Vitrāžas sajūta

Rīgas Laiks: Bija šorīt viena diskusija, par to, vai vajag dziesmu svētkos rīkot deju koncertu pie ziņģu mūzikas, un ienāca prātā pajautāt, kādas tev ir attiecības ar banālo?

Arturs Maskats: Es domāju, ka pats varu diezgan banāli reizēm uzrakstīt. (Smejas). Nu, ir sliktas ziņģes arī. Kāds teica: piesitas kā padauza un nevar tikt no viņas vaļā. Tāds meldiņš. (Smejas.) Bet ir tādas dziesmas, kas nāk no agrāko laiku sadzīves mūzikas un nes mums noteiktu emocionālu informāciju, tas ir ļoti svarīgi, un tās nevar ignorēt. Man galīgi neliekas, ka ziņģes būtu kas slikts. Mani apstrīdēs daudzi nopietni akadēmiski kolēģi...

RL: Kāpēc apstrīdēs? Tu jau pats esi nopietns kolēģis.

Maskats: Man šķiet, ar mani ir kaut kā savādāk. Es esmu visu mūžu atradies starp žanriem. Esmu bijis ne tikai akadēmiskajā mūzikā, bet visu laiku kaut kur teātros, daudz rakstījis teātra aktieriem. Tas dod komponistam kaut ko citu... arī.

RL: Bet ko? Ko teātris izdara ar komponistu?

Maskats: Teātris, protams, var noplicināt komponistu, bet teātris var arī dot spilgtu tēlainību. Man teātra mūzikā nekad nav laika ilgi attīstīt vienu noskaņu, gan teātrī, gan kino tas tēls ir jādod uzreiz, dažās sekundēs jābūt mobilizētiem visiem līdzekļiem, kas man ir pieejami un ko es protu. Teātris arī prasa uzrunāt cilvēku demokrātiskākā formā. Bet es piekrītu, ka komponists arī teātrī nevar iet pūļa pavadā, viņam nav kaut kas jāraksta tikai tāpēc, ka tauta tā grib un tauta to pieņem.

RL: Kāda cena ir aplausiem?

Maskats: Ir dažādi tie aplausi... Mēs braucām no Strenčiem, kad man bija koncerts, Sigvarda Kļavas sieva pie stūres, un pēc laba brīža klusēšanas, apmēram ap Straupi, Sigvards, skatoties tumsā pa logu, saka tā: “Man šķiet, ka no tiem koncertiem laukos un aplausiem laukos ir pilnīgi cita sajūta, nekā Londonā vai Parīzē.” Es esmu bijis arī tur, un arī klausījies savus darbus. Un tiešām tas siltums, kas nāk no lauku cilvēkiem, no tās manas mazpilsētiņas... es biju tajā vakarā tāds aizkustināts.

RL: Baidos gan, ka mūziķi tomēr augstāk vērtē Parīzes aplausus.

Maskats: (Smejas). Es jau nesaku, ka tas ir slikti. Bet tas, ko Sigvards teica, sasaucās arī ar manām emocijām. Strenčos Radiokora koncerts notiek par cik gadiem reizi, un tad cilvēku atdošanās tai mūzikai un mūsu atbildība viņu priekšā... es tagad te muldu kaut ko...

RL: Tu runā kā Strenču goda pilsonis.

Maskats: Jā, jā, jā...

RL: Un tomēr, aizbraucot uz nosacītajiem, imaginārajiem Strenčiem tu vienmēr riskē ar to, ka tava labā griba varētu netikt novērtēta, tāpēc, ka ir jāpārvalda zināma gramatika, lai vispār saprastu to, kas tiek teikts, šajā gadījumā mūzikas valodā.

Maskats: Es nekur, ne uz Strenčiem, ne uz Londonu nedrīkstu vest mūziku, kas man pašam nešķiet rādāma, zem sava līmeņa. Es nedrīkstu atviegloti tam pieiet.

RL: Runājot par mūziku, gribētos visus jautājumus uzdot tikai par jūtām vai dzīvesstāstiem, bet viss jau atduras pret to, ka jūtas un dzīvesstāsts ir katram, bet tas nekādā mūzikā neatspīd. Un komponista īpatnība ir nevis tā, ka viņam ir vairāk jūtu vai vairāk dzīves, bet kaut kas, kas spēj to pārvērst mūzikā.

Maskats: Es piecu gadu vecumā šausmīgi gribēju būt par komponistu. Tad es esot dauzījis klavieres kā traks. Dabūja atrast, kā klavierēm iztaisīt tādu atslēdziņu, lai tās būtu aizslēdzamas ciet. Mani nevarēja dabūt nost.

RL: Es lasīju, ka tev bērnībā esot paticis balets, bet tu jau dzīvoji Strenčos.

Maskats: Mani aizveda. Tas jau bija tādos tīņu gados, bet es neko nebiju redzējis. Pirmoreiz es operteātrī biju uz baletu. Varbūt visa tā atmosfēra - kad es pirmoreiz iegāju, varbūt mani pārsteidza tā lustra un viss pārējais - es atceros, ka nevarēju nakti gulēt. Bet es nevarēju nakti gulēt arī tad, kad uz Valmieru atbrauca simfoniskais orķestris. Kad es pirmoreiz dzirdēju simfoniskā orķestra skaņu, tad līdz rītam svaidījos kaut kādos murgos, jo mani tas tik ļoti spēcīgi iespaidoja - ka tas viss skan kopā, ar tādu baigo spēku nāk uz tevi.

RL: Un kas tas bija par baletu?

Maskats: (Smejas.) Ļoti banāli - “Pie zilās Donavas”. No tā brīža man patīk Štrausa mūzika un es saku - tas ir ģeniāls komponists, pilnīgi ģeniāls. Bija tāds slavens gadījums ar Vāgneru, kas nevarēja ciest Johanu Štrausu, bet dzimšanas dienā draugi pa kluso bija noorganizējuši. Viņš bija klausījies, klausījies, līdz beidzot neizturējis, pats pielēcis kājās un to valsi līdz galam nodiriģējis. (Smejas.) Pret ļaunumu var cīnīties tikai iesaistoties... Tāpēc es domāju, ka ziņģes var būt arī dziesmusvētkos un uz deju laukuma jau nu noteikti, viss atkarīgs tikai no tā, cik talantīgi to uztaisa un nospēlē. Un lai kapelas spēlē parkos, uz katra stūra, lai visa pilsēta ir tāds muzikāls piedzīvojums dažādos žanros. Man, teiksim, nav tuvi pūtēju orķestri, bet ja dziesmusvētkos, ja parkā, tad ar prieku... Lai man pūtēji piedod, nu man tā misiņgrauzēju mūzika... Pats bērnībā esmu spēlējis ballītēs pūtēju orķestrī Strenčos. Situ bungas. Man bija kādi astoņi vai desmit gadi, mani onkulis ņēma līdzi uz ballēm, spēlēt pa Strenčiem un apkārtni. Man tas repertuārs ir pazīstams.

Arturs brēc pie Emmas tantes majas Strenčos, Stacijas ielā. 1960 (Foto no A. Maskata personiskā arhīva)

RL: Tu nesen teici, ka mazā pilsētiņā koncentrējas...

Maskats: ...jā, koncentrējas ilgas. Es tagad aizvien vairāk novērtēju Strenčus un bērnību Strenčos. Es biju viens. Es izjutu ļoti lielu vientulību. Man bija draugi, labi draugi klasē, meitenes un kaut kādi čaļi, bet ar to savu... ar to, ka man patika citādāka mūzika, nekā viņiem visiem... Nu, viņi neklausījās vecas plates ar Bēthovena simfonijām, ko man skolotājs no Valmieras deva. Un es jutos tādā kā savā, tādā kā kokonā iekšā. Es dzīvoju savu dzīvi. Man ļoti patika pa vasarām bibliotēkā sēdēt. Es gāju vienkārši palīgā bibliotekārēm - par tādu, kas raksta visus tos papīrus, man patika pie grāmatām būt, un es daudz lasīju. Man

bija savas iemīļotas vietas Strenčos, kur es aizgāju ar grāmatu, uz visu dienu pazudu reizēm. Es ārā sēdēju, tikai ārā. Tāpēc, ka mēs dzīvojām diezgan saspiesti, trīs cilvēki vienā mazā istabiņā ar abiem audžuvecākiem, un es labāk jutos ārā, sevišķi vasarā. Tie garie vakari vasarā man ļoti patika.

RL: Vai tu bērnībā zināji, ka tev ir audžuvecāki?

Maskats: Jā. Mans lēmums aiziet pie audžumammas sakrita, protams, ar audžumammas vēlmi un iespējām.

RL: No kurienes aiziet?

Maskats: No mammas. Tas man bija absolūti apzināts lēmums. Mana mamma ir dzīva un mēs labi saprotamies pašlaik. Audžumamma gan ir jau citā saulē. Es uzskatu, ka viņas it kā apmainījās vietām. Tā notika. Viņas ir māsas. Mamma audzināja mani viena, viņa bija ļoti ļoti jauna sieviete, kurai bija visādi savas dzīves vilinājumi, un viņai arī gribējās to savu dzīvi. Audžumamma dzīvoja ar savu vīru, bet viņai nevarēja būt bērni. Es viņu saucu par krustmāti, jo viņa tiešām trīs gadu vecumā, kad man bijušas kristības Strenču baznīcā, ir bijusi īstā krustmāte un turējusi mani uz rokām, es to mazdrusciņ pat atceros. Mamma beidzot, cik nu laimīgi, bet precējās, un mēs dzīvojām pavisam pavisam mazā istabiņā, arī trijatā. Un tad bija tā, ka bija jādzimst bērnam. Bija kaut kādi sarežģījumi ar to, un viņa kādu laiku atradās slimnīcā. Tajā laikā manas attiecības ar viņas jauno vīru bija pavisam dramatiskas. Viņa mamma centās mūs abus kaut kā labināt, bet mums bija tādas... Man bija kādi desmit gadi. Un krustmāte man teica - nāc pie manis, ja tev tā ir labāk. Man tur bija labāk, es sajutos kā siltumā, sajutos ģimenē nokļuvis. Un es paliku. Man bija diezgan smagi mācīties, tāpēc, ka es gāju divās skolās un tās skolas nebija vienā pilsētā. Mammai savukārt bija maza meitiņa, pēc trim četriem gadiem vēl viena meitiņa, un krustmāte teica - nu, kamēr tu izaudzināsi tās meitas, lai viņš paliek pie manis, es viņam došu izglītību un viņš pie manis dzīvos. Un es arī ar lielu prieku to darīju. Es paliku. Visiem tā bija labāk. Mamma vēlāk pārdzīvoja, kad meitas auga lielas un viņa ar vīru izšķīrās, un patiesībā nebija neko laimīga, tad viņa juta, ka ir mani pazaudējusi. Bet viņai, audzinot meitas, bija ļoti ierobežoti materiālie apstākļi un viņa saprata, ka nevar man dot ne vidusskolu, ne konservatoriju, to visu man deva audžumāte.

RL: Kas izdomāja, ka tev vispār jāiet uz mūzikas skolu?

Maskats: Mēs dzīvojām vēl ar mammu un bijām ļoti tādi... tiešām, ne sevišķi labi pārtikuši, nabadzīgi dzīvojām patiesībā. Un tajā mājā mums blakus dzīvoja viena veca kundze, man viņa šķita ārkārtīgi neparasta personība, kas viņa laikam arī bija, medicīnas māsa no Ulmaņlaikiem, strādājusi par žēlsirdīgo māsu jau kopš Pirmā pasaules kara. Strenču publika jau ir ļoti interesanta, tur ir daudz skolotāju un daudz ārstu, jo ir slimnīca. Birznieces kundzes īstā aizrautība un mīlestība bija klavieres, viņa ļoti labi spēlēja un pieņēma privātskolniekus. Un viņa redzēja, ka mani no tām viņas klavierēm nevar dabūt nost, un teica mammai, ka mani vajag vest uz mūzikas skolu. Tam puikam kaut kas ir, tu viņu noteikti sūti skolā. Un mani aizsūtīja uz mūzikas skolu gadu pirms es iestājos parastajā skolā, sešu gadu vecumā. Bet Birznieces kundzei bija jau pāri astoņdesmit, viņa bija viena. Kad viņa saslima, viņa uzrakstīja testamentu, ar kuru savas klavieres novēlēja man. Mēs nekad nebūtu nopirkuši, mums nebija par ko, un tā kundze to zināja. Mamma izpildīja viņas vēlējumu, tie man bija ārprātīgi prieki, es atceros, ka pilnīgi trīcēju. Es jau bērnudārzā, ieraugot klavieres, vienkārši paliku traks. (Smejas). Es visur būvēju no klucīšiem klavieres. Nu kāpēc tas man tagad vairs neuzdzen tik hipnotisku sajūtu? Tagad es pieeju pie klavierēm kā pie instrumenta, ar kuru es strādāju. Toreiz es varēju skatīties uz to melni balto taustiņu kārtojumu, uz melni balto rindu, un paliku vienkārši slims, slims ar klavierēm.Es varēju stundām blenzt, pats vēl nemācēdams neko darīt. Man patika, kā tas izskatās.

RL: Kā tu uzzināji, ka klavierēm ir stīgas?

Maskats: Īsti neatceros. Bet, kad pavēra vaļā - tad tur iekšā bija tāda vesela karaļvalsts! Arī bērnudārzā bija viena vecāka kundze, kas strādāja par muzikālo audzinātāju, viņa ātri konstatēja, ka man ir laba dzirde, tuvu absolūtai. Izrādījās, ka ir absolūtā.

RL: Bet mūzikas skolā Valmierā citi zobojās, ka tu esi no Strenčiem, jo Strenči visiem nozīmē psihiatrisko slimnīcu.

Maskats: Viņiem jau bija taisnība. (Smejas.) Jo es biju tiešām no tās slimnīcas. Krustmāte bija medmāsa, viņa kādus 45 gadus nostrādāja psihiatriskās slimnīcas vistrakākajā nodaļā, tajā visakūtākajā vīriešu nodaļā, kur atrodas tie, kas nav notrulināti jeb apārstēti, un šo jauno vīriešu tur bija pāri par 60. Medmāsai ar pāris sanitāriem pa nakti tas nav viegls darbs. Kāda nu katrreiz tā nakts bija. Es vienmēr šausmīgi baidījos par krustmāti, bija vairākas situācijas, kad viņai bija metušies virsū ar nazi, bet viņai jau arī bija reakcija izstrādājusies. Un viņai patika šis darbs, viņa bija slimnīcas patriote, negribēja mainīt arī nodaļu, palika jau vecāka, visādas slimības bija, bet viņa turējās līdz pēdējam.

Pastaiga Strenču stacijas apkārtnē. 1960 (Foto no A. Maskata personiskā arhīva)

RL : Vai viņa nebaidījās?

Maskats: Es domāju, ka nē. Mēs esam par to runājuši. Viņai bija kaut kāds milzīgs garīgs spēks, ko es vienmēr apbrīnoju. Es gāju viņai bērnībā pretī pēc darba, man bija bail, ka tik viņai kaut kas nenotiek, caur tādu mežu bija jāiet. Es zināju, ka viņa strādā ļoti bīstamu darbu, es taču tos slimniekus redzēju katru dienu. Es tur dzīvoju. No sākuma mēs dzīvojām kādu puskilometru no slimnīcas, bet to māju pārdeva, mums bija jāiet prom, un tad mums iedeva slimnīcā dzīvokli, pareizāk, komunaļņikā vienu istabu. Tā atradās virs divām psihiatriskajām nodaļām, trešajā stāvā dzīvojām mēs. Ar slimniekiem es satikos kāpnēs, turpat pie mana loga lejā bija dārzs, kur viņus laida vasarā staigāt - tikai nožogotā laukumā. Es viņus redzējuno pašas agras bērnības.

RL: Un arī tev neiedveš bailes un neērtības sajūtu saskarsme ar citādiem cilvēkiem?

Maskats: Man no viņiem noteikti nav bail, taisni otrādi. Es bērnībā ļoti daudz ar viņiem kontaktēju, nu, ar tiem, kuriem ļāva iziet un staigāt pa slimnīcas teritoriju. Bija arī tādi slimnieki, kas uz pilsētu gāja iepirkties. Un tur bija arī savs “mūža inventārs”, cilvēki, kuriem varbūt arī nav kur iet, viņi vienkārši dzīvo slimnīcā. Es ar dažiem tantukiem pat sadraudzējos, lai gan daži no viņiem runāja galīgi šķērsām. Vienīgais, ka mēs bijām vairāki darbinieku bērni, un bērni jau ir nežēlīgi, tagad man kauns, ka mēs viņus reizēm kacinājām, lai kaut ko vēl jocīgāku pasaka un skaļi smējāmies, ka tā jau nevar būt, tā jau pasaulē nemaz nav. Bet tie cilvēki pārsvarā neapvainojās. Daudzreiz es ar viņiem viens pats runājos, man bija interesanti. Starp viņiem bija ļoti gudri cilvēki, daudz lasījuši, bija tādi, ar kuriem es varēju aprunāties par lietām, par kurām es gandrīz ne ar vienu nevarēju runāt. Garīgi bagāti. Tāpēc man nav bail no viņiem, nemaz, pat varbūt interesantāk reizēm. Es to konstatēju, kad man vajadzēja paslēpties no krievu armijas, un es biju Sarkandaugavā. Tur neviens nezināja, tikai viena daktere, ka man īstenībā nekas varbūt nekaiš, - kaut gan es neesmu pārliecināts, ka nekas. Krustmāte man toreiz teica: tikai, galvenais, neko netēlo. Esi tāds, kāds tu esi, ar to jau pietiek. (Smejas.) Es gan biju tādā vieglākā, neirožu nodaļā. Un es tur patiešām iegāju kā līdzīgs starp līdzīgiem.

RL: Vai tu baidies sajukt prātā? Man šķiet, cilvēkus šī doma vilina, jo viņi paši sev šķiet tik parasti un gribētu piedzīvot kaut ko tādu, kas nav parastiem cilvēkiem pieejams.

Maskats: Man dažreiz tā ir, rakstot mūziku; es domāju - kaut es būtu vairāk jucis. Kāpēc man viss ir tik ordināri un loģiski.

RL: Tu esi komponējis Emīliju Dikinsoni, kura ir pazīstama ar to, ka viņa gandrīz neko nepublicēja savas dzīves laikā. Vai, tavuprāt, lai kaut ko jēdzīgu izdarītu mākslās, ir nepieciešams publiskums?

Maskats: Es nevarētu tā, kā Dikinsone. Es nevarētu likt galdā. Es apbrīnoju arī Brukneru, kas rakstīja, īpaši necerēdams, ka viņu spēlēs, viņš bija tik intraverts, un vienu daļu no savām simfonijām vispār nepiedzīvoja, bet tik un tā rakstīja. Man reāli gribas dzirdēt, ko es esmu uzrakstījis, pašam dzirdēt, kas tur sanācis. Jo es pats sev esmu soģis un piederu pie tiem, kas pēc pirmatskaņojuma vēl daudz ņemas un labo, es eju pie orķestra vēl un vēl, pie desmitā atskaņojuma joprojām kaut ko mainu un neesmu apmierināts. Dikinsonei bija citādi, viņai bija dzejolis uz lapas, man uz lapas paliek tikai nošu zīmītes, es jau to nedzirdu. Es dzirdu ar iekšējo dzirdi. Studentiem es saku - rakstiet tikai to, ko jūs dzirdat.

RL: Cik instrumentus tad vienlaikus var dzirdēt galvā, rakstot simfonisku skaņdarbu, orķestrāciju?

Maskats: Man liekas, grūtāk ir nevis ar orķestrāciju, bet ar harmoniju. Jo orķestrācija - tas ir tembru salikums, to var atrast, tāpat kā gleznotājam, savienojot to ar to, radīsies tas un tas. Kā krāsas. Bet katra grupa spēlē savu balsi, tikai vienu līniju. Kad Rihardam Strausam prasīja - vai viņš tiešām visu dzird, visu to, kas uzrakstīts viņa partitūrā, viņš esot atbildējis: es dzirdētu tad, ja tur kaut kā nebūtu. Ja tur kaut kā trūktu, tad es dzirdētu, ka nav.

RL: Vai tiešām ir iespējams galvā dzirdēt visu to, ko ir iespējams nospēlēt orķestrī?

Maskats: Es domāju, ka jā. Bet man atskaņojums ir svarīgs. Es neesmu elektroniskajā mūzikā, kur ir citādi tie skaņu lauki un citi pieraksti. Man ir darīšana ar dzīviem cilvēkiem.

RL: Tu tātad raksti nevis instrumentiem, bet cilvēkiem?

Maskats: Jā. No agras jaunības, sevišķi kamerdarbus, bet arī lielākus. Es esmu rakstījis arī konkrēti vienam dziedošam aktierim. Tieši tai balsij, tas man ir svarīgi.

RL: Un ja nu - pilnīgi hipotētiski - tu tomēr kādreiz rakstītu operu, kurai balsij tā būtu domāta?

Maskats: Man patīk daudzas balsis. Bet mēdz būt tādas unikālas situācijas, teiksim Lučano Berio satiek Ketiju Berberiānu. Fantastika, tik daudz mūzikas ir nācis caur to, ka viņš raksta tieši viņai.

RL: Vai tu esi saticis cilvēku, kas no tevis būtu izbūris kaut ko, kas citādi nenotiktu?

Maskats: Noteikti. Sākot strādāt Dailes teātrī. Es to varu teikt par Ivaru Kalniņu, es nebūtu vispār uzrakstījis dziesmas ar Vācieša dzeju, - no kurām pēc tam iznāca cikli, Radiokoris un kas tur viss -, ja viņa nebūtu. To neviens aktieris nebūtu dziedājis, neriskētu. Ja viņš nebūtu uz kaut ko tik vājprātīgu parakstījies. Tā tesitūra, tie lēcieni, viss, ko es tur prasu no dramatiskā teātra aktiera balss, ir kaut kas nenormāls. Bet viņš man uzticējās, es nedzirdēju no viņa “šito nē, šitas man nav piemērots”, ko es dabūtu dzirdēt droši vien no daudziem operdziedātājiem. Es Ivaram esmu ļoti pateicīgs par to brīdi, par tām divām trim vasarām, kad viņš ņēmās ar maniem nenormālajiem intervāliem, 160 reizes dienā vienu intervālu atkārtoja.

RL: Tomēr tagad tu jau gandrīz 12 gadus strādā operā - un tas ir kas pilnīgi cits.

Maskats: Es tagad pateikšu to, ko es it kā nedrīkstētu teikt. Mani vienmēr ir interesējušas ne tikai akadēmiski nostādītas balsis, bet kaut kas “virs” šīm balsīm, mani sajūsminājuši tādi balsu tembri un tādas iespējas, kas nav akadēmiskajā dziedāšanā, dabas balsis, nenostādītas balsis, ar kurām var panākt fantastisku muzikālu sajūtu. Lielā opera, skaņas nešana, ir lielā mērā attīstījusies, pateicoties 19. gadsimta arvien lielākajam, hipertrofētajam orķestrim, kurš bija jāpārbļauj, un veidojās romantiskā balss skola. Lai tiktu pāri Vāgnera orķestrim, aizvien vairāk ir jāattīsta balss spējas tikt pāri fiziski un ar tembru. Tembrs ir tas, ko mēs pirmo atšķiram. Citādi nebūtu iespējams neviens vijoļkoncerts - jo tā ir viena vijole pret lielo simfonisko orķestri, viņu it kā nevajadzētu dzirdēt, bet viņu dzird, tāpēc, ka tembrs ir individuāls. Mani vienmēr interesējuši neakadēmiski piegājieni - tāpēc, ka skaņas enerģija ir cita. Akadēmiskajā dziedāšanā, ja tas nav kāds īpaši ģeniāls talants, - Kallasa, Tito Gobi, mūsu Žermēna Heine-Vāgnere vai Kārlis Zariņš, kuru arī nevar sajaukt ne ar vienu citu, - metodika balsis vairāk vai mazāk tomēr unificē. Es esmu no akadēmiskajiem dziedātājiem rakstījis speciāli Sonorai. Es rakstīju speciāli arī Aijai Kukulei, tas bija kaut kas pilnīgi cits. Tas, ko es nedrīkstētu pateikt, kamēr strādāju operā, ir - ka tā citādo balsu varavīksne mani personiski radoši varbūt interesē vairāk, nekā akadēmiskā skola.

RL: To jau gan varētu noprast arī tāpat - no tā, ka tu esi sacerējis nevis operu, bet gan baletu.

Latvijas Valsts konservatorijas kompozīcijas un muzikoloģijas nodaļu studentu kamerkoris 80. gadu sākumā: Arturs Maskats (2. rindā otrais no labās), diriģents Juris Kļaviņš, Mārtiņš Boiko, Gints Tomsons, Jānis Lūsēns, Didzis Apsītis, Inese Lūsiņa, Gunda Tisenkopfa [Vaivode] u.c. (Foto no A. Maskata personiskā arhīva)

Maskats: Un ja tā būtu opera, tad varbūt es tur slēgtu iekšā ne tikai akadēmiskas balsis.

RL: Vai tu ironiski skaties uz cilvēkiem, kas 21.gadsimtā jūsmo par operu, kam patīk visas tās zelta maliņas...

Maskats: ...glamūra imitācija...

RL: Jā, un tas, ka opera ir tik mākslota, tik sadomāta, turklāt cilvēki visu laiku dzied.

Maskats: Nekas tāds taču nav iespējams, vai ne? Pilnīgs sviests. - Nē, kāpēc ironiski? Vienkārši opera ir cilvēkiem uztveramāka un pieejamāka, salīdzinot ar kamermūziku vai simfonisko mūziku, scēniska; tas taču ir teātris. Bet man īstenībā nav tuva, teiksim, tāda vācu operrežija ar savu absolūto naturālismu un “sagruzonu”, sastrēdzinātību, ko tā nes iekšā klasiskās operās. Es esmu redzējis “Otello”, kas notiek gandrīz vai Irākas karagūstekņu nometnē. Man tas ne pārāk, godīgi sakot, interesē, bet es noskatījos.

RL: Vai tu piekristu man, ka šādu garlaicīgumu, kas saistās ar atteikšanos no izdomātās pasaules un operas vilkšanu pie reālās, jau var sākt izjust arī mūsu operā? Tas gan attiecas ne tikai uz operu.

Maskats: Es domāju, ka balanss ir vajadzīgs. Tas visu laiku ir jāmeklē. Es esmu vairāk konservatīvs. Es varu nonākt pretrunā ar diezgan daudziem režisoriem un viņu bieži vien ārkārtīgi talantīgajiem meklējumiem, jo es uzskatu, ka primārais ir mūzika. Un ka tajā jau ir viss. Klausoties mūziku, es varu arī bez skatuves darbības daudz ko iztēloties, bet bez mūzikas es nevaru neko. Ja mūzika nav pamats, tad vienkārši jāiet uz dramatisko teātri, tas ir kaut kas pilnīgi cits. Operā ir jāiziet no mūzikas, tā ir veca patiesība, ko nevar apiet neviens, kas kaut ko grib izdarīt. Lielākā daļa komponistu ir ģeniāli dramaturgi, viņi jau paši ir visu paredzējuši, pat žesti, pārdomu momenti, pauzes starp teikumiem, viss jau mūzikā ir iekšā, jo tuvāk mūzikas izpratnei nonāk režisors, jo labāk.

RL: Vai operas režisoram jāprot lasīt partitūru?

Maskats: Režisoru, kas būtu mūziku studējuši, gandrīz nav, es tā īsti nezinu, kurš Latvijā lasītu partitūru. Viens no muzikālākajiem režisoriem, ko es dzīvē esmu redzējis, bija Arnolds Liniņš, es gan nezinu, vai viņš lasīja partitūru. Tas ir arī jautājums, vai cilvēkam ir liela vēlme būt mūzikas tulkam, vai gluži otrādi, liela pārliecība, ka viņš tūlīt ies un atklās kaut ko pilnīgi jaunu. Pasaulē ir diezgan daudz muzikāli izglītotu režisoru, arī starp tiem, kas bijuši Rīgā, un tas man izraisa cieņu. Bija jau arī otrādi - teiksim, Karajans taisīja režijas, un es nedomāju, ka pārāk labi. Režija arī ir profesija, nevar ģeniāls diriģents vienkārši pateikt: es visu zinu labāk.

RL: Cilvēkus lielākoties iztaujā par viņu panākumiem, bet kaut kā tiešāk viņi izpaužas neveiksmēs. Kas operai tavos gados ir bijušas neveiksmes vai zaudējumi?

Maskats: Par panākumiem varu pateikt - tie nav uzvedumi, tie ir cilvēki. Manu acu priekšā ar kaut kādu, mazāku vai lielāku, bet brīžiem pat būtisku manu līdzdalību ir izaugusi milzīgi skaista paaudze, solisti, mūziķi. Tie, kas ir šeit, un tie, kas ir aizgājuši pasaulē. Visi viņi sāka šajā laikā. Ar to es iekšēji lepojos. Andris Nelsons sāka manā darbā. Viņam bija 22 vai 23 gadi, un es sapratu, ka es gribu, lai šitas čalis sāk kaut ko diriģēt, viņš arī pats to ļoti gribēja. Tad nāca baleta projekts “3X”, trīs baleti ar vienu mūziku. Un es domāju - es viņam iedošu to kā pirmo patstāvīgo, jo, atskaitot mani, Reini Birznieku un Sandi Šteinbergu, neviens nezina, kam tajā mūzikā jābūt, neviens nevarēs staigāt apkārt un stāstīt: viņš jau neizdarīja to un šito, viņš jau nezina, kā to vajag, viņam jau nav pieredzes, un visas šitās muļķības. Ja viņam arī kaut kas misēsies, tad to zināšu tikai es. Un viņš to iztaisīja ļoti talantīgi, un es redzēju, ka orķestris viņu pieņem, kas ir vissvarīgākais. Un tad mēs sākām mērķtiecīgi viņu virzīt. Mūsu panākumi vienlaikus arī ir mūsu zaudējumi - jo tad, kad viņi no šīs ligzdas izaug, viņiem ir jābrauc prom un jāstrādā, cik vien viņi var sevi pasaulē pierādīt. Mēs priekš viņiem neesam vairs konkurētspējīgi, lai viņi ar mums rēķinātos tāpat kā ar Metropolitēnu, neesam vairs tik svarīgi. Nu, tas arī varbūt ir normāli, nevajag visu laiku slimot ar svarīguma apziņu. Mēs neesam vairs līdzvērtīgi spēlētāji tajā līgā. Es jau varētu runāt par spēcīgām izrādēm, kas kādam patīk ļoti, kādam patīk mazāk, bet es saku par cilvēkiem, tāpēc, ka uz viņiem tas viss turējies, tas notiek ar viņiem.

RL: Un muzikālie ieguvumi?

Maskats: Opera, kuru noteikti vajadzētu uzvest vēlreiz - Romualda Kalsona “Pazudušais dēls”, manuprāt, labākā opera, kas pēc kara Latvijā ir uzrakstīta. Bet tas gan nav mūsu nopelns, tā parādījās īsi pirms mūsu atnākšanas uz operu.

RL: Vai Latvijā varētu rasties opera, ko dievinātu citur pasaulē, tā kā, piemēram, Janāčeku? Morāvija jau arī nepavisam nav nekāda liela metropole.

Maskats: Nu, tiesa, tā Janāčeka dievināšana nāca labu laiku pēc viņa nāves. Jā, tas var notikt arī Latvijā, tas nav jautājums par mūzikas tirgus lielumu. Pēkšņi vienā brīdī kļūst aktuāls kāds komponists. Vai kāda doma. Ar kaut ko sabalsojas. Kāpēc, to nu es nezinu. Es arī, klausoties Janāčeku, sajūsminājos - kāds tur ir muzikāls svaigums, kāds psiholoģisks spēks.

RL: Mūzika ir iespēja nelietot vārdus, tomēr tu tik bieži tos lieto. Kāpēc?

Maskats: Tāpēc, ka man tā dzeja ir patikusi. Cita izskaidrojuma nav. Vienā brīdī atrodi kaut ko sev tobrīd svarīgu. Dikinsoni... es neesmu liels angļu valodas lasītājs, bet es sapratu, ka viņa ir jālasa oriģinālā, jebkura ģeniāla dzeja ir jācenšas lasīt oriģinālā. Es 13 -14 gadu vecumā aizrāvos ar Puškinu krieviski, un es viņu joprojām nevaru iedomāties latviski, man riebjas. Krustmātei ļoti patika iekārtot mani kaut kādās grupās, uz ekskursijām.

RL: Un tu aizbrauci, protams, uz Mihailovsku.

Maskats: Tur bija tie vecie tantuki, tie gidi, ar tamborētām apkaklītēm. Es tur pēkšņi sajutu kaut kādu kultūrslāni, gaisotni, un atbraucis mājās kā traks sāku lasīt Puškinu. Un opera “Jevgeņijs Oņegins” man pēkšņi šķita tik patiesa, tik saprotama.

RL: Tev patīk stāsti mūzikā?

Maskats: Jā. Bet mans stāsts par Dikinsoni bija tāds. Es vienu laiku daudz lasīju Brodski, arī esejas un tās Volkova dialogu grāmatas, un garām ejot Brodskis pateica, ka amerikāņu dzejā svarīga ir Dikinsone. Un es par to neko nezinu. Tad es ņēmu un meklēju. Un gadījās, kā jau tas notiek, ka īstā grāmata atnāk tieši tad, kad viņu vajag, man gadījās krievu izdevums, ar oriģinālu un vairākiem atdzejojuma variantiem. Es sāku ielasīties, ielasījos tik tālu, lai uzrakstītu dziesmu ciklu Radiokorim, un tad, kad cikls jau bija uzrakstīts, šovasar nokļuvu Dikinsones muzejā pie Ņujorkas, veselu dienu tur pavadīju.

RL: Ko no sevis tu vari izteikt caur Dikinsoni?

Maskats: Mūzikā nevar to pateikt vispār.

RL: To - ko?

Maskats: To... to, kas ir tik ļoti iekšējs, vārdu iekšējās kustības ir kā vitrāža. Dikinsone komponējās tā, kā nekas pirms tam. Es rakstīju vienu dzejoli; rakstu, rakstu, kā tas parasti notiek - pa dienu pastrādāju, tad vakarā drusku paskatos un no rīta atkal atgriežos pie iepriekš uzrakstītā. Un pēkšņi bija tā, ka, tiklīdz pamaina vienu vai divas notis, viss sakustas, kā bērnībā kaleidoskopā, kad tu bišķiņ pagriez un viss sakrīt pilnīgi savādāk. Un jāsāk gandrīz no jauna. (Smejas.) Un bezgalīgi šitā te. Visu laiku tā vitrāžas sajūta, katras sekundes mazākā izmaiņa, kādas pauzītes vai skaņas augstuma izmaiņa, uzreiz visu kompozīciju sagriež atkal citādāk, un man jāpārstrādā simt citas lietas, ķēde. Tāpēc patiesībā bija tāda sajūta, ka to nevar skaņās izteikt. (Smejas.) Man bija interesanti, ka tieši to nevar izteikt.

RL: Mūzika iziet cauri un izgaismo tos valodas stikliņus?

Maskats: Bet interesanti ir apzināties, ka to izteikt nav iespējams...

RL: Bet vai tad ar šādu apziņu vispār nevajadzētu sākt darīt jebko? Kad ir jau pirmsākumā zināms, ka cīņu nav iespējams uzvarēt, bet tā tomēr tiek izcīnīta, tas piešķir zināmu cildenumu.

Maskats: Tā man bija ar “Bīstamajiem sakariem”. Es uzskatu, ka es to gabalu neesmu uzrakstījis. Fiziski izvilku līdz galam ar visādām klapatām pa vidu, bet man liekas, ka es tur nojuku.

RL: Bet tu taču esi dzirdējis tās frāzes: “neoromantiska” mūzika, “eleganti stilizēta”...

Maskats: Es zinu šito visu, jā, kaut kādi vārdi jau kritiķiem jālieto. Bet tā ir tā zaudētā cīņa. Bet tāpēc man tas gabals nav mazāk tuvs. Tieši tāpēc.

RL: Kāpēc tu vispār izvēlējies komponēt šo sižetu?

Maskats: Man likās, ka tur ir atmosfēra. Un balles ideja, dažādie raksturi, kas sakabinās tādā kā balles svītā ar visām žīgām un alemandām, es atradu tieši to racionālo momentu kā Baha franču vai angļu svītās, kur iet cauri gandrīz viena tonalitāte. Es baleta sākumā gandrīz 20 minūtes izturu vienā tonalitātē. Tad mankaut kas tur arī piegriezās. (Smejas.) Beigās man tas sižets sāka likties par plānu. Tādus emociju šļakstus man gribētos iegāzt kādā varbūt dziļākā lietā. 

RL: Vai pie vainas ir franču kultūras rotaļīgā virspusējība?

Maskats: Tur tā lieta, ka man nav vairs nekādas rotaļības. Es tur kā tāds Lāčplēsis vicinos ar sarūsējušu zobenu. Man liekas, es tagad sev uzstādītu virsuzdevumu taisīt simtreiz rotaļīgāk. Sagāzis kaut kādas 19.- 20. gadsimta mijas romantiskās harmonijas krustu šķērsu. Es esmu sagruzījis to visu.(Smejas.) Bet es ne no kā neatsakos. Nav ko nožēlot.

RL: Kad spriež par romānu vai baletu, tad bez kādas aiztures tiek lietoti tādi vārdi kā “kaislības”, “zemisks”, “pavedināšana”, kas ir diezgan tabuizēti, runājot par reālo dzīvi.

Maskats: Baletam piemīt liela erotisma deva. Tā tomēr ir ķermeņa māksla, tā vizualizē mūziku - atkailināti un ķermeniski, tur milzīga nozīme ir ķermeņa skaistumam. Man gan patīk arī, ja trupā ir visādi cilvēki, arī mazi, apaļi, paveci, kas nav klasiskās izpratnes balets.

RL: Tātad vārdu erotisko intensitāti izraisa baleta ķermeniskums?

Maskats: Jā, tāpēc, ka viņi neko prātīgāku nevar atrast, par ko runāt, kad skatās to, kas notiek uz skatuves.

RL: Bet tu esi šā baleta autors. Vai tu spēj arī par savu dzīvi domāt tādās kategorijās kā “kaislība”, “pavedināt” un tā tālāk? Vai tu esi pavedināts vai pavedinājis?

Maskats: Es domāju, ka es esmu. (Smejas.) Mani ir pavedinājuši un paveduši, un es esmu to darījis. Kur gan bez tā. Es gan par to varbūt pārāk daudz nerunāju, jo varu uzturēt interesi par sevi ar citiem līdzekļiem. Bet viens gan, ko es esmu sajutis un sapratis - ka es neko nevaru tieši pārnest mūzikā. Tu aizbrauksi, tu redzēsi, tu sajutīsi, tev būs tā - un tad tu kaut ko tur uzrakstīsi... Muļķības. Jābūt lielam kristalizācijas periodam. Es uzreiz nevaru atsaukties ne uz ko.

RL: Vai tu pats esi savas dzīves galvenais varonis?

Maskats: Es noteikti gribētu vairāk būt noteicējs savā dzīvē.

RL: Vai tu proti gribēt?

Maskats: Nē. Es gribu, bet nemāku.

RL: Mums ir vēl pāris tādi tradicionāli jautājumi...

Maskats: Es zinu, ar ko beidzas, par kapakmeņiem.

RL: Nē, šoreiz otrs, par Goldinga “Smaili”, man liekas, no turienes tas radās. Vai tu esi pamanījis savā dzīvē to izšķirīgo punktu, pēc kura tu vairs nekas cits nevari būt, kā tikai tas, kas tu esi? Pēc kura tev atpakaļceļa pašam no sevis vairs nav.

Maskats: Jā. Bija tā. Es stāstīju par bērnības posmu, kad mani nevarēja dabūt nost no klavierēm, un pēc tam bija nākošais, kad nevarēja dabūt klāt. Un es drausmīgi meloju savai krustmātei, divus vai trīs mēnešus devos uz Valmieras mūzikas skolu, nestāstīdams mājās, ka es uz turieni nemaz neaizkļūstu. Aizbraucu uz Valmieru un staigāju kaut kur pa ziemu apkārt, pa autoostām un kafejnīcām sildījos. Iemācījos perfekti viltot sava skolotāja parakstu, pats liku sev atzīmes - ne vienmēr pieciniekus, es liku arī trijniekus, sliktas piezīmes sev rakstīju viņa rokrakstā. Astoņos vakarā atgriezos mājās, un tad vajadzēja vēl stundas gatavot. Reizēm es izdomāju, ka skolotājs nedēļu ir slims, es nebraukšu vispār. Nebija telefona mājās, nebija mobilo telefonu, pasaule nebija tik ļoti saistīta kā pašlaik, krustmātei aizdomu nebija. Tā tas turpinājās, kamēr kaut kas sagāja šķērsām ar mācību maksu, un krustmāte pateica - es tagad aizbraukšu uz skolu to nokārtot, neesmu vairāk kā pusgadu pie tevis tur bijusi, es aiziešu pie skolotāja aprunāties. Viņa iegāja iekšā, es turpat sāku raudāt. Mani gandrīz jau bija izsvieduši no skolas, bet skolotājs Rozenbergs, pie kura es mācījos klavieres, aiz ausīm bija mani noturējis, aizstāvot pedagoģiskajās padomēs. Tad viņi mani izsūtīja no klases ārā un runājās kādu stundu. Es domāju, ka tas bija tas pagrieziena brīdis. Tas, ko es pārdzīvoju gaitenī pie krāsns piespiedies, kamēr viņi abi iekšā runāja. Krustmāte visu ceļu neteica ne vārda, bet, kad mēs atbraucām mājās, riktīgi uzdeva pa pakaļu. Viņa man nekad nebija pieskārusies, tā bija vienīgā reize. Viņa teica: tagad būs tā. Kad tu pabeigsi šo skolu, tad pats izdomāsi, ko tālāk darīt, bet šo skolu tu pabeigsi. Tas bija viņas visspēcīgākais gribas moments un tai brīdī skrūve pagriezās. Es ārkārtīgi daudz biju tai dienā pārdzīvojis. Es šo gribu sajutu kā savu. Un tad sāka parādīties kaut kas apzināts, pēc kādiem pāris mēnešiem viss sāka iet kaut kā pavisam citādāk. Liecībā bija tikai svītriņas, es knapi to ceturksni pabeidzu, bet skolotājs sāka man dot grāmatas un plates uz māju, arī viņš sajuta, ka esmu mainījies. Man bija kādi 13 gadi. Es būtu pavisam kaut kas cits, ja mani būtu izsvieduši no skolas.

RL: Kas tu būtu?

Maskats: Nezinu. Esmu domājis - ietu kaut kur pa Strenčiem, pīpētu “Prīmu” vai “Kosmosu”, bet kas es tur būtu, nezinu. Lidotājs no manis nebūtu iznācis, varbūt šoferis?