pēdējā laikā mēs bieži runājam par multiversu. Ar ko tas atšķiras no Universa, no Visuma?

RL: Vispār par Universu to nosauca renesanses laika neoplatoniķi, pieņemot, ka viss griežas ap kaut ko vienu.

Linde: Es tajā neesmu iedziļinājies. Parasti ar Visumu saprot visu, kas ir. Turklāt tika uzskatīts, ka šis “viss” visur ir vienāds. Visur darbojas vieni un tie paši fizikas likumi. Ja kvantu mehānika, tad visā Visumā tā ir viena un tā pati kvantu mehānika. Tas ir tas, ko ļoti mīlēja Einšteins. Viņš gribēja izskaidrot, kāpēc Visums varēja rasties tikai tādā veidā, kā tas radās, kāpēc, rupji sakot, Dievam nebija nekādas izvēles.

RL: Vai, kā viņš sacīja – Dievs nespēlējas ar metamajiem kauliņiem.

Linde: Pat ja viņš arī gribētu spēlēties ar kauliņiem, nav nekādas citas loģiskas iespējas radīt Visumu – ir tikai viena. Bija tāda cerība, ka tad, kad zinātne visu būs precīzi noskaidrojusi, mēs sapratīsim, kāpēc Visumam jābūt tieši tādam, kādu mēs to redzam, un kāpēc Dievam vai Visumam, vai dabai – kā gribat – nebija citas izvēles.

RL: Tas ir tā saucamais kosmoloģiskais princips, vai ne?

Linde: Tieši tā. Tad lūk, Einšteins vienkārši nezināja, kā izskaidrot to, kas ap mums notiek. Un mēs arī to nezinām, bet kaut ko mēs esam uzzinājuši. 80. gadu sākumā tika izdomāta inflācijas kosmoloģija. Viss bija brīnišķīgi, šī Alana Guta (Alan Guth) teorija izskatījās ļoti vienkārša, tajā tika mēģināts izskaidrot, kāpēc viss Visums ir viendabīgs; vienīgais šīs teorijas trūkums bija tas, ka no sākuma izskatījās, ka tā darbojas, bet vēlāk Guts pats saprata, ka tā nedarbojas. Pēc šādas eksponenciālas izplešanās Visums sabrukšanas laikā kļūst neviendabīgs. Pēc tam jau es izdomāju šīs teorijas versiju, kura darbojas.

RL: Skaidrības labad – inflācija taču nav tas pats, kas Visuma izplešanās?

Linde: Nē, tā ir īpaša veida izplešanās. Būtība ir tāda, ka Visums izplešas ļoti, ļoti ātri, eksponenciāli, kaut kādā vakuumam līdzīgā stāvoklī. Pēc tam Visums kļūst ļoti, ļoti liels, pēc tam šis stāvoklis sabrūk, parādās normālas elementārdaļiņas, Visums kļūst karsts, viss nostājas savās vietās. Bet šajā īsajā inflācijas stadijā Visums izplešas līdz neticamiem apmēriem un kļūst viendabīgs. Jo, pat ja sākumā tajā bija kaut kādas neviendabības, inflācijas laikā tās tiek izstieptas, un rezultātā notiek tas pats, kas, piemēram, ar Everestu, ja mēs to “uzpūstu” miljons reižu lielāku. Virsotnes vietā būtu līdzena vieta. Lūk, kas ir inflācija. Ņem parastu Visumu un vienā acumirklī to uzpūš milzīgu. Un tad tas kļūst viendabīgs, visur vienāds – bet runa ir tikai par jūsu Visuma daļu, jo jūs redzat tikai pavisam mazu Visuma daļiņu. Tikai pēc tam mēs sapratām, ka... Iedomājieties, ka mums ir melnbalta futbola bumba un mēs to uzpūšam līdz Visuma izmēriem. Melnais kļūst milzīgs, un baltais kļūst milzīgs. Visi, kas dzīvo baltajā sešstūrītī, domā, ka tāda ir visa pasaule, jo, kur vien skaties – visur balts. Bet tie, kas dzīvo melnajā, visur redz tikai melnu. Tad viņi domā: jā, tagad mēs saprotam, kāpēc Einšteinam bija taisnība. Tagad mēs saprotam, kāpēc kosmoloģiskais princips. Pasaule jau no paša sākuma ir bijusi melna un arī tagad ir melna, mēs saprotam… Lūk, inflācija pamato to principu, ka visam visur ir jābūt vienādam. Tikai pēc tam mēs sapratām, ka īstenībā jau mēs ar to tikai izskaidrojam, ka katra no tās daļām kļuva liela un vienāda, bet mēs neko nevaram pateikt par to, kā tā izskatās visā savā veselumā.

Tālāk jau mēs sapratām, ka, pat ja sāktu ar tīri melno vai tīri balto, tālāk jau kvantu procesu rezultātā šis vienādais, viendabīgais Visums kļūst nevienāds. Proti, tas vienalga sastāv no dažādiem eksponenciāli lieliem gabaliem, no kuriem katrā – baltajā, sarkanajā, zilajā, kādā gribat – var pastāvēt savi fizikas likumi. Lūk, tāpat kā ūdens var būt šķidrs, ciets un gāzveida. Jums var būt jūra, kurā peld milzīgs aisbergs. Aisbergā zivis nedzīvo, bet jūrā dzīvo. Un šie gabali var būt eksponenciāli lieli. Tāpat arī Visums var sadalīties eksponenciāli lielos gabalos ar dažādām īpašībām.

RL: Šos lielos gabalus es vēl varu saprast, bet, kad jūs kaut kur rak­stāt, ka matērijas iespējamais konfigurāciju skaits ir desmit piecsimtajā pakāpē – lūk, to jau es vairs nespēju stādīties priekšā…

Linde: Šajā sakarā man nāk prātā viena anekdote. Čapajevs saka Petjkam: “Kas tas ir – nevaru nekādi stādīties priekšā kubisku trīslocekli!”

RL: Un ko viņš atbild?

Linde: Viss, ar to arī anekdote beidzas. (Smejas.) Tāpat ar to desmitu piecsimtajā pakāpē. Tas ir milzīgs skaitlis, un tas radās no tā, ka cilvēki sāka skaitīt, cik dažādu pasaules stāvokļu varētu būt principā, ja šo pasauli apraksta ar vienu un to pašu teoriju. Ūdenim var būt trīs stāvokļi. Bet stīgu teorijā… Stīgu teoriju tās pašreizējā veidā radīja ap 1985. gadu, bet pēc tam tā mainījusies daudzas reizes. Teorija ir brīnišķīga, taču man kā ārējam novērotājam bija redzams, ka tajā ir vairākas problēmas. Viena no tām bija šāda. Šo teoriju vislabāk ir formulēt desmitdimensiju pasaulē – tātad deviņas telpiskās un viena laika dimensija mūsu četrdimensiju pasaules vietā. Bet kur tad ir tās pārējās sešas? Atbilde bija tāda, ka tās sešas dimensijas ir saspiedušās mazā kamoliņā, tāpēc šajos virzienos mēs nevaram kustēties un tāpēc nesaprotam, ka īstenībā dzīvojam desmit­dimensiju pasaulē. Tas ir tāpat kā virves dejotājs, kas iet pa virvi. Viņam virve ir vienas dimensijas telpa, viņš var iet tikai uz priekšu, bet kaut kāda tur blusa var apiet tai virvei apkārt desmit reizes. Tāpēc blusai virve ir divdimensiju telpa, bet virves dejotājam – viendimensijas. Mums, lūk, šīs sešas dimensijas ir tik maziņas, ka mēs nevaram tajos virzienos kustēties, un tādēļ uztveram Visumu kā trīsdimensiju telpu plus vēl laiks. Kā ideoloģija tas der. Bet mēs nezinājām, kā izdarīt tā, lai šīs sešas dimensijas saspiestos un turētos.

RL: Vai skaitlis seši tika iegūts matemātiskā ceļā? Kāpēc seši, nevis septiņi vai divdesmit?

Linde: Līdz tam es vēl nonākšu. Tika uzskatīts, ka mums ir jāiegūst četras dimensijas. Būtu vajadzējis paskaidrot, kāpēc tieši četras, bet nu tā tika uzskatīts, un viss. Nu tad paskaidrosim, kur ir pārējās sešas. Lai to izdarītu, vajadzēja paskaidrot, kā viņas saspiedušās un kas tas par mehānismu, kas tās tur saspiedis. Nu, un 2003. gadā tika izgudrots mehānisms, kurš – nevarētu teikt, ka mēs būtu pilnīgi pārliecināti, ka tas ir pareizs, bet tas strādā vai var strādāt, ja tur vēl kaut ko pielabotu… Šo mehānismu sauc par KKLT – pēc tā izgudrotāju vārdu pirmajiem burtiem: mana sieva Kalloša (Renata Kallosh), Kačru (Shamit Kachru), fizikas profesors, L – tas esmu es, bet es tur biju tikai konsultants kosmoloģijas jautājumos, un T ir Trivedi (Sandip Trivedi), profesors no Indijas, brīnišķīgs cilvēks. Tātad tika izdomāts mehānisms, kurš paskaidro, kā tās dimensijas turas kopā. Kad tika atrasts princips, izrādījās, ka šīs iekšējās dimensijas var “savīt” gan tā, gan tā un to iekšpusē var ielaist kaut ko analoģisku mūsu elektromagnētiskajam laukam un vēl kaut ko. Kas atšķir vienu “savīšanas” veidu no cita? Viens izcils fiziķis matemātiķis, Maikls Duglass (Michael R. Douglas), veica aprēķinus, cik šādu savīšanas veidu vispār var būt. Viņa atbilde bija: desmit piecsimtajā pakāpē, bet iespējams arī, ka desmit tūkstoš piecsimtajā pakāpē.

RL: Tas ir – iespējamo konfigurāciju skaits…

Linde: …iekšējā telpā.

RL: Bet ne ārējā?

Linde: Fizikas likumi ārējā telpā ir atkarīgi no tā, kā savijušās šīs sešas dimensijas.

RL: Tātad, ja iekšējā telpā šādu konfigurāciju ir desmit piecsimtajā pakāpē, tad arī ārējā pasaulē var būt tāds pats elementāro…

Linde: Tāds pats skaits dažādu likumu. Lūk, man ir tukšas vietas enerģija, vakuuma enerģija. Varētu likties – nu, vakuums, kas tur var būt? Bet atkarībā no tā, kā tās lietiņas ir savijušās iekšējā telpā, šai tukšajai vietai var būt vai nu supermilzīga enerģija, un mēs tādā pasaulē dzīvot nevarētu, jo tāds Visums ātri izplestos, visu uzspridzinātu, vai arī supermilzīga, bet ar mīnusa zīmi – un tādā Visumā mēs arī dzīvot nevarētu. Bet ir arī tāda šo konfigurāciju apakšklase, kurā vakuuma enerģija ir tieši tāda, kāda tā ir, vai ļoti tuvu tai, un tas līdz šim ir vienīgais izskaidrojums, kāpēc vakuuma enerģija ir tik niecīga.

RL: Kāda ir jūs attieksme pret šīs idejas kritiku – ka, ja reiz šī ideja apgalvo, ka viss ir iespējams, tad šāda ideja neko neizskaidro.

Linde: Pirmām kārtām, ne gluži viss ir iespējams. Ja jūs sakāt, ka jums ir, lūk, tāda konfigurācija, tad vakuuma enerģija, piemēram, ir maza, bet jūs to aprēķināt pēc šīs konfigurācijas: elektrona masa ir tāda, protona masa tāda, vēl kaut ko. Nedaudz cita vakuuma enerģija – jūs parēķināt un atklājat, ka šajā konfigurācijā elektronu nav vispār. Principā, ja mēs būtu ļoti gudri, mēs droši vien varētu katru no šīm konfigurācijām precīzi aprakstīt, aprēķināt, uzzināt, kādi tur fizikas likumi darbojas. Tad tā ir mūsu pašu muļķība, nevis teorijas trūkums; nav garantiju, ka mūsu Visumu var aprakstīt ar vienkāršu teoriju. Un, pat ja teorija ir vienkārša, kā šī – kas var būt vēl vienkāršāks par ūdeni? –, tad neviens negarantē, ka tam noteikti ir tikai viens iespējamais stāvoklis, tāpat kā ūdenim tie ir trīs.

RL: Starp vienu un desmit tūkstošajā pakāpē ir dažādi starpposmi – piemēram, varētu būt pieci varianti vai desmit.

Linde: Varētu būt, bet varētu būt arī tā, ka pastāv tikai viena veida kukaiņi.

RL: Kukaiņu pētnieks Edvards Vilsons par to apvainotos…

Linde: Piemēram, blaktis. Un nekādu tarakānu. Un viņš redz savā istabā, ka jā – daudz blakšu. Pūlas izveidot teoriju, kurā tarakāni nav iespējami, bet nokļūst citā viesnīcā… (Smejas.) Ja jūs uzstāsit, ka pasaulei jābūt būvētai pēc jūsu mēra un saprašanas… Kad mēs atbraucām uz šo valsti, vieni no tiem, kas te nodarbojās ar multiversa teoriju, bija es un Saša Viļenkins, kurš arī atbrauca no Krievijas. Un te mums teica – nu ko jūs, mēs gribam, lai būtu viens likums – lūk, to vajag atklāt, un ar to lieta izbeigsies. Muļķi jūs esat, muļķi! Un nekādi nevarēja viņiem ieskaidrot… Man liekas, ka tā vaina meklējama mūsu kultūras dziļajā monoteisma tradīcijā. Proti, Dievs ir viens; ja tev ir cits dievs, tad es tevi nogalināšu, visu tavu ģimeni apslaktēšu un tā tālāk. Tas ir pretēji tam, kā darbojas budistu filozofija, kur var būt viss, ko vēlaties, un kur absolūtā patiesība nav tas, pēc kā būtu jādzenas. Var būt dažādas attiek­smes pret pasauli, bet kā Krievijā, tā ASV pamata attieksme ir tāda, ka mēs gribam noskaidrot pilnu absolūto patiesību, atrast vienu dabas likumu, no kura izrietēs viss pārējais. Rietumu zinātnei piemīt tāda vēlme – atradīsim aksiomu sistēmu, ar kuras palīdzību mēs varam pilnīgi precīzi un vienā vienīgajā veidā izskaidrot mūsu pasauli. Vispār jau tā ir laba vēlme, tā daudzreiz ir labi nostrādājusi. Varat samazināt līdz minimumam to hipotēžu skaitu, kas nepieciešamas kaut kā izskaidrošanai. Bet Einšteins arī teica, ka zinātnei ir jābūt maksimāli vienkāršai, taču ne vairāk. Nu, lūk – jūs gribējāt izveidot fundamentālu, vispārēju teoriju, stīgu teoriju, un pēkšņi izrādījās: pat ja šī ideja ir pareiza, ko mēs pagaidām vēl nezinām, no tās izrietošās sekas var būt ļoti daudzas un dažādas. Lai izskaidrotu visas molekulas, atomus, visu, kas šajā pasaulē pastāv, mums pietiek ar elektromagnētiskajām un stiprajām mijiedarbībām, nu, nedaudz vajag arī vājās. Viss. Liekas, jūs to esat apguvis un zināt, ka ir tādas elektromagnētiskās vājās un stiprās mijiedarbības, gravitācija nav tik svarīga, lai saprastu, kas, piemēram, šajā istabā notiek. Nu, un tad jūs domājat, ka visur ir jābūt vienādiem krekliem, vienādā krāsā. Fizikas likums taču ir viens, tātad tas jums ļauj paredzēt, ka krekliem jābūt vienādiem. Henrijam Fordam visas pirmās mašīnas bija tikai melnā krāsā; viņam reiz jautāja: “Bet vai jūs varētu ražot arī citādas mašīnas?” Un viņš atbildēja: “Mūsu klienti var izvēlēties jebkuru krāsu, ja vien tā ir melna.” Ir tāda tieksme
uz standartizāciju. Paskatieties, kas tagad notiek, kādas mašīnas… Visums, izrādās, pieļauj daudz vairāk krāsu nekā… nekā Windows vai Mac var atļauties. Ne jau speciāli mēs to tā gribējām – vienkārši tā sanāca. Es gribēju, lai būtu vairāk iespēju, jo tad būtu vieglāk izskaidrot to dīvaino pasauli, kurā mēs dzīvojam. Dīvaino tāpēc, ka tajā ir daudz dīvainu sakritību. Kāpēc elektrona masa ir divtūkstoš reižu mazāka par protona masu? Kaut kāds nesaprotams skaitlis. Lai arī ir cilvēki, kas pie šī skaitļa ir nonākuši ar visādām numeroloģiskām operācijām. Kāpēc protona masa gandrīz precīzi sakrīt ar neitrona masu, atšķirība ir mazāka par vienu procentu – nu, ja to nedaudz izmainītu, kas tad notiktu? Bet notiktu tas, ka, padarot protonu tikai mazliet smagāku par neitronu, visi protoni gribētu sabrukt neitronos – būtu tikai neitrona zvaigznes, nebūtu atomu, nekā nebūtu. Jo atomiem ir vajadzīgi protoni, neitroni un elektroni, bet protons ar elektronu ar prieku pāries neitronā, un viss. Visi atomi pārietu neitronu stāvoklī. Visumā nebūtu neviena paša atoma, būtu tikai neitroni. Bet daba protona un neitrona masas ir saskaņojusi tā, lai cilvēki būtu iespējami.

RL: Vai jūs šeit nesperat pārāk platu soli? Daba ir saskaņojusi masas, lai būtu cilvēki…

Linde: Nu, redziet – es saku “daba”, bet kas ir daba? Es saku, lūk, ko: ir sakritības, kuras reizēm liek cilvēkiem aizdomāties, un viņi vēlas šīs sakritības ja ne izskaidrot, tad vismaz atrast tām kaut kādu vietu savā pasaules ainā. Un viens no izskaidrojumiem bija tāds, ka Dievs gribēja radīt cilvēku un tādēļ radīja protonu un neitronu tieši tādus, lai to masas atšķirtos par vienu procentu. Tāpat viņš radīja arī elektronu ar divtūkstoš reižu mazāku masu nekā protonam, jo, ja tā būtu tikai tūkstoš reižu mazāka, tad cilvēki, kādus mēs tos pazīstam, nevarētu eksistēt. Un to visu sauc par antropo principu.

RL: Nu, šis jau ir ļoti spēcīgs antropais princips.

Linde: Viss ir radīts tam, lai būtu iespējams cilvēks. Kā citādi? Bet citādi, lūk, kā: pastāv kaut kāda attiecība starp mums un šo Visuma daļu. Bet, kad mēs runājam par Visuma daļu, mēs domājam, ka kaut kur ir vēl kādas citas daļas, kur viss varētu būt citādi. Un šis modelis, kas balstās uz stīgu teoriju, arī paredz to, ka var būt citādi. Līdz ar to mums šajā bildē vairs nevajag ieviest kādu, kurš ir strādājis, lai radītu mūs kā radības kroni. Vienkārši Visums ir radījis čupām visādu lietu un turpina radīt. Kaut kādās Visuma vietās cilvēks nevar dzīvot, bet kaut kādās – var.

RL: Vārdu sakot, pērtiķis dauzīja pa rakstāmmašīnas taustiņiem un netīšām vienā lappusē uzrakstīja…

Linde: Ne tik vienkārši un ne pērtiķis. Visums rakstīja un turpina rak­stīt. Un tas uzrakstīja visas iespējas, kādas vien fizikā iespējamas principā. Tas sevi replicēja visos iespējamajos variantos. Tālāk mēs jau varam papūlēties izskaidrot, bet tas ir grūti… Kāpēc mēs piedzimām tādā un tādā Visuma daļā vai, piemēram, kāpēc tāds Visuma veids ir vairāk iespējams nekā kāds cits. Tas ir tas, ko multiversa teorijā sauc par mēroga problēmu.

RL: Jūs reiz teicāt, ka jums ir palīdzējusi Austrumu filozofija, ka tajā jūs esat atradis domas, kas līdzīgas jūsu domām. Vai jūs varētu minēt kādus piemērus?

Linde: Es jau piesaucu budismu, sakot, ka cilvēkiem ir vēlme atrast vienu noteiktu patiesību, un, kad tā sasniegta, tad viss – no tā brīža ceļš ir tikai lejup. Austrumu filozofija šo uzskatu padara mazāk obligātu. Otra lieta… es neuzskatu sevi par speciālistu šajā jomā, tomēr hinduistu filozofijā ir dažādu veidu vedantas, un kaut kādā ziņā visaugstāk attīstītā no tām ir advaita vedanta, kura, iespējams, kaut kādā brīdī nonāk vistuvāk solipsismam. Dažādi cilvēki saprot vārdu “dievs” dažādi – kā vīru ar bārdu vai kā universālu likumu, bet var to arī saprast, kā viņi to saprot, kā absolūtu. Šis absolūts nevar mainīties laikā, jo absolūts,
pilnība, var būt tikai filozofiska konstrukcija – ne obligāti pareiza, taču pilnības nevar būt divas, jo tad viena no tām būs labāka par otru. Un šis absolūts, šī pilnība, ietver arī mūs. Jūs nesaprotat, ka patiesībā esat daļa no tā vai arī pats esat tas, jo jūs sevi izgriežat no tā. Absolūts un pilnība nevar būt atkarīgi no laika, jo, tā kā nevar būt divu pilnību, nevar būt arī pārejas no vienas pilnības otrā. Pēc tam es pāreju pie kvantu kosmoloģijas, es saku – lūk, Visuma viļņu funkcija, tas ir absolūts. Augstāk par to es nekā nevaru uzrāpties. Pat multiversu apraksta ar viļņu funkciju. Tad lūk, mūsu Visums kā veselums nevar būt atkarīgs no laika, tas ir absolūts un kā tāds tas nemainās laikā, tas ir sastindzis. Tas sāk evolucionēt tikai pēc tam, kad jūs esat sevi izgriezis, tas evolucionē attiecībā pret jums. Lūk, tādas lietas…

RL: Vai jūs pieļaujat iespēju, ka viss mūsu Visums atrodas Budas vēderā?

Linde: Ja jūs man pateiktu, kas ir Buda un cik liels viņam vēders, es varētu atbildēt. Bet vispār es teiktu tā: ja es gribētu iziet ārpus tā rāmjiem, ko mēs pašlaik darām, tad veidu, kā to izdarīt, ir daudz. Viens no tiem ir meditācija, un tālāk jau jums kļūs skaidrs, ko jūs precīzi saprotat ar vārdu “Buda”, ar ko tas atšķiras no hinduistu absolūta, un tā tālāk. Bet varbūt jūs ieraudzīsiet kaut ko tik skaidri, ka nekādus pierādījumus jums vairs nevajadzēs.

RL: Vai jūs esat nodarbojies ar meditāciju?

Linde: Nē, es nevaru teikt, ka būtu ar to nopietni nodarbojies. Bet, kad es sarunājos ar savu brāli – viņš ir psihologs Maskavā –, viņš ar mani runā tāda cilvēka līmenī, kurš nodarbojas ar meditāciju un kurš ārstē cilvēkus, izmantojot to, ko viņš ir sapratis, ar to nodarbojoties. Bet tā ir vieta, kurā fiziķi, psihologi un citi nekad neatrod kopēju valodu, un fiziķi pūlas iet paši savu ceļu, kamēr vien šis ceļš turpina dot viņiem kaut ko jēdzīgu. Lielākā daļa no viņiem cer vai ir pārliecināti, ka pa šo ceļu var aiziet bezgalīgi tālu. Es šajā ziņā esmu skeptiskāks – droši vien tāpēc, ka esmu pastudējis arī šādas lietas, vai tāpēc, ka esmu nedaudz pamācījies filozofiju un pats par to domājis, un man izmest apziņu un atstāt tikai matēriju – ar ko parastā zinātne arī sāk… Beigās zinātnieki jau sāk runāt šajā valodā – ka mēs, lūk, gribam izzināt dabas likumus…

RL: Bet ar dabu viņi saprot matēriju.

Linde: Jā, bet apziņa to tikai it kā fiksē. Es pat savā grāmatiņā uzrak­stīju nodaļu par antropo principu. Redaktore man teica, lai es labāk to nodaļu izmetot, jo citādi mani draugi pārstāšot mani cienīt. Es viņai teicu: ja es to izmetīšu, tad pats sevi pārstāšu cienīt, un man tas būs daudz sāpīgāk.

Bet īsumā – es tur runāju analoģiju valodā, diemžēl tālāk man neizdevās tikt. Bet analoģiju valodā tas izskatās tā: ko izdarīja Einšteins, radot savu speciālās relativitātes teoriju? Viņš apvienoja trīs telpas un vienu laika dimensiju vienā kompleksā, tas bija svarīgs solis. Pēc tam parādījās viņa gravitācijas teorija. Gravitācijas teorijā šī laiktelpa ieguva savas brīvības pakāpes. Parādījās tāda lieta kā gravitācijas viļņi – tas ir, jūs izveidojāt sev telpu, bet tā var pati elpot. Pat ja jūs no tās izmestu protonus, neitronus un visu pārējo, telpa pati var mainīties. Visums pats var evolucionēt. Jūs tam iesitat ar nūju vai tas pats sev iesit ar nūju, un sāk vibrēt. Proti, laiktelpai pēkšņi parādījās savas brīvības pakāpes, tā kļuva kaut kādā ziņā materiāla. Pēc tam parādījās supersimetrijas teorija, kas gāja vēl tālāk. Viņi apvienoja elementārdaļiņu un laiktelpas simetrijas īpašības. Un šī zinātne tagad ir viens no galvenajiem mēģinājumiem aprakstīt visu, kas pašlaik ir, un uz to balstās arī superstīgu teorija. Tajā ir tāds koncepts kā supertelpa. Kas tas ir, prasiet manai sievai, viņa šajā lietā ir speciālists. Un pēc tam jūs sākat aprakstīt elementārdaļiņas ar šīs supertelpas ģeometrijas aprakstu palīdzību. Proti, jūs pēkšņi savu matēriju sākat aprakstīt ar supertelpas palīdzību, nevis otrādi. Matērija it kā ir tāpēc, lai jūs varētu teikt: ar telpu notiek tas un tas. Tā nevis ieņem galveno pozīciju, bet pēkšņi kļūst sekundāra, savukārt telpa ieņem galveno pozīciju. Un tas notiek pavisam nemanāmi, neviens par to pat nezina. Tādēļ jautājums ir tāds: mūsu apziņa… parasti mēs domājam, ka ir reālās lietas – tas, kas reāli notiek, bet apziņa tās tikai fiksē, savukārt laiktelpa tikai apraksta, kas reāli notiek. Tādēļ pirmais jautājums ir tāds: bet kā ar iespēju, ka apziņa var pastāvēt pati par sevi…

RL: Pati par sevi, tas ir – bez kā?

Linde: Bez protoniem, neitroniem un tā tālāk. Vai tīra apziņa var pastāvēt? Normāls cilvēks jums teiks: kas tad tas tāds? Es nezinu. Līdz vispārīgajai relativitātes teorijai mēs nezinājām, ka telpa var pastāvēt pati par sevi bez protoniem un neitroniem. Tā tiktu uzskatīta par muļķību. Pēc Einšteina tā vairs nav muļķība, bet realitāte. Bet vai kāds ir redzējis šīs telpas brīvības pakāpes, ka tās būtu parādījušās? Neviens tās nav redzējis. Pagājuši jau gandrīz simt gadu, bet neviens nav redzējis. Kāpēc? Tāpēc, ka tās tik vāji mijiedarbojas ar matēriju, ka tās ir ļoti grūti ieraudzīt, un vienīgais, ko viņi redzēja, ir tas, ka ir divas neitronu zvaigznes, pulsāri, un to griešanās periodu vienam ap otru var izskaidrot vienīgi ar pieņēmumu, ka tās izstaro gravitācijas viļņus. Bet gravitācijas viļņus, kas ir brīvības pakāpes telpā, līdz šim neviens nav redzējis. Bet visi zināja – ja šo viļņu pastāvēšanas iespēju mēs ignorējam, tad vispārīgās realitātes teorija nav iespējama, tad nav iespējams aprakstīt laiktelpu iekšēji nepretrunīgā veidā. Teorija, ar kuras palīdzību mēs attīstām kosmoloģiju, pilnībā balstās uz to, ka Einšteina teorija ir pareiza. Tagad ap Zemi lido pavadoņi, kas jums ar mobilā telefona palīdzību ļauj noteikt savas atrašanās vietas koordinātes. Bet šie pavadoņi nedarbotos, ja vispārīgā relativitātes teorija būtu kļūdaina.

RL: Labi, bet kas nedarbotos tad, ja netiktu postulēta tīrās apziņas iespējamība?

Linde: Nē, es tikai uzdodu jautājumu, es nesaku, ka tīrā apziņa ir iespējama. Es tikai saku: bet vai tā nevarētu būt? Agrāk uzskatīja, ka telpas brīvības pakāpe ir muļķība. Tāpat kā uzskatīja, ka apziņas brīvības pakāpe ir muļķība. Nu kā citādi? Apziņai ir jāmēra reālas lietas, tā nevar mērīt pati sevi. Bet izrādās, ka ir tāda iespējamība, ka Visums var pastāvēt pats par sevi, bez visādiem protoniem un neitroniem. Tiesa, jautājums ir par to, kā Visums pats sevi mēra, – un tas ir jautājums par to, vai tas var apzināties, vai arī tāds Visums nevar reāli pastāvēt, jo tajā nav novērotāja, kas to apzinās? Tad vēl jo lielāks gods apziņai, ka bez viņas tāds Visums nevar reāli pastāvēt. Mans jautājums ir pavisam vienkāršs: vai var izrādīties, ka tad, kad runājam par apziņu, mēs pieļaujam tādu pašu kļūdu, kādu pieļāvām agrāk, sakot, ka telpa pati par sevi nevar pastāvēt?

RL: Kad jūs runājat par tīro apziņu, vai tā ir kaut kā saistīta ar cilvēka apziņu?

Linde: Hmm... Labs jautājums, uz kuru es gribētu atbildēt, pirms nomirstu. Man būtu interesanti uzzināt, vai tad, kad manas smadzenes sabruks, es pastāvēšu šajā tīras apziņas stāvoklī vai kādā citā stāvoklī? Vai arī brīdī, kad cilvēks mirst, no viņa nepaliek nekas, nekāda atmiņa? Mēs, lūk, pētām Visumu, jo cilvēku pētīt ir pārāk grūti… Mēs labāk nodarbojamies ar vienkāršākām lietām, ar Visumu. Tad lūk, pastāv iespēja, ka Visums pastāvēja līdz tam, kad tas šeit radās. Visums sabruka, bet tad sāka izplesties vēlreiz. Un var pat izrādīties, ka, izmērot to, kas ir pašlaik, mēs varētu aprēķināt to, kas bija agrāk, – uzzināt, kas bija iepriekšējā Visuma dzīvē. Un tad izrādītos, ka šis sabrukums ir nevis Visuma nāve, bet pāreja no viena stāvokļa citā. Ir tāda teorija, ka līdz Visuma pāriešanai tā tagadējā stāvoklī cilvēkiem bija citi lineāli, ar kuriem mērīt. Viņi, lūk, izmantoja cita veida lineālus, cita veida pulksteņus, līdz Visums nonāca līdz punktam, kur viņu telpas mērīšanas paņēmieni pārstāja darboties. Tās dimensijas, kuras bija lielas, saspiedās un kļuva maziņas, bet tās, kas bija maziņas, izstiepās un kļuva lielas. Mēs, piemēram, domājam, ka mums ir trīs lielas un sešas maziņas dimensijas, bet pēkšņi septiņas kļūst lielas vai vēl kaut kas… Un tad ierastais veids, kā spriest par laiktelpu, kļūst nelietojams, jo mums ir cita telpa, kurā var dzīvot vēl kas cits. Varbūt jūs nevarat, es nevaru dzīvot telpā, kas ir citāda nekā trīsdimensiju telpa, planētu sistēmas var pastāvēt tikai trīsdimensiju telpā.

RL: Kas jūs uzvedināja uz domu, ka apziņa varētu būt tikpat fundamentāls Visuma elements kā laiks un telpa?

Linde: Tad es jums uzdošu pretjautājumu: bet kas jūs uzvedinājis uz domu, ka matērija ir kaut kas nopietnāks par apziņu?

RL: Nekas mani nav uzvedinājis, es tā nemaz nedomāju.

Linde: Tā kā es nodarbojos ar fiziku, es sāku ar to, ka saku: lūk, zils, sarkans, sāp, labi... Tas, ar ko es sāku būvēt savu pasauli, ir mana pasaules izjūta. Pēc tam es to sāku saukt dažādos vārdos. Pēc tam es atklāju sakarību starp to, kā karote tuvojas mutei, un manu sāta sajūtu. Es sāku būvēt reālās pasaules teoriju tā, lai manu sajūtu kopums būtu tāds, kādu es gribu, un nevis citāds. Pēc tam izrādās, ka šī teorija, kas apraksta reālo pasauli, ir pareiza, jo katru reizi mani aprēķini dod pareizo rezultātu, viss kaut kāda iemesla dēļ izdodas ļoti veiksmīgi. Pat ja šī pasaule nav reāla, kāda man gar to daļa, ja es uzbūvēju teoriju un tā darbojas, lai es varētu paredzēt to, ko man vajag paredzēt. Viss – es to nosaucu par zinātni. Ja kāds grib to nosaukt par reālu – lūdzu, sauksim par reālu, izmantosim šo terminu. Bet man reālais ir zils, sarkans, sāp… Proti, sajūtas man ir pirmā neapšaubāmā realitāte, kuru pierādīt man nav nepieciešams. Ja kāds grib to pierādīt, tā ir viņa darīšana, es nodarbojos ar to, ka būvēju savas pasaules ainu, bet ne kopīgo. Tāpēc matērijas pastāvēšana man ir laba teorija, bet apziņas pastāvēšana ir acīmredzams dotums.

RL: No šī apraksta es saprotu, no kurienes jums rodas doma par apziņu, un es to netaisos apšaubīt. Bet, kad jūs runājat par Visumu kā tādu, kurā var pastāvēt apziņa, – no kurienes jums šī doma rodas?

Linde: Nu, es esmu Visuma daļa, manī jau ir apziņa, par ko tur vēl runāt? Jautājums būs cits: vai paliks apziņa tad, ja es pazudīšu? Vai es droši zinu, ka mana apziņa izzudīs, vai arī es varbūt vienkārši pārstāšu to izšķirt kā savu, saplūdīšu ar kādu kopējo apziņu? Vai arī tas nav pareizs uzdevuma uzstādījums, jo, kad mēs runājam par manu apziņu, mēs to stipri atdalām no visa pārējā, bet tāda veida atdalīšana kvantu mehānikā nav iespējama, kad es runāju par daļiņas trajektoriju. Trajektorijas jēdziens der normālajā valodā, bet tas neder, kad es aprakstu kvantu mehāniku, – tad nepieciešami citi vārdi. Fizikā mēs mācāmies atrast pareizos vārdus, lai aprakstītu situāciju, kura mums iepriekš nebija zināma. Un, kad mums ir šī pieredze, ka reizēm lietojam vārdus, lai veiktu kaut kādus paredzējumus, kuriem ir ierobežota pielietojamības pakāpe, tad es sāku apšaubīt visu, kas iziet aiz šī likuma pielietojamības robežām. Ja mēs pētām tikai materiālo pasauli, konsekventi ignorējot iespēju, ka apziņai var būt savas brīvības pakāpes... un tas ir pareizi, tā arī zinātne attīstās. Sākumā mēs cenšamies izskaidrot “rupjākās” lietas un gūstam neticamus panākumus. Bet šajā rupjo lietu izskaidrošanas ceļā mēs arvien vairāk sākam saprast, ka ir lietas, par kurām mēs nevaram spriest ar ierastajiem spriešanas veidiem. Piemēram, tā pati daļiņas trajektorija – zinot šīs trajektorijas sākuma nosacījumus, es varu paredzēt visu tās trajektoriju – šāds spriešanas veids nedarbojas kvantu mehānikā. Vai es varu runāt par to, ka Visums radās kaut kādā laika momentā “t”, kas līdzinās nullei, ja zinu, ka principā nav iespējams izmērīt laika intervālu, kas mazāks par desmit mīnus četrdesmit trešajā pakāpē? Proti, kad mēs runājam par Visuma rašanos, izrādās, ka šī valoda nav adekvāta. Bet tāpat arī, ja mēs ņemtu savas dzīves pieredzi un cen­stos nonākt līdz zināšanai, kas notiek, kad mēs dzimstam vai mirstam, un pēkšņi saprotam, ka mēs aprakstām situāciju, kurā mans pasaules standartapraksts nedarbojas, jo tas sākas ar šo apziņu, un es esmu pieradis vienādot savas apziņas uzvedību ar to, kā uzvedas matērija, bet es arī zinu no savas pieredzes, nodarbojoties ar telpu un laiku, ka tas ne vienmēr tā ir. Un tāpēc es varu teikt, ka šī izeja – domāt par apziņu citādi – man nav izeja, jo man tas ir galvenais, no kā es sāku. Apziņa ir tas, no kā es sāku.

RL: Ar laiku un telpu jūs strādājat, izmantojot matemātiku. Vai jūs domājat, ka ar apziņu arī var strādāt ar matemātikas palīdzību?

Linde: Godīgi sakot, nezinu. Ja es zinātu… Man gribētos saprast šīs lietas, jo tās man ir daudz svarīgākas par Visuma izpēti. Man Visums ir mūsu kosmiskās mājas. Jūs ieejat mājā, redzat tur mētājamies netīras zeķes un uzreiz kaut ko zināt par cilvēku, kas tur dzīvo, – ne visu, bet kaut ko. Zinot, kā Visums uzvedas sarežģītās situācijās, mēs iegūstam kaut kādu jautājumu uzdošanas pieredzi, par kuriem iepriekš mums nebūtu ienācis ne prātā, ka tādus jautājumus vispār ir jēga uzdot. Ejot pa šo ceļu, mēs varbūt kādreiz nonāksim pie tā, ka sāksim uzdot pārdomātus jautājumus arī par apziņu. Nezinu, šajā ziņā neesmu pārāk liels optimists.

RL: Sakiet, bet kā atbrīvoties no situācijas, kad, nosacīti runājot, ir kaut kas, kas ir dots apziņā, bet pati šī apziņa ir jānovēro vēl kādai apziņai, kura savukārt ir jānovēro vēl citai apziņai, un tā līdz bezgalībai. Kā no tā atbrīvoties?

Linde: Nu, nezinu, vai ir nepieciešams, lai manu apziņu novērotu kāda cita apziņa, jo galu galā galvenais ir fakts, ka es zinu – man ir apziņa, bet tas, vai jūs to novērojat, diez vai man ir svarīgi. Es arī nezinu, vai mana apziņa ir tieši mana apziņa. Es parasti domāju par daļiņu kā atsevišķu lietu – lūk, ņemšu magnetofonu un aizmetīšu, un tas lidos pa noteiktu trajektoriju. Tātad es zinu tā trajektoriju. Bet, kad es runāju par elektroniem, tur jau es vairs nesaprotu – kad elektroni saduras, divi elektroni aizlido sāņus. Kas tur notiek? Vai tas elektrons, kas aizlidoja pa labi, ir tas pats elektrons, vai arī viņi apmainījās ar dvēselēm un otrs aizlidoja pa labi? Var jau būt, ka kaut kādā citā līmenī jautājums par to, vai eksistē mana atsevišķā dvēsele, kļūst nepareizs, un tas, lūk, ir trešais solis, par kuru es savā grāmatiņā nepateicu visu – ka pastāv tāda iespēja, ka apziņa var eksistēt viena, pat neatkarīgi no matērijas, bet ceturtā iespēja ir tāda, ka matērijai ir sava objektīvā esamība tikai tad, ja pastāv kaut kas plašāks – piemēram, supertelpa. Tad varbūt pastāv arī superapziņa, bet šajā vietā, lai nepļāpātu, es sev saku: stop! Es neko par to nezinu, bet ko nezinu, par to nevaru runāt. Bet es zinu – ja mēs aizveram acis uz dažādām iespējām, tad arī nākotnē cilvēki zinās, ka šāda veida jautājumus uzdot nevajag. Tāpēc negribētos, lai tad, kad mēs runājam par tik smalkām lietām kā apziņa, mēs jau priekšlaikus ieslēgtu bremzi, ka tāda veida jautājumi ir bezjēdzīgi, jo tāda iespēja nepastāv. Ja mēs savukārt gribētu izveidot kopīgu apziņas teoriju, kas ietver sevī matēriju, ja mēs sadūšotos uz šo soli, tad zinātu, kā. Pat nezinātu, kā – vienkārši mēģinātu.

RL: Man radies tāds iespaids, ka ar laiku un telpu jūs jau tā kā būtu ticis skaidrībā. Es nekādi nesaprotu, kāpēc laikam ir tikai viena dimensija. Telpai trīs, bet laikam tikai viena. Kāpēc?

Linde: To fiziķi pašlaik mēģina no­­skaidrot. Jo varētu domāt, ka jā – viss ir ekvivalents, un tas pats Devits, kurš nodarbojās ar kvantu kosmoloģiju… Viens jautājums, kas viņam nedeva miera, bija tāds, ka viņa vienādojumā viļņu funkcija nav atkarīga no laika. Tad kur te parādās laiks? Laiks parādās tad, kad parādās novērotājs ar pulksteni, un šim novērotājam ir jābūt lielam un viņa pulkstenim arī jābūt lielam.

RL: Pagaidiet. Pirms tiem pulksteņiem atcerēsimies, kā laiku ir skaidrojis, piemēram, Aristotelis. Viņš saka, ka laiks ir kustības skaitlis jeb, vienkāršojot, izmaiņu skaits. Proti, lai būtu jēga runāt par laiku, ir vajadzīgas kaut kāda izmaiņas, kustība, kaut kam ir jāizmainās no viena stāvokļa otrā. Ja pēc Devita iznāk, ka Visums nemainās, tad Visums neatrodas laika dimensijā.

Linde: Jā, jā… Visums bez novērotāja ir miris.

RL: Bet Visumu kā vienu veselumu taču neviens nenovēro.

Linde: Jā. Tāpēc arī jautājumu par to, kas ir laiks Visumam kā veselumam, nevajadzētu uzdot.

RL: Bet ja kāds muļķis tomēr uzdotu, tad pareizā atbilde būtu tāda, ka Visumam kā veselumam nav laika?

Linde: Jā, tas ir tas, ar ko es sāku – Visums nav atkarīgs no laika.

RL: Skaidrs. Bet ja mēs tagad ņemam šādu laika izpratni un pārnesam to uz apziņu – kā jūs domājat, vai laiks kaut kā saistās ar apziņu?

Linde: Tas ir ļoti interesants jautājums. Bet tad jau jūs sākat domāt par to, kas būtu, ja pastāvētu tīrā apziņa bez pulksteņa.

RL: Nu, jā, pulkstenis te…

Linde: Tad es jums vispārinātu šo lietu, pārceļot to atpakaļ uz jautājumu par Visumu. Ja pastāvētu Visums, kurā nebūtu protonu, vai jūs varētu izgatavot pulksteni? Jo es jums tikko teicu, ka Visums var pastāvēt, pat ja tajā nebūtu protonu, elektronu, nekādu elementārdaļiņu. Vai jūs varētu izgatavot pulksteni, kas mēra laiku?

RL: Lai būtu tāds pulkstenis, kaut kam kaut kur ir jāatkārtojas.

Linde: Kaut kam ir jābūt. Tāpēc apziņa jums attīstīsies laikā. Ja jūs runājat par tīro apziņu – ja jau jūs aizgājāt pa šo šauro ceļu, kurā es jūs tik tikko ievilināju, tad jautājums ir, vai apziņa ir kaut kas viendabīgs. Var būt sarkans, zaļš, zils. Un sarkanā izmaiņas ātrumu jūs varat izmērīt ar to, cik reižu jūs ieraudzīsiet zilo vai cik reižu jūs sajutīsit izsalkumu. Tad jūs teiksit: es atkal esmu izsalcis… Un es to teikšu katru dienu. Un tad tas jums būs jūsu pulkstenis. Kad jūs runājāt par apziņu, jūs uzskatāt apziņu par kaut ko viendabīgu, ka jūs sēžat un apzināties un kaut kas tajā laikā notiek. Ja kaut kas notiek, tad jūs varat mērīt vienu no tā, kas notiek, ar cita, kas notiek, palīdzību. Kā tur tīrajā apziņā – vai tur ir labi noteikts laika vektors – es nezinu.

RL: Ir tāds viedoklis, ka laiks atvasināts no domāšanas, bet telpa – no apziņas. Vai jūs šādā skatījumā saredzat kādu jēgu?

Linde: Tad man būt jāzina, kas tieši tiek saprasts ar šiem simboliem, bet tie liekas pietiekami ietilpīgi. Ja es par apziņu saukšu savas sajūtas, tad apziņa šajā nozīmē varētu būt tieši fiksācija – tas ir sarkans, tas zaļš, un tā tālāk. Un mana zaļā, sarkanā, zilā evolūcija var tikt aprakstīta ar domāšanas palīdzību, kas to visu sasien loģiskā ķēdītē un noliek vienā virzienā. Šādā nozīmē jūs varat teikt, ka domāšana ir saistīta ar laiku, lai arī es neesmu pārliecināts, ka… Kad mēs domājam par domāšanu, apziņu un tā tālāk, mēs droši vien jau nostājamies pietiekami skaidri noteiktās antropās pozīcijās – mēs zinām, par ko runājam, kad runājam par domāšanu. Droši vien te var runāt par jūsu iekšējo laiku. Tas ir interesants formulējums, es to nevaru tā pamatīgi komentēt, bet izskatās kā interesants formulējums.

RL: Vēl tikai divi jautājumi. Viens no tiem varbūt jums liksies muļķīgs, jo tas ir pavisam no citas sfēras. Nesen es te, Stenfordā, sarunājos ar kādu ievērojamu ķirurgu, un es viņam vaicāju: bet vai jums pasaulē ir kaut kas nesaprotams? Nu, jā – viņš saka – pamatā jau nesaprotamais arī tikai ir. Es prasu: bet piemēram? Viņš saka: piemēram, mentālā telepātija, es to nemaz nesaprotu. Es esmu to piedzīvojis, bet nekādi to nesaprotu. Vai jūs varētu šim ķirurgam paskaidrot, kā ir iespējama mentālā telepātija, proti – tas, ka divi cilvēki, kas atrodas divtūkstoš jūdžu attālumā, domā par vienu un to pašu?

Linde: Šeit ir divi momenti. Pir­mais – es gribētu redzēt to, ko viņš novēroja. Es gribētu to redzēt dokumentētu un pierādītu, jo ir cilvēki, kuri runā par visādām lietām, kas var vai nevar pastāvēt. Savulaik pat izsludināja balvu, milzīgu naudas summu, ja kāds atnāktu ar eksperimentu, kas apliecinātu telepātisko efektu esamību, un neviens tā arī līdz šim pēc šīs naudas nav ieradies. Analoģiskas lietas tām, par ko runā jūsu ķirurgs, es jau esmu dzirdējis. Un katru reizi, kad es lūdzu viņiem to nodemonstrēt, tas tāda vai citāda iemesla dēļ neizdevās. Bet tas vēl neko nenozīmē. Mani tas ļoti, ļoti interesē. Es uzsāku savus ekskursus filozofijā pēc tam, kad pēkšņi sapratu, ka ideālistiskā filozofija nav nemaz tik vienkārša un ka Ļeņins savā darbā “Materiālisms un empiriokriticisms” nemaz to nav apgāzis. Man nācās to grāmatiņu izlasīt, es tad mācījos skolā, 9. klasē. Tad es sāku lasīt visas tās lietas. Un pēkšņi vienā brīdī es jutos ļoti lepns, ka esmu izdomājis savu telepātijas teoriju. Es to izdomāju, kad sapratu, ka apziņa var būt objekts. Kā objektīvi pastāvoša lieta – piemēram, ābols –, tāpat var būt arī objekts “apziņa”. Sāpju sajūta var izrādīties objektīvi pastāvoša – un ne vienkārši tā, ka man sāp, bet objektīvi tas neko nenozīmē. Un es padomāju: ja tas ir tā, tad, piemēram, ja ir māte un bērns, kuriem ir sāpju sajūta, bet, tā kā viņi ir viens otram tuvi, pastāv iespēja, ka tas viss, ko gan viņš, gan viņa sauc par sāpēm – ka viņi nevis vienkārši tās tā sauc, bet tās arī ir sāpes. Tās var saskarties, tās var pārklāties, un tad šī objekta pastāvēšana kaut kādā vietā, kur tās saskaras vai pārklājas, nozīmē, ka viņi nevis vienkārši ar kaut kādu iespējamības pakāpi jūt kaut ko līdzīgu, bet, rupji runājot, viņiem deg viena un tā pati lampiņa. Lūk, šajā brīdī šis objekts pastāv. Un tad es sāku saprast, ka tad, kad māte un dēls atrodas lielā attālumā viens no otra, viņiem vienkārši iedegas lampiņa, un viss! Tātad vienu sekundi māte piedzīvo tādas pašas sāpes kā dēls, vienalga, kādā attālumā. Es biju ļoti lepns par savu teoriju. Es sāku to attīstīt tālāk un tālāk, līdz kādā brīdī sapratu, ka šajā teorijā es ļoti stipri izmantoju vārdu “vienlaicīgi”. Mātei un dēlam vienlaicīgi ir objekts, kas var piederēt kā viņam, tā viņai. Tad es uzzināju, ka ir tāda speciālā relativitātes teorija, kurā vārdam “vienlaicīgi” nav nekādas objektīvas jēgas. Sapratu, ka visa mana teorija sabirzusi pīšļos. Tas bija kādā 9. vai 10. klasē, un kopš tā laika es par to nedaudz domāju. Nu, jā, tāds vienkāršs mēģinājums, diemžēl neizdevās, lai arī neesmu pārliecināts, ka tas neizdevās fundamentāli. Varbūt nelaime ir tikai tāda, ka es nezinu, kā Visumā uzstādīt pulksteni, pēc kura šīs lietas varētu sinhronizēt. Bet es neredzu iemeslu, kura dēļ to nebūtu iespējams izdarīt. Proti, ja es sāku domāt par sajūtām kā objektīvi pastāvošām lietām, tikpat reālām kā āboli vai magnetofoni, tad tā paveikšanas neiespējamība izzūd. Kā to praktiski izdarīt, es nezinu.

RL: Un pēdējais jautājums. Nosauciet divas trīs, jūsuprāt, svarīgākās lietas, kuras zinātnei joprojām nav skaidras.

Linde: Zinātnē mani visvairāk interesē lietas, kas saistītas ar to, no kurienes Visums cēlies, proti – šis pirmais singularitātes moments, ja tāds ir bijis, kā to pareizi aprakstīt? Par to lauza galvu daudzi fiziķi, kas šeit, Stenfordā, ar to nodarbojas. Grūts jautājums. Tad vēl multiversa jautājums. Ir jāsaprot, kā mums veikt paredzējumus tā, lai es tos varētu pārdomāti saprast. Piemēram, vai ir jēga tādam jautājumam: kāpēc es piedzimu Maskavā? Vai es to būtu varējis paredzēt? Vai ir jēga veikt paredzējumus tikai vienreiz, līdz pirmajam novērojumam, vai arī zinātne mums ļauj veikt paredzējumu ķēdi, un tie viens otru neizslēdz? Citiem vārdiem sakot, kā strādāt ar to zinātni, kuru mēs esam radījuši? Jo ideoloģiski viss it kā ir skaidrs, bet, lai sāktu no tā gūt kādu praktisku labumu, lai mēs būt pārliecināti par tā labumu, ir vēl jāsper daudz soļu. Tas ir ļoti sāpīgs process, un ar to neiet tik vienkārši, tāpat kā ar visu kvantu mehānikas interpretāciju.

Bet visvairāk mani, protams, interesē problēma, kas saistīta ar apziņu, ar dzīvi, nāvi – lūk, tādas lietas, un šeit visgrūtāk ir sagaidīt kādu progresu, kas gan netraucē šai problēmai būt pašai interesantākajai.

Abonēt Rīgas Laiku